Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Kas ir noticis ar mācību par elli?

Kas ir noticis ar mācību par elli?

Kas ir noticis ar mācību par elli?

AR KO jums saistās vārds ”elle”? Vai tā, jūsuprāt, ir vieta, kur grēcinieki mūžīgi tiek mocīti ugunī, jeb vai tas ir simbolisks apzīmējums kādam stāvoklim?

Gadsimtiem ilgi kristīgās pasaules reliģiskie vadītāji elli ir iztēlojuši par liesmojošu, grēciniekiem paredzētu moku vietu. Šis priekšstats joprojām ir populārs daudzās reliģijās. ”Iespējams, tieši kristietības iespaidā vārds ”elle” ir plaši ieviesies,” teikts U.S.News & World Report, ”taču monopols uz doktrīnu par elles ugunīm tai nepieder. Mācība par briesmīgu pēcnāves sodu ir sastopama gandrīz visās pasaules lielākajās reliģijās, kā arī dažās mazākās.” Kaut kāda veida mocību vietai tic gan hinduisti, budisti un musulmaņi, gan džainisti un daoisti.

Taču modernā cilvēka apziņā priekšstats par elli ir mainījies. ”Kaut arī tradicionālajam priekšstatam par ugunīgu elli joprojām ir savi piekritēji,” teikts iepriekšminētajā žurnālā, ”pakāpeniski sāk parādīties mūsdienīgi šīs mācības traktējumi, kuros mūžīgās elles mokas tiek skaidrotas kā ļoti nepatīkams atšķirtības stāvoklis, un šādi skaidrojumi vedina domāt, ka elle nemaz nav burtiska vieta.”

Jezuītu izdevumā La Civiltà Cattolica ir teikts: ”Ir nepareizi.. domāt, ka Dievs, izmantojot dēmonus, pazudinātajiem rada briesmīgas mocības, piemēram, liek viņiem mocīties ugunī.” Šajā izdevumā ir piebilsts: ”Elle ir nevis vieta, bet stāvoklis — stāvoklis, kādā atrodas cilvēks, kas cieš sāpes, kuru cēlonis ir atšķirtība no Dieva.” Pāvests Jānis Pāvils II 1999. gadā sacīja: ”Elle ir nevis vieta, bet stāvoklis, kādā nonāk tie, kas labprātīgi un noteikti nošķir sevi no Dieva — visas dzīvības un prieka avota.” Runājot par aprakstiem, kuros ir minētas elles liesmas, viņš atzīmēja: ”Tie atspoguļo pilnīgu vilšanos un tukšumu, kādu rada dzīve bez Dieva.” Ja pāvests, raksturodams elli, būtu runājis par ”liesmām un velnu sarkanā tērpā ar dakšu rokā”, teica baznīcas vēsturnieks Mārtins Mārtijs, ”cilvēki to neuztvertu nopietni.”

Līdzīgas izmaiņas ir vērojamas arī citu konfesiju uzskatos. Anglikāņu baznīcas doktrīnu komisijas paziņojumā bija teikts: ”Elle nav mūžīgas mocības — tā ir pēdējā un negrozāmā izvēle, kas sevī ietver tik pilnīgu un absolūtu pretošanos Dievam, ka tās iznākums var būt vienīgi pilnīga neesamība.”

Amerikas Savienoto Valstu Episkopālās baznīcas katehismā elle ir skaidrota kā ”mūžīga nāve, kas tiek iemantota, cilvēkam atsakoties no Dieva”. Kā ir norādīts U.S.News & World Report, arvien vairāk cilvēku atbalsta ideju, ka ”ļaundarus sagaida iznīcība, nevis mūžīgas ciešanas.. [Viņi] apgalvo, ka cilvēki, kas pilnībā noraida Dievu, ”iznīcinošajās elles ugunīs” vienkārši pārstāj eksistēt.”

Par spīti mūsdienu tendencei atteikties no domas par elli ar uguni un sēru, daudzi joprojām turas pie uzskata, ka elle ir burtiska moku vieta. ”Rakstos par elli ir nepārprotami runāts kā par burtisku ugunīgu mocību vietu,” izteicās Alberts Molers no Dienvidu baptistu teoloģijas semināra Luisvilā (Kentuki štats, ASV). Arī Evaņģēliskās savienības komisijas sagatavotajā ziņojumā The Nature of Hell teikts: ”Ellē nonākušie jūt atstumtību un mokas.” Turpinājumā ir piebilsts: ”Ne visiem ellē ir jācieš vienāds sods un jāizjūt vienādas ciešanas — to smagums ir atkarīgs no tā, cik lieli ir bijuši uz zemes izdarītie grēki.”

Tātad — vai elle ir vieta, kur cilvēki tiek mūžīgi mocīti ugunī vai kur tos sagaida pilnīga iznīcība? Vai varbūt tā vienkārši ir atšķirtība no Dieva? Kas īsti ir elle?

[Papildmateriāls/Attēli 4. lpp.]

Īss ieskats elles vēsturē

KAD kristīgā baznīca pieņēma mācību par elli? Tas notika labu laiku pēc Jēzus Kristus un viņa apustuļu kalpošanas. ”Pētera apokalipse (2. gs. m.ē.) bija pirmais [apokrifiskais] kristiešu darbs, kurā bija aprakstīta grēcinieku sodīšana un mocīšana ellē,” teikts franču enciklopēdijā Encyclopædia Universalis.

Tomēr jautājumā par elli agrīno baznīcas tēvu starpā nebija vienprātības. Justīns Moceklis, Aleksandrijas Klements, Tertulliāns un Kipriāns uzskatīja, ka elle ir ugunīga mocību vieta. Origens un teologs Nīsas Gregors domāja, ka elle ir vieta, kur cilvēks ir atšķirts no Dieva un cieš garīgas mokas. Savukārt Hiponas Augustīns mācīja, ka ciešanas ellē ir gan garīgas, gan fiziskas, un šis viedoklis ieguva plašu atzinību. ”Līdz piektajam gadsimtam stingrā doktrīna, ka grēciniekiem pēc nāves vairs nav izredžu neko mainīt un ka uguns, kas viņus aprīs, nekad neizdzisīs, visur bija kļuvusi par noteicošo uzskatu jautājumā par elli,” rakstīja profesors Dž. N. D. Kellijs.

16. gadsimtā tādi reformatori protestanti kā Mārtiņš Luters un Žans Kalvins uzskatīja, ka mocības elles ugunīs jāsaprot pārnestā nozīmē un ka tās apzīmē mūžīgu atšķirtību no Dieva. Taču nākamajos divos gadsimtos ideja par elli kā mocību vietu atguva iepriekšējo popularitāti. 18. gadsimtā protestantu sludinātājs Džonatans Edvardss amerikāņu sirdīs viesa šausmas ar saviem spilgtajiem elles attēlojumiem.

Taču drīz pēc tam elles liesmas, tēlaini izsakoties, sāka dzist. ”20. gadsimtā mācība par elli gandrīz pilnībā izzuda,” teikts U.S.News & World Report.

[Attēli]

Justīns Moceklis uzskatīja, ka elle ir ugunīga mocību vieta

Hiponas Augustīns mācīja, ka ciešanas ellē ir gan garīgas, gan fiziskas