Pakļausimies Dieva iedibinātajai kārtībai

”Tas Kungs ir mūsu soģis, tas Kungs ir mūsu likumu devējs, tas Kungs ir mūsu ķēniņš.” (JESAJAS 33:22)

1. Kādā ziņā Izraēla tauta bija neparasta?

PAR Izraēla nācijas rašanos ir uzskatāms 1513. gads pirms mūsu ēras. Toreiz izraēliešiem nebija ne galvaspilsētas, ne savas zemes, ne ķēniņa no cilvēku vidus. Viņi nupat kā bija atbrīvoti no verdzības. Tomēr šī tauta bija neparasta vēl kādā ziņā: tās tiesnesis, likumdevējs un ķēniņš bija Dievs Jehova. (2. Mozus 19:5, 6; Jesajas 33:22.) To nevarēja teikt ne par vienu citu tautu.

2. Kādu jautājumu par izraēliešu organizēšanu varētu uzdot, un kāpēc ir noderīgi noskaidrot šo jautājumu?

² Tā kā Jehova ir kārtības un miera Dievs, būtu saprātīgi uzskatīt, ka tauta, kuru viņš vadīja, bija labi organizēta. (1. Korintiešiem 14:33.) Izraēla tauta tiešām bija tāda. Bet kā Jehova, ko cilvēki nespēj redzēt, varēja vadīt savu tautu? To ir vērts uzzināt, un sevišķu uzmanību der pievērst tam, kā viņa attieksme pret izraēliešiem uzsver, cik svarīgi ir pakļauties viņa iedibinātajai kārtībai.

Kā tika vadīti izraēlieši

3. Kādu kārtību Jehova bija iedibinājis, lai vadītu savu tautu?

³ Jehova bija izraēliešu ķēniņš debesīs, bet viņš izraudzīja uzticamus vīriešus, kam bija jākļūst par viņa pārstāvjiem uz zemes. Cilšu un saimju galvas, kā arī tautas vecaji veica padomdevēju un tiesnešu pienākumus. (2. Mozus 18:25, 26; 5. Mozus 1:15.) Būtu aplami uzskatīt, ka šie cilvēki, kam bija uzticēti tik atbildīgi pienākumi, pašu spēkiem, bez Dieva vadības, būtu varējuši pieņemt nevainojamus lēmumus. Viņi bija tādi paši nepilnīgi cilvēki kā visi citi un nevarēja redzēt to, kas notiek ticības biedru sirdī. Tomēr dievbijīgi tiesneši, kas savos spriedumos balstījās uz Jehovas baušļiem, varēja dot ticības biedriem noderīgus padomus. (5. Mozus 19:15; Psalms 119:97—100.)

4. No kā un kāpēc bija jāsargās izraēliešu tiesnešiem?

⁴ No laba tiesneša tika prasīts kaut kas vairāk par bauslības zināšanām. Tā kā tautas vecaji bija nepilnīgi cilvēki, viņiem  pastāvīgi bija jāseko tam, lai viņos neattīstītos tādas sliktas īpašības kā savtīgums, neobjektivitāte un alkatība, kas varētu nelabvēlīgi ietekmēt viņu spriedumus. Mozus viņiem teica: ”Tiesā neuzlūkojiet neviena vaigu, kā mazo, tā lielo uzklausiet, nebīstieties ne no viena, jo tiesa pieder Dievam.” Spriežot tiesu, Izraēlas vecaji pārstāvēja Dievu. Tas bija liels gods un liela atbildība. (5. Mozus 1:16, 17.)

5. Ko Jehova deva izraēliešiem, rūpēdamies par savu tautu?

⁵ Jehova bija parūpējies par savas tautas garīgajām vajadzībām arī citādi. Jau kādu laiku pirms tam, kad izraēlieši nonāca Apsolītajā zemē, viņš pavēlēja uztaisīt saiešanas telti, kurai bija jākļūst par patiesās pielūgsmes centru. Jehova noteica, ka tautai būs priesteri, kas tai mācīs bauslību, upurēs dzīvniekus un nesīs rīta un vakara kvēpināmos upurus. Dievs iecēla Mozus vecāko brāli Āronu par Izraēlas augstāko priesteri un pavēlēja Ārona dēliem palīdzēt savam tēvam. (2. Mozus 28:1; 4. Mozus 3:10; 2. Laiku 13:10, 11.)

6., 7. a) Kā levīti, kas nebija priesteri, palīdzēja priesteriem? b) Ko var mācīties no tā, ka levītiem bija uzticēti dažādi pienākumi? (Kolosiešiem 3:23.)

⁶ Rūpēties par vairākus miljonus lielas tautas garīgajām vajadzībām nebija viegls uzdevums, un priesteru salīdzinājumā ar pārējo tautu bija diezgan maz. Tāpēc Jehova parūpējās, lai pārējie Levija cilts piederīgie viņiem palīdzētu. Jehova teica Mozum: ”Nodod levītus Āronam un viņa dēliem; tie viņam ir nodoti no Israēla bērniem.” (4. Mozus 3:9, 39, LB-65r.)

⁷ Levītu darbs bija labi organizēts. Viņi bija sadalīti atbilstoši dzimtām: Geršona, Kehata un Merārija pēcnācēji katrs darīja savu darbu. (4. Mozus 3:14—17, 23—37.) Daži pienākumi, iespējams, šķita nozīmīgāki nekā citi, taču tie visi bija vienlīdz svarīgi. Piemēram, levītiem no Kehata dzimtas bija uzticēti darbi, kas bija cieši saistīti ar svēto derības šķirstu un saiešanas telts piederumiem. Tomēr visiem levītiem — ne tikai Kehata pēcnācējiem — bija uzticētas brīnišķīgas kalpošanas privilēģijas. (4. Mozus 1:51, 53.) Diemžēl levītu vidū bija arī tādi, kas neprata pienācīgi novērtēt viņiem uzticētos pienākumus. Viņi nevis pakļāvās Dieva iedibinātajai kārtībai, bet ļāva sevī augt neapmierinātībai un padevās lepnumam, godkārei un skaudībai. Tāds bija levīts Korahs.

”Un nu jūs pat meklējat sev priesteŗa amatu?”

8. a) Kas bija Korahs? b) Kas varēja pamudināt Korahu raudzīties uz priesteriem tikai no cilvēku viedokļa?

⁸ Korahs nebija ne Levija cilts, ne Kehata dzimtas galva. (4. Mozus 3:30, 32.) Tomēr viņš bija cienījams izraēliešu vadonis, un, veicot savus pienākumus, viņš, iespējams, cieši sadarbojās ar Āronu un viņa dēliem. (4. Mozus 4:18, 19.) Redzot šo cilvēku nepilnības,  Korahs varēja spriest tā: ”Priesteriem ir tik daudz nepilnību, un man viņiem jāpakļaujas! Nesen Ārons bija uztaisījis zelta teļu, un tauta zemojās tā priekšā. Bet tagad Mozus ir iecēlis savu brāli par augsto priesteri. Vai tas ir taisnīgi? Un Ārona dēli Nadabs un Abijs ... Viņi izrādīja tādu necieņu pret saviem kalpošanas pienākumiem, ka Jehova viņiem lika mirt!” * (2. Mozus 32:1—5; 3. Mozus 10:1, 2.) Lai kādi būtu bijuši Koraha spriedumi, viens ir skaidrs: viņš sāka raudzīties uz priesteru kalpošanu no cilvēka viedokļa. Tas viņu pamudināja uz sacelšanos pret Mozu un Āronu un galu galā — pret pašu Jehovu. (1. Samuēla 15:23; Jēkaba 1:14, 15.)

9., 10. Ko Korahs un pārējie dumpinieki teica Mozum, un kāpēc tas, ko viņi darīja, bija ļoti nesaprātīgi?

⁹ Tā kā Koraham bija zināma ietekme, viņam nebija grūti sapulcināt ap sevi cilvēkus, kas domāja tāpat kā viņš. Korahs kopā ar Dātanu un Abirāmu atrada 250 domubiedrus, un viņi visi bija draudzes vecaji. Viņi devās pie Mozus un Ārona un teica: ”Visa draudze ir tagad svēta, jo pats tas Kungs ir viņas vidū; kādēļ tad jūs vēl gribat būt par virsaišiem, un valdīt pār tā Kunga draudzi?” (4. Mozus 16:1—3.)

¹⁰ Šiem dumpiniekiem gan vajadzēja zināt, cik nesaprātīgi ir apšaubīt Mozus pilnvaras. Pirms kāda laika to bija mēģinājuši Ārons un Mirjama. Pat viņu argumenti bija līdzīgi tam, ko domāja Korahs. Kā teikts 4. Mozus 12:1, 2, viņi bija jautājuši: ”Vai tas Kungs tiešām tikai vien ar Mozu ir runājis? Vai Viņš nav arī ar mums runājis?” Jehova dzirdēja šos vārdus un pavēlēja Mozum, Āronam un Mirjamai nostāties saiešanas telts priekšā, kur viņš bija nolēmis parādīt, kas ir tautas vadītājs. Tad Jehova nepārprotami izteica savu viedokli: ”Ja jūsu vidū ir pravietis, tad Es, tas Kungs, viņam atklājos vai nu parādībās, vai Es ar viņu runāju sapņos. Tāds nav mans kalps Mozus, kas visā manā namā ir uzticams [”Viņam ir uzticēts viss mans nams”, NW].” Pēc tam Jehova uz kādu laiku padarīja Mirjamu spitālīgu. (4. Mozus 12:4—7, 10.)

11. Ko Mozus darīja, kad Korahs un viņa sekotāji bija izteikuši savu neapmierinātību?

¹¹ Korahs un viņa sekotāji noteikti zināja par šo notikumu, tāpēc viņu rīcību nekādi nevarēja attaisnot. Tomēr Mozus bija pacietīgs un centās viņus saukt pie prāta. Mozus viņus mudināja atzinīgi novērtēt tās priekšrocības, kas viņiem jau bija. ”Vai tas jums vēl par maz, ka Israēla Dievs jūs ir izraudzījis no Israēla draudzes, lai jūs Viņam tuvotos?” jautāja Mozus. Un tiešām, levītiem jau bija tik daudz! Vai viņiem ar to nepietika? Mozus atmaskoja viņu ļaunās domas, jautādams: ”Un nu jūs pat meklējat sev priesteŗa amatu?” * (4. Mozus 12:3; 16:9, 10.) Bet ko Jehova teica par šo cilvēku sacelšanos pret viņa iedibināto kārtību?

Izraēlas tiesnesis sāk rīkoties

12. No kā bija atkarīgas izraēliešu attiecības ar Dievu?

¹² Kad Jehova deva savai tautai bauslību, viņš teica, ka tad, ja izraēlieši paklausīs viņa pavēlēm, tie kļūs par ”svētu tautu” un ka tie būs svēti viņa priekšā tikmēr, kamēr pakļausies viņa izveidotajai kārtībai. (2. Mozus 19:5, 6.) Tagad, kad bija sākusies atklāta sacelšanās, Izraēlas tiesnesim un likumu devējam bija pienācis laiks rīkoties. Mozus teica  Koraham: ”Tu un viss tavs pulks nāciet rītu un nostājieties tā Kunga priekšā, tu, viņi un arī Ārons. Un ņemiet ikviens savu kvēpināmo trauku un lieciet tur iekšā kvēpināmās zāles un nesiet ikviens savu trauku tā Kunga priekšā, pavisam divi simti piecdesmit ogļu tvertnes, un arī tu, Āron, ikviens ar savu kvēpināmo trauku!” (4. Mozus 16:16, 17.)

13. a) Kā tas, ka dumpinieki bija gatavi nest Jehovam kvēpināmo upuri, liecināja par augstprātību un pārgalvību? b) Kā Jehova sodīja dumpiniekus?

¹³ Dieva bauslība noteica, ka kvēpināmos upurus drīkst nest vienīgi priesteri. Jau tam vien, ka Levija cilts piederīgajam, kas nebija priesteris, tika piedāvāts nest Jehovam kvēpināmo upuri, būtu vajadzējis likt dumpiniekiem apdomāties. (2. Mozus 30:7; 4. Mozus 4:16.) Bet Koraham un viņa atbalstītājiem tas nenāca ne prātā. Nākamajā dienā viņš sapulcināja ”visu draudzi pie saiešanas telts durvīm. Tad.. tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu, sacīdams: ”Atdalieties nost no šīs draudzes, lai Es tos acumirklī apriju!”” Taču Mozus un Ārons lūdza, lai Jehova pasargā tautu, un Jehova uzklausīja viņu lūgšanu. Bet Korahs un viņa sapulcinātais pūlis saņēma sodu: ”No tā Kunga izgāja uguns un aprija divi simti piecdesmit vīrus, kas bija pienesuši kvēpināmo.” * (4. Mozus 16:19—22, 35.)

14. Kāpēc Jehova vērsās pret izraēliešiem?

¹⁴ Visdīvainākais ir tas, ka izraēlieši, kas redzēja, kā Jehova soda dumpiniekus, tā arī neko neiemācījās. ”Nākošā dienā visa Israēla bērnu draudze kurnēja pret Mozu un Āronu, sacīdami: ”Jūs esat likuši iet bojā tā Kunga tautai!”” Šie cilvēki aizstāvēja bojā gājušos dumpiniekus! Jehovas pacietība bija galā, un šoreiz ne Mozus, ne Ārons — itin neviens — nevarēja lūgt pēc žēlastības. Jehova sūtīja pār nepaklausīgajiem izraēliešiem sērgu, un ”mirušo, kas mira šinī sērgā, bija četrpadsmit tūkstoši septiņi simti bez tiem, kas Koraha dēļ bija miruši”. (4. Mozus 17:6—14.)

15. a) Kāpēc izraēliešiem bija jābūt gataviem pakļauties Mozus un Ārona vadībai? b) Ko mēs varam mācīties no pieminētajiem notikumiem par Jehovu?

¹⁵ Visi šie cilvēki varēja palikt dzīvi. Ja viņi būtu kaut nedaudz padomājuši, viņi būtu uzdevuši sev tādus jautājumus kā, piemēram: ”Kurš, riskējot ar savu dzīvību, stājās faraona priekšā? Kurš lūdza faraonam atbrīvot tautu? Kurš pēc tautas iziešanas no Ēģiptes tika aicināts Horeba kalnā runāt ar Dieva eņģeli?” Mozus un Ārona rīcība pagātnē neapšaubāmi liecināja par viņu uzticību Jehovam un mīlestību pret savu tautu. (2. Mozus 10:28; 19:24; 24:12—15.) Jehovam nebija nekāda prieka par cilvēku nāvi. Taču, kad kļuva skaidrs, ka tauta nevēlas atteikties no savas dumpīgās nostājas, viņš rīkojās. (Ecēhiēla 33:11.) Tikko minētie notikumi ir jāņem vērā arī mums.

Kā Jehova vada savu tautu

16. a) Kam vajadzēja pārliecināt Jēzus tautiešus, ka viņš ir Jehovas sūtīts? b) Kāpēc Jehova atņēma priesteru pilnvaras Levija ciltij, un kam viņš tās uzticēja?

¹⁶ Mūsdienās pastāv jauna ”tauta”, kuras tiesnesis, likumu devējs un ķēniņš ir Jehova. (Mateja 21:43.) Šī tauta radās mūsu ēras pirmajā gadsimtā, kad Mozus laikā izmantotās saiešanas telts vietā jau sen bija nācis iespaidīgs templis Jeruzalemē, kurā levīti veica savus kalpošanas pienākumus. (Lūkas 1:5, 8, 9.) Bet mūsu ēras 29. gadā sāka darboties kāds cits templis — garīgais templis, kurā kalpoja Augstais priesteris Jēzus Kristus. (Ebrejiem 9:9, 11.) Arī šajā laikā ļoti svarīgs bija jautājums par pakļaušanos Dieva iedibinātajai  kārtībai. Ko Jehova izmantos, lai vadītu savu jauno tautu? Jēzus pierādīja, ka viņš visā ir uzticīgs Dievam. Viņš mīlēja cilvēkus un darīja daudz brīnumu. Tomēr, tāpat kā viņu stūrgalvīgie priekšteči, lielākā daļa Levija pēcnācēju neatzina Jēzu. (Mateja 26:63—68; Apustuļu darbi 4:5, 6, 18; 5:17.) Tāpēc Jehova atņēma vadības pilnvaras Levija ciltij un nodeva tās pavisam citādai cilvēku grupai — tiem, ko viņš nosauca par ķēnišķīgiem priesteriem. Šī priesteru grupa turpina savu darbu arī mūsdienās.

17. a) Kas mūsdienās pieder pie ”ķēnišķīgajiem priesteriem”? b) Kā Jehova izmanto ”ķēnišķīgos priesterus”?

¹⁷ Kas pieder pie ķēnišķīgajiem priesteriem? Apustulis Pēteris atbildēja uz šo jautājumu savā pirmajā Dieva iedvesmotajā vēstulē. Svaidītajiem kristiešiem, kas piederēja pie ”Kristus miesas”, Pēteris rakstīja: ”Jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteŗi, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā.” (1. Pētera 2:9.) Šie vārdi ļauj saprast, ka ar garu svaidītie Jēzus sekotāji ir ”ķēnišķīgi priesteri” jeb, kā teica Pēteris, ”svēta tauta”. Viņi ir tā grupa, ko Jehova izmanto, lai pamācītu un garīgi vadītu cilvēkus. (Mateja 24:45—47.)

18. Kā draudžu vecākie ir saistīti ar ”ķēnišķajiem priesteriem”?

¹⁸ ”Ķēnišķīgo priesteru” pārstāvji ir vecākie, kas iecelti Jehovas liecinieku draudzēs visā pasaulē. Vienalga, vai šie vīrieši ir svaidīti ar svēto garu vai ne, viņi ir pelnījuši, lai mēs pret viņiem izturētos ar cieņu un censtos sadarboties ar viņiem, jo draudžu vecākos ar savu garu ir iecēlis Jehova. (Ebrejiem 13:7, 17.)

19. Kāpēc var teikt, ka vecākie ir iecelti ar svētā gara palīdzību?

¹⁹ Draudzes vecākie atbilst tām prasībām, kas izklāstītas Dieva Rakstos — grāmatā, kura ir Dieva gara darbības iznākums. (1. Timotejam 3:1—7; Titam 1:5—9.) Tāpēc var teikt, ka viņi ir iecelti ar svētā gara starpniecību. (Apustuļu darbi 20:28.) Draudzes vecākajiem labi jāpārzina Dieva Raksti. Vecākajiem jāienīst jebkāda neobjektivitāte lēmumu pieņemšanā, tāpat kā to ienīst Tiesnesis, kas viņiem ir uzticējis kalpošanas pienākumus. (5. Mozus 10:17, 18.)

20. Ko labu jūs varat teikt par draudzes vecākajiem?

²⁰ Mums nevis jāapšauba draudzes vecāko pilnvaras, bet jābūt pateicīgiem par lielo darbu, ko viņi dara. Viņu uzticība daudzu gadu garumā vairo mūsu paļāvību. Viņi  rūpīgi gatavojas draudzes sapulcēm, vada tās, sadarbojas ar mums ”valstības evanģelija” sludināšanā un dod uz Rakstiem balstītus padomus, kad tas nepieciešams. (Mateja 24:14; Ebrejiem 10:23, 25; 1. Pētera 5:2.) Vecākie mūs apciemo, kad esam slimi, un mierina, kad mēs sērojam. Viņi uzticīgi un nesavtīgi strādā Valstības labā. Jehova viņus atbalsta un vada ar savu garu. (Galatiešiem 5:22.)

21. Kas un kāpēc jāpatur prātā vecākajiem?

²¹ Protams, vecākie ir nepilnīgi cilvēki. Viņi apzinās savus trūkumus un nemēģina valdīt pār Dieva ganāmpulku. Vecākie uzskata sevi par draudzes locekļu darba biedriem, kuru pienākums ir vairot viņu prieku. (1. Pētera 5:3; 2. Korintiešiem 1:24.) Pazemīgi un uzticīgi vecākie mīl Jehovu un zina, ka visvairāk labuma no viņu darbības ir tad, ja viņi pēc iespējas precīzāk seko Jehovas priekšzīmei. Tāpēc viņi cenšas izkopt tādas Dievam patīkamas īpašības kā mīlestību, līdzjūtību un pacietību.

22. Kā stāstījums par to, kas notika ar Korahu, ir stiprinājis jūsu paļāvību uz Jehovas redzamo organizāciju?

²² Mēs varam būt ļoti pateicīgi par to, ka Jehova ir mūsu Valdnieks, Jēzus Kristus — Augstais priesteris, ar garu svaidītie ”ķēnišķīgie priesteri” — mūsu pamācītāji un uzticamie draudžu vecākie — mūsu padomdevēji. Neviena cilvēku vadīta organizācija nevar darboties pilnīgi nevainojami, tomēr mēs esam priecīgi, ka varam kalpot Dievam kopā ar ticības biedriem, kas labprāt pakļaujas viņa varai.

[Zemsvītras piezīmes]

Ko mēs esam uzzinājuši?

• Kā Jehova rūpējās par izraēliešu vajadzībām?

• Kāpēc Koraha sacelšanās pret Mozu un Āronu nebija attaisnojama?

• Ko mēs mācāmies no tā, kā Jehova izturējās pret dumpiniekiem?

• Kā mēs varam apliecināt, ka mēs esam pateicīgi par to, kā Jehova vada savu tautu?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 9. lpp.]

Vai mēs uzskatām, ka ikviens pienākums, ko mums uzticējis Jehova, ir godājams?

[Attēls 10. lpp.]

”Kādēļ tad jūs vēl gribat būt par virsaišiem, un valdīt pār tā Kunga draudzi?”

[Attēls 13. lpp.]

Draudzes vecākie ir ”ķēnišķīgo priesteru” pārstāvji