Tertulliāna paradokss

”VAI gan ir kāda līdzība starp kristieti un filozofu? [..] Starp to, kurš patiesību sagroza, un to, kurš patiesību atjauno un māca?” ”Kas akadēmijai kopīgs ar baznīcu?” Šādus drosmīgus jautājumus uzdeva mūsu ēras otrā un trešā gadsimta rakstnieks Tertulliāns. Viņa darbi ir kļuvuši pazīstami kā ”viens no bagātīgākajiem baznīcas vēstures un viņa laikā mācīto doktrīnu avotiem”. Viņš ir rakstījis turpat vai par visiem reliģiskās dzīves aspektiem.

Tertulliāns, iespējams, visvairāk bija izdaudzināts savu paradoksālo, it kā pretrunīgo izteikumu dēļ. Piemēram, viņš rakstīja: ”Dievs ir sevišķi liels tad, kad Viņš ir mazs.” ”[Dieva Dēla nāvei] katrā ziņā ir jātic, jo tā ir absurda.” ”[Jēzus] bija apglabāts un atkal cēlās augšā; šis fakts ir neapšaubāms, jo tas ir neiespējams.”

Taču paradoksāli ir ne tikai Tertulliāna izteicieni, bet savā ziņā arī viņš pats. Lai gan viņš ar saviem darbiem gribēja aizstāvēt patiesību un sargāt baznīcas un tās mācību tīrību, īstenībā viņš pats sagrozīja patiesās mācības. Viņa galvenais ieguldījums kristīgās baznīcas attīstībā bija teorija, uz kuras pamata vēlākie autori izveidoja trīsvienības mācību. Lai labāk saprastu, kā tas notika, vispirms nedaudz iepazīsimies ar pašu Tertulliānu.

”Viņš nespēj būt garlaicīgs”

Par Tertulliāna dzīvi ir zināms ļoti maz. Vairākums pētnieku uzskata, ka viņš ir dzimis ap 160. gadu Ziemeļāfrikas pilsētā Kartāgā. Acīmredzot viņš bija ieguvis labu izglītību un pārzināja sava laikmeta galveno filozofijas skolu idejas. Cik var spriest, kristietībai viņu piesaistīja šīs ticības piekritēju gatavība mirt par savu ticību. Rakstīdams par kristīgo mocekļu ticību un ciešanām, viņš jautāja: ”Kurš gan, to pārdomājis, nejūtas pamudināts vaicāt, kas ir tam pamatā? Kurš gan, to izpētījis, nepieņem mūsu mācības?”

Pēc pievēršanās nominālajai kristietībai Tertulliāns kļuva par izdomas bagātu rakstnieku, kodolīgu un atjautīgu izteicienu meistaru. ”[Viņam] piemita kāda īpašība, kas teologu vidū ir retums,” teikts grāmatā The Fathers of the Church (Baznīcas tēvi). ”Viņš nespēj būt garlaicīgs.” Kāds zinātnieks rakstīja: ”Tertulliāns ar vārdiem [mācēja] apieties prasmīgāk nekā ar teikumiem, un novērtēt viņa asprātības ir daudz vieglāk nekā izsekot viņa argumentiem. Varbūt tāpēc viņu tik bieži citē, bet šie citāti reti ir gari.”

Kristietības aizstāvība

Tertulliāna pazīstamākais darbs ir Apoloģija, kurš tiek uzskatīts par vienu no spēcīgākajiem sacerējumiem, kas rakstīti nominālās kristietības aizstāvībai. Tas ir tapis laikā, kad kristieši bieži kļuva par māņticīga pūļa upuriem. Tertulliāns aizstāvēja šos kristiešus un protestēja pret nesaprātīgo izturēšanos, kas tiem bija jāpiedzīvo.  Viņš rakstīja: ”[Pretinieki] vaino kristiešus itin visās likstās un nelaimēs. [..] Ja Nīla neapplūdina laukus, ja laiks nemainās, ja notiek zemestrīce, izceļas bads vai mēris — tūlīt pat atskan sauciens: ”Metiet kristiešus lauvām!””

Lai gan kristiešus bieži apsūdzēja nelojalitātē pret valsti, Tertulliāns centās pierādīt, ka patiesībā viņi ir visuzticamākie pilsoņi. Pieminējis vairākus mēģinājumus gāzt valdību, viņš saviem oponentiem atgādināja, ka sazvērnieki bija nākuši no pagānu, nevis kristiešu vidus. Tertulliāns norādīja, ka, sodot kristiešus ar nāvi, īstenībā pati valsts cieš zaudējumus.

Citos Tertulliāna darbos runa ir par kristīgo dzīvesveidu. Piemēram, darbā Par izrādēm Tertulliāns aicināja kristiešus neapmeklēt noteiktas izklaides vietas, pagānu spēles un teātra izrādes. Acīmredzot starp jaunkristītajiem bija cilvēki, kam likās pieņemami apmeklēt sapulces, kur tiek mācītas Bībeles mācības, un pēc tam doties uz pagānu izklaides pasākumiem. Cenšoties pamudināt viņus loģiski spriest, Tertulliāns rakstīja: ”Cik atbaidoši ir iet no Dieva baznīcas uz velna baznīcu — no debesīm nolaisties dubļos.” Viņš teica: ”Tas, ko jūs noraidāt darbos, jums nav jāapsveic vārdos.”

Aizstāvība sagroza patiesību

Savu sacerējumu Pret Praksiju Tertulliāns sāk šādi: ”Velns visādi ir pretojies patiesībai un sacenties ar to. Dažreiz viņa mērķis ir bijis sagraut patiesību, to aizstāvot.” Nav precīzi zināms, kas bija minētais Praksijs, taču Tertulliāns vērsās pret viņa mācībām par Dievu un Kristu. Tertulliāns uzskatīja Praksiju par marioneti Sātana rokās, kurš slepeni mēģina izkropļot kristietību.

Tolaik viens no būtiskākajiem jautājumiem, par ko debatēja tie, kas dēvēja sevi par kristiešiem, bija attiecības starp Dievu un Kristu. Daļai nominālo kristiešu, īpaši tiem, kam bija grieķiskas saknes, bija grūti saskaņot ticību vienam vienīgam Dievam ar priekšstatu par Jēzu kā Glābēju un Izpircēju. Praksijs mēģināja atrisināt viņu problēmu, mācīdams, ka Jēzus ir tikai cits Tēva veids un ka starp Tēvu un Dēlu nav atšķirības. Saskaņā ar šo teoriju, kas tiek saukta par modālismu, Dievs esot atklājies ”kā Tēvs radīšanā un bauslības došanā, kā Dēls Jēzū Kristū un kā Svētais Gars pēc Kristus pacelšanās debesīs”.

Tertulliāns pierādīja, ka Rakstos Tēvs un Dēls nepārprotami ir nošķirti viens no otra. Citējis 1. Korintiešiem 15:27, 28, viņš uzsvēra: ”Tam, kurš [visu] nodevis, un tam, kuram viss nodots, neizbēgami jābūt divām atsevišķām būtnēm.” Tertulliāns pievērsa uzmanību paša Jēzus vārdiem: ”Tēvs ir lielāks nekā es.” (Jāņa 14:28.) Izmantodams fragmentus no Ebreju rakstiem,  piemēram, 8. psalma 6. pantu, viņš paskaidroja, kā Bībelē parādīts, ka Dēls ir zemāks par Tēvu. ”Tātad Tēvs nav tas pats kas Dēls; viņš ir lielāks par Dēlu,” Tertulliāns secināja. ”Jo tas, kurš dod dzīvību, atšķiras no tā, kurš piedzimst; tas, kurš sūta, atšķiras no tā, kurš ir sūtīts; un tas, kurš rada, atšķiras no tā, caur kuru kaut kas ir radīts.”

Tertulliāns uzskatīja, ka Dēls ir pakļauts Tēvam. Taču savos centienos atspēkot modālismu viņš ”pacēlās pār to, kas ir rakstīts”. (1. Korintiešiem 4:6.) Ar citas teorijas palīdzību mēģinādams pierādīt maldīgo priekšstatu par Jēzus dievišķību, viņš izveidoja formulējumu ”viena būtība trīs personās”. Ar tā palīdzību viņš centās izskaidrot, ka Dievs, Dieva Dēls un svētais gars ir trīs dažādas personas, kas pastāv vienā dievišķā būtībā. Tertulliāns bija pirmais, kas lietoja vārda ”trīsvienība” latīnisko formu, lai apzīmētu Tēvu, Dēlu un svēto garu.

Pasaulīgas filozofijas slazdi

Kā Tertulliāns nonāca līdz teorijai par ”vienu būtību trīs personās”? Atbilde uz šo jautājumu ir saistīta ar vēl kādu Tertulliāna personības paradoksu — ar viņa attieksmi pret filozofiju. Viņš sauca filozofiju par ”cilvēku un ”dēmonu mācībām”” un asi kritizēja paradumu izmantot filozofiju, lai apstiprinātu kristīgās patiesības. ”Nost ar visiem mēģinājumiem sakombinēt kristietību no stoicisma, platonisma un dialektikas,” viņš rakstīja. Tomēr Tertulliāns pats brīvi izmantoja laicīgu filozofiju, ja tā saskanēja ar viņa idejām. (Kolosiešiem 2:8, LB-65r.)

Kādā zinātniskā darbā teikts: ”Lai attīstītu trinitārisma teoloģiju un izteiktu tās idejas, bija jāņem talkā hellēnistiskie priekšstati un kategorijas.” Savukārt grāmatā The Theology of Tertullian (Tertulliāna teoloģija) atzīmēts: ”Īpatnējs juridisku un filozofisku priekšstatu un terminu sakausējums deva Tertulliānam iespēju izklāstīt trīsvienības mācību tādā formā, kas par spīti saviem ierobežojumiem un trūkumiem vēlāk kļuva par pamatu šīs mācības formulējumam Nīkajas koncilā.” Tertulliāna formula — trīs personas vienā dievišķā būtībā — bija nozīmīgs faktors, kas veicināja aplamas reliģiskas idejas izplatīšanos visā kristīgajā pasaulē.

Tertulliāns apsūdzēja citus, ka tie grauj patiesību, mēģinot to aizstāvēt, taču viņš pats, sakausēdams Dieva iedvesmotās Bībeles patiesību ar cilvēku filozofiju, iekrita tieši tajā pašā slazdā. Tāpēc ņemsim vērā Rakstu brīdinājumu un uzmanīsimies, lai nepieķertos ”maldu gariem un dēmonu mācībām”. (1. Timotejam 4:1.)

[Attēli 30. lpp.]

Tertulliāns kritizēja filozofiju, bet izmantoja to, lai aizstāvētu savas paša idejas

[Norāde par autortiesībām]

29. un 30. lpp.: © Cliché Bibliothèque nationale de France, Paris

[Attēls 31. lpp.]

Patiesie kristieši nepapildina Bībeles patiesību ar cilvēku filozofiju