Dzīvesstāsts

Kalpoju ar pašaizliedzības garu

PASTĀSTĪJIS DONS RENDELS

Mana māte nomira 1927. gadā, kad man bija tikai pieci gadi. Tomēr viņas ticība ievērojami ietekmēja manu dzīvi. Kā gan tas varēja notikt?

KAD mana māte vēl pirms Pirmā pasaules kara apprecējās ar tēvu, profesionālu kareivi, viņa bija pārliecināta anglikāņu baznīcas locekle. 1914. gadā sākās karš, un reiz sarunā ar baznīcas vikāru māte iebilda pret to, ka no mācītāja kanceles tiek vervēti kareivji. Kādu atbildi viņa saņēma? ”Dodieties vien mājās un neraizējieties vairs par šādiem jautājumiem.” Tas māti neapmierināja.

1917. gadā, kad karš ritēja pilnā sparā, māte aizgāja noskatīties fotodrāmu ”Radīšana”. Pārliecināta par to, ka ir atradusi patiesību, viņa nevilcinoties aizgāja no baznīcas un sāka tikties ar Bībeles pētniekiem, kā tolaik sauca Jehovas lieciniekus. Viņa apmeklēja draudzes sapulces Jovilas pilsētā, kas atradās vistuvāk mūsu dzimtajam Vestkokeras ciematam Samersetas grāfistē.

Drīz vien māte dalījās jauniegūtajā ticībā ar savām trīs māsām. Vecākie Jovilas draudzes locekļi man ir stāstījuši, kā mana mamma un viņas māsa Millija braukāja ar velosipēdiem krustām šķērsām pa mūsu apkārtnes plašajiem laukiem, dedzīgi izplatīdamas Bībeles studēšanas palīglīdzekli Rakstu studijas. Diemžēl savas dzīves beidzamo pusotru gadu māte bija piesaistīta pie gultas tuberkulozes dēļ, kura toreiz bija neārstējama.

Pašaizliedzības paraugs

Tajā laikā pie mums dzīvoja Millijas tante, un, kad mamma saslima, tante kopa mammu  un gādāja par mums — mani un manu septiņgadīgo māsu Džounu. Pēc mātes nāves Millijas tante nekavējoties piedāvājās palikt mūsu mājā un rūpēties par mums, bērniem. Tēvs, priecīgs, ka būs mazāk rūpju, labprāt pieņēma Millijas priekšlikumu.

Mēs mīlējām savu tanti un bijām laimīgi, ka viņa palika pie mums. Bet kāpēc viņa pieņēma šādu lēmumu? Pēc daudziem gadiem Millijas tante mums pastāstīja, ka viņa toreiz apzinājās savu pienākumu ”celt” uz tā pamata, ko bija ielikusi mūsu māte, proti, mācīt Bībeles patiesību Džounai un man. Tante zināja, ka mūsu tēvs to nebūtu darījis, jo viņam neinteresēja reliģija.

Vēlāk mēs arī sapratām, ka Millijas tante bija pieņēmusi vēl vienu ļoti personisku lēmumu. Lai varētu pienācīgi rūpēties par mums, viņa bija izlēmusi neprecēties. Tā bija neparasta pašaizliedzība. Mums ar Džounu ir pamatots iemesls būt savai tantei dziļi pateicīgiem. Viss, ko Millijas tante mums mācīja, kā arī viņas brīnišķīgais paraugs iespaidoja mūs uz visu tālāko mūžu.

Svarīgs lēmums

Mēs ar Džounu mācījāmies anglikāņu baznīcas ciema skolā, un, apspriežot ar skolas direktori jautājumu par mūsu reliģisko izglītību, Millijas tante palika nelokāma. Kad pārējie bērni devās uz baznīcu, mēs gājām mājās, un, kad uz mūsu skolu nāca vikārs, lai pasniegtu ticības mācību, mēs sēdējām atsevišķi no citiem bērniem un mums bija jāmācās no galvas Bībeles panti. Tas man dzīvē ļoti noderēja, jo šīs Rakstu vietas neizdzēšami iespiedās prātā.

Četrpadsmit gadu vecumā es aizgāju no skolas, lai četrus gadus apgūtu aroda prasmi vietējā sierotavā. Bez tam vēl es mācījos spēlēt klavieres. Mūzika un balles dejas kļuva par manu aizraušanos. Kaut gan Bībeles patiesība bija iesakņojusies manā sirdī, vēl bija jāpaiet laikam, kamēr es sajutu pamudinājumu rīkoties. Tad kādu dienu 1940. gada martā kāda padzīvojusi Jehovas lieciniece uzaicināja mani kopā ar viņu apmeklēt kongresu Svindonā, līdz kurai bija jāmēro 110 kilometrus garš ceļš. Kongresā publisko runu teica Alberts Šrēders, kas toreiz pārraudzīja Jehovas liecinieku darbību Lielbritānijā. Šis kongress kļuva par pavērsiena punktu manā dzīvē.

Plosījās Otrais pasaules karš. Man bija jāizšķiras, ko iesākt ar savu dzīvi. Es izlēmu atkal doties uz Valstības zāli Jovilā. Jau pirmajā sapulcē, ko es apmeklēju, sludinātāji tika aicināti uzsākt sludināšanu ielās. Kaut gan manas Bībeles zināšanas bija visai niecīgas, es biju ar mieru piedalīties šajā kalpošanas veidā. Tā es sagādāju lielu pārsteigumu saviem tā dēvētajiem draugiem, kas, garām iedami, mani izsmēja.

1940. gada jūnijā Bristolē es kristījos. Pēc mēneša es pieteicos kalpot par pionieri — pilnas slodzes sludinātāju. Kāds gan tas bija prieks, kad pēc neilga laika arī mana māsa kristījās ūdenī, apliecinot savu veltīšanos Dievam!

Pioniera kalpošana kara laikā

Gadu pēc kara sākuma es saņēmu iesaukuma pavēsti. Es pieteicos Jovilā un paziņoju, ka savas reliģiskās pārliecības dēļ atsakos dienēt, un pēc tam gaidīju, kad Bristolē būs jāstājas tribunāla priekšā. Kopā ar Džonu Vinnu es tolaik kalpoju par pionieri Sinderfordā, Glosteršīrā, un vēlāk arī Velsas pilsētās Heverfordvestā un  Karmārtenā. * Vēlāk Karmārtenā tiesa man piesprieda trīs mēnešus cietumsoda, kas man bija jāpavada Svonsi cietumā, un naudas sodu 25 sterliņu mārciņu apmērā — tiem laikiem tā bija ievērojama naudas summa. Pēc tam man piesprieda papildus trīs mēnešus cietumsoda par atsacīšanos maksāt šo soda naudu.

Trešajā tiesas sēdē man uzdeva jautājumu: ”Vai jūs nezināt, ka Bībelē ir teikts — ”Dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder”?” ”Jā, to es zinu,” es atbildēju, ”bet es gribētu pabeigt šo pantu — ”un Dievam, kas Dievam pieder”. Tā es arī rīkojos.” (Mateja 22:21.) Pēc pāris nedēļām es saņēmu vēstuli, kurā bija paziņots, ka es tieku atbrīvots no militārā dienesta.

1945. gada sākumā mani uzaicināja strādāt Londonas Bētelē. Toziem Londonā viesojās Neitans Nors, kuram bija uzticēta galvenā atbildība pasaules mēroga sludināšanas darba organizēšanā, un viņa sekretārs Miltons Henšels. Astoņus jaunus brāļus no Lielbritānijas uzaicināja mācīties Sargtorņa Bībeles Gileādas skolā, kur gatavo misionārus, un es biju viens no šiem brāļiem.

Misionāra kalpošana

1946. gada 23. maijā kravas kuģī mēs izbraucām no nelielās Kornvolas ostas Fovi. Ostas kapteinis bija Jehovas liecinieks, un, mums atstājot krastmalu, šis vīrs, kapteinis Kolinss, lika atskanēt sirēnai. Redzot, kā mūsu skatienam izgaist Anglijas krasts, mūs visus, gluži dabiski, pārņēma pretrunīgas jūtas. Atlantijas okeāns bija stipri aukains, tomēr pēc 13 dienām mēs laimīgi sasniedzām Amerikas Savienotās Valstis.

Tajā gadā neaizmirstams notikums bija iespēja būt klāt teokrātiskajā kongresā ”Priecīgās tautas”, kas norisinājās Klīvlendā Ohaio štatā un ilga astoņas dienas — no 4. līdz 11. augustam. Kongresu apmeklēja astoņdesmit tūkstoši cilvēku, no kuriem 302 bija ieradušies no 32 citām valstīm. Šajā kongresā daudzie apmeklētāji ar sajūsmu uzņēma ziņu par žurnāla Atmostieties! * laišanu klajā un Bībeles studēšanas palīglīdzekļa — grāmatas ”Jānotiek tā, ka Dievs ir patiess” — izdošanu.

1947. gadā astotā grupa, kurā es mācījos, absolvēja Gileādas skolu, un mani kopā ar Bilu Kopsonu norīkoja uz Ēģipti. Tomēr vēl pirms aizbraukšanas Bruklinas Bētelē Ričards Eibrahemsons man palīdzēja apgūt noderīgas iemaņas biroja darbā. Pēc tam mēs devāmies uz Aleksandriju, un drīz vien man izdevās pielāgoties Tuvo Austrumu dzīvesveidam. Man nebija viegli iemācīties arābu valodu, tomēr sludināšanā es varēju izmantot liecības kartītes četrās valodās.

Bils Kopsons palika Ēģiptē septiņus gadus, bet man pēc gada vairs neizdevās pagarināt savu vīzu un tāpēc no šīs valsts bija jāaizbrauc. Šo misionāra kalpošanā pavadīto gadu es atceros kā visražīgāko savā mūžā. Tolaik es katru nedēļu vadīju vairāk nekā 20 Bībeles studijas, un daži no cilvēkiem, kas toreiz mācījās patiesību,  vēl joprojām aktīvi kalpo Jehovam. Mana nākamā norīkojuma vieta bija Kipra.

Kipra un Izraēla

Es sāku mācīties jaunu valodu — grieķu valodu — un apguvu šīs valodas vietējo dialektu. Pēc neilga laika, kad Antonijs Sideris tika norīkots kalpot Grieķijā, man uzticēja pārraudzīt Valstības darbu Kiprā. Tajā laikā filiāles birojs Kiprā organizēja arī darbu Izraēlā, un man kopā ar citiem brāļiem laiku pa laikam bija iespēja apmeklēt nedaudzos Jehovas lieciniekus, kas dzīvoja šajā valstī.

Pirmo reizi ierodoties Izraēlā, mēs Haifā kādā restorānā organizējām nelielu kongresu, kuru apmeklēja kādi piecdesmit sešdesmit cilvēki. Mēs sadalījām cilvēkus grupās pa tautībām, un kongresa programma noritēja sešās valodās. Citā reizē man izdevās Jeruzalemē nodemonstrēt kādu Jehovas liecinieku uzņemtu filmu, un es teicu publisko runu, par kuru vēlāk bija labvēlīgas atsauksmes kādā laikrakstā, kas tika izdots angļu valodā.

Tolaik Kiprā bija aptuveni 100 liecinieki, un viņiem bija jāizcīna smaga ticības cīņa. Grieķu pareizticīgās baznīcas mācītāju sakūdīti pūļi izjauca mūsu kongresus, un, kad es sludināju lauku teritorijās, mani mēģināja nomētāt akmeņiem — neko tādu es vēl nebiju pieredzējis. Man bija jāiemācās nekavējoties nozust. Saskaroties ar šādu niknu pretestību, manu ticību ievērojami stiprināja jaunu misionāru ierašanās šajā salā. Deniss un Meivisa Metjūsi, kā arī Džouna Halija un Berila Heivuda sāka kalpot kopā ar mani Famagustā, bet Toms un Marija Guldeni, kā arī kipriešu izcelsmes māsa Ņina Konstanti, kas bija dzimusi Londonā, devās uz Limasolu. Vienlaikus uz Kipru pārcēla arī Bilu Kopsonu, kuram vēlāk pievienojās Berts un Berila Vaiseji.

Pielāgojos jauniem apstākļiem

1957. gada beigās es saslimu un nespēju vairs kalpot par misionāru. Ar smagu sirdi es izlēmu, ka man ir jāatgriežas Anglijā, lai atgūtu veselību, un tur līdz 1960. gadam es turpināju kalpot par pionieri. Mana māsa ar savu vīru laipni uzņēma mani savā mājā, bet apstākļi bija mainījušies. Džounai bija arvien grūtāk tikt ar visu galā. Uz viņas pleciem gūlās ne tikai rūpes par vīru un mazo meitiņu — 17 gadus, kamēr es biju projām, māsa ar mīlestību bija gādājusi arī par tēvu un Millijas tanti, kuri pa šo laiku bija kļuvuši veci un slimi. Bija skaidri redzams, cik svarīgi tagad ir sekot tantes pašaizliedzības piemēram, tāpēc es paliku kopā ar māsu līdz pat tantes un tēva nāvei.

Būtu bijis ļoti viegli palikt uz dzīvi Anglijā, bet, nedaudz atguvis spēkus, es jutu, ka mans pienākums ir atgriezties savā norīkojuma vietā. Vai gan galu galā Jehovas organizācija nebija iztērējusi daudz naudas manai apmācībai? Tāpēc 1972. gadā pats par saviem līdzekļiem es atgriezos Kiprā, lai no jauna kalpotu par pionieri.

Tajā laikā saistībā ar kāda kongresa organizēšanu, kam bija jānotiek nākamajā gadā, Kiprā ieradās Neitans Nors. Kad Nors uzzināja, ka es esmu atgriezies, viņš ieteica mani iecelt Kiprā par rajona pārraugu — man bija priekšrocība pildīt šo uzdevumu četrus gadus. Tomēr,  jāatzīst, šis norīkojums man sagādāja arī ne mazums raižu, jo lielākoties man bija jārunā grieķiski.

Grūti laiki

Es kopā ar grieķu tautības kiprieti Polu Andreu dzīvoju kādā mājā Karakumi ciematā, kas atrodas austrumos no Kirenijas Kipras ziemeļu krastā. Mūsu filiāles birojs atradās Nikosijā, uz dienvidiem no Kirenijas grēdas. Es biju Nikosijā, kad 1974. gada jūlija sākumā notika valsts apvērsums, kas bija organizēts, lai gāztu prezidentu Makariju, un es redzēju, kā nodeg prezidenta pils. Kad bija droši doties ceļā, es steidzos atpakaļ uz Kireniju, kur mēs gatavojāmies rajona kongresam. Pēc divām dienām es dzirdēju pirmo bumbu sprādzienus, kad tika bombardēta osta, un es redzēju helikopteriem nosētas debesis — valstī iebruka Turcijas armija.

Tā kā es biju Lielbritānijas pavalstnieks, turku kareivji mani nogādāja līdz Nikosijas nomalei, kur mani iztaujāja Apvienoto Nāciju Organizācijas pārstāvji, un viņi sazinājās ar filiāles biroju. Pēc tam man bija jāveic baismīgs ceļš cauri neskaitāmiem telefona kabeļu un elektrības vadu mudžekļiem un jānonāk līdz pamestajām mājām neitrālās zonas otrā pusē. Cik es biju priecīgs, ka manu saikni ar Jehovu nebija iespējams saraut! Šajā laikā, kurā bija jāpieredz vieni no smagākajiem notikumiem manā dzīvē, es smēlos spēkus lūgšanās.

Es biju zaudējis visu, kas man piederēja, bet es priecājos, ka filiāles birojā es varēju justies drošībā. Tomēr tas nebija uz ilgu laiku. Jau pēc pāris dienām iebrucēju bruņotie spēki Kipras ziemeļos bija ieņēmuši trešdaļu salas. Bētele bija jāpamet, un mēs pārcēlāmies uz Limasolu. Es novērtēju iespēju sadarboties ar komiteju, kas tika izveidota, lai parūpētos par tiem 300 brāļiem, kurus bija skāruši nemieri un no kuriem daudzi bija zaudējuši mājas.

Atkal jauni uzdevumi

1981. gada janvārī Vadošā padome mani uzaicināja pārcelties uz Grieķiju, lai strādātu kopā ar Bēteles ģimeni Atēnās, bet tā paša gada beigās es jau biju atpakaļ Kiprā un tiku iecelts par filiāles komitejas koordinatoru. Kiprieši Andreass Kontojorgis un viņa sieva Maro, kas bija atsūtīti no Londonas, bija man liels atbalsts. (Kolosiešiem 4:11.)

1984. gadā zonas pārrauga Teodora Jarača apmeklējuma nobeigumā es no Vadošās padomes saņēmu vēstuli, kurā nebija pateikts nekas vairāk kā vien: ”Kad brāļa Jarača apmeklējums būs galā, mēs lūdzam tevi braukt kopā ar viņu uz Grieķiju.” Iemesls netika minēts, bet, kad mēs ieradāmies Grieķijā, filiāles komitejas locekļiem tika nolasīta vēstule no Vadošās padomes, kurā bija paziņots, ka es tieku iecelts par Grieķijas filiāles komitejas koordinatoru.

Tajā laikā mēs saskārāmies ar atkritēju uzbrukumiem. Pret mums tika izvirzītas arī daudzas apsūdzības nelikumīgā prozelītismā. Ik dienas Jehovas liecinieki tika arestēti un iesūdzēti tiesā. Tā bija īpaša privilēģija — iepazīt  brāļus un māsas, kas daudzos pārbaudījumos bija saglabājuši uzticību. Dažas no tiesas lietām vēlāk tika izskatītas Eiropas cilvēktiesību tiesā, kur tika gūti ļoti labi panākumi, kas ievērojami nāca par labu sludināšanas darbam Grieķijā. *

Kalpojot Grieķijā, es apmeklēju neaizmirstamus kongresus Atēnās, Tesalonikā, kā arī Rodas un Krētas salā. Tie bija četri laimīgi, notikumiem bagāti gadi, bet mani priekšā atkal gaidīja jaunas pārmaiņas — 1988. gadā es vēlreiz atgriezos Kiprā.

Kipra un atkal Grieķija

Kamēr manis nebija Kiprā, brāļi bija iegādājušies jaunas filiāles ēkas Nisu ciematā, pāris kilometru attālumā no Nikosijas, un Kerijs Bārbers no Jehovas liecinieku galvenās pārvaldes Bruklinā bija teicis šo ēku veltīšanas runu. Kiprā tagad apstākļi bija mierīgāki, un es biju priecīgs par savu atgriešanos, tomēr drīz mani atkal gaidīja jaunas pārmaiņas.

Vadošā padome bija devusi atļauju Grieķijā, dažus kilometrus uz ziemeļiem no Atēnām, celt jaunu Bēteles ēku. Tā kā es mācēju runāt gan angliski, gan grieķiski, 1990. gadā mani uzaicināja atgriezties Grieķijā, lai celtniecības laikā strādātu par tulku starptautiskās celtniecības programmas strādniekiem. Joprojām atceros, cik priecīgi vasarā sešos no rīta bija atrasties būvdarbu vietā un uzrunāt desmitiem grieķu brāļu un māsu, kas bija brīvprātīgi ieradušies palīdzēt kristiešiem no celtniecības brigādes. Viņu dzīvesprieks un dedzība uz visiem laikiem man ir spilgti palikuši atmiņā.

Grieķu pareizticīgās baznīcas mācītāji ar saviem atbalstītājiem mēģināja iekļūt celtniecības vietā un traucēt mūsu darbu, tomēr Jehova uzklausīja mūsu lūgšanas un ar mums nekas ļauns nenotika. Es paliku šajā celtniecības vietā, līdz 1991. gada 13. aprīlī jaunā Bēteles ēka tika veltīta Jehovam.

Atbalstu savu mīļo māsu

Nākamajā gadā es devos atvaļinājumā uz Angliju un viesojos pie savas māsas un viņas vīra. Diemžēl tajā laikā mans svainis pieredzēja divus infarktus un nomira. Kamēr es kalpoju par misionāru, Džouna mani bija ārkārtīgi atbalstījusi. Gandrīz vai katru nedēļu viņa man sūtīja uzmundrinošas vēstules. Tā ir milzīga svētība jebkuram misionāram. Tagad viņa bija kļuvusi par atraitni, kurai bija slikta veselība un nepieciešams atbalsts. Mani nodarbināja jautājums, kā man rīkoties.

Džounas meita Telma ar savu vīru jau gādāja par kādu Dievam uzticīgu atraitni no savas draudzes — tā bija mūsu māsīca, kas bija smagi slima. Tāpēc pēc tam, kad es daudzkārt biju griezies pie Dieva lūgšanās, es izlēmu palikt pie Džounas, lai rūpētos par viņu. Nebija viegli pierast pie šīm izmaiņām, bet tagad man ir priekšrocība kalpot par draudzes vecāko Penmilas draudzē, vienā no divām Jovilas draudzēm.

Brāļi, ar kuriem es esmu kopā kalpojis ārzemēs, pastāvīgi man zvana un raksta vēstules, un es esmu par to ļoti pateicīgs. Es zinu — man tikai atliktu pateikt, ka es vēlos atgriezties Grieķijā vai Kiprā, un man nekavējoties atsūtītu biļetes atpakaļceļam. Tomēr man jau ir astoņdesmit gadi, un mana redze, kā arī veselība kopumā nav vairs tāda kā agrāk. Mani sarūgtina, ka es nevaru darboties tikpat aktīvi kā līdz šim, tomēr Bētelē pavadītie gadi man ir palīdzējuši izveidot daudzus paradumus, kas tagad lieti noder. Piemēram, pirms brokastīm es vienmēr lasu dienas pantu. Es esmu arī mācījies sadzīvot ar cilvēkiem un mīlēt viņus — tas ir veiksmīgas misionāru kalpošanas priekšnoteikums.

Kad es domāju par aptuveni 60 brīnišķīgajiem gadiem, kas ir pavadīti, slavējot Jehovu, man jāteic, ka pilnas slodzes kalpošana sniedz visdrošāko aizsardzību un vislabāko izglītību. No visas sirds es varu pievienoties vārdiem, ko Jehovam teica Dāvids: ”Tu esi bijis man par patvērumu un paspārni bēdu dienā.” (Psalms 59:17.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Kartes 24. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

GRIEĶIJA

Atēnas

KIPRA

Nikosija

Kirenija

Famagusta

Limasola

[Attēls 21. lpp.]

Mana māte 1915. gadā

[Attēls 22. lpp.]

1946. gadā es (ceturtais no kreisās puses) kopā ar brāļiem no astotās Gileādas skolas grupas uz Bruklinas Bēteles jumta

[Attēls 23. lpp.]

Kopā ar Millijas tanti, kad es pirmoreiz atgriezos Anglijā