Garīgas vērtības mūsdienu sabiedrībā

”Pirms stāšanās laulībā uz [katoļu baznīcā rīkotajām] pārrunām par laulības dzīvi ierodas piecpadsmit pāri. No trīsdesmit cilvēkiem, kas uz tām atnāk, tikai trīs uzskata sevi par ticīgiem cilvēkiem.” (Francijas katoļu dienas laikraksts ”La Croix”)

GARĪGĀS vērtības sabiedrībā ir nopietni sašūpojušās. Uz žurnāla Newsweek starptautiskā izdevuma vāka 1999. gada 12. jūlija numurā bija uzdots jautājums: ”Vai Dievs ir miris?” Kā bija atzīmēts šajā žurnālā, ja runā par Rietumeiropas iedzīvotāju attieksmi, šķiet, tieši tā varētu sacīt. Franču dienas laikrakstā Le Monde, kurā bija stāstīts par katoļu baznīcas sinodi, kas 1999. gada oktobrī sanāca Romā, bija lasāmi šādi vārdi: ”Baznīcai grūtāk nekā jebkad agrāk ir darīt zināmu savu vēsti sabiedrībai, kam pret to ir izveidojusies ”alerģija”. Itālijā katolicisms vairs nav vienots veselums.. Vācijā plaisu starp pāvestu un demokrātiski noskaņoto sabiedrību vēl dziļāku ir padarījušas diskusijas par pirmsaborta konsultācijas centriem, jo cilvēki vairs nevēlas ievērot baznīcas noteiktos priekšrakstus. Ir jau izteikti komentāri, ka [Nīderlandes] pārdrošo attieksmi morāles un eitanāzijas jautājumos var izskaidrot ar pēkšņo sabiedrības sekularizāciju.”

Arī cituviet situācija ir ļoti līdzīga. 1999. gadā Kenterberijas arhibīskaps Džordžs Kerijs izteica brīdinājumu, ka anglikāņu baznīcu ”no iznīkšanas šķir tikai viena paaudze”. Franču laikrakstā Le Figaro kādā rakstā ar nosaukumu ”Kristīgās Eiropas gals” bija sacīts: ”Visur var vērot vienu un to pašu. ..cilvēki citu pēc citas apšauba kā morāles vērtības, tā arī kristīgās mācības.”

Samazinās reliģiski aktīvu cilvēku skaits

Eiropā strauji sarūk baznīcu apmeklētāju skaits. Francijā uz katoļu misi katru svētdienu ierodas mazāk nekā 10 procenti katoļu, bet Parīzē regulāri baznīcu apmeklē tikai 3 līdz 4 procenti katoļu. Lielbritānijā, Vācijā un Skandināvijas valstīs baznīcu apmeklētāju skaits ir tikpat zems vai pat vēl zemāks.

 Garīdznieki ir nobažījušies par to, ka trūkst kandidātu priestera amatam. Nepilnu simts gadu laikā Francijā ir krasi samazinājies priesteru skaits — 20. gadsimta sākumā šajā valstī uz 10 tūkstošiem iedzīvotāju bija 14 priesteri, bet tagad uz šo pašu iedzīvotāju skaitu ir pat mazāk nekā viens priesteris. Visā Eiropā pieaug priesteru vidējais vecums, un priesteru trūkst pat tādās valstīs kā Īrija un Beļģija. Turklāt arvien mazāk bērnu mācās katehismu, un līdz ar to rodas stipras šaubas, vai katoļu baznīca spēs panākt savu atdzimšanu.

Tā vien šķiet, ka mūsdienās jau ir nogrimuši aizmirstībā laiki, kad cilvēki uzticējās reliģijai. Francijā tikai 6 procenti iedzīvotāju tic, ka ”patiesība ir atrodama tikai vienā reliģijā”, kaut gan 1981. gadā šāds uzskats bija 15 procentiem cilvēku, bet 1952. gadā — 50 procentiem. Sabiedrību ir pārņēmusi reliģiska apātija. Cilvēku skaits, kuri ir teikuši, ka nepieder ne pie vienas reliģijas, ir pieaudzis no 26 procentiem 1980. gadā līdz 42 procentiem 2000. gadā. (Les valeurs des Français—Évolutions de 1980 à 2000.)

Pārmaiņas morāles vērtību sistēmā

Pagrimums ir vērojams arī morāles vērtību ziņā. Kā jau bija minēts, daudzi cilvēki, kas apmeklē baznīcu, neievēro savas baznīcas noteiktās morāles normas. Viņi neuzskata, ka reliģiskie vadītāji būtu tiesīgi noteikt uzvedības normas. Tie paši ļaužu pūļi, kas ar sajūsmu uzņem pāvesta iestāšanos par cilvēktiesībām, nebūt nedomā viņam klausīt jautājumos, kas skar privāto dzīvi. Piemēram, cilvēki ārkārtīgi reti ņem vērā pāvesta nostāju jautājumā par kontracepciju, to ignorē pat daudzi katoļu pāri.

Brīvdomība morāles jautājumos ir ietekmējusi visus sabiedrības slāņus, vienalga, vai šie cilvēki būtu reliģiozi vai ne. Pret rīcību, kas Svētajos rakstos nepārprotami ir nosodīta, tagad cilvēki izturas iecietīgi. Pirms divdesmit gadiem 45 procentiem Francijas iedzīvotāju attieksme pret homoseksuālismu bija noraidoša, bet tagad 80 procentiem tas šķiet gluži pieņemams. Kaut gan lielākoties cilvēki augstu vērtē uzticību laulībā, tikai 36 procenti uzskata, ka ārlaulības sakari nekādā gadījumā nav attaisnojami. (Romiešiem 1:26, 27; 1. Korintiešiem 6:9, 10; Ebrejiem 13:4.)

Reliģiskais kokteilis

Rietumu sabiedrībā populāra ir kļuvusi ”paštaisīta” reliģija — tiek uzskatīts, ka ikvienam ir tiesības pašam pēc sirds patikas izraudzīties, kam ticēt. Dažas mācības tiek pieņemtas, citas atmestas. Reizēm cilvēki sauc sevi par kristiešiem, kaut gan tic reinkarnācijai, savukārt citi bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem pieņem vairāku reliģiju uzskatus vienlaicīgi. (Salamans Mācītājs 9:5, 10; Ecēhiēla 18:4, 20; Mateja 7:21; Efeziešiem 4:5, 6.) Grāmatā Les valeurs des Français bija uzsvērts, ka daudzi mūsdienu ticīgie ir neatgriezeniski aizmaldījušies projām no baznīcas nospraustajiem ceļiem.

Taču jāņem vērā, ka šāda tiekšanās pēc individuālisma reliģijā slēpj sevī zināmas briesmas. Francijas institūta loceklis reliģijas vēsturnieks Žans Delemo izteica stingru pārliecību, ka cilvēks nevar izveidot pats savu reliģiju, kas būtu pilnīgi neatkarīga no jebkādas jau nostabilizējušās uzskatu sistēmas. ”Ticība nevar ilgstoši pastāvēt, ja tā nesakņojas kādas konkrētas konfesijas struktūrā.” Patiesām garīgām vērtībām un pareizai reliģiskajai praksei ir jābūt saskaņota veseluma daļai. Bet kur gan mūsdienu pārmaiņu plosītajā sabiedrībā ir atrodama kāda vienota, saskanīga uzskatu sistēma?

Bībelē mums daudzkārt tiek atgādināts, ka tas, kurš ir tiesīgs noteikt, kādas uzvedības un morāles normas ir pieņemamas, ir Dievs, taču viņš ir devis cilvēkiem arī iespēju izlemt, vai viņi ievēros tās savā dzīvē vai ne. Vairāki miljoni cilvēku visā pasaulē apzinās, ka šai grāmatai, kas kopš seniem laikiem ir iemantojusi daudzu cilvēku cieņu, arī mūsdienās ir praktiska vērtība un ka tā ir viņu ”kāju spīdeklis un gaišums uz [viņu] ceļiem”. (Psalms 119:105.) Nākamajā rakstā būs apskatīti iemesli, kas šiem cilvēkiem ir likuši nonākt pie šāda secinājuma.