Mums visiem vajadzīga smalkjūtība

PEGIJA dzirdēja, kā viņas dēls uzkliedza savam mazajam brālītim. ”Kā tu domā, vai tu rīkojies pareizi, tā runādams ar savu brāli?” viņa jautāja dēlam. ”Paskaties, cik viņš tagad ir bēdīgs!” Pegija to teica tāpēc, ka vēlējās pamācīt savu dēlu būt smalkjūtīgam un ņemt vērā otra jūtas.

Apustulis Pāvils mudināja savu jauno līdzgaitnieku Timoteju ”būt laipnam pret visiem”, un tas, bez šaubām, nozīmēja, ka Timotejam bija jābūt smalkjūtīgam, lai viņš censtos nekad nesāpināt citus. (2. Timotejam 2:24.) Kas ir smalkjūtība? Kā mēs varam pilnveidot šo īpašību un palīdzēt citiem to attīstīt?

Kas ir smalkjūtība?

Latviešu valodas vārdnīcā teikts, ka smalkjūtīgs cilvēks ir ”tāds, kas ir uzmanīgs, iejūtīgs pret citiem, izturas tā, lai kādu neapvainotu”. Smalkjūtīgs cilvēks spēj uztvert citu cilvēku jūtas un ievērot, kā viņa vārdi vai rīcība tos ietekmē. Bet smalkjūtība nav tikai prasme pamanīt citu jūtas, tā sevī ietver arī patiesu vēlēšanos nesāpināt citus cilvēkus.

Bībelē ir stāstīts par Elīsas kalpu Gehazi, kam reizēm trūka smalkjūtības. Reiz kāda sunamiete, kuras rokās nupat bija nomiris dēls, atnāca pie Elīsas, lai rastu mierinājumu. Kad sievietei tika pavaicāts, vai viņai klājas labi, viņa atbildēja: ”Labi gan!” Bet, kad viņa piegāja pie Elīsas, ”pienāca Gehazis, lai viņu atstumtu”. Taču Elīsa viņam teica: ”Liec to mierā, jo viņas dvēsele ir noskumusi.” (2. Ķēniņu 4:17—20, 25—27.)

Kā gan Gehazis varēja rīkoties tik neapdomīgi un neiejūtīgi? Tiesa, sieviete uzreiz neatklāja savas jūtas, kad viņai tika uzdots jautājums, un tas nav nekas neparasts, jo lielākā daļa cilvēku neizpauž savas izjūtas pirmajam pretimnācējam. Tomēr viņas emocijas noteikti kaut kādā veidā bija manāmas. Elīsa, pēc visa spriežot, redzēja, kā viņa jūtas, bet Gehazis vai nu to nepamanīja, vai arī apzināti nepievērsa tam uzmanību. Šis gadījums palīdz saprast vienu no iemesliem, kāpēc cilvēki mēdz būt netaktiski. Tie, kas pārmērīgi lielu uzmanību pievērš savam darbam, bieži vien nepamana vai arī nevēlas pamanīt citu vajadzības. Šādus cilvēkus var salīdzināt ar autobusa vadītāju, kas tik ļoti turas pie sava grafika, ka pat neapstājas, lai paņemtu pasažierus.

Lai nepieļautu, ka mēs rīkotos līdzīgi Gehazim, mums jābūt laipniem pret citiem, jo ne vienmēr mēs zinām, kā viņi patiesībā jūtas. Mums jācenšas pamanīt, kā cilvēki jūtas, un jārunā un jāizturas taktiski. Kā mēs varam pilnveidoties šajā ziņā?

Izprast citu jūtas

Jēzum piemita izcilas spējas saprast citu cilvēku jūtas un to, kā vislabāk izpaust laipnību. Reiz, viņam pusdienojot pie farizeja Sīmaņa, viņu uzmeklēja kāda sieviete, ”kas bija grēciniece”. Tāpat kā iepriekš minētā sunamiete, šī sieviete neteica ne vārda, bet viņas rīcībā nepārprotami bija redzams, kā  viņa jūtas. Viņa ”atnesa alabastra trauciņu ar svaidāmo eļļu un stāvēja aiz [Jēzus] pie viņa kājām, raudāja un iesāka slacināt viņa kājas ar savām asarām, un nožāvēja ar saviem galvas matiem un skūpstīja viņa kājas un tās svaidīja ar savu eļļu”. Jēzus saprata, ko tas viss nozīmē. Un, kaut arī Sīmanis neko neteica, Jēzus manīja, ka viņš pie sevis domā: ”Ja šis būtu pravietis, tad viņš zinātu, kas šī sieviete tāda ir, kas viņu aiz[s]kaŗ; jo tā ir grēciniece.” (Lūkas 7:37—39.)

Vai varat iedomāties, kas būtu noticis, ja Jēzus būtu aizraidījis sievieti vai ja viņš būtu teicis Sīmanim: ”Tu, nejēga! Vai tu neredzi, ka viņa nožēlo savus grēkus?” Jēzus tā nerīkojās, viņš pastāstīja Sīmanim ilustrāciju par kādu vīru, kas vienam cilvēkam atlaida lielu parādu, bet otram — daudz mazāku parādu. ”Kuŗš no abiem to vairāk mīlēs?” Jēzus jautāja. Viņš nevis nosodīja Sīmani, bet to uzslavēja par pareizo atbildi. Pēc tam viņš laipni palīdzēja Sīmanim ieraudzīt tās daudzās pazīmes, kas liecina par sievietes patiesajām jūtām un grēku nožēlu. Tad Jēzus vērsās pie sievietes un apliecināja, ka labi saprot viņas jūtas. Pateicis, ka viņas grēki ir piedoti, Jēzus sacīja: ”Tava ticība tev palīdzējusi, ej ar mieru.” Šie iejūtīgie vārdi noteikti ļoti stiprināja viņas apņēmību rīkoties pareizi. (Lūkas 7:40—50.) Jēzus bija smalkjūtīgs tāpēc, ka vēroja, kā cilvēki jūtas, un izturējās pret tiem ar līdzjūtību.

Arī mēs varam iemācīties spriest par cilvēku jūtām pēc viņu izturēšanās un pēc tam palīdzēt šo prasmi apgūt citiem, tāpat kā Jēzus palīdzēja Sīmanim. Pieredzējuši kristieši var mācīt šo prasmi jaunajiem sludinātājiem. Pēc tam kad viņi ir sludinājuši kādam cilvēkam, viņi var pārrunāt, kā šis cilvēks izturējās un ko tas liecina par viņa izjūtām. Piemēram, vai viņš bija kautrīgs, skeptisks, īgns vai aizņemts? Kā varētu viņam vislabāk palīdzēt? Tāpat draudžu vecākie var palīdzēt brāļiem un māsām, kas ir aizvainojuši cits citu. Palīdziet viņiem saprast, kā otrs varētu justies. Vai viņš jūtas sarūgtināts, atstumts, vai viņam liekas, ka ir pārprasta viņa rīcība? Kā varētu viņam parādīt laipnību, lai viņš justos labāk?

Vecākiem jāpalīdz saviem bērniem attīstīt līdzjūtību, jo tā viņus pamudinās rīkoties smalkjūtīgi. Raksta ievadā minētajā situācijā Pegijas dēls pamanīja, ka viņa jaunākais brālis ir pietvīcis, sabozies un ar asarainām acīm, un viņš saprata, cik ļoti viņš bija to sāpinājis. Kā jau māte bija cerējusi, viņš nožēloja savu rīcību un apņēmās laboties. Abi Pegijas dēli ņēma vērā to, ko bērnībā bija iemācījušies, un pēc vairākiem gadiem kļuva par sekmīgiem sludinātājiem un labiem kristiešu draudzes ganiem.

Apliecināsim, ka saprotam citus

Smalkjūtība it īpaši ir nepieciešama, ja mūs neapmierina kāda cilvēka rīcība. Šādā situācijā ir ļoti viegli aizskart cilvēka goda jūtas, tāpēc, uzsākot sarunu, vispirms ir labi viņu par kaut ko konkrētu uzslavēt. Koncentrēsim uzmanību uz to, lai atrisinātu radušos problēmu, nevis kritizēsim viņu. Paskaidrosim, kā viņa rīcība mūs ir ietekmējusi un kādas izmaiņas mēs vēlētos redzēt viņa attieksmē, un pēc tam uzklausīsim viņu. Iespējams, ir noticis pārpratums.

Cilvēkiem ir svarīgi apzināties, ka mēs saprotam viņu viedokli, kaut arī tam varbūt nepiekrītam. Kad Jēzus reiz runāja ar Martu,  viņš to darīja taktiski un tā apliecināja, ka saprot viņas izjūtas. Viņš teica: ”Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām.” (Lūkas 10:41.) Mums vajadzētu rīkoties līdzīgi, kad mums kāds stāsta par savu problēmu. Nebūtu visai smalkjūtīgi piedāvāt problēmas risinājumu, pirms neesam cilvēku līdz galam uzklausījuši, un būtu labi apliecināt, ka mēs viņu saprotam, vēlreiz saviem vārdiem noformulējot radušos problēmu vai viņa neapmierinātības iemeslu.

Paturēsim prātā, ko nevajadzētu teikt

Kad ķēniņiene Estere vēlējās lūgt savu vīru, lai viņš izjauc Hamana plānu iznīcināt jūdus, viņa ar apdomu izkārtoja visu tā, lai vīrs būtu labvēlīgi noskaņots. Un tikai pēc tam viņa izteica savu lūgumu, kas prasīja īpaši uzmanīgu pieeju. Bet ir pamācoši domāt arī par to, ko Estere neteica savam vīram. Viņa rīkojās taktiski, nepieminēdama, kā viņas vīrs ir iesaistīts šajā ļaunprātīgajā plānā. (Esteres 5:1—8; 7:1, 2; 8:5.)

Kad tiek apmeklēts kristīgās māsas neticīgais vīrs, būtu labi vispirms taktiski apvaicāties par viņa interesēm, nevis uzreiz sākt runāt par Bībeli. Ja kāds cilvēks pirmo reizi ir atnācis uz Valstības zāli nevīžīgi ģērbies vai ja kāds kristietis pēc ilga pārtraukuma atkal ir atnācis uz sapulci, sirsnīgi viņu uzņemsim, nevis aizrādīsim par nepiemēroto apģērbu vai ilgo prombūtni. Un, ja pamanām, ka cilvēkam, kas nesen ir ieinteresējies par patiesību, ir nepareizs viedoklis kādā jautājumā, nav nepieciešams uzreiz to labot. (Jāņa 16:12.) Būt smalkjūtīgam nozīmē arī paturēt prātā to, ko nevajadzētu teikt.

Vārdi, kas dziedē

Smalkjūtība palīdz veidot mierīgas attiecības ar citiem pat tad, ja kāds ir pārpratis mūsu motīvus un jūtas aizvainots. Piemēram, kad Ēfraima vīri ”stipri bārās” uz Gideonu, viņš taktiski paskaidroja, kas patiesībā bija noticis, un no sirds viņus uzslavēja par to, ko viņi bija paveikuši. Gideons rīkojās smalkjūtīgi, jo saprata, kāpēc viņi ir satraukti, un, redzēdami Gideona pazemību, viņi nomierinājās. (Soģu 8:1—3; Salamana Pamācības 16:24.)

Centīsimies vienmēr domāt par to, kā mūsu vārdi ietekmē citus cilvēkus. Parādot smalkjūtību, mēs izjutīsim prieku, par kuru ir runāts Salamana Pamācībās 15:23: ”Vīram ir prieks, kad viņš pareizi atbild, un īstenā laikā teikts vārds, — cik tas ir vērtīgs!”

[Attēls 31. lpp.]

Vecāki var ieaudzināt savos bērnos līdzjūtību

[Attēls 31. lpp.]

Pieredzējuši kristieši var mācīt jaunos sludinātājus būt smalkjūtīgiem