Hlodviga kristīšana pirms 1500 gadiem. Katolicisma sākums Francijā

”PĀVESTA vārdā, lai sprāgst!” bija rakstīts uz sienas pie paštaisīta spridzekļa, kas tika atrasts kādā Francijas baznīcā, kuru 1996. gada septembrī bija nolēmis apmeklēt pāvests Jānis Pāvils II. Šis ārkārtējais gadījums ļoti precīzi raksturo, kāda neapmierinātība pastāvēja sakarā ar pāvesta piekto vizīti Francijā. Tomēr apmēram 200 000 cilvēku togad ieradās Francijas pilsētā Reimsā, lai kopā ar pāvestu pieminētu 1500. gadadienu, kopš franku karalis Hlodvigs pievērsās katolicismam. Kas bija šis karalis, kura kristīšana tiek saukta par Francijas kristību? Kāpēc pret šī notikuma atceres pasākumiem cilvēkiem bija tik atšķirīga attieksme?

Impērijas noriets

Hlodvigs piedzima aptuveni 466. gadā, un viņa tēvs bija saliešu franku karalis Hilderiks I. 358. gadā romieši bija pakļāvuši šo ģermāņu cilti un atļāvuši tai apmesties tagadējās Beļģijas teritorijā ar noteikumu, ka tie sargās impērijas robežas un nodrošinās romiešu armiju ar kareivjiem. Līdz ar to frankiem radās ciešs kontakts ar romanizētajiem galliem un viņu ietekmē arī franki pakāpeniski romanizējās. Hilderiks I, būdams romiešu sabiedrotais, aizstāvēja impēriju pret citu ģermāņu cilšu, piemēram, vestgotu un sakšu, iebrukumiem. Tā viņš ieguva gallu atzinību.

Gallijas provinces teritorija pletās no Reinas ziemeļos līdz Pirenejiem dienvidos, tomēr pēc romiešu karavadoņa Aetija nāves 454. gadā šajā zemē vairs nebija stingras varas. Reģiona politiskā situācija kļuva vēl nestabilāka, kad 476. gadā tika gāzts pēdējais Romas imperators Romuls Augustuls un beidza pastāvēt Romas impērijas rietumu daļa. Gallija bija kā gatavs auglis, ko varēja noplūkt jebkura no tās teritorijā dzīvojošām ciltīm. Tāpēc nebija pārsteigums, ka Hlodvigs, stājies tēva vietā, centās paplašināt savas valsts robežas. 486. gadā netālu no Suasonas pilsētas viņš sakāva pēdējo Romas pārstāvi Gallijā. Pēc šīs uzvaras viņa kontrolē atradās teritorija starp Sommas upi ziemeļos un Luāras upi Gallijas centrālajā un rietumu daļā.

Nākamais karalis

Pretēji citām ģermāņu ciltīm, franki vēl aizvien bija pagāni, bet Hlodviga laulības ar burgundu princesi Klotildi spēcīgi  ietekmēja karaļa dzīvi. Būdama dedzīga katoliete, Klotilde nepagurdama centās panākt vīra pievēršanos viņas reliģijai. Kā 6. gadsimtā rakstīja vēsturnieks Tūras Gregorijs, 496. gadā kaujā pie Tolbiākas (tagad Cīlpiha, Vācija) Hlodvigs apsolīja atstāt pagānismu, ja Klotildes Dievs dos viņam uzvaru pār alemaņiem. Kaut arī Hlodviga karapulki gandrīz cieta sakāvi, alemaņu karalis tika nogalināts un viņa armija padevās. Pēc Hlodviga domām, uzvaru viņam bija devis Klotildes Dievs, tāpēc, saskaņā ar tradīciju, 496. gada 25. decembrī ”svētais” Remigijs kristīja karavadoni Reimsas katedrālē. Taču pastāv arī viedoklis, ka precīzāks laiks būtu 498. vai 499. gads.

Hlodvigam neizdevās pakļaut Burgundiju un paplašināt savas robežas uz dienvidaustrumiem, bet karagājiens pret vestgotiem vainagojās panākumiem, kad 507. gadā, sakāvis tos pie Vuilē pilsētas, kas atradās netālu no Puatjē, viņš ieguva varu pār lielāko daļu dienvidrietumu Gallijas. Austrumromas imperators Anastasijs pēc šīs uzvaras piešķīra Hlodvigam goda konsula nosaukumu. Tā viņš ieguva stāvokli, kas bija augstāks par citu rietumu karaļu stāvokli, un galli sāka uzskatīt viņu par likumīgu valdnieku.

Hlodvigs devās uz austrumiem, pakļāva frankus, kas dzīvoja pie Reinas, un pēc tam par savas valsts galvaspilsētu izvēlējās Parīzi. Dzīves beidzamajos gados Hlodvigs stiprināja valsts vienotību, izdodot likumu kodeksu ”Saliešu tiesības” un sasaucot baznīcas koncilu Orleānā ar mērķi noteikt baznīcas un valsts attiecības. Līdz savai nāvei, šķiet, 511. gada 27. novembrī, Hlodvigs bija kļuvis par Gallijas lielākās daļas vienīgo valdnieku.

Enciklopēdijā The New Encyclopædia Britannica Hlodviga pievēršanās katolicismam tiek saukta par ”pagrieziena punktu Rietumeiropas vēsturē”. Kāpēc šī pagānu karaļa ticības maiņa bija tik svarīga? Nozīmīgi bija tas, ka Hlodvigs izvēlējās katolicismu, nevis ariānismu.

Ārija izraisītā šķelšanās

Apmēram 320. gadā Aleksandrijas (Ēģipte) priesteris Ārijs sāka izplatīt radikālus uzskatus par trīsvienības mācību. Ārijs uzskatīja, ka Dēls nav vienādas būtības ar Tēvu un ka Dēls nevar būt Dievs vai vienlīdzīgs ar Tēvu, jo viņam ir sākums. (Kolosiešiem  1:15.) Svētais gars, pēc Ārija uzskatiem, ir persona, bet zemāka par Tēvu un Dēlu. Baznīca nikni pretojās šai mācībai, kas ātri bija kļuvusi populāra. 325. gadā Nīkajas koncilā tika nosodītas Ārija mācības un pieņemts lēmums par Ārija izsūtīšanu. *

Tomēr domstarpības ar to vēl nebeidzās. Diskusijas par šo jautājumu turpinājās kādus 60 gadus, pat imperatori nostājās vienā vai otrā pusē. Beigu beigās 392. gadā imperators Teodosijs I pasludināja katolicismu ar tā trīsvienības doktrīnu par Romas impērijas oficiālo reliģiju. Bet pa to laiku ģermāņu bīskaps Vulfila bija pievērsis ariānismam gotus. Arī citas ģermāņu ciltis labprāt bija pieņēmušas šo ”kristietības” formu. *

Hlodviga laikā katoļu baznīca Gallijā atradās krīzes situācijā. Ariānismam pievērsušies vestgoti centās apspiest katolicismu, neļaudami nomirušu bīskapu vietā stāties jauniem. Turklāt Romā baznīcu plosīja divas pāvestu shizmas, un priesteri, kas bija sašķēlušies divos grupējumos, pat nogalināja cits citu. Cilvēku apjukumu vēl padziļināja dažu katoļu rakstnieku izvirzītā ideja, ka 500. gadā būšot pasaules gals, tāpēc franku iekarotāja pievēršanās katolicismam tika uzskatīta par pozitīvu notikumu, kas iezīmēja ”jauna svēto laikmeta sākumu”.

Bet kādi bija Hlodviga motīvi? Kaut arī nevar noliegt reliģiskus pamudinājumus, viņam prātā noteikti bija arī politiski mērķi. Izvēloties katolicismu, Hlodvigs ieguva ietekmīgu baznīcas vadītāju atbalstu un Gallijas iedzīvotāju labvēlību, jo tie pārsvarā bija katoļi. Tas viņam deva neapstrīdamas priekšrocības salīdzinājumā ar viņa politiskajiem sāncenšiem. Enciklopēdijā The New Encyclopædia Britannica, runājot par Hlodviga karagājieniem, bija atzīmēts, ka, ”iekarojot Galliju, viņš atbrīvoja tās iedzīvotājus no ariāņu, nīsto ķeceru, jūga”.

Kas patiesībā bija Hlodvigs?

Gatavodamies 1996. gadā paredzētajiem atceres pasākumiem, Reimsas arhibīskaps Žerārs Defuā izteicās, ka Hlodvigs ir ”piemērs,  kā pārdomāti un ar atbildību pievērsties ticībai”. Bet franču vēsturnieks Ernests Laviss rakstīja: ”Hlodviga pievēršanās kristietībai nekādi neiespaidoja viņa raksturu — viņu nebija ietekmējusi evaņģēlija morāle, kas liek paust mieru un labsirdību.” Pēc cita vēsturnieka vārdiem, Hlodvigs skandināvu dieva ”Odina vietā piesauca Kristu un palika, kāds bijis”. Līdzīgi tam, kā pēc tā sauktās pievēršanās kristietībai rīkojās Konstantīns, Hlodvigs mērķtiecīgi nostiprināja savu varu, sistemātiski nogalinot visus, kas kāroja pēc troņa. Viņš nonāvēja gan tuvus, gan pat ļoti attālus radiniekus.

Pēc Hlodviga nāves tika radīti dažādi mīti, kas pārvērta viņu no nežēlīga cīnītāja par svēto. Tūras Gregorija apraksti, kas radās gandrīz gadsimtu pēc karaļa nāves, tiek uzskatīti par apzinātiem centieniem pielīdzināt Hlodvigu Konstantīnam, pirmajam Romas imperatoram, kas pieņēma ”kristietību”. Rakstot, ka Hlodvigs kristījās 30 gadu vecumā, Gregorijs, šķiet, centās panākt viņa līdzību ar Kristu. (Lūkas 3:23.)

Gregorija aizsākto 9. gadsimtā turpināja Reimsas bīskaps Hinkmars. Laikā, kad katedrāles savā starpā sacentās par svētceļnieku pieplūdumu, viņš rakstīja sava priekšgājēja ”svētā” Remigija biogrāfiju, visticamāk, ar mērķi vairot savas baznīcas slavu un bagātību. Hinkmara darbā teikts, ka Hlodviga kristīšanas laikā balts balodis knābī atnesa trauciņu ar eļļu, ko izmantot valdnieka svaidīšanai, — tā bija skaidra norāde uz Jēzus svaidīšanu ar svēto garu. (Mateja 3:16.) Tā bīskaps Hinkmars ieviesa saistību starp Hlodvigu, Reimsu un monarhiju un izplatīja domu, ka Hlodvigs * ir Dieva svaidītais.

Domstarpības par atceres pasākumiem

Bijušais Francijas prezidents Šarls de Golls reiz sacīja: ”Man Francijas vēsture sākas ar Hlodvigu, ko par Francijas karali izvēlējās franku cilts, no kuras ir cēlies Francijas vārds.” Citiem cilvēkiem ir atšķirīgs viedoklis. Hlodviga kristīšanas 1500. gadadiena kļuva par iemeslu strīdiem. Tā kā Francijā baznīca un valsts tika nošķirtas jau 1905. gadā, daudzi kritizēja valsts iesaistīšanos atceres pasākumos, kurus viņi uzskatīja par reliģiskiem. Kad Reimsas pilsētas dome paziņoja par ieceri apmaksāt tribīnes būvniecību, kas tiktu izmantota pāvesta vizītes laikā, kāda organizācija vērsās tiesā, lai atzītu domes rīcību par nekonstitucionālu. Citi domāja, ka baznīca cenšas atjaunot savu morālo un laicīgo varu valstī. Situāciju vēl vairāk sarežģīja tas, ka galēji labējā Nacionālā fronte un katoļu fundamentālistu grupas pieņēma Hlodvigu par savu simbolu.

Daudzi kritizēja šos atceres pasākumus no vēsturiskā viedokļa. Pēc viņu domām, Hlodviga kristīšana nepievērsa Franciju katolicismam, jo romanizētie galli jau bija katoļi. Tāpat viņi nepiekrīt, ka Hlodviga kristīšana iezīmē franču nācijas rašanos, bet attiecina to uz 843. gadu, kad tika  sadalīta Kārļa Lielā impērija, un līdz ar to par Francijas pirmo karali uzskata Kārli Plikgalvi, nevis Hlodvigu.

Katolicisma 1500 gadi Francijā

Kādā situācijā tagad, 1500 gadus pēc Hlodviga kristīšanas, ir katolicisms ”baznīcas vecākajā meitā” Francijā? Līdz 1938. gadam Francijā bija lielākais kristītu katoļu skaits pasaulē. Tagad tā ierindojas sestajā vietā aiz tādām valstīm kā Filipīnas un Amerikas Savienotās Valstis, un, kaut arī Francijā ir 45 miljoni katoļu, tikai 6 miljoni regulāri apmeklē misi. Kādā nesen veiktā aptaujā noskaidrojās, ka 65 procenti Francijas katoļu ”neņem vērā baznīcas mācības par seksuāliem jautājumiem” un 5 procentiem Jēzus ”nenozīmē neko”. Kad pāvests 1980. gadā apmeklēja Franciju, līdzīgas negatīvas tendences pamudināja viņu izsaukties: ”Francija, vai tu neesi aizmirsusi savu kristību?”

[Zemsvītras piezīmes]

[Karte 27. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

SAKŠI

Reina

Somma

Suasona

Reimsa

Parīze

GALLIJA

Luāra

Vuilē

Puatjē

PIRENEJI

VESTGOTI

Roma

[Attēls 26. lpp.]

Hlodviga kristības, 14. gadsimta manuskripts

[Norāde par autortiesībām]

© Cliché Bibliothèque nationale de France, Paris

[Attēls 28. lpp.]

Hlodviga kristīšana (centrālā figūra), Reimsas katedrāles fasāde

[Attēls 29. lpp.]

Jāņa Pāvila II vizīte Francijā par godu Hlodviga kristīšanas gadadienai izraisīja nesaskaņas