Sekosim Jehovas objektivitātes paraugam!

”Dievs nespriež pēc cilvēka stāvokļa.” (ROMIEŠIEM 2:11.)

1., 2. a) Kāds bija Jehovas nodoms attiecībā uz kanaāniešiem? b) Ko Jehova darīja, un kādi jautājumi tāpēc rodas?

RITĒJA 1473. gads pirms mūsu ēras. Izraēlieši bija sapulcējušies Moāba līdzenumā un uzmanīgi klausījās, ko viņiem saka Mozus. Viņiem bija jāšķērso Jordāna un jāsāk grūta cīņa. Mozus pavēstīja, ka Jehova vēlas, lai viņa tauta sakautu septiņas spēcīgas kanaāniešu tautas, kas apdzīvo Apsolīto zemi. Mozus iedrošināja izraēliešus, sacīdams, ka pats Jehova nodos šīs tautas viņu varā un ka viņi tās noteikti sakaus. Izraēlieši nedrīkstēja ”ar tām slēgt nekādu derību, nedz arī tām žēlastību parādīt”. (5. Mozus 1:1; 7:1, 2.)

² Tomēr jau pirmajā pilsētā, kurai izraēlieši uzbruka, bija kāda ģimene, ko Jehova izglāba. Vēlāk Dievs pasargāja cilvēkus vēl četrās Kanaānas pilsētās. Kāpēc Jehova viņus izglāba? Ko tas mums ļauj uzzināt par Jehovu? Kā mēs varam sekot viņa priekšzīmei?

Viņi ņēma vērā Jehovas varenos darbus

3., 4. Kā ziņas par izraēliešu uzvarām bija ietekmējušas dažus kanaāniešus?

³ Pirms ieiešanas Apsolītajā zemē izraēlieši četrdesmit gadus klejoja pa tuksnesi, un visu šo laiku Jehova aizsargāja savu tautu un cīnījās tās labā. Dienvidos no Apsolītās zemes Dieva tautai uzbruka Aradas ķēniņš, bet ar Jehovas palīdzību izraēlieši sakāva uzbrucējus Hormā. (4. Mozus 21:1—3.) Vēlāk izraēlieši šķērsoja Ēdomas nomali un devās uz ziemeļiem, Nāves jūras ziemeļaustrumu piekrastes virzienā. Šajā Kanaānas daļā, kur kādreiz bija dzīvojuši moābieši, tagad valdīja amorieši. Amoriešu ķēniņš Sihons neļāva izraēliešiem šķērsot viņa zemi, tāpēc pie Jahcas, kas acīmredzot atradās Arnonas ielejas ziemeļos, sākās kauja, kurā Sihons gāja bojā. (4. Mozus 21:23, 24; 5. Mozus 2:30—33.) Basanā, nedaudz tālāk uz ziemeļiem, valdīja amoriešu ķēniņš Ogs. Arī šis milzīgā auguma karotājs nevarēja stāties pretī Jehovam — kaujā pie Edrejas Ogs tika nogalināts. (4. Mozus 21:33—35; 5. Mozus 3:1—3, 11.) Ziņas par izraēliešu uzvarām un iziešanu no Ēģiptes spēcīgi ietekmēja daudzus Kanaānas iedzīvotājus. *

⁴ Kad izraēlieši pirmo reizi bija iegājuši Kanaānas teritorijā otrpus Jordānas, viņi uzcēla nometni Gilgalā. (Jozuas 4:9—19.) Netālu no izraēliešu nometnes atradās nocietināta pilsēta — Jērika. Kanaāniete Rahāba, kas dzīvoja Jērikā, bija dzirdējusi par Jehovas lielajiem darbiem, un ticība viņu mudināja rīkoties. Kad Jehova iznīcināja Jēriku, Rahāba un visi, kas atradās viņas namā, tika pasargāti. (Jozuas 2:1—13; 6:17, 18; Jēkaba 2:25.)

5. Kāpēc gibeonieši gribēja izdarīt tā, lai viņiem nebūtu jākaro ar izraēliešiem?

⁵ Iekarojuši Jēriku, izraēlieši devās prom no Jordānas ielejas un virzījās dziļāk zemes kalnainajos apvidos. Sekojot Jehovas norādījumiem, Jozua no slēpņa uzbruka Ajas iedzīvotājiem. (Jozuas, 8. nodaļa.) Redzēdami izraēliešu straujo virzīšanos uz priekšu, vairāki kanaāniešu valdnieki apvienoja savus karaspēkus, lai stātos tiem pretī. (Jozuas 9:1, 2.)  Bet hīviešu pilsētas Gibeonas iedzīvotāji rīkojās citādi. Bībelē teikts, ka viņi gribēja izdarīt tā, lai viņiem nebūtu jākaro. Gibeonieši, tāpat kā Rahāba, bija dzirdējuši, ka Jehova ir izvedis savu tautu no Ēģiptes un devis tai uzvaru pār Sihonu un Ogu. (Jozuas 9:4, 6—10.) Viņi bija sapratuši, ka cīnīties ar izraēliešiem ir bezjēdzīgi, tāpēc pie Jozuas uz Gilgalu devās Gibeonas un trīs kaimiņpilsētu — Kefīras, Beērotas un Kirjat-Jearimas — pārstāvji, kas izlikās par sūtņiem no tālas zemes. Šis plāns izdevās, un Jozua slēdza ar gibeoniešiem vienošanos, kas tiem nodrošināja aizsardzību. Trīs dienas vēlāk Jozua un pārējie izraēlieši uzzināja, ka gibeonieši viņus ir piemānījuši. Tomēr izraēlieši nelauza vienošanos, ko viņi bija slēguši, piesaukdami Jehovu. (Jozuas 9:16—19.) Vai Jehova piekrita viņu lēmumam?

6. Ko Jehova darīja saskaņā ar vienošanos, kas bija slēgta starp Jozuu un gibeoniešiem?

⁶ Gibeoniešiem tika dota iespēja būt par malkas cirtējiem un ūdens nesējiem izraēliešu nometnei un ”tā Kunga altāŗa vajadzībām”. (Jozuas 9:21—27.) Turklāt Jehova izdarīja brīnumu, kad pieci amoriešu ķēniņi ar saviem karapulkiem vērsās pret gibeoniešiem. Krusas graudi nogalināja vairāk ienaidnieku, nekā to spēja izdarīt Jozuas karotāji. Jehova pat uzklausīja Jozuas lūgumu apstādināt sauli un mēnesi, lai izraēlieši varētu pilnīgi sakaut ienaidniekus. Jozua rakstīja, ka ”nebija nevienas citas dienas tādas kā šī, salīdzinot ar iepriekšējām un arī ar nākamajām, kuŗā tas Kungs tā būtu paklausījis cilvēka balss lūgumu, jo tas Kungs kaŗoja Israēla labā”. (Jozuas 10:1—14.)

7. Kā notikumi daudzu kanaāniešu dzīvē apstiprina vārdus, ko ir teicis apustulis Pēteris?

⁷ Kanaāniete Rahāba un viņas piederīgie, kā arī gibeonieši bijās Jehovu un attiecīgi rīkojās. Notikumi šo cilvēku dzīvē palīdz saprast, cik patiesi ir vārdi, ko daudzus gadsimtus vēlāk teica kristiešu apustulis Pēteris: ”Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā viņam ir tīkams, kas viņu bīstas un taisnīgi dzīvo.” (Apustuļu darbi 10:34, 35.)

Jehovas attiecības ar Ābrahāmu un izraēliešiem

8., 9. Kā Jehovas objektivitāte izpaudās viņa attiecībās ar Ābrahāmu un izraēliešiem?

⁸ Māceklis Jēkabs, runādams par Dieva žēlastību, pieminēja viņa attiecības ar Ābrahāmu un tā pēcnācējiem. Ābrahāms kļuva ”Dieva draugs” nevis savas tautības, bet stiprās ticības dēļ. (Jēkaba 2:23.) Ābrahāma ticība un mīlestība pret Jehovu nesa svētības viņa pēcnācējiem. (2. Laiku 20:7.) Jehova apsolīja Ābrahāmam: ”Es tevi svētīdams svētīšu un vairodams vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes, kā smiltis, kas jūŗas krastmalē.” Bet tas vēl nebija viss — viņš teica arī šādus vārdus: ”Tavos pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas, tāpēc ka tu esi bijis paklausīgs manam vārdam.” (1. Mozus 22:17, 18; Romiešiem 4:1—8.)

⁹ Tajā, ko Jehova darīja izraēliešu labā, ir redzama objektivitāte un gatavība svētīt visus, kas viņam paklausa. Jehovas izturēšanās pret izraēliešiem palīdz saprast, cik ļoti viņš mīl  cilvēkus, kas viņam uzticīgi kalpo. Izraēla tauta bija Jehovas ”īpašums”, taču tas nenozīmēja, ka viņa labvēlību nevarēja saņemt cilvēki no citām tautām. (2. Mozus 19:5; 5. Mozus 7:6—8.) Jehova bija atbrīvojis izraēliešus no Ēģiptes gūsta un paziņojis savai tautai: ”No visām ciltīm zemes virsū Es vienīgos jūs esmu atzinis un izredzējis.” Tomēr ar Amosa un citu praviešu starpniecību Jehova darīja zināmu arī savu nodomu svētīt ”visas tautas”. (Amosa 3:2; 9:11, 12; Jesajas 2:2—4.)

Jēzus objektivitāte

10. Kā Jēzus sekoja sava Tēva objektivitātes paraugam?

¹⁰ Jēzus bija Jehovas ”būtības attēls”, un, dzīvodams uz zemes, viņš sekoja sava Tēva objektivitātes paraugam. (Ebrejiem 1:3.) Viņa galvenais uzdevums bija atrast ”Israēla cilts pazudušās avis”. Tomēr Jēzus nekavējās sludināt kādai samarietei, kuru viņš satika pie akas. (Mateja 15:24; Jāņa 4:7—30.) Jēzus paveica brīnumu, izpildīdams lūgumu, ar kuru pie viņa vērsās kāds virsnieks, kas acīmredzot nebija no ”Israēla ļaudīm”. (Lūkas 7:1—10.) Turklāt viņš neskaitāmas reizes apliecināja savu mīlestību pret Dieva tautu. Arī Jēzus mācekļi, tāpat kā viņu skolotājs, sludināja ļoti daudziem cilvēkiem. Ar laiku kļuva skaidrs, ka galvenais, kas nodrošina Jehovas svētības, ir nevis tautība, bet cilvēka nostāja. Pazemīgi, godprātīgi cilvēki, kas bija izsalkuši pēc patiesības, uzklausīja labo vēsti par Valstību. Turpretī lepnie un augstprātīgie nicināja Jēzu un viņa sludināto vēsti. ”Es tev pateicos, Tēvs, debess un zemes kungs, ka Tu šīs lietas esi apslēpis gudrajiem un prātīgajiem un atklājis tās bērniem,” teica Jēzus. ”Tiešām, Tēvs, tā tas ir bijis tavs labais prāts.” (Lūkas 10:21.) Ja mūsu attieksmi pret cilvēkiem nosaka mīlestība un ticība, mēs spējam izturēties pret cilvēkiem bez aizspriedumiem, un Jehovam ir patīkami to redzēt.

11. Kā Jehovas objektivitāte bija redzama agrīnajā kristiešu draudzē?

¹¹ Agrīnajā kristiešu draudzē ebreji un citu tautību pārstāvji bija līdztiesīgi. ”Gods, slava un labklājība ikvienam, kas dara labu,” teica Pāvils, ”jūdam visupirms un arī grieķim! Jo Dievs nespriež pēc cilvēka stāvokļa.” * (Romiešiem 2:10, 11.) Jehovas attieksmi pret cilvēkiem noteica nevis viņu tautība, bet tas, kā viņi izmantoja zināšanas par Jehovu un kāda bija viņu attieksme pret cerību, ko dod Jēzus izpirkuma upuris. (Jāņa 3:16, 36.) Pāvils rakstīja: ”Nevis tas ir jūds, kas ārīgi ir tāds; ne arī tā ir derības zīme, kas redzama ārīgi pie miesas. Bet īstais jūds ir neredzams, un viņa sirdsderības zīme ir garā un nevis burtā.” Tad, izmantojot vienu no vārda ”jūds” nozīmēm (”no Jūdas” jeb ’tāds, kas pelnījis atzinību, slavējams’), Pāvils piebilda: ”Tādam ir atzinība nevis cilvēku starpā, bet pie Dieva.” (Romiešiem 2:28, 29.) Tātad Jehovas atzinību neietekmē aizspriedumi. Vai to pašu var teikt par mums?

12. Par kādām izredzēm ir runāts Atklāsmes grāmatas 7. nodaļas 9. pantā, un kam tās tiek piedāvātas?

¹² Pravietiskajā redzējumā, kas tika dots apustulim Jānim, 144 tūkstoši svaidīto kristiešu bija attēloti kā garīga tauta, kuras locekļi ir ”apzīmogoti no visām Israēla bērnu ciltīm”. Pēc tam Jānim tika parādīts vēl kāds cilvēku kopums: ”Liels pulks — ko saskaitīt neviens nevarēja — no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām stāvēja goda krēsla priekšā un Jēra priekšā, apģērbti baltās drēbēs un ar palmu zariem rokās.” (Atklāsmes 7:4, 9.) Tas nozīmē, ka nav nevienas tautības, kuras pārstāvjiem būtu liegts piederēt pie kristiešu draudzes. Ikvienam cilvēkam neatkarīgi no viņa tautības tiek piedāvāta iespēja palikt dzīvam ”lielajās bēdās” un dzert no ”dzīvības ūdens avotiem” jaunajā pasaulē. (Atklāsmes 7:14—17.)

 Labi augļi

13.—15. a) Ko mēs varam darīt, lai kultūru atšķirības neradītu šķēršļus attiecībās ar citu tautību pārstāvjiem? b) Miniet piemērus, kas apliecina, cik labus augļus var nest draudzīga attieksme pret citu tautību pārstāvjiem!

¹³ Jehova mūs labi pazīst, gluži tāpat kā labs tēvs pazīst savus bērnus. Ja mēs labi iepazīstam citu tautību pārstāvjus un cenšamies uzzināt vairāk par viņu kultūru un domāšanas veidu, mums ir vieglāk nepievērst pārāk lielu uzmanību atšķirīgajam. Tas palīdz mazināt aizspriedumus un stiprina draudzību un mīlestību. Galu galā tas veicina vienotību. (1. Korintiešiem 9:19—23.) Par to, cik tas ir svarīgi, liecina daudzu misionāru pieredze. Misionāri, kas dzīvo svešās zemēs, interesējas par cilvēkiem un diezgan īsā laikā spēj labi iejusties vietējās draudzēs. (Filipiešiem 2:4.)

¹⁴ Attieksme, kas ir brīva no aizspriedumiem, nes ļoti labus augļus daudzās pasaules zemēs. Aklilu, kādam vīrietim no Etiopijas, nācās dzīvot Lielbritānijas galvaspilsētā Londonā. Viņš jutās vientuļš, turklāt viņu apbēdināja nelaipnā attieksme pret ieceļotājiem, kas mūsdienās ir raksturīga daudzu Eiropas pilsētu iedzīvotājiem. Pavisam citādas sajūtas Aklilu pārņēma, kad viņš ieradās uz draudzes sapulci Jehovas liecinieku Valstības zālē. Šeit viņš tika uzņemts kā gaidīts viesis, un drīz vien viņš Valstības zālē jutās kā mājās. Aklilu sāka mācīties par Radītāju, un viņa zināšanas strauji auga. Nepagāja ilgs laiks, kad viņš jau sāka stāstīt labo vēsti par Valstību citiem cilvēkiem. Reiz kāds brālis, ar kuru Aklilu bija devies sludināt, jautāja, kādi ir viņa mērķi, un Aklilu atbildēja, ka viņš gribētu piederēt pie draudzes, kurā sapulces notiek viņa dzimtajā amharu valodā. Kad angļu draudzes vecākie uzzināja par Aklilu vēlēšanos, viņi ieplānoja savā draudzē publisko runu, ko bija sagatavojis kāds brālis, kas runā amharu valodā. Uz aicinājumu apmeklēt pirmo draudzes sapulci amharu valodā atsaucās daudz ieceļotāju un vietējo. Tagad cilvēki no Etiopijas un citām zemēm vienoti kalpo Dievam amharu draudzē. Daudzi no viņiem ir sapratuši, ka viņus nekas nekavē nostāties Jehovas pusē un kristīties. (Apustuļu darbi 8:26—36.)

¹⁵ Pie kristiešu draudzes pieder visdažādāko tautību pārstāvji. Taču kultūru atšķirības nav nekas tāds, kas vienus kristiešus padarītu pārākus par citiem. Piemēram, kādā kongresā, kas notika Maltas salā, vietējie Jehovas liecinieki kristīšanās laikā pauda savu prieku ar skaļām gavilēm, turpretī kongresa viesi no Lielbritānijas vēroja notiekošo ar prieka asarām acīs. Kā maltieši, tā arī briti bija ārkārtīgi priecīgi, tikai viņu jūtas izpaudās dažādi. Taču kā vieni, tā otri no sirds mīl Jehovu, un tas stiprināja viņu kristīgās vienotības saites. (Psalms 133:1; Kolosiešiem 3:14.)

Kā pārvarēt aizspriedumus

16.—18. Miniet piemēru, kas apliecina, ka kristieši var atbrīvoties no nepatikas pret citu tautību pārstāvjiem!

¹⁶ Padziļinoties mūsu mīlestībai pret Jehovu un ticības biedriem, mēs mācāmies arvien  labāk sekot Jehovas priekšzīmei tajā, kā raugāmies uz cilvēkiem. Tā mēs varam atbrīvoties no aizspriedumiem pret citu tautību un kultūru pārstāvjiem. Padomāsim par to, kas notika ar Albertu, kurš Otrā pasaules kara laikā dienēja britu armijā un 1942. gadā, kad japāņu karaspēks ieņēma Singapūru, nonāca gūstā. Trīs gadus Alberts strādāja tā sauktā ”nāves dzelzceļa” celtniecībā netālu no vietas, kur tika uzbūvēts tilts pāri Kvajas upei. Kad karš beidzās un Alberts tika atbrīvots, viņa svars bija 32 kilogrami, viņam bija lauzts žoklis un deguns, un viņš slimoja ar dizentēriju, cirpējēdi un malāriju. Daudzi tūkstoši gūstekņu bija vēl sliktākā stāvoklī, un liela daļa no viņiem nomira. 1945. gadā Alberts atgriezās mājās, taču pārdzīvotās šausmas viņā bija radījušas tādu rūgtumu, ka viņš negribēja pat domāt par Dievu un reliģiju.

¹⁷ Vēlāk Alberta sieva Airīna kļuva par Jehovas liecinieci. Lai iepriecinātu sievu, Alberts piekrita apmeklēt dažas Jehovas liecinieku sapulces. Tad Pols, kāds jauns pilnas slodzes kalpotājs, sāka mācīt Albertam Bībeli. Drīz vien Alberts sāka saprast, ka Jehova skatās nevis uz cilvēka izcelsmi, bet uz to, kas ir cilvēka sirdī. Pēc kāda laika viņš veltīja sevi Jehovam un bija gatavs kristīties.

¹⁸ Pols vēlāk pārcēlās uz Londonu, iemācījās japāņu valodu un pievienojās Jehovas liecinieku japāņu draudzei. Kad Pols ieminējās par savu nodomu uzaicināt vairākus Jehovas lieciniekus no japāņu draudzes apmeklēt viņa bijušo draudzi, vietējie brāļi atcerējās par Alberta nepatiku pret japāņiem. Kopš kara beigām Alberts bija vairījies no jebkādiem kontaktiem ar japāņiem, tāpēc brāļi bija nedaudz norūpējušies par to, kā viņš reaģēs. Bet šīm raizēm nebija pamata — Alberts izturējās pret ciemiņiem ar neviltotu brālīgu mīlestību. (1. Pētera 3:8, 9.)

”Lai jūsu sirdis atdarās”

19. Kāds apustuļa Pāvila padoms mums var noderēt, ja mēs jūtam, ka neizturamies pret visiem cilvēkiem vienādi?

¹⁹ ”Nav labi uzlūkot cilvēka vaigu,” rakstīja gudrais ķēniņš Salamans. (Salamana Pamācības 28:21, LB-65r.) Mums ir viegli uzturēt labas attiecības ar cilvēkiem, kurus mēs labi pazīstam. Savukārt tiem, kurus mēs nepazīstam tik labi, mēs reizēm pievēršam pavisam  maz uzmanības. Tomēr Jehovas kalpiem neklājas šādi šķirot cilvēkus. Mums visiem būtu labi ņemt vērā apustuļa Pāvila nepārprotamo aicinājumu: ”Lai arī jūsu sirdis atdarās.” (2. Korintiešiem 6:13.) Mums jāatdara sava sirds un jāatrod tajā vieta mīlestībai pret visiem ticības biedriem, lai kāda būtu viņu tautība un izcelsme.

20. Kādās dzīves situācijās mums jāseko Jehovas objektivitātes paraugam?

²⁰ Vienalga, vai mēs esam saņēmuši debesu aicinājumu, vai arī ceram mūžīgi dzīvot uz zemes, būdami objektīvi, mēs vairojam vienotību ganāmpulkā, kuru vada viens Gans. (Efeziešiem 4:4, 5, 16.) Sekošana Jehovas objektivitātes paraugam mums palīdz sludināšanā, ģimenes dzīvē, draudzē — jebkurā dzīves situācijā. Un par to vairāk tiks runāts nākamajā rakstā.

[Zemsvītras piezīmes]

Kā jūs atbildētu?

• Kā Jehovas objektivitāte kļuva redzama notikumos ar Rahābu un gibeoniešiem?

• Kā izpaudās Jēzus objektivitāte?

• Kas mums palīdz atbrīvoties no aizspriedumiem pret dažādu tautību un kultūru pārstāvjiem?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 13. lpp.]

Izraēlieši sāk iekarot Kanaānu

[Attēls 15. lpp.]

Jēzus labprāt sludināja samarietei

[Attēls 16. lpp.]

Draudzes sapulce amharu valodā (Lielbritānija)

[Attēls 16. lpp.]

Alberta mīlestība pret Jehovu palīdzēja viņam atbrīvoties no aizspriedumiem