Dzīvesstāsts

Jehova mums mācīja būt izturīgiem un neatlaidīgiem

PASTĀSTĪJIS ARISTOTELIS APOSTOLIDS

Uz ziemeļiem no Kaukāza kalniem atrodas Pjatigorska, Krievijas pilsēta, kas ir slavena ar saviem dziednieciskajiem avotiem un maigo klimatu. Tur 1929. gadā es piedzimu grieķu ģimenē, kas bija devusies bēgļu gaitās. Desmit gadus vēlāk, pārcietuši staļinisma šausmas un etnisko tīrīšanu, mēs atkal kļuvām par bēgļiem, jo mūs piespieda atgriezties Grieķijā.

PĒC pārcelšanās uz Grieķijas pilsētu Pireju vārds ”bēgļi” mūsu apziņā ieguva jaunu nozīmi. Mēs jutāmies kā pilnīgi svešinieki. Kaut arī mēs ar brāli bijām nosaukti pazīstamu grieķu filozofu vārdos par Sokratu un Aristoteli, šos vārdus mēs dzirdējām ļoti reti. Visi mūs sauca par ”mazajiem krievēniem”.

Drīz pēc Otrā pasaules kara sākuma nomira mana mīļā māte. Mēs viņai bijām ļoti pieķērušies, tāpēc smagi pārdzīvojām viņas zaudējumu. Tā kā māte kādu laiku bija slimojusi, viņa man bija iemācījusi veikt mājas soli. Vēlākā dzīvē tas ļoti noderēja.

Karš un atbrīvošana

Karš, nacistu okupācija un nemitīgie sabiedroto uzlidojumi radīja sajūtu, ka ikviena diena var kļūt par pēdējo mūsu mūžā. Apkārt bija nabadzība, karš un nāve. No 11 gadu vecuma man kopā ar tēvu bija ļoti smagi jāstrādā, lai sagādātu iztiku mums trijiem. Manu izglītošanos kavēja ierobežotās grieķu  valodas zināšanas, karš un pēckara grūtības.

1944. gada oktobrī beidzās vācu okupācija Grieķijā. Drīz pēc tam es satiku Jehovas lieciniekus. Laikā, kad valdīja izmisums un ciešanas, Bībelē sniegtā cerība uz brīnišķīgu nākotni Dieva Valstības pakļautībā aizkustināja manu sirdi. (Psalms 37:29.) Dieva solījums nodrošināt cilvēkiem mūžīgu, mierpilnu dzīvi uz zemes man bija kā sāpes remdinošs balzams. (Jesajas 9:6.) 1946. gadā es un mans tēvs kristījāmies, apliecinot savu veltīšanos Jehovam.

Nākamajā gadā es ar prieku saņēmu savu pirmo uzdevumu draudzē — man bija jārūpējas par žurnāliem. Es kalpoju otrajā Pirejas draudzē, un mūsu teritorija pletās līdz pat 50 kilometrus tālajai Elevsinai. Tajā laikā draudzē bija daudz ar garu svaidītu kristiešu. Man bija iespēja ar šiem kristiešiem sadarboties un mācīties no viņiem. Viņi nenogurdami stāstīja gadījumus no sludināšanas, tāpēc man patika atrasties viņu sabiedrībā. Klausoties šos stāstījumus, es sapratu, ka ir nepieciešama pacietība un neatlaidība, lai uzticīgi kalpotu Jehovam. (Apustuļu darbi 14:22.) Es esmu ļoti priecīgs, ka tagad šajā rajonā ir vairāk nekā 50 Jehovas liecinieku draudžu.

Negaidītas problēmas

Pēc kāda laika es iepazinos ar Eleni, jauku, dedzīgu jaunu kristieti no Patrām. 1952. gada nogalē mēs saderinājāmies. Bet pēc pāris mēnešiem Eleni piemeklēja smaga slimība. Ārsti atklāja, ka viņai ir galvas smadzeņu audzējs, un viņas stāvoklis bija kritisks. Eleni steidzami bija nepieciešama operācija. Pēc ilgiem meklējumiem mēs Atēnās atradām ārstu, kas par spīti tālaika ierobežotajām medicīnas iespējām bija ar mieru ņemt vērā mūsu reliģiskos uzskatus un izdarīt operāciju bez asins pārliešanas. (3. Mozus 17:10—14; Apustuļu darbi 15:28, 29.) Pēc operācijas ārsti bija noskaņoti diezgan optimistiski, tomēr viņi pieļāva iespēju, ka stāvoklis var atkal pasliktināties.

Kā man vajadzēja rīkoties šajā situācijā? Vai atsaukt saderināšanos un atbrīvoties no saistībām, tāpēc ka apstākļi mainījušies? Saderinoties es biju devis solījumu, un es gribēju, lai mans jā ir jā. (Mateja 5:37.) Nevienā brīdī es neatļāvos domāt citādi. Savas vecākās māsas aprūpēta, Eleni daļēji izveseļojās, un 1954. gada decembrī mēs apprecējāmies.

Trīs gadus vēlāk Eleni stāvoklis pasliktinājās un tas pats ārsts izdarīja vēl vienu operāciju. Šoreiz operācija bija vēl radikālāka un audzējs tika izņemts. Bet iznākumā manai sievai iestājās daļēja paralīze un visai smagi bija skarts smadzeņu apgabals, kas kontrolē runas spējas. Tas nozīmēja lielas pārmaiņas mums abiem. Pat vienkāršākais darbs manai mīļajai sievai sagādāja milzu grūtības. Viņas slimības  dēļ mūsu ikdienas dzīve bija jāveido pavisam citāda. Galvenokārt bija nepieciešama liela izturība un neatlaidība.

Nenovērtējamas izrādījās iemaņas, ko biju apguvis mātes vadībā. Katru rītu es sagatavoju visu, kas nepieciešams maltītei, lai Eleni atliktu tikai to izvārīt vai izcept. Mēs bieži aicinājām ciemiņus: pilnas slodzes kalpotājus, cilvēkus, ar ko mēs studējām Bībeli, un mūsu draudzes locekļus, kuru materiālais stāvoklis nebija pārāk labs. Viņi visi atzina šīs maltītes par ļoti gardām. Mēs ar Eleni kopā veicām arī pārējos mājas darbus, tā ka mūsu mājās vienmēr bija tīri un kārtīgi. Tā mēs dzīvojām 30 gadus.

Dedzīga par spīti slimībai

Man un citiem bija ļoti uzmundrinoši redzēt, ka nekas nespēj mazināt manas sievas mīlestību pret Jehovu un dedzību kalpošanā. Ar laiku pēc neatlaidīgām pūlēm Eleni iemācījās runāt, lietojot pavisam nelielu vārdu krājumu. Viņai patika stāstīt Bībeles labo vēsti cilvēkiem uz ielas. Braukdams darba darīšanās, es viņu ņēmu līdzi. Es novietoju mašīnu tā, lai Eleni, atverot logu, varētu uzrunāt garāmgājējus un piedāvāt tiem Sargtorni un Atmostieties!. Reiz viņa divu stundu laikā izplatīja 80 žurnālu. Bieži vien viņa izmantoja visus vecākos žurnālu numurus, kas bija sakrājušies draudzē. Eleni regulāri piedalījās arī citos sludināšanas veidos.

Būdama invalīde, mana sieva tomēr allaž bija klāt sapulcēs kopā ar mani. Viņa nekad nelaida garām iespēju apmeklēt kongresus, kaut arī dažkārt bija jābrauc uz citu valsti, jo Jehovas liecinieku darbība Grieķijā bija aizliegta. Par spīti slimības radītajiem ierobežojumiem viņa ar prieku ieradās uz kongresiem Austrijā, Vācijā, Kiprā un citās valstīs. Eleni nekad nesūdzējās un nekļuva pārlieku prasīga arī tad, kad man tika uzticēti aizvien vairāk pienākumu kalpošanā Jehovam un reizēm tas sagādāja viņai grūtības.

Man ģimenes situācija mācīja būt izturīgam un neatlaidīgam. Daudzreiz es jutu, kā Jehovas roka mūs stiprināja. Brāļi un māsas daudz ko upurēja, lai mums palīdzētu, un arī ārsti mūs atbalstīja. Kaut gan mūsu apstākļu dēļ es nevarēju strādāt pilnu slodzi, mēs nekad neizjutām trūkumu. Mēs vienmēr ierādījām Jehovas interesēm un pielūgsmei svarīgāko vietu dzīvē. (Mateja 6:33.)

Daudzi ir jautājuši, kas mums palīdzēja izturēt. Atskatoties pagātnē, es saprotu, ka personiska Bībeles studēšana, izjustas lūgšanas, regulāra kristiešu sapulču apmeklēšana un dedzība sludināšanā stiprināja  mūsu izturību un neatlaidību. Mēs bieži atcerējāmies uzmundrinošos vārdus, kas rakstīti Psalmā 37:3—5: ”Cerē uz to Kungu un dari labu.. Meklē savu prieku savā Kungā.. Pavēli tam Kungam savu ceļu un cerē uz Viņu, gan jau Viņš tad darīs.” Vērtīgas izrādījās arī domas no Psalma 55:23: ”Met savu nastu uz to Kungu, Viņš tevi uzturēs taisnu; Viņš neļaus ne mūžam taisnajam šaubīties.” Gluži kā bērns, kas pilnībā paļaujas uz tēvu, mēs ne tikai metām savu nastu uz Jehovu, bet arī atstājām visu viņa ziņā. (Jēkaba 1:6.)

Kad 1987. gada 12. aprīlī mana sieva sludināja pie mūsu mājas, viņai aiz muguras aizcirtās smagas metāla durvis, notriecot viņu uz ietves un nopietni savainojot. Nākamos trīs gadus Eleni atradās komā. Viņa nomira 1990. gada pavasarī.

Kalpoju Jehovam, cik labi spēju

Tālajā 1960. gadā es tiku norīkots par draudzes kalpotāju Pirejā, Nikejas draudzē. Kopš tā laika man ir bijusi priekšrocība kalpot vairākās Pirejas draudzēs. Kaut arī man pašam nav bērnu, es esmu palīdzējis daudziem garīgiem bērniem nostāties patiesības pusē. Daži no viņiem tagad kalpo par draudzes vecākajiem, kalpošanas palīgiem, pionieriem vai strādā Bētelē.

Pēc tam, kad 1975. gadā Grieķijā tika atjaunota demokrātija, Jehovas liecinieki varēja brīvi rīkot kongresus un viņiem vairs nevajadzēja slēpties mežā. Pieredze, ko daži no mums bija guvuši, organizējot kongresus citās zemēs, tagad bija nenovērtējama. Daudzu gadu garumā arī man bija iespēja kalpot kongresu komitejās.

1979. gadā radās iecere uzcelt pirmo kongresu namu Grieķijā, kam vieta bija izraudzīta Atēnu priekšpilsētā. Man tika uzdots palīdzēt šī apjomīgā celtniecības projekta īstenošanā. Arī šajā darbā bija nepieciešama liela izturība un neatlaidība. Darbs kopā ar simtiem pašaizliedzīgu brāļu un māsu trīs gadu garumā radīja visu starpā mīlestības un vienotības saites. Atmiņas par to laiku ir neizdzēšami ierakstītas manā sirdī.

Apmierinu ieslodzīto garīgo izsalkumu

Pēc dažiem gadiem man pavērās jaunas iespējas sludināt. Tuvu mūsu draudzes teritorijai, Koridalā, atrodas viens no lielākajiem cietumiem Grieķijā. Kopš 1991. gada aprīļa es katru nedēļu tur vadu Bībeles studijas un kristīgas sapulces, kuras apmeklē ieinteresēti ieslodzītie. Daudzi no viņiem ir mainījušies, tā pierādot, cik liels ir Dieva vārdu spēks. (Ebrejiem 4:12.) Tas ir iespaidojis gan cietuma darbiniekus, gan citus ieslodzītos. Vairāki ieslodzītie, ar ko es cietumā studēju Bībeli, tagad ir atbrīvoti un sludina labo vēsti.

Kādu laiku es studēju ar trim pazīstamiem narkotiku tirgotājiem. Viņi garīgi auga un sāka ierasties uz Bībeles nodarbībām kārtīgi noskuvušies, sasukājušies, uzvilkuši kreklu un pat apsējuši kaklasaiti, kaut gan bija augusts — viens no karstākajiem mēnešiem Grieķijā. Lai redzētu šo brīnumu, cietuma priekšniece un citas cietuma amatpersonas izsteidzās no saviem kabinetiem — viņi neticēja savām acīm.

Cits uzmundrinošs gadījums notika cietuma sieviešu korpusā. Tur tika uzsāktas Bībeles nodarbības ar sievieti, kas izcieta mūža ieslodzījumu par slepkavību. Viņa bija pazīstama ar savu dumpīgo uzvedību. Bet drīz vien šī sieviete, mācoties Bībeles patiesību, izdarīja tik iespaidīgas  izmaiņas savā dzīvē, ka daudzi salīdzināja to ar lauvas pārvēršanos par jēru. (Jesajas 11:6, 7.) Viņa ātri ieguva cietuma priekšnieces cieņu un uzticību. Man bija prieks, ka viņa garīgi auga un veltīja sevi Jehovam.

Palīdzība nespēcīgiem un padzīvojušiem ticības biedriem

Noraugoties sievas ilgajā cīņā ar slimību, es daudz labāk sapratu, kādas ir sirgstošo un padzīvojušo ticības biedru vajadzības. Manu uzmanību piesaistīja katrs raksts no mūsu publikācijām, kurā tika mudināts sniegt palīdzību tādiem cilvēkiem. Es šos rakstus augstu novērtēju un krāju. Pēc kāda laika man jau bija vairāk nekā simts lappušu biezs sējums, un pirmais tajā bija raksts ”Rūpes par padzīvojušiem un sirgstošiem cilvēkiem” no 1962. gada 15. jūlija Sargtorņa. Daudzos rakstos bija norādīts, ka draudzēs ir noderīgi organizēt šādu palīdzību. (1. Jāņa 3:17, 18.)

Draudzes vecākie izveidoja brāļu un māsu grupu, kas piedāvāja savu palīdzību sirgstošajiem un padzīvojušajiem draudzes locekļiem. Brīvprātīgie tika organizēti vairākās grupās — tie, kas var palīdzēt dienas laikā, tie, kas var palīdzēt naktī, tie, kas var piedāvāt transportu, un tie, kas ir pieejami 24 stundas diennaktī. Pēdējie bija tāda kā ”mobilā vienība”.

Šīs pūles vainagojās panākumiem. Piemēram, kāda slima māsa, kas dzīvoja viena un ko mēs apmeklējām katru dienu, reiz tika atrasta guļam uz grīdas bezsamaņā. Mēs to paziņojām netālu dzīvojošai māsai, kurai bija mašīna. Viņa aizveda slimo māsu uz tuvējo slimnīcu rekordātrumā — desmit minūtēs. Pēc ārstu vārdiem, tas izglāba māsas dzīvību.

Nespēcīgie un padzīvojušie kristieši ir ļoti pateicīgi mūsu grupai. Ir patīkami domāt par cerību dzīvot kopā ar šiem brāļiem un māsām Dieva jaunajā pasaulē, kad valdīs pavisam citi apstākļi, un apzināties, ka mūsu atbalsts palīdz viņiem izturēt pašreizējās ciešanas.

Neatlaidība ir nesusi augļus

Tagad es kalpoju par vecāko vienā no Pirejas draudzēm. Es priecājos, ka par spīti vecumam un problēmām ar veselību es vēl aizvien varu aktīvi piedalīties draudzes darbībā.

Daudzu gadu garumā smagu apstākļu, sarežģītu problēmu un neparedzētu pārmaiņu dēļ man ir bijis jābūt izturīgam un neatlaidīgam. Jehova man vienmēr ir devis nepieciešamo spēku. Atkal un atkal es esmu pārliecinājies, cik patiesi ir psalmu dziesminieka vārdi: ”Katrreiz, kad es domāju: ”Mana kāja slīdēs,” tad Tava žēlastība, ak Kungs, mani saturēja; kad man ir daudz sirdēstu, tad Tavs mierinājums arvien iepriecina manu dvēseli.” (Psalms 94:18, 19.)

[Attēls 25. lpp.]

1957. gadā kopā ar sievu Eleni pēc viņas otrās operācijas

[Attēls 26. lpp.]

1969. gadā kongresā Nirnbergā (Vācija)

[Attēls 28. lpp.]

Brāļi un māsas, kas palīdzēja sirgstošiem un padzīvojušiem ticības biedriem