Es redzēju darba paplašināšanos pēckara gados
Dzīvesstāsts
Es redzēju darba paplašināšanos pēckara gados
PASTĀSTĪJIS FILIPS HOFMANIS
1945. gada maijā beidzās Otrais pasaules karš, un tā paša gada decembrī Dānijā ieradās Neitans Nors, kas toreiz bija atbildīgs par Jehovas liecinieku sludināšanas organizēšanu visā pasaulē. Kopā ar brāli Noru Dānijā ieradās viņa sekretārs Miltons Henšels, kam toreiz bija 25 gadi. Gaidot šo īpašo apciemojumu, brāļi bija noīrējuši lielu zāli. Mūs, jauniešus, sevišķi aizrāva brāļa Henšela runa, jo viņš bija apmēram tādā pašā vecumā kā mēs un viņa runas tēma bija ”Piemini savu Radītāju savā jaunībā”. (Salamans Mācītājs 12:1.)
ŠĪ APCIEMOJUMA laikā brāļi mums pastāstīja par īpašiem pasākumiem, kas tika organizēti, lai veicinātu sludināšanu visā pasaulē, un paskaidroja, ka arī mēs tajos varam piedalīties. (Mateja 24:14.) Piemēram, ASV nesen bija nodibināta skola, kurā jauni cilvēki tika sagatavoti misionāru darbam. Brālis Nors uzsvēra, ka tiem, kas iestājas šajā skolā, tiek piedāvāta ”biļete tikai vienā virzienā” un ka viņi nevar zināt, uz kādu zemi tiks nosūtīti pēc skolas beigšanas. Un tomēr daži no mums pieteicās mācībām misionāru skolā.
Bet, pirms sāku stāstīt par darbu pēc Otrā pasaules kara, es gribētu nedaudz pastāstīt par laiku pirms un pēc manas dzimšanas. Es esmu dzimis 1919. gadā, un manu dzīvi ir ietekmējuši vairāki notikumi, kas risinājās pirms Otrā pasaules kara un kara laikā.
Bībeles patiesību uzzinām no tēvoča
Kad māte gaidīja mani, savu pirmo bērnu, viņa lūdza Dievu, lai tad, ja viņai piedzims zēns, tas kļūtu par misionāru. Viņas brālis bija Bībeles pētnieks (tā toreiz sevi sauca Jehovas liecinieki), un radinieki viņu uzskatīja par dīvaini. Mēs dzīvojām netālu no Kopenhāgenas, un tad, kad Bībeles pētniekiem notika kongresi, māte piedāvāja tēvocim Tomasam palikt pie mums, jo viņš dzīvoja diezgan tālu. Tēvocis Tomass ļoti labi pārzināja Bībeli un prata lieliski argumentēt to, ko viņš teica, tāpēc ar laiku mana māte bija nonākusi pie pārliecības, ka arī viņai jākļūst par Bībeles pētnieci. Šo lēmumu viņa pieņēma 1930. gadā.
Māte mīlēja Bībeli. Sekojot norādījumam, kas dots 5. Mozus 6:7, viņa mūs ar māsu mācīja, kad mēs bijām mājās, kad mēs gājām pa ceļu, kad devāmies gulēt un kad cēlāmies. Pēc kāda laika arī es sāku sludināt pa mājām. Man ļoti patika runāt ar cilvēkiem par dvēseles nemirstību, elles ugunīm un citām baznīcas mācībām. Es biju iemācījies labi izmantot Bībeles pantus, lai pierādītu, ka šīs mācības ir aplamas. (Psalms 146:3, 4; Salamans Mācītājs 9:5, 10; Ecēhiēla 18:4.)
Mūsu ģimene kļūst vienota ticībā
Pēc kongresa, kas 1937. gadā notika Kopenhāgenā, es uzzināju, ka ir vajadzīgi strādnieki Jehovas liecinieku Dānijas filiāles literatūras piegādes nodaļā. Es tikko biju beidzis komercskolu, un man nebija nekādu saistību, kas mani kavētu, tāpēc es piedāvāju brāļiem savu palīdzību. Kad es biju pabeidzis savu darbu literatūras piegādes nodaļā, brāļi mani lūdza palīdzēt citos darbos. Kaut gan es vēl nebiju kristījies, es pārcēlos uz Kopenhāgenu un turpināju darbu Jehovas liecinieku birojā. Iespēja būt kopā ar garīgi nobriedušiem kristiešiem ievērojami sekmēja manu garīgo izaugsmi, un 1938. gada 1. janvārī es kristījos.
1939. gada septembrī sākās Otrais pasaules karš, un 1940. gada 9. aprīlī vācu karaspēks ienāca Dānijā. Tā kā dāņiem tika dota diezgan liela brīvība, mēs varējām turpināt sludināšanu.
Šajā laikā mūsu ģimene pieredzēja ārkārtīgi iepriecinošu notikumu — mans tēvs kļuva par aktīvu, uzticamu Jehovas liecinieku. Tāpēc tad, kad es kopā ar citiem četriem dāņiem tiku uzaicināts mācīties Gileādas skolas astotajā grupā, mani atbalstīja visi ģimenes locekļi.
Mācības sākās 1946. gada septembrī un ilga piecus mēnešus. Mēs mācījāmies un dzīvojām gleznainā vietā Sautlānsingā, Ņujorkas štatā.Mācības Gileādas skolā un pēc tās beigšanas
Mācības Gileādas skolā man deva iespēju tuvāk iepazīties ar brīnišķīgiem cilvēkiem. Kādu vakaru es biju izgājis pastaigāties kopā ar Heroldu Kingu, kādu brāli no Anglijas. Mēs runājām par to, uz kādām zemēm mēs varētu doties, kad būsim beiguši mācības, un viņš teica: ”Es neticu, ka nekad vairs neredzēšu Doveras baltās klintis.” Heroldam bija taisnība — viņš redzēja Doveras baltās klintis, taču tas notika tikai pēc septiņpadsmit gadiem, un no tiem četrarpus gadus viņš pavadīja vieninieka kamerā kādā no Ķīnas cietumiem. *
Pēc izlaiduma es tiku nosūtīts uz Teksasas štatu, kur man bija jāveic ceļojošā pārrauga pienākumi. Mans uzdevums bija apciemot un stiprināt Jehovas liecinieku draudzes. Teksasā mani sagaidīja ar atplestām rokām! Brāļi ļoti gribēja redzēt, kāds tad ir tas puisis no Eiropas, kas tikko ir beidzis Gileādas skolu. Bet Teksasā es pavadīju tikai septiņus mēnešus, jo saņēmu uzaicinājumu doties uz Jehovas liecinieku pārvaldi Bruklinā. Brālis Nors man uzdeva iemācīties, kā tiek organizēts darbs visās pārvaldes nodaļās. Tas bija nepieciešams tādēļ, lai es, atgriezies Dānijā, varētu noorganizēt darbu Jehovas liecinieku birojā pēc tādiem pašiem principiem, pēc kādiem darbs bija organizēts galvenajā pārvaldē Bruklinā. Šīs apmācības mērķis bija saskaņot filiāļu darbību visā pasaulē, lai tās darbotos pēc iespējas efektīvāk. Kad es kādu laiku biju strādājis Dānijā, brālis Nors mani sūtīja uz Vāciju.
Palīdzu organizēt filiāļu darbību
Es ierados Vīsbādenē 1949. gada jūlijā, un toreiz daudzas Vācijas pilsētas joprojām gulēja drupās. Sludināšanu Vācijā vadīja brāļi, kas bija vajāti kopš 1933. gada, kad pie varas nāca Hitlers. Daži bija pavadījuši cietumos un koncentrācijas nometnēs astoņus, desmit un vairāk gadus! Trīsarpus gadus man bija gods sadarboties ar šiem Jehovas kalpiem. Domājot par viņu izcilo priekšzīmi, man nāk prātā vārdi, ko rakstīja vācu vēsturniece Gabriele Jonana: ”Ja mums nebūtu ziņu par šiem nelokāmajiem kristiešiem nacistu diktatūras laikā, pēc Aušvicas un holokausta mums būtu jāšaubās, vai vispār ir iespējams dzīvot saskaņā ar kristīgajām mācībām, ko atstājis Jēzus.”
Vācijā es darīju to pašu, ko biju darījis Dānijā, — es palīdzēju brāļiem apgūt jaunu, vienotu sistēmu, kā organizēt filiāles darbu. Kad brāļi bija pārliecinājušies, ka izmaiņas tiek veiktas nevis tāpēc, ka tiek apšaubīta viņu darba kvalitāte, bet tāpēc, ka ir pienācis laiks veidot ciešāku sadarbību starp Jehovas liecinieku pārvaldi un filiālēm, viņi ķērās pie darba ar lielu iedvesmu un labpatiku.
1952. gadā es saņēmu no brāļa Nora vēstuli, kurā bija teikts, ka man jādodas uz Berni, uz Jehovas liecinieku filiāli Šveicē. Sākot ar 1953. gada 1. janvāri, man bija jāveic filiāles pārrauga pienākumi.
Jauni iemesli priekam
Neilgi pēc ierašanās Šveicē es kongresā satiku Esteri, un drīzi vien mēs jau bijām saderinājušies. 1954. gada augustā brālis Nors man lika atgriezties Bruklinā, kur es uzzināju par jauniem interesantiem pienākumiem. Tā kā filiāļu skaits pasaulē bija ievērojami pieaudzis, bija nolemts ieviest jaunu kārtību: izveidot vairākas zonas un noteiktiem brāļiem uzticēt šo zonu pārraudzību. Man tika uzticēts rūpēties par divām zonām, kurās ietilpa Eiropas un Vidusjūras zemes.
Bruklinā es nepaliku ilgi, jo man bija jādodas atpakaļ uz filiāli Šveicē un jāsāk gatavoties man uzticēto zonu apceļošanai. Mēs ar Esteri apprecējāmies, un arī viņa sāka strādāt filiālē. Sava pirmā ceļojuma laikā es apciemoju misionārus un filiāles Itālijā, Grieķijā, Kiprā, Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikas piekrastē, Spānijā un Portugālē — pavisam trīspadsmit zemēs. Pēc neilgas uzturēšanās Bernē es devos apceļot visas Eiropas zemes, izņemot tās, kas atradās aiz ”dzelzs priekškara”. Mūsu laulības pirmajā gadā, apciemodams brāļus citās zemēs, kopumā es nebiju mājās sešus mēnešus.
Lielas izmaiņas mūsu dzīvē
1957. gadā Estere uzzināja, ka mums būs bērns. Filiāles nav iekārtotas tā, lai tajās varētu dzīvot ģimenes ar bērniem, tāpēc mēs nolēmām atgriezties Dānijā, un tēvs mūs aicināja dzīvot pie sevis. Estere rūpējās par mūsu meitu Rāheli un tēvu, bet es strādāju nesen uzceltajā filiālē. Laiku pa laikam es veicu instruktora pienākumus Valstības kalpošanas skolā, kurā mācījās draudžu vecākie, un turpināju apciemot filiāles man uzticētajos reģionos.
Diemžēl garo ceļojumu dēļ es reizēm ilgu laiku biju prom no savas meitas. Šad un tad man nācās pārliecināties, ka tas nav visai labi. Reiz es biju devies komandējumā uz Parīzi, kur man bija jāpalīdz iekārtot neliela spiestuve. Estere un Rāhele brauca mani apciemot, un es kopā ar Leopoldu Žontē, brāli, kas strādāja filiālē, devos viņas sagaidīt. Stāvēdama vagona durvīs, Rāhele paskatījās uz Leopoldu, uz mani, atkal uz Leopoldu un tad metās ap kaklu ... Leopoldam!
Lielas pārmaiņas mūsu dzīvē notika arī tad, kad 45 gadu vecumā es pārtraucu pilnas slodzes kalpošanu un sāku strādāt algotu darbu, lai pelnītu ģimenei iztiku. Iemaņas, ko es biju ieguvis, veikdams dažādus pienākumus
Jehovas liecinieku organizācijā, man palīdzēja kļūt par eksporta menedžeri kādā firmā. Es nostrādāju šajā firmā deviņus gadus, bet tad, kad Rāhele beidza skolu, mēs nolēmām atsaukties uz aicinājumu doties turp, kur ir lielāka vajadzība pēc Valstības sludinātājiem.Es sāku domāt par pārcelšanos uz Norvēģiju un painteresējos nodarbinātības dienestā par iespējām atrast darbu šajā zemē. Atbilde, ko es saņēmu, nebija visai iepriecinoša, un šķita, ka 55 gadus vecam vīram būs diezgan grūti atrast darbu Norvēģijā. Tomēr es paziņoju par mūsu plāniem filiālei Oslo un mēs noīrējām māju netālu no Drobakas cerībā, ka es drīz atradīšu darbu. Es tiešām drīz atradu darbu, un tā sākās mūsu interesantās gaitas Norvēģijā.
Visvairāk mums patika tās reizes, kad gandrīz visa mūsu draudze devās uz neapgūtām sludināšanas teritorijām ziemeļos. Mēs apmetāmies nelielos namiņos kādā kempingā un devāmies sludināt uz zemnieku saimniecībām, kas bija izkaisītas starp pasakaini skaistiem kalniem. Iespēja runāt ar šiem labvēlīgi noskaņotajiem cilvēkiem par Dieva Valstību bija tīrā bauda. Mēs parasti izplatījām ļoti daudz literatūras, bet atkārtotie apmeklējumi diemžēl bija jāatstāj uz nākamo gadu. Tomēr cilvēki mūs neaizmirsa. Estere un Rāhele joprojām atceras to laiku, kad mēs atgriezāmies pie cilvēkiem pēc ilgāka pārtraukuma un tikām sagaidīti kā sen neredzēti radinieki. Pēc trijiem aizraujošiem gadiem, ko pavadījām Norvēģijā, mēs atgriezāmies Dānijā.
Prieks par meitas ģimeni
Pēc kāda laika Rāhele saderinājās ar Nilsu Hoijeru, kādu ļoti dedzīgu pilnas slodzes sludinātāju. Nilss un Rāhele turpināja pionieru kalpošanu arī pēc kāzām, līdz tam laikam, kad viņu ģimenē bija pieaugums. Nilss ir bijis gan labs vīrs, gan arī lielisks tēvs, kas no sirds rūpējās par savu ģimeni. Kādu rītu viņš un viņa dēls ar velosipēdiem bija devušies pie jūras vērot saullēktu. Vēlāk kāds kaimiņš jautāja, ko viņi tur darīja. Mans mazdēls atbildēja: ”Mēs lūdzām Jehovu.”
Vēl pēc dažiem gadiem mēs ar Esteri redzējām, kā tiek kristīti mūsu vecākie mazbērni — Benjamīns un Nadja. Pie kristīšanas baseina bija arī Nilss, un vienā brīdī viņš pēkšņi nostājās man priekšā, paskatījās acīs un teica: ”Īsti vīri neraud!” Nākamajā mirklī mēs stāvējām apkampušies un raudājām. Abi divi! Es jums saku: tas ir lieliski, ja tev ir znots, ar kuru kopā var gan smieties, gan raudāt!
Joprojām kaut kas jauns
Jaunas svētības mēs pieredzējām, kad brāļi uzaicināja mani un Esteri atsākt darbu Jehovas liecinieku filiālē Dānijā. Toreiz bija izstrādāti plāni jaunu filiāles ēku celtniecībai Holbekā, un man tika dota iespēja piedalīties celtniecības darbu vadīšanā. Visus darbus toreiz veica brīvprātīgie strādnieki, kas par darbu neprasīja samaksu. Lai gan ziema tajā gadā bija ļoti barga, 1982. gada beigās lielākā daļa darbu bija pabeigti un mēs varējām pārcelties uz jaunām un plašām telpām.
Pēc tam es atsāku darbu filiāles birojā, kas man ļoti patika, bet Estere strādāja par telefonu operatori. Diemžēl pēc kāda laika viņai bija vajadzīga gūžas locītavas aizstāšana un vēl pēc pusotra gada — žultspūšļa operācija. Lai gan filiāles darbinieki izrādīja lielu pretimnākšanu, mēs tomēr nolēmām, ka visiem būs labāk, ja mēs pārtrauksim darbu filiālē. Tāpēc mēs pārcēlāmies uz draudzi, pie kuras pieder mūsu meita un viņas ģimene.
Pašlaik Esteres veselības stāvoklis nav visai labs. Bet pēc daudzajiem gadiem, ko mēs esam pavadījuši, kopā kalpodami Jehovam, un pēc visām tām izmaiņām, kādas ir bijušas mūsu dzīvē, es nešauboties varu teikt, ka viņa ir bijusi vienreizējs palīgs un uzticams biedrs. Lai gan mūsu veselība kļūst arvien sliktāka, mēs joprojām spējam darīt kādu mazumiņu arī sludināšanā. Atskatoties uz savu mūžu, es ar pateicību saku to pašu, kas rakstīts psalmos: ”Ak Dievs, Tu mani esi mācījis no manas jaunības.” (Psalms 71:17.)
[Zemsvītras piezīme]
^ 15. rk. Skat. 1963. gada 15. jūlija Sargtorni (angļu val.), 437.—442. lappusi.
[Attēls 24. lpp.]
Literatūras izkraušana pie nepabeigtajām filiāles ēkām Vācijā, 1949. gads
[Attēls 25. lpp.]
Es sadarbojos ar Jehovas kalpiem, kas bija pabijuši koncentrācijas nometnēs
[Attēli 26. lpp.]
Mēs ar Esteri tagad... un mūsu kāzu dienā 1955. gada oktobrī Bernes Bētelē