Spriedīsim skaidri, rīkosimies gudri

IEDOMĀSIMIES šādu ainu: Jēzus Kristus stāsta, ka Jeruzalemē reliģiskie pretinieki sagādās viņam daudz sāpju un ciešanu un viņu nogalinās. Apustulis Pēteris, tuvs Jēzus draugs, tam nespēj noticēt. Pēteris noved Jēzu savrup, lai viņu brīdinātu. Nav šaubu, ka Pēteris runā no sirds un viņam ir vislabākie nodomi. Bet kā Jēzus novērtē Pētera teikto? Viņš saka: ”Atkāpies no manis, sātān, tu man esi par apgrēcību. Jo tu nedomā, kas Dievam, bet kas cilvēkam patīk.” (Mateja 16:21—23.)

Izdzirdējis šo atbildi, Pēteris, visticamāk, bija šokēts. Viņš vēlējās sniegt Jēzum palīdzību un atbalstu, bet patiesībā viņš savam Skolotājam varēja kļūt par klupšanas akmeni. Kāpēc tā notika? Pēteri droši vien pievīla cilvēku domāšanai raksturīga vājība: viņš ticēja tam, kam gribēja ticēt.

Nekļūsim pašpārliecināti

Mūsu spēju skaidri spriest apdraud tāda īpašība kā pašpārliecinātība. Apustulis Pāvils brīdināja ticības biedrus Korintā: ”Kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt.” (1. Korintiešiem 10:12.) Kāpēc Pāvils tā teica? Acīmredzot tāpēc, ka viņš zināja, cik viegli kristiešu domas var mainīties un novērsties no ”vienkāršības un skaidrības, kas ir Kristū”. (2. Korintiešiem 11:3, LB-65r.)

Kaut kas līdzīgs bija noticis ar veselu paaudzi Pāvila priekšteču. Jehova šiem cilvēkiem sacīja: ”Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav mani ceļi.” (Jesajas 55:8.) Viņi bija kļuvuši gudri pašu acīs, un iznākums bija ļoti bēdīgs. (Jesajas 5:21.) Šis piemērs uzskatāmi parāda, ka jautājums par to, kā mēs varam saglabāt spēju skaidri spriest un tādā veidā izvairīties no līdzīgas nelaimes, ir ļoti aktuāls.

Sargāsimies no miesīgas domāšanas

Dažus kristiešus Korintā ļoti slikti ietekmēja miesīga domāšana. (1. Korintiešiem 3:1—3.) Cilvēku filozofijām viņi pievērsa lielāku uzmanību nekā Dieva vārdiem. Nav šaubu, ka tā laika grieķu domātājiem bija laba izglītība un plašas zināšanas. Taču Dieva acīs šie cilvēki it nemaz nebija gudri. Pāvils paskaidroja: ”Ir rakstīts: ”Es samaitāšu gudro gudrību un likšu kaunā prātnieku prātu.” Kur paliek gudrie? Kur rakstu mācītāji? Kur šīs pasaules vārdu meistari? Vai tad Dievs nav pārvērtis pasaules gudrību ģeķībā?” (1. Korintiešiem 1:19, 20.) Šo intelektuāļu uzskati atspoguļoja ”pasaules garu”, nevis Dieva  garu. (1. Korintiešiem 2:12.) Viņu idejas un filozofijas nebija saskaņā ar Jehovas domāšanu.

Šādas miesīgas domāšanas pirmavots ir Sātans Velns, kas izmantoja čūsku, lai pieviltu Ievu. (1. Mozus 3:1—6; 2. Korintiešiem 11:3.) Vai viņš joprojām apdraud cilvēkus? Jā, apdraud. Kā norādīts Bībelē, Sātans tik lielā mērā ir ”apstulbojis neticīgās sirdis”, ka tagad viņš ”pieviļ visu pasauli”. (2. Korintiešiem 4:4; Atklāsmes 12:9.) Cik gan tas ir svarīgi — būt informētiem par Sātana nodomiem! (2. Korintiešiem 2:11.)

Uzmanīsimies no ”cilvēku viltus”

Apustulis Pāvils brīdināja uzmanīties arī no ”cilvēku viltus”. (Efeziešiem 4:14.) Viņš atmaskoja ”viltīgus strādniekus”, kas apgalvoja, ka zina patiesību, taču īstenībā to sagrozīja. (2. Korintiešiem 11:12—15.) Lai panāktu savu, šādi cilvēki izvēlas tikai tos argumentus, kas runā par labu viņu uzskatiem, prasmīgi apelē pie cilvēku jūtām un izmanto maldinošas puspatiesības, viltīgus aplinkus mājienus vai pat klajus melus.

Tie, kas vēlas ietekmēt cilvēku domāšanu, bieži izmanto tādu vārdu kā ”sekta”, lai parādītu citus negatīvā gaismā. Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai savulaik tika iesniegta kāda rekomendācija, kurā varas pārstāvjiem, kas izmeklē jauno reliģisko kustību darbību, tika ieteikts izvairīties no šī vārda lietošanas. Rekomendācijā bija norādīts, ka vārdiem ”sekta” un ”kults” piemīt izteikti negatīva pieskaņa. Līdzīgi arī grieķu intelektuāļi nepatiesi apvainoja Pāvilu, ka viņš ir ”pļāpa”. Oriģināltekstā lietotais grieķu valodas vārds norāda uz putnu, kas knābā drupatas, un tas bija nepārprotams mājiens, ka šo cilvēku acīs Pāvils bija tukšs pļāpa, kas uzlasīja un atkārtoja zināšanu druskas. Bet patiesībā Pāvils ”sludināja Jēzu un augšāmcelšanos”. (Apustuļu darbi 17:18.)

Propagandas paņēmieni ir iedarbīgi arī mūsdienās. Tie izkropļo cilvēku priekšstatus par citu tautību un reliģiju pārstāvjiem, veicinot etnisko un reliģisko naidu daudzās zemēs. Cilvēki izmanto šos paņēmienus, lai izstumtu no sabiedrības nepopulāras minoritātes. Ādolfs Hitlers izmantoja propagandu, lai attēlotu ebrejus un citas minoritātes kā ”deģenerātus”, ”ļaunuma iemiesojumu” un ”draudu” valstij. Nekad nepieļausim, ka šie viltīgie paņēmieni ietekmētu mūsu domāšanu! (Apustuļu darbi 28:19—22.)

Nemānīsim paši sevi

Ir ļoti viegli sākt sevi mānīt. Bieži vien, ja mums ir izveidojies savs viedoklis kādā jautājumā, to mainīt ir diezgan grūti un mēs pat varam justies aizskarti, ja kāds uzdrošinās apšaubīt mūsu viedokļa pamatotību. Tas notiek tāpēc, ka mums parasti iepatīkas savi uzskati, un mēs sākam sevi mānīt, cenzdamies izdomāt kādus attaisnojumus saviem kļūdainajiem uzskatiem.

Kaut kas līdzīgs notika ar dažiem pirmā gadsimta kristiešiem. Viņi zināja, kas bija teikts Dieva vārdos, taču neļāva tiem ietekmēt savu domāšanu. Viņi nonāca tik tālu, ka sāka ”paši sevi maldināt”. (Jēkaba 1:22, 26.) Lai pārbaudītu, vai mēs neesam kļuvuši par upuri šādam pašapmānam, ir lietderīgi padomāt, vai mēs nejūtamies aizvainoti, ja kāds mēģina apšaubīt mūsu uzskatus. Prātīgāk būtu nevis dusmoties, bet gan uzmanīgi un bez aizspriedumiem klausīties tajā, ko saka citi, — arī tad, ja skaidri zinām, ka mums ir taisnība. (Salamana Pamācības 18:17.)

Meklēsim ”Dieva atziņu”

Ko mēs varam darīt, lai saglabātu savu spēju skaidri spriest? Šajā ziņā mums daudz kas var palīdzēt, ja vien mēs esam gatavi pūlēties. Gudrais ķēniņš Salamans rakstīja: ”Mans dēls, ja tu nopietni uzklausīsies manus vārdus un glabāsi sevī manu mācību par to, lai tava auss uzklausītu gudrību un tu pats cītīgi pievērstu tai savu sirdi, un pie tam tā, ka tu ar lielu neatlaidību sauktu pēc tās un no visas sirds pēc tās  lūgtos, ka tu meklētu to kā sudrabu un klaušinātu pēc tās kā pēc apslēptām mantām, tad tu sapratīsi bijību tā Kunga priekšā un iegūsi Dieva atziņu.” (Salamana Pamācības 2:1—5.) Ja centīsimies pildīt savu prātu un sirdi ar Dieva Rakstu zināšanām, mēs varēsim iegūt īstu gudrību un izpratni, kā arī attīstīt spriestspēju. Mēs iegūsim zināšanas, kas ir daudz vērtīgākas par sudrabu un citām materiālajām vērtībām. (Salamana Pamācības 3:13—15.)

Gudrība un zināšanas ir svarīgi priekšnosacījumi, lai varētu attīstīt spēju skaidri spriest. Dieva vārdos ir sacīts: ”Gudrība ienāks tavā sirdī, lai tu jo labprāt mācītos. Labs padoms tevi pasargās, un saprāts tevi paglābs, lai tu nenokļūtu uz ļaunu ļaužu ceļa un neatrastos neprātīgu pļāpātāju vidū, kas atstāj īsteno ceļu un iet pa tumsas tekām.” (Salamana Pamācības 2:10—13, LB-65r.)

Brīžos, kad mēs jūtam lielu emocionālu spriedzi vai kad mums draud briesmas, ļoti liela nozīme ir tam, vai mēs ļaujam Dieva domām ietekmēt mūsu prātu. Spēcīgas jūtas, kā dusmas vai bailes, var negatīvi ietekmēt mūsu spēju spriest. Ķēniņš Salamans atzina, ka bēdās arī gudrs cilvēks var rīkoties neprātīgi. (Salamans Mācītājs 7:8, LB-1825.) Bēdās cilvēka sirds pat varētu kļūt ”nemiera pilna pret to Kungu”, respektīvi, dusmīga uz Jehovu. (Salamana Pamācības 19:3.) Tā notiktu, ja mēs sāktu vainot Jehovu savās nelaimēs vai arī, aizbildinoties ar grūtībām, sāktu darīt kaut ko tādu, kas ir pretrunā ar Dieva likumiem un principiem. Nebūtu saprātīgi domāt, ka mēs vienmēr visu zinām labāk, daudz prātīgāk būtu pazemīgi uzklausīt gudrus, uz Dieva Rakstiem pamatotus ieteikumus, ko sniedz citi. Un būsim gatavi atteikties arī no tādiem uzskatiem, kas ir ļoti dziļi iesakņojušies mūsu prātā, ja mums ir skaidri pierādījumi, ka šie uzskati ir kļūdaini. (Salamana Pamācības 1:1—5; 15:22.)

Lūgsim gudrību no Dieva

Mēs dzīvojam nemierīgā laikā, un mums jāsaskaras ar daudzām grūtībām. Ja pastāvīgi lūgsim pēc Jehovas vadības, tas mums palīdzēs spriest skaidri un rīkoties gudri. Apustulis Pāvils rakstīja: ”Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” (Filipiešiem 4:6, 7.) Ja mēs nesaprotam, kā risināt kādu satraucošu problēmu, vai arī nezinām, kā tikt galā ar grūtībām, mēs varam ”lūgt [gudrību] no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams”. (Jēkaba 1:5—8.)

Zinādams, ka viņa ticības biedriem ir nepieciešama gudrība, apustulis Pēteris centās ”ar atgādinājumiem uzturēt modru [viņu] prāta skaidrību”. Viņš vēlējās, lai kristieši ”atcerētos svēto praviešu jau sen teiktos vārdus, kā arī mūsu Kunga un Pestītāja [Jēzus Kristus] bausli”. (2. Pētera 3:1, 2.) Ja mēs klausīsim šim padomam un saskaņosim savas domas ar Jehovas vārdiem, mēs saglabāsim spēju skaidri spriest un varēsim rīkoties gudri.

[Attēli 21. lpp.]

Agrīnie kristieši ļāva, lai viņu domāšanu ietekmētu Dieva gudrība, nevis pasaulīgās filozofijas

[Norādes par autortiesībām]

Filozofi (no kreisās uz labo): Epikūrs: Fotogrāfija publicēta ar British Museum laipnu atļauju; Cicerons: Reprodukcija no gleznas Divpadsmit imperatoru dzīve; Platons: Roma, Capitolini muzejs

[Attēli 23. lpp.]

Saglabāt spēju skaidri spriest var palīdzēt lūgšanas un iedziļināšanās Dieva vārdos