Aleksandrs VI — pāvests, kuru Roma nav aizmirsusi

”KATOĻIEM trūkst vārdu, lai paustu savu sašutumu par pāvesta Aleksandra VI rīcību,” teikts grāmatā Geschichte der Päpste seit dem Ausgang des Mittelalters (Pāvestu varas vēsture kopš viduslaiku beigām). ”Viņa privātā dzīve ir absolūti nepiedodama.. Jāatzīst, ka viņa valdīšana nedara baznīcai godu. Bordžu ģimenes laikabiedri, kas bija pieraduši pie līdzīgām izdarībām, raudzījās uz viņa noziegumiem ar neslēptām šausmām, un arī mūsu dienās, kad ir pagājuši vairāk nekā četri gadsimti, tā laika notikumu atskaņas nav pilnībā norimušas,” rakstīts grāmatā L’Église et la Renaissance, 1449-1517 (Baznīca un renesanses laikmets, 1449.—1517. gads).

Kāpēc šādos respektējamos vēsturiskos darbos par Romas katoļu baznīcu pāvests Aleksandrs VI un viņa ģimene ir tik smagi nosodīti? Par ko šie cilvēki ir izpelnījušies tik bargu kritiku? Izstāde ”Bordžu ģimene — māksla valdīt”, kas no pērnā gada oktobra līdz šā gada februārim bija apskatāma Romā, deva iespēju uzzināt, cik liela ir bijusi pāvestu vara un kā šo varu izmantoja Rodrigo Bordža jeb Aleksandrs VI — pāvests, kas valdīja no 1492. līdz 1503. gadam.

Ceļā uz varas virsotnēm

Rodrigo Bordža piedzima 1431. gadā augstmaņu ģimenē Hativā, Aragonas karalistē, kas atradās tagadējās Spānijas teritorijā. Aizbildniecību par Rodrigo izglītošanu uzņēmās viņa tēvocis, Valensijas bīskaps Alfonso de Bordža. Tēvocis parūpējās, lai māsasdēls jau pusaudža gados tiktu iecelts ienesīgos baznīcas amatos. Kad Rodrigo bija 18 gadi, Alfonso de Bordža, kas nu jau bija kardināls, aizsūtīja savu protežē uz Itāliju studēt jurisprudenci. Kad tēvocis kļuva par pāvestu Kalikstu III, viņš iecēla Rodrigo un tā brālēnu Luisu par kardināliem. Luisam Bordžam uzticēja vairāku pilsētu pārvaldīšanu, bet Rodrigo drīz vien iecēla par katoļu baznīcas vicekancleru — šo amatu viņš saglabāja arī citu pāvestu valdīšanas laikā. Augstais amats deva gan lielu varu un ietekmi, gan arī iespēju pārvaldīt milzīgus īpašumus, ļaujot nākamajam pāvestam uzkrāt pasakainas bagātības un dzīvot tā laika valdnieku cienīgā greznībā.

Rodrigo bija izglītots cilvēks un prasmīgs orators, kas prata īstenot savus mērķus un labprāt atbalstīja mākslu. Viņš kļuva plaši pazīstams netikumīgu mīlas dēku dēļ, un viņam bija daudzi ārlaulības bērni — četri no kādas ilggadējas mīļākās un pārējie no citām sievietēm. Lai gan  pāvests Pijs II norāja Bordžu par viņa ”neiegrožoto baudkāri” un nevaldāmo tieksmi pēc ”viszemiskākām” izpriecām, toreizējais baznīcas vicekanclers nemainīja savus paradumus.

1492. gadā pēc pāvesta Innocenta VIII nāves katoļu baznīcas kardināli sanāca kopā, lai ievēlētu viņa pēcteci. Vēsturnieki ir vienisprātis, ka Rodrigo Bordža nopirka kardinālu balsis, ar neslēptu cinismu izteikdams vilinošus piedāvājumus, un no konklāva iznāca, jau būdams pāvests Aleksandrs VI. Ar kardināliem viņš norēķinājās, ieceļot tos baznīcas amatos un piešķirot tiem pilis, cietokšņus, pilsētas, abatijas un bīskapijas, kas deva milzīgus ienākumus. Var saprast, kāpēc kāds baznīcas vēsturnieks Aleksandra VI valdīšanu nodēvēja par ”Romas katoļu baznīcas kauna un negoda dienām”.

Tāds pats kā laicīgie valdnieki

Aleksandrs VI kā baznīcas galva izmantoja savu garīgo varu, lai izšķirtu strīdu starp Spāniju un Portugāli par nesen atklātajām teritorijām Amerikas kontinentos. Aleksandra VI laicīgā vara padarīja viņu par pilnīgu noteicēju pāvesta valstī, kas atradās centrālajā Itālijā, un metodes, ar kādām viņš pārvaldīja savas teritorijas, ne ar ko neatšķīrās no citu renesanses laikmeta valdnieku rīcības. Aleksandra VI valdīšanu, tāpat kā daudzu citu pāvestu valdīšanu pirms un pēc viņa, raksturoja korupcija un nepotisms, turklāt uz viņu krīt aizdomas par vairākām slepkavībām.

Tie bija nemierīgi laiki, kad starp konkurējošiem grupējumiem ritēja sīva cīņa par varu Itālijā, un pāvests šajā politiskajā sāncensībā nebija tikai pasīvs vērotājs. Viņa politiskajiem manevriem un savienībām, kas tika te slēgtas, te lauztas, bija viens mērķis — stiprināt pāvesta varu un sekmēt savu bērnu karjeru, tā vairojot Bordžu ģimenes slavu un bagātību. Viņa dēls Huans apprecēja Kastīlijas karaļa māsīcu un kļuva par Gandijas hercogu, bet cits dēls, Hofrē, apprecēja Neapoles karaļa mazmeitu.

Kad pāvestam bija nepieciešams sabiedrotais, kas vairotu viņa ietekmi Francijā, viņš lauza savas trīspadsmitgadīgās meitas Lukrēcijas saderināšanos ar kādu aragoniešu augstmani un izprecināja meiteni kādam Milānas hercoga radiniekam. Kad šī laulība zaudēja savu politisko nozīmi, tika atrasts iegansts, lai to anulētu. Vēlāk Lukrēcija kļuva par konkurējošās Aragonas valdnieku dinastijas pārstāvja hercoga Alfonso sievu. Taču, kad Lukrēcijas godkārīgais un nežēlīgais brālis Čezāre Bordža izveidoja savienību ar Francijas karali Luiju XII, viņa māsas nesenās laulības ar Aragonas hercogu kļuva par traucēkli. Lai šo šķērsli novērstu, nelaimīgajam Alfonso tika uzsūtīti četri algoti slepkavas, kas viņam uzbruka uz Svētā Pētera bazilikas kāpnēm. Hercogs tomēr palika dzīvs, taču vēlāk, kad viņš ārstēja atentātā gūtos savainojumus, viņu nožņaudza viens no Čezāres kalpiem. Pāvests, raugoties pēc arvien jauniem sabiedrotajiem, sarīkoja nu jau 21 gadu vecajai Lukrēcijai trešās kāzas, salaulādams viņu ar ietekmīgā Ferrāras hercoga dēlu.

Kādas vēsturiskas grāmatas autors Čezāres dzīvi raksturo kā ”asinīm bagātīgi slacītu stāstu par negodīgumu”. Lai gan tēvs viņu iecēla kardināla amatā jau 17 gadu vecumā, Čezāre, būdams viltīgs, godkārīgs un pērkams, bija vairāk piemērots militārajai, nevis garīdznieka karjerai. Atstājis amatu baznīcā, viņš apprecēja kādu franču princesi un ieguva savā īpašumā  Valentinuā hercogisti. Lai pakļautu Ziemeļitāliju, Čezāre ar franču karaspēka atbalstu iekaroja pilsētas un slepkavoja to iedzīvotājus.

Tā kā pāvests arī turpmāk gribēja nodrošināt savam dēlam Francijas militāro atbalstu, viņš piekrita izdevīgam, taču skandalozam darījumam — viņš ļāva Francijas karalim Luijam XII šķirties no savas sievas, apprecēt Bretaņas hercogieni Annu un pievienot Bretaņas hercogisti savai karaļvalstij. Kādā vēstures grāmatā teikts, ka tā pāvests ”upurēja baznīcas prestižu un nelokāmos principus, lai iegūtu laicīgus labumus saviem ģimenes locekļiem”.

Pāvesta kritika

Aleksandrs VI ar savu rīcību izpelnījās nosodījumu un ieguva daudz ienaidnieku. Pāvests kritiķiem lielākoties nepievērsa nekādu uzmanību, tomēr bija kāds, kuru ignorēt nebija iespējams. Tas bija dominikāņu mūks Džirolāmo Savonarola — dedzīgs sludinātājs un viens no Florences politiskajiem līderiem. Viņš nosodīja ne vien pāvesta galma netikumus, bet arī pašu pāvestu un viņa politiku un aicināja atstādināt Aleksandru VI no amata un īstenot baznīcas reformas. Savonarola drosmīgi paziņoja: ”Baznīcas vadītāji, ..naktīs jūs ejat pie savām mīļākajām un no rītiem ķeraties pie sakramentiem.” Vēlāk viņš teica: ”[Šie vadītāji] rīkojas kā netikles, viņu sliktā slava apkauno baznīcu. Šiem cilvēkiem, es jums saku, nav kristiešu ticības.”

Mēģinādams uzpirkt Savonarolu un panākt, lai viņš klusētu, pāvests viņam piedāvāja kardināla amatu, taču saņēma atteikumu. Dominikāņu mūks turpināja sludināt un kritizēt pāvestu, un tas kļuva par iemeslu šī cilvēka bojāejai. Savonarolu izslēdza no baznīcas, apcietināja, ar spīdzināšanu piespieda atzīt savu vainu un pēc tam pakāra un sadedzināja.

Nopietni jautājumi pārdomām

Domājot par šiem vēsturiskajiem notikumiem, rodas vairāki nopietni jautājumi. Kā ir iespējams izskaidrot pāvesta intrigas un dzīvesveidu? Un kā šos jautājumus skaidro vēsturnieki? Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem, tiek izvirzīti dažādi pieņēmumi.

Daudzi uzskata, ka Aleksandra VI rīcība ir jāvērtē vēsturiskajā kontekstā. Viņa darbība politiskajā un garīgajā jomā tiek skaidrota ar vēlēšanos nodrošināt mieru, saglabāt spēku līdzsvaru starp naidīgajām valstīm, stiprināt draudzīgas saites ar saviem sabiedrotajiem, kas varētu aizstāvēt pāvesta varu, kā arī vēlmi saglabāt kristīgās pasaules monarhu vienotību Turcijas militāro draudu priekšā.

Bet ko var teikt par viņa dzīvesveidu? ”Visos laikos baznīcā ir bijuši slikti kristieši un necienīgi priesteri,” rakstīja kāds vēsturnieks. ”Lai nevienam tas nebūtu pārsteigums, Kristus jau iepriekš bija paredzējis šādu situāciju; viņš pat salīdzināja baznīcu ar lauku, kur aug gan kvieši, gan nezāles, un ar tīklu, kurā ir labas un sliktas zivis, un tāpat viņš pacieta Jūdu starp saviem apustuļiem.” *

Šis pats vēsturnieks izteica arī šādu domu: ”Tāpat kā bojāts ietvars nemazina dārgakmens vērtību, tā arī priestera grēcīgā rīcība nespēj būtiski kaitēt.. tām mācībām, ko viņš māca. [..] Zelts paliek zelts neatkarīgi no tā, kādās rokās  tas nonāk.” Kāds katoļu vēsturnieks norādīja, ka, domājot par Aleksandra VI piemēru, patiesajiem katoļiem būtu jāseko Jēzus padomam, ko viņš deva saviem mācekļiem. Jēzus teica, kā tiem būtu jāizturas pret rakstu mācītājiem un farizejiem: ”Ko tie jums saka, to darait un turiet; bet pēc viņu darbiem nedarait.” (Mateja 23:2, 3.) Ko jūs domājat par šādiem argumentiem?

Vai tāda ir patiesā kristietība?

Jēzus deva vienkāršu kritēriju, pēc kura ir iespējams pārbaudīt tos, kas sevi dēvē par kristiešiem. Viņš sacīja: ”No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīna ogas no ērkšķiem, vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt.” (Mateja 7:16—18, 20.)

Vai reliģisko vadītāju rīcība senatnē un mūsu dienās atbilst tam patiesās kristietības paraugam, kuru iedibināja Jēzus un kuram sekoja viņa agrīnie mācekļi? Padomāsim tikai par diviem jautājumiem — iesaistīšanos politikā un dzīvesveidu.

Jēzus nebija pasaulīgs valdnieks. Viņš dzīvoja ļoti pieticīgi un reiz pat atzina, ka viņam ”nav kur savu galvu nolikt”. Jēzus valstība ”nebija no šīs pasaules”, un viņš par saviem mācekļiem teica: ”Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules.” Jēzus neiesaistījās tā laika politiskajās norisēs. (Mateja 8:20; Jāņa 6:15; 17:16; 18:36.)

Vai nav tiesa, ka reliģiskās organizācijas, tiekdamās pēc varas un bagātības, gadsimtiem ilgi ir sadarbojušās ar politiskajiem spēkiem, sagādājot ciešanas vienkāršajiem ļaudīm? Vai nav tiesa, ka daudzi garīdznieki, kuru uzdevums bija kalpot citiem, paši dzīvoja lielā greznībā, turpretī milzum daudz vienkāršo cilvēku slīga arvien dziļākā nabadzībā?

Jēzus pusbrālis Jēkabs rakstīja: ”Laulības pārkāpēju cilts, vai jūs nezināt, ka šīs pasaules draudzība ir Dieva ienaidība? Kas nu gribētu būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku.” (Jēkaba 4:4.) Kāpēc Jēkabs raksta, ka šāds cilvēks ”nostājas par Dieva ienaidnieku”? Atbilde uz šo jautājumu ir atrodama 1. Jāņa 5:19: ”Visa pasaule ir grimusi ļaunumā.”

Raksturodams pāvesta Aleksandra VI rīcību, kāds Bordžas laikabiedrs rakstīja: ”Viņš dzīvoja izlaidīgi. Kauns un godīgums, ticība un reliģija viņam bija sveši jēdzieni. Viņa alkatība bija nepiesātināma un godkāre nezināja robežu, viņš kļuva pazīstams ar barbarisku cietsirdību un bija kā apsēsts savos centienos izvirzīt iespējami augstākā stāvoklī savus daudzos bērnus.” Protams, Bordža nebūt nebija vienīgā baznīcas amatpersona, kas pazīstams ar šādu rīcību.

Kas par šādu uzvedību ir teikts Dieva Rakstos? ”Vai jūs nezināt, ka netaisni neiemantos Dieva valstību?” jautāja apustulis Pāvils. ”Nepievilieties! Ne netikli, ..ne laulības pārkāpēji, ..ne mantrauši ..neiemantos Dieva valstību.” (1. Korintiešiem 6:9, 10.)

Viens no mērķiem, ko vēlējās sasniegt Bordžu ģimenei veltītās izstādes rīkotāji, bija ”aplūkot šīs izcilās personības tā laika vēsturiskajā kontekstā, ..saprast, nevis attaisnot vai nosodīt”. Apmeklētājiem pašiem tika dota iespēja izdarīt secinājumus. Un kādu secinājumu izdarītu jūs?

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 26. lpp.]

Rodrigo Bordža, pāvests Aleksandrs VI

[Attēls 27. lpp.]

Lukrēcija Bordža, ko tēvs izmantoja savu interešu sekmēšanai

[Attēls 28. lpp.]

Godkārīgais un pērkamais Čezāre Bordža

[Attēls 29. lpp.]

Džirolāmo Savonarolu nevarēja piespiest klusēt, tāpēc viņu pakāra un sadedzināja