Vai mēs neatlaidīgi meklējam Jehovu?

KĀDS kristietis ļoti vēlējās pastāstīt Bībeles labo vēsti cilvēkiem, ar kuriem viņš regulāri brauca kopā vilcienā. (Marka 13:10.) Taču ikreiz, kad viņš gribēja uzsākt sarunu, viņu sagrāba stindzinošas bailes. Tomēr šis kristietis neatmeta ar roku savam nodomam. Viņš dedzīgi lūdza palīdzību Jehovam un cītīgi mācījās, kā iesākt sarunas. Dievs Jehova atbildēja uz vīrieša lūgšanām un deva viņam drosmi sludināt.

Šāda neatlaidība ir svarīga, kad mēs meklējam Jehovu un vēlamies, lai viņš mūs svētītu. Apustulis Pāvils sacīja: ”Tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka viņš ir, un ka viņš tiem, kas viņu meklē, atmaksā.” (Ebrejiem 11:6.) Ar vārdu ”meklēt” tulkotais grieķu valodas darbības vārds šeit ir lietots tādā formā, kas norāda uz saspringtiem, intensīviem pūliņiem. Tas nozīmē, ka nepietiek vienkārši meklēt Jehovu, tas ir jādara no visas sirds, prāta, dvēseles un spēka. Ja mēs nopietni meklējam Jehovu, mēs neesam pārmērīgi saudzīgi pret sevi, pasīvi un kūtri. Tieši pretēji: mēs ar lielu dedzību meklējam Dievu. (Apustuļu darbi 15:17.)

Cilvēki, kas neatlaidīgi meklēja Jehovu

Svētajos rakstos var lasīt par daudziem cilvēkiem, kas no sirds pūlējās meklēt Jehovu. Viens no viņiem ir Jēkabs, kas līdz pat rīta ausmai cīkstējās ar materializējušos Dieva eņģeli. Jēkabs tika nosaukts par Izraēlu (”tas, kas cīnās ar Dievu”), jo, netaupīdams spēkus, viņš bija sīvi cīnījies un nebija padevies. Eņģelis viņu svētīja par neatlaidību. (1. Mozus 32:25—31.)

Vēl viens piemērs ir kāda vārdā neminēta galiliete, kas 12 gadus bija daudz cietusi asiņošanas dēļ. Kamēr viņa bija slima, viņa nedrīkstēja pieskarties citiem cilvēkiem. Un tomēr viņa saņēma drosmi un devās pie Jēzus. Sieviete pie sevis atkārtoja: ”Ja vien viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.” Iedomājieties, kā viņa jutās, kad ar grūtībām virzījās cauri ļaužu pūlim, kas sekoja Jēzum un ap viņu drūzmējās! Kad galiliete aizskāra Jēzus drēbes, viņa uzreiz sajuta, ka ”viņas asins avots izsīkst” un hroniskā slimība ir izārstēta. Taču tad Jēzus pajautāja, kas ir aizskāris viņa drēbes, un sieviete nobijās. Bet Jēzus viņai sirsnīgi sacīja: ”Mana meita, tava ticība tev ir palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no savas kaites.” Sievietes neatlaidība bija atalgojusies. (Marka 5:24—34; 3. Mozus 15:25—27.)

Citu reizi kāda feniķiete neatlaidīgi lūdzās, lai Jēzus izdziedina viņas meitu. Jēzus  atbildēja, ka neklājas bērniem atņemt ēdienu un dot to sunīšiem. Ar to viņš domāja, ka viņš nevar rūpēties par cittautiešiem, pamezdams novārtā ebrejus. Lai gan sieviete saprata Jēzus salīdzinājumu, viņa neatlaidās: ”Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda.” Sievietes stiprā ticība un sirdsskaidrība aizkustināja Jēzu, un viņš sacīja: ”Ak sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi.” (Mateja 15:22—28.)

Kas būtu noticis, ja šie cilvēki nebūtu bijuši neatlaidīgi? Vai viņi būtu saņēmuši svētības, ja būtu padevušies jau pie pirmajiem šķēršļiem? Protams, nebūtu. Šie gadījumi labi ilustrē vienu no Jēzus pamācībām, proti, Jehova ir jāmeklē ar neatlaidību. (Lūkas 11:5—13.)

Saskaņā ar Dieva gribu

Vai abos iepriekš minētajos gadījumos, kad notika brīnumaina dziedināšana, neatlaidība bija vienīgais izdziedināšanas priekšnoteikums? Nē, tas tā nebija. Sieviešu vēlēšanās saskanēja ar Dieva gribu. Jehova bija devis Jēzum brīnumainas spējas, lai pārliecinoši pierādītu, ka Jēzus ir Dieva Dēls, solītais Mesija. (Jāņa 6:14; 9:33; Apustuļu darbi 2:22.) Turklāt brīnumi, ko veica Jēzus, norādīja uz svētībām, ko Jehova izlies pār cilvēci Kristus tūkstoš gadu valdīšanas laikā. (Atklāsmes 21:4; 22:2.)

Mūsdienās Dieva griba vairs nav tāda, lai patiesās reliģijas locekļiem piemistu brīnumainas spējas, piemēram, spējas dziedināt vai runāt mēlēs. (1. Korintiešiem 13:8, 13.) Tagad Dievs vēlas, lai visā pasaulē tiktu sludināta labā vēsts par Valstību un ”visi cilvēki.. [nāktu] pie patiesības atziņas”. (1. Timotejam 2:4; Mateja 24:14; 28:19, 20.) Dieva kalpi var būt pārliecināti, ka Dievs ar labvēlību uzklausa viņu lūgšanas, ja viņi no sirds pūlas pildīt Dieva gribu.

Bet kāds varētu jautāt: ”Kāpēc gan mums būtu jānopūlas, ja Dieva nodoms tik un tā īstenosies?” Tiesa, Jehova izpildīs savu nodomu neatkarīgi no cilvēku pūliņiem, taču viņam ir prieks, ja cilvēki pilda viņa gribu. Jehovu var salīdzināt ar cilvēku, kas ceļ māju. Šī cilvēka rīcībā ir ēkas projekts, bet tās celtniecībai viņš izmanto materiālus, kas ir pieejami vietā, kur viņš ceļ māju. Arī Jehova labi zina, kā īstenot savu nodomu, bet viņš ar prieku izmanto savus kalpus, kas ir gatavi piedalīties viņa nodoma īstenošanā. (Psalms 110:3; 1. Korintiešiem 9:16, 17.)

 Kāds jaunietis, vārdā Tosio, apliecināja šādu gatavību. Kad viņš sāka mācīties vidusskolā, viņa mērķis bija pēc iespējas vairāk sludināt skolasbiedriem. Viņam allaž pie rokas bija Bībele, un viņš visu laiku centās rīkoties kā priekšzīmīgs kristietis. Pirmā mācību gada beigās viņam radās iespēja teikt runu klases priekšā. Tosio lūdza palīdzību Jehovam un bija iepriecināts, redzot, cik uzmanīgi klasesbiedri klausās viņa runu, kas saucās ”Mans dzīves aicinājums — pioniera kalpošana”. Viņš paskaidroja, ka vēlas kļūt par Jehovas liecinieku pilnas slodzes sludinātāju. Viens no skolniekiem piekrita studēt Bībeli, garīgi auga un kristījās. Tosio neatlaidīgie pūliņi, kas saskanēja ar viņa lūgšanām, tika bagātīgi atalgoti.

Cik neatlaidīgi mēs meklējam Jehovu?

Mēs ļoti dažādos veidos varam apliecināt, ka neatlaidīgi meklējam Jehovu un viņa svētības. Vispirms mēs to apliecinām, pildot kristiešu pamatpienākumus, piemēram, gatavojoties sapulcēm. Mūsu pārdomātās atbildes, iedvesmojošās runas un praktiskie demonstrējumi atklāj, cik dedzīgi mēs meklējam Jehovu. Tāpat, ja mums ir nopietna attieksme pret kalpošanu, mēs cenšamies to veikt arvien labāk. Varbūt mēs varam pacensties būt sirsnīgāki, kad uzrunājam cilvēkus sludināšanā pa mājām, un izmantot ievadus, kas ir efektīvi mūsu teritorijā? (Kolosiešiem 3:23.) Ja kristīgs vīrietis nežēlo pūles, viņš spēj uzņemties vairāk pienākumu draudzē, piemēram, kļūt par kalpošanas palīgu vai draudzes vecāko. (1. Timotejam 3:1, 2, 12, 13.) Parādot labprātības garu, mēs varam izjust prieku, ko dod nesavtība. Varbūt mums ir iespēja pieteikties palīgā kādas filiāles celtniecībā vai darbam Jehovas liecinieku filiāles birojā. Garīgi noskaņoti neprecējušies vīrieši var izvirzīt mērķi mācīties Kalpošanas mācību skolā, kurā brāļi tiek sagatavoti par labiem draudzes ganiem. Misionāru kalpošana ir viens no veidiem, kā precēti pāri var apliecināt savu vēlēšanos kalpot Jehovam lielākā mērā. Tāpat pastāv iespēja pārcelties uz dzīvi tur, kur ir lielāka vajadzība pēc Valstības sludinātājiem. (1. Korintiešiem 16:9.)

Taču pati svarīgākā ir attieksme, ar kādu mēs kalpojam. Lai kādi būtu mūsu pienākumi, darbosimies aktīvi, ar pilnu atdevi  un no sirds. (Apustuļu darbi 2:46; Romiešiem 12:8.) Katru uzdevumu uzskatīsim par iespēju apliecināt, cik patiesa ir mūsu vēlēšanās slavēt Jehovu. Nepārtraukti lūgsim Jehovam palīdzību un darīsim visu, kas ir mūsu spēkos. Tad mēs saņemsim bagātīgas svētības.

Neatlaidīgas pūles tiek atalgotas

Vai atceraties kristieti, kas lūdza, lai Jehova viņam palīdz pārvarēt bailes, tā ka viņš spētu sludināt saviem ceļabiedriem? Jehova atbildēja uz viņa lūgšanām. Brālis bija padomājis par to, kā uzsākt sarunas, un izvēlējies piemērotas sarunas tēmas. Viņam izdevās izmantot Bībeli, kad viņš sludināja vīrietim, kas bija noraizējies par cilvēku attiecībām. Pēc vairākām sarunām vilcienā viņi vienojās sākt mājas Bībeles nodarbības. Jehova svētīja šī brāļa neatlaidīgos centienus.

Arī mēs varam gūt līdzīgas sekmes, ja neatlaidīgi meklējam Jehovu. Ja mēs pazemīgi pūlēsimies un ieliksim visu savu sirdi jebkurā teokrātiskās darbības veidā, kurā esam iesaistīti, Jehova izmantos mūs saskaņā ar saviem nodomiem un izlies pār mums bagātīgas svētības.

[Attēls 26. lpp.]

Kas būtu noticis, ja šī sieviete nebūtu bijusi neatlaidīga?

[Attēls 27. lpp.]

Vai mēs neatlaidīgi lūdzam Jehovu, lai viņš mūs svētītu?

[Attēli 28. lpp.]

Kā mēs varam apliecināt, ka cītīgi meklējam Jehovu?