”Sirdsšķīstība vadīs tiklos”

”CILVĒKS, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera,” teikts Bībelē. (Ījaba 14:1.) Cilvēka mūžu pavada sāpes un ciešanas, gandrīz ik dienu ir jājūt raizes un nemiers. Kas mums var palīdzēt grūtās situācijās, lai mēs paliktu taisnīgi Dieva priekšā?

Lūk, kas pirms apmēram 3500 gadiem bija jāizjūt kādam bagātam vīram, vārdā Ījabs, kurš dzīvoja tagadējās Arābijas teritorijā. Sātans dievbijīgajam Ījabam lika pieredzēt lielas nelaimes. Viņš zaudēja visus savus ganāmpulkus, gāja bojā viņa mīļie bērni. Neilgi pēc tam Sātans panāca, ka Ījaba ķermenis no galvas līdz kājām pārklājās ar briesmīgiem augoņiem. (Ījaba 1. un 2. nodaļa.) Viņš nezināja, kāpēc viņam jāpiedzīvo tādas nelaimes, bet ”Ījabs ar savām lūpām tomēr nenogrēkojās”. (Ījaba 2:10.) ”Līdz savam pēdējam elpas vilcienam es nenoliegšu pats sev savu nevainību!” viņš izsaucās. (Ījaba 27:5.) Jā, pat visgrūtākajos brīžos Ījaba rīcību noteica tas, ka viņš nevēlējās atteikties no savas nevainojamības.

Nevainojamība ir morāla skaidrība; tas nozīmē, ka Dievs uzskata cilvēku par nevainojamu. Tomēr, ja ir runa par grēcīgiem cilvēkiem, nevainojamība nevar nozīmēt absolūti nevainojamu rīcību un runu, jo viņi nespēj pilnībā atbilst Dieva normām. Nevainojamība ir saistīta ar nedalītu padevību Jehovam, kura nāk no sirds, ar padevību Jehovas gribai un nodomam. Tā ir dievbijība, kas taisnos vada jebkādos apstākļos un jebkurā brīdī. Bībelē, Salamana Pamācību grāmatas 11. nodaļā, ir pastāstīts, kā nevainojamība var izpausties dažādās dzīves jomās un ko cilvēki no tās gūst. Tāpēc pievērsīsim uzmanību šai nodaļai.

Godīgums darījumos

Senās Izraēlas ķēniņš Salamans, uzsvērdams godīgumu un runādams vienkāršos vārdos, nevis sarežģītos juridiskos terminos, teica: ”Nepareizi svari tā Kunga acīs ir negantība, bet pilnestīgs svars Viņam sagādā labpatiku.” (Salamana Pamācības 11:1.) Šī ir pirmā no četrām vietām, kur Salamana Pamācību grāmatā ir minēti svari, lai norādītu, ka Jehova vēlas, lai viņa kalpotāji būtu godīgi darījumos. (Salamana Pamācības 16:11; 20:10, 23.)

To cilvēku labklājība, kuri izmanto ”nepareizus svarus”, tātad rīkojas negodīgi, varbūt šķiet vilinoša. Bet, ja mēs savā sirdī esam nevainojami, mēs nevēlamies iesaistīties apšaubāmos biznesa darījumos un atmest  Dieva noteiktās laba un ļauna normas. Mēs nerīkojamies negodīgi tāpēc, ka Jehovam patīk godīgums, ko simbolizē pareizi svari un pilns svars.

”Īstenā atziņa mīt pazemīgajos”

Ķēniņš Salamans tālāk rakstīja: ”Kur nāk lepnība, tur nāk arī negods, bet īstenā atziņa mīt pazemīgajos.” (Salamana Pamācības 11:2.) Lepnība un pārāk liela pašpārliecinātība, kas var izpausties arī kā nepaklausība vai skaudība, liek piedzīvot apkaunojumu, bet cilvēks, kas pazemīgi apzinās savu iespēju robežas, apliecina, ka ir gudrs. Bībelē aprakstīti daudzi piemēri, kas pierāda šī sakāmvārda patiesumu.

Levīts Korahs, skaudības vadīts, uzsāka sacelšanos pret Jehovas ieceltajiem kalpiem Mozu un Āronu un kopā ar citiem dumpiniekiem apstrīdēja Mozus un Ārona varu. Kādas sekas bija šo pašpārliecināto cilvēku rīcībai? ”Zeme atdarīja savu muti un aprija” daļu no dumpiniekiem, bet pārējos, to vidū arī Korahu, aprija uguns. (4. Mozus 16:1—3, 16—35; 26:10; 5. Mozus 11:6.) Kāds negods! Varam atcerēties arī gadījumu ar Uzu, kas rīkojās pārāk pašpārliecināti, pastiepdams roku un pieturēdams derības šķirstu, lai tas nekristu. Uza tūlīt pat nomira. (2. Samuēla 6:3—8.) Tātad ir ļoti svarīgi nebūt lepniem un pašpārliecinātiem.

Pazemīgs un pieticīgs cilvēks nepiedzīvo negodu arī tad, ja kļūdās. Ījabs, kas daudzējādā ziņā bija priekšzīmīgs, tomēr bija nepilnīgs cilvēks. Pārbaudījumos atklājās, ka reizēm viņš sprieda kļūdaini. Aizstāvēdamies pret saviem apvainotājiem, Ījabs teica arī kaut ko nepareizu, viņš pat norādīja, ka esot taisnīgāks par Dievu. (Ījaba 35:2, 3.) Kā Jehova izlaboja Ījaba domāšanu?

Pieminēdams zemi, jūru, zvaigžņotās debesis, dažus dzīvniekus un citus dabas brīnumus, Jehova lika Ījabam saprast, cik niecīgs ir cilvēks salīdzinājumā ar Dievu. (Ījaba 38. līdz 41. nodaļa.) Jehova, viņu uzrunādams, nepaskaidroja, kāpēc viņš cieš, un tas nemaz nebija nepieciešams, jo Ījabs bija pazemīgs. Šis vīrs pazemīgi atzina, cik liela atšķirība ir starp viņu un Dievu, starp viņa trūkumiem un vājībām un Jehovas taisnīgumu un spēku. ”Atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību,” Ījabs sacīja, ”būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos.” (Ījaba 42:6.) Ījaba sirdsskaidrība viņu mudināja pareizi reaģēt uz pamācībām. Bet ko var teikt par mums? Vai mēs esam sirdī nevainojami un esam gatavi laboties, kad mums tiek izteikti pamatoti aizrādījumi?

Arī Mozus bija pazemīgs. Kad viņš, risinādams daudzu ļaužu problēmas, jau sāka nogurt, viņa sievastēvs Jetrus deva praktisku padomu — ieteica, lai Mozus daļu savu pienākumu uzticētu citiem spējīgiem vīriem. Mozus, sapratis, ka viņa spējām ir robežas, rīkojās saskaņā ar šo padomu. (2. Mozus 18:17—26; 4. Mozus 12:3.) Pazemīgs cilvēks labprāt uztic pienākumus citiem un nebaidās, ka viņš varētu zaudēt savu ietekmi, ja  arī citiem spējīgiem vīriešiem tiktu uzticēti kādi pienākumi. (4. Mozus 11:16, 17, 26—29.) Viņš ar prieku tiem palīdz augt garīgi. (1. Timotejam 4:15.) Vai tāpat nebūtu jārīkojas arī mums?

”Tiklā cilvēka” ceļš ir līdzens

Salamans apzinājās, ka arī morāli skaidri cilvēki var nonākt briesmās vai nelaimē, tomēr viņš rakstīja: ”Sirdsšķīstība vadīs tiklos, bet nelietīga ļaunprātība nievātājus galīgi sagŗaus.” (Salamana Pamācības 11:3.) Skaidra sirds mudina taisnu cilvēku darīt to, ko Dievs uzskata par pareizu, un darīt to pat grūtībās; galu galā šāda rīcība sagādās svētības. Ījabs nevēlējās atteikties no nevainojamības, un Jehova ”svētīja Ījaba beidzamās mūža dienas vairāk nekā viņa dzīves sākumu”. (Ījaba 42:12.) Cilvēkiem, kas rīkojas ļaunprātīgi, var šķist, ka viņi ir ieguvēji, kaut arī kādam citam no tā ir jācieš, un kādu laiku viņiem varbūt pat klājas labi. Bet agri vai vēlu viņu pašu nelietīgās rīcības dēļ viņi ies bojā.

”Manta neko nepalīdzēs tā Kunga dusmības dienā,” teica gudrais ķēniņš, ”bet taisnība glābj no nāves.” (Salamana Pamācības 11:4.) Cik gan muļķīgi ir kalpot materiāliem labumiem, bet neatrast laiku personiskām Bībeles studijām, lūgšanām, kristiešu sapulcēm un sludināšanai — tam, kas stiprina mūsu mīlestību pret Dievu un apņemšanos viņam kalpot! Lielajās bēdās, kas strauji tuvojas, neglābs nekāda bagātība. (Mateja 24:21.) Tikai cilvēka taisnība viņam palīdzēs saglabāt dzīvību. (Atklāsmes 7:9, 14.) Tāpēc ir gudri ņemt vērā Cefanjas vārdus: ”Iekāms pār jums nāks pati tā Kunga dusmības diena! Meklējiet to Kungu, jūs visi nelaimīgie šai zemē, jūs, kas ievērojat tā Kunga likumus; dzenieties pēc taisnības, kļūstiet pazemīgi..!” (Cefanjas 2:2, 3.) Tāpat izvirzīsim sev mērķi ”dot godu tam Kungam arī no savas mantas”. (Salamana Pamācības 3:9.)

Vēl vairāk uzsvērdams, cik svarīgi ir dzīties pēc taisnīguma, Salamans pretstatīja taisno un ļauno cilvēku ceļa galu. Salamans sacīja: ”Tiklā cilvēka taisnīgums dara līdzenu viņa ceļu, bet bezdievīgais kritīs pats savas bezdievīgās būtības dēļ. Tiklo taisnīgums viņus izglābs, bet nievātāji un nicinātāji sapīsies paši savās blēdībās un ļaunprātībās. Kad bezdievīgs cilvēks mirst, tad visas viņa cerības ir pagalam, un netaisno gaidas iznīkst galīgi. Taisnīgais tiek izraisīts no savām likstām, un bezdievīgais nāk viņa vietā.” (Salamana Pamācības 11:5—8.) Taisnais nedz krīt savos ceļos, nedz sapinas darbos, viņa ceļš ir līdzens, un beigās viņa likstām pienāk gals. Ļaunie varbūt liekas vareni, bet viņi netiks glābti tā kā taisnie.

”Pilsēta priecājas”

Gan taisnīgu, gan ļaunu cilvēku rīcība ietekmē arī apkārtējos. ”Viltnieka un liekuļa valodas dēļ viņa tuvākais top postā likts,” rakstīja Izraēlas ķēniņš, ”bet taisnie to novēro un paglābjas.” (Salamana Pamācības 11:9.) Kas gan var noliegt, ka apmelošana, ļaunprātīgas tenkas, piedauzīga runa un tukšas pļāpas kaitē citiem? Taisnie runā pieklājīgi, apdomīgi un taktiski, un viņi ”paglābjas” tāpēc, ka, būdami nevainojami, var pierādīt, ka pret viņiem vērstie apvainojumi ir meli.

”Pilsēta priecājas, kad taisnajiem labi klājas,” ķēniņš turpināja, ”un gavilē, ja bezdievji iet bojā.” (Salamana Pamācības 11:10.) Parasti  cilvēki mīl tos, kas rīkojas taisnīgi, un par tiem priecājas. Nevienam nepatīk ļaunie, un, kad šādi cilvēki nomirst, ļaudis kopumā par viņiem nesēro. Ir pilnīgi skaidrs, ka neviens nesēros, kad Jehova izdeldēs no zemes bezdievīgos un izskaudīs Dieva vārda nonicinātājus. (Salamana Pamācības 2:21, 22.) Tad valdīs prieks par to, ka pasaulē vairs nebūs ļaundaru. Bet ko var teikt par mums? Mums ir jāpadomā, vai mūsu rīcība vienmēr sagādā prieku citiem.

”Pilsēta tiek paaugstināta”

Joprojām pretstatīdams taisnīgu un ļaunu cilvēku rīcības sekas, Salamans rakstīja: ”Caur tiklo ļaužu svētību pilsēta tiek paaugstināta, bet bezdievīgo runu dēļ tā tiek sagŗauta.” (Salamana Pamācības 11:11.)

Tie, kas rīkojas taisnīgi, pilsētā veicina mieru un labklājību, kā arī sniedz citiem vērtīgas zināšanas, un tādā veidā pilsēta ”tiek paaugstināta”, tas ir, uzplaukst. Bet tie, kas izplata apmelojumus un apvaino citus, pilsētā rada nemierus, šķelšanos un liek citiem justies nelaimīgiem. Īpaši tas izpaužas, ja šādiem cilvēkiem pieder vara. Tādā gadījumā pilsētā valda nekārtības, zeļ korupcija, notiek morāla lejupslīde un, iespējams, izplatās trūkums.

Minētajā pantā lasāmos vārdus var attiecināt arī uz Jehovas tautu, kuras draudzes varētu salīdzināt ar ”pilsētām”. Draudze, kurā noteicošie ir garīgi noskaņoti cilvēki — taisnie, kurus ”vada sirdsšķīstība” —, ir priecīgu, aktīvu un izpalīdzīgu ļaužu kopums, kas sagādā godu Dievam. Jehova svētī šādas draudzes, un tajās valda garīga labklājība. Reizēm var parādīties daži, kas ir neapmierināti un kas visu kritizē, — viņi ir kā ”rūgta sakne”, kas vēršas plašumā un ietekmē tos, kuri sākumā nav bijuši negatīvi noskaņoti. (Ebrejiem 12:15.) Šādi cilvēki bieži vēlas iegūt varu un ievērojamu stāvokli. Viņi izplata baumas, ka draudzē esot vērojama netaisnība, etniskie aizspriedumi vai kaut kas tamlīdzīgs vai arī ka netaisni rīkojoties draudzes vecākie. Viņu runas patiešām var sašķelt draudzi. Vai mums nebūtu jāatsakās uzklausīt šādas runas un nebūtu jācenšas būt garīgi noskaņotiem cilvēkiem, kas draudzē veicina mieru un vienotību?

Tālāk Salamans sacīja: ”Kas savu tuvāku nievā, ir neprātis, bet sapratīgs vīrs klusē. Mēlnesis negribot pats atklāj, ko viņš slepeni zina; bet, kam uzticama sirds, tas to noslēpj.” (Salamana Pamācības 11:12, 13.)

Ja cilvēks ir ”neprātis” jeb viņam trūkst spriestspējas, viņš var nodarīt lielu ļaunumu. Nepiedienīgi pļāpājot, viņš var sākt apmelot un paļāt citus, un vecākajiem tādā gadījumā ir aktīvi jārīkojas, lai izbeigtu šādas bīstamas situācijas pastāvēšanu draudzē. Bet sapratīgs cilvēks, pretēji neprātim, zina, kad jāklusē. Viņš neizmanto ļaunprātīgi to, ka citi viņam ir uzticējušies, un glabā noslēpumus. Spriest spējīgam cilvēkam ir ”uzticama sirds”, jo viņš apzinās, ka neapdomīga runa var nodarīt daudz ļauna. Viņš ir lojāls pret ticības biedriem un neizpauž konfidenciālas ziņas, kas tiem varētu kaitēt. Šādi cilvēki patiešām ir svētība draudzei.

Lai mums palīdzētu staigāt nevainojamībā, Jehova sagādā pārpilnām garīgā uztura, kas tiek gatavots ”uzticīgā un gudrā kalpa”  vadībā. (Mateja 24:45.) Mūsu draudzēs, ko var salīdzināt ar ”pilsētām”, mēs saņemam arī daudz personiskas palīdzības no vecākajiem. (Efeziešiem 4:11—13.) Mēs viņiem par to esam ļoti pateicīgi, jo ”Kur nav krietnas vadības, tur tauta iet bojā, bet kur daudz sapratīgu padomdevēju, tur viss izdodas labi”. (Salamana Pamācības 11:14.) Tātad stingri apņemsimies vienmēr ”staigāt nevainībā”! (Psalms 26:1.)

[Izceltais teksts 26. lpp.]

Cik muļķīgi ir kalpot materiālajiem labumiem un pamest novārtā teokrātisko darbību!

[Attēli 24. lpp.]

Ījaba rīcību noteica tas, ka viņš nevēlējās atteikties no nevainojamības, un Jehova viņu svētīja

[Attēls 25. lpp.]

Uza nomira savas lepnības dēļ