Dzīvesstāsts

”Kā es atmaksāšu tam Kungam?”

PASTĀSTĪJUSI MARIJA KERASINE

Astoņpadsmit gadu vecumā es sagādāju vecākiem smagu vilšanos, radinieki no manis vairījās, un cieminieki par mani smējās. Tuvinieki lūdzās, draudēja un ar varu spieda mani atteikties no uzticības Dievam, bet bez panākumiem. Es biju pilnīgi pārliecināta, ka, nelokāmi turoties pie Bībeles patiesības, es gūšu garīgas svētības. Atskatīdamās uz vairāk nekā 50 gadiem, kas pavadīti kalpošanā Jehovam, es vēlos teikt tāpat kā psalmu dziesminieks: ”Kā es atmaksāšu tam Kungam par visu, ko Viņš man labu darījis?” (Psalms 116:12.)

ES ESMU dzimusi 1930. gadā Grieķijā, Angelokastro ciemā, kas atrodas aptuveni 20 kilometru no tās vietas, kur senatnē bija Kenhrejas osta. Kenhrejā, kas bija izvietota Korintas zemes šauruma austrumu pusē, pirmajā gadsimtā bija izveidota viena no patieso kristiešu draudzēm. (Apustuļu darbi 18:18; Romiešiem 16:1.)

Mūsu ģimenē valdīja miers un saticība. Tēvs bija ciema vecākais, un ļaudis viņu dziļi cienīja. Es ģimenē biju trešā no pieciem bērniem. Vecāki mūs stingri audzināja pareizticībā, un es ik svētdienu gāju uz dievkalpojumu. Es nožēloju grēkus svētbilžu priekšā, liku svecītes lauku baznīciņās un ievēroju visus gavēņus. Es bieži domāju, ka kļūšu par mūķeni, bet pēc kāda laika kļuvu ģimenē par pirmo, kas sarūgtināja vecākus.

Mani aizrauj Bībeles patiesība

Kad man bija kādi 18 gadi, es uzzināju, ka manas māsas vīra māsa Katina, kas dzīvoja  kaimiņu ciemā, lasa Jehovas liecinieku literatūru un vairs neapmeklē baznīcu. Es uztraucos par viņu un gribēju viņu atgriezt uz tā ceļa, ko uzskatīju par pareizo. Kad Katina atnāca ciemos, es viņu uzaicināju doties pastaigā, jo man bija nolūks aiziet ar viņu uz mācītāja māju. Mācītājs sāka sarunu ar to, ka nozākāja Jehovas lieciniekus un nodēvēja tos par ķeceriem, kas noveduši Katinu no ceļa. Saruna ar mācītāju turpinājās vēl trīs nākamos vakarus. Visus mācītāja apgalvojumus Katina atspēkoja ar loģiskiem Bībeles argumentiem, un beigās mācītājs viņai teica, ka tik skaistai un gudrai meitenei labāk būtu jāizbauda visas iespējas, ko sniedz jaunība, bet Dievs jāatstāj vecumdienām.

Vecākiem es neko neteicu par šo sarunu, bet nākamajā svētdienā neaizgāju uz baznīcu. Pusdienā mācītājs pats ieradās mūsu veikaliņā. Es izgudroju attaisnojumu, ka man bija jāpaliek veikalā un jāpalīdz tēvam.

”Tiešām? Vai tik tevi nav iespaidojusi tā meitene?” mācītājs gribēja zināt.

”Viņai ir labāki uzskati nekā mums,” es atteicu bez jebkādiem aplinkiem.

Tad, pagriezies pret manu tēvu, mācītājs izsaucās: ”Ekonoma kungs, tūlīt pat padzeniet savu radinieci! Viņa apdraud jūsu ģimeni!”

Ģimene no manis novēršas

Bija 40. gadu beigas, un Grieķijā plosījās pilsoņu karš. Tēvs bažījās, ka mani varētu nolaupīt partizāni, un tāpēc sarunāja, lai es kādu laiku padzīvotu pie māsas, kas dzīvoja tajā pašā ciemā, kur Katina. Tur es paliku divus mēnešus, un pa to laiku es uzzināju, kas par daudziem jautājumiem ir teikts Bībelē. Mani sarūgtināja tas, ka daudzas pareizticīgo baznīcas mācības nav balstītas uz Bībeli. Es sapratu, ka Dievam nav pieņemama pielūgsme ar svētbilžu starpniecību, ka daudzas reliģiskas tradīcijas, piemēram, krusta godināšana, nav kristīgas izcelsmes un ka Dievs ir jāpielūdz ”garā un patiesībā”, jo tikai tāda pielūgsme viņam ir patīkama. (Jāņa 4:23; 2. Mozus 20:4, 5.) Galvenais, es uzzināju, ka Bībelē ir piedāvāta cerība dzīvot mūžīgi uz zemes. Šīs vērtīgās zināšanas bija pirmā brīnišķīgā dāvana, ko saņēmu no Jehovas.

Tikmēr mana māsa un viņas vīrs pamanīja, ka es pirms ēdienreizēm vairs nepārmetu krustu un ka es vairs nesaku lūgšanas svētbilžu priekšā, un kādu nakti viņi abi mani piekāva. Nākamajā dienā es pārcēlos pie savas tantes. Māsasvīrs par to pateica tēvam, un drīz vien tēvs bija klāt un raudādams lūdza mani pārdomāt. Māsasvīrs pat nometās ceļos, lūdzot man piedošanu, un es viņam piedevu. Lai izbeigtu šo lietu, viņi mani lūdza atgriezties baznīcā, bet es stingri paliku pie sava.

Es pārcēlos atpakaļ pie vecākiem, bet mēģinājumi mani ietekmēt nebeidzās. Man nebija nekādu iespēju sazināties ar Katinu, un es nesaņēmu nekādu literatūru par Bībeli, man pat nebija pašas Bībeles. Tāpēc es ļoti priecājos, kad viena no manām māsīcām man palīdzēja. Viņa aizbrauca uz Korintu, sameklēja kādu Jehovas liecinieci un dabūja man grāmatu Jānotiek tā, ka Dievs ir patiess un Kristiešu grieķu rakstus, ko es slepenībā sāku lasīt.

Negaidīts pavērsiens dzīvē

Nikna pretestība turpinājās trīs gadus. Man nebija kontaktu ar Jehovas lieciniekiem, un es nevarēju saņemt literatūru. Bet drīz daži notikumi ievērojami izmainīja manu dzīvi.

Tēvs man lika braukt pie tēvoča uz Tesaloniku, un pirms šī brauciena es devos uz Korintu pie šuvējas, lai pasūtītu mēteli. Tas tik bija pārsteigums, kad ieraudzīju, ka šūšanas darbnīcā strādā Katina! Mūsu priekam nebija gala, jo abas tik ilgu laiku nebijām redzējušās. Izgājušas no darbnīcas, mēs satikām kādu patīkamu jaunu cilvēku, kas ar  velosipēdu brauca mājās no darba. Viņu sauca Haralambs. Vēlāk, kad bijām iepazinušies tuvāk, mēs nolēmām apprecēties. Apmēram tajā pašā laikā es kristījos — manas kristīšanās diena bija 1952. gada 9. janvāris.

Haralambs bija kristījies jau agrāk, un arī viņa nostājai ģimenes locekļi bija pretojušies. Haralambam bija raksturīga liela dedzība, viņš bija draudzes kalpotāja palīgs, un viņš vadīja daudz Bībeles nodarbību. Jau drīz vien patiesību pieņēma viņa brāļi, un pašlaik lielākā daļa no brāļu ģimenes locekļiem arī kalpo Jehovam.

Manam tētim Haralambs patika, un viņš piekrita mūsu laulībām, bet māte nebija tik viegli pierunājama. Tomēr 1952. gada 29. martā mēs apprecējāmies. No maniem radiniekiem uz kāzām atnāca tikai mans vecākais brālis un viens no brālēniem. Toreiz es pat iedomāties nevarēju, kāda Jehovas svētība, var teikt, pat dāvana, man būs Haralambs, jo mums abiem dzīvē galvenais bija kalpošana Jehovam.

Stiprinām mūsu brāļus

1953. gadā mēs nolēmām pārcelties uz Atēnām. Tā kā Haralambs gribēja sludināt vairāk nekā agrāk, viņš aizgāja no darba ģimenes uzņēmumā un atrada pusslodzes darbu citur. Pēcpusdienas mēs pavadījām kopā kristīgajā kalpošanā un daudziem cilvēkiem mācījām Bībeli.

Tā kā mūsu kalpošanai valdība bija noteikusi ierobežojumus, mums bija vajadzīga izdoma, lai atrastu veidus, kā sludināt. Mans vīrs Atēnu centrā strādāja kioskā, un mēs nospriedām, ka varētu kioska vitrīnā izlikt žurnālu Sargtornis. Kāds augsta ranga policijas virsnieks mums aizrādīja, ka šis žurnāls ir aizliegts, tomēr viņš paņēma vienu, lai noskaidrotu par to sīkāk drošības dienestā. Tur viņam pateica, ka žurnāls ir atļauts, un viņš atnāca, lai to pateiktu mums. Tiklīdz to uzzināja citi brāļi, kam piederēja kioski, arī viņi sāka vitrīnās izlikt Sargtorni. Kāds vīrietis, kas iegādājās Sargtorni mūsu kioskā, kļuva par Jehovas liecinieku un tagad ir draudzes vecākais.

Liels prieks bija, kad patiesību pieņēma mans jaunākais brālis. Viņš bija pārcēlies uz Atēnām, lai mācītos jūrskolā, un mēs viņu uzaicinājām uz kongresu. Mūsu kongresi toreiz notika slepeni mežā. Brālim dzirdētais patika, bet drīz viņš sāka braukt jūrā. Vienā no reisiem mans brālis nonāca Argentīnas ostā, kur uz kuģa sludināt ieradās kāds misionārs, un mans brālis viņam palūdza mūsu žurnālus. Mēs ļoti priecājāmies, kad saņēmām no brāļa vēstuli ar vārdiem: ”Es esmu atradis patiesību. Lūdzu, pasūtiet man žurnālus.” Tagad viņš kopā ar pārējiem savas ģimenes locekļiem kalpo Jehovam.

1958. gadā Haralambu uzaicināja kalpot par ceļojošo pārraugu. Tā kā mūsu darbība tolaik bija aizliegta un apstākļi bija ļoti grūti, ceļojošie pārraugi parasti apbraukāja draudzes vieni paši, bez sievām. 1959. gada oktobrī mēs griezāmies pie vadošajiem brāļiem filiālē ar lūgumu, vai es tomēr nevarētu doties vīram līdzi šajos braucienos. Brāļi piekrita, un Haralambs sāka apmeklēt draudzes Grieķijas centrālajā un ziemeļu daļā kopā ar mani.

 Šie braucieni nebija viegli. Tikai dažviet ceļi bija ar cietu segumu. Mums nebija sava automobiļa, tāpēc mēs braucām ar sabiedrisko transportu vai kravas automašīnām, kurās sēdējām blakus vistām un dažādām precēm. Lai izbristu dubļainos ceļus, mēs valkājām gumijas zābakus. Ikkatrā ciemā bija bruņota vienība, tāpēc, lai izvairītos no pratināšanas, mēs iegājām ciemā tikai pēc tumsas iestāšanās.

Brāļi ļoti augstu vērtēja mūsu apciemojumus. Lai gan daudzi no viņiem smagi strādāja savos tīrumos, viņi tomēr apmeklēja sapulces, kas notika vēlu vakaros dažādās mājās. Brāļi bija arī ļoti viesmīlīgi, viņi mums piedāvāja vislabāko, kas viņiem piederēja, kaut gan viņi paši bija diezgan trūcīgi. Reizēm mēs gulējām vienā istabā ar visu ģimeni. Brāļu ticība, izturība un dedzība bija vēl viena Jehovas svētība, ko izjutām.

Paplašinām kalpošanu

1961. gada februārī, kad viesojāmies organizācijas filiālē Atēnās, mums pavaicāja, vai mēs nevēlētos kalpot tur. Mēs atbildējām ar Jesajas vārdiem: ”Redzi, es esmu še, sūti mani!” (Jesajas 6:8.) Pēc diviem mēnešiem mēs saņēmām vēstuli, kurā bija teikts, ka mums pēc iespējas drīzāk jāierodas Bētelē (tā sauc filiāles), un 27. maijā mēs sākām kalpot Bētelē.

Mums patika mūsu jaunie pienākumi, un Bētelē mēs uzreiz jutāmies kā mājās. Mans vīrs strādāja kalpošanas nodaļā un abonēšanas nodaļā, un pēc tam kādu laiku viņš bija filiāles komitejas loceklis. Es veicu dažādus saimniecības darbus. Bētelē strādāja 18 cilvēku, bet gandrīz 5 gadus tur uzturējās ap 40, jo Bētelē notika kursi draudžu vecākajiem. Priekšpusdienās es mazgāju traukus, palīdzēju pavāram, klāju 12 gultas un klāju galdus pusdienām. Pēcpusdienās es gludināju drēbes un uzkopu tualetes un dzīvojamās telpas. Reizi nedēļā es arī strādāju veļas mazgātavā. Man bija darba pilnas rokas, bet es biju priecīga, ka man ir iespēja palīdzēt citiem.

Mums abiem Bētelē patiešām bija daudz darba, bet mēs arī diezgan daudz sludinājām un bieži vien vadījām pat septiņas Bībeles studijas. Nedēļas nogalēs es devos līdzi Haralambam uz tām draudzēm, kurās viņš teica runas. Mēs bijām nešķirami.

Reiz mēs mācījām Bībeli kādam vīram un sievai, kas bija cieši saistīti ar Grieķijas pareizticīgo baznīcu un kas draudzējās ar kādu garīdznieku, kurš vadīja baznīcas pretķecerības iestādi. Šīs ģimenes mājā viena istaba bija pilna ar svētbildēm, tajā visu dienu tika kvēpināts vīraks un atskaņotas baznīcas dziesmas. Kādu laiku bija tā, ka ceturtdienās pie viņiem nācām mēs un mācījām Bībeli, bet piektdienās viņus apciemoja viņu draugs garīdznieks. Tad kādu dienu viņi mums palūdza noteikti atnākt pie viņiem, jo viņi mums ir sagatavojuši pārsteigumu. Pirmais, ko viņi mums parādīja, bija minētā istaba — visas svētbildes no tās bija prom, un istaba bija izremontēta. Gan vīrs, gan sieva arī turpmāk auga garīgi un pēc laika kristījās. Mums ir liels prieks, ka no tiem cilvēkiem, kam mēs esam mācījuši Bībeli, apmēram 50 ir kristījušies.

 Liela svētība mūsu dzīvē ir bijusi iespēja tikties ar svaidītajiem brāļiem. Ļoti uzmundrinošas bija reizes, kad pie mums atbrauca tādi Vadošās padomes locekļi kā brāļi Nors, Frencs un Henšels. Pēc vairāk nekā 40 Bētelē pavadītiem gadiem es joprojām domāju, ka kalpošana tur ir izcila priekšrocība un liels gods.

Vīra slimība un nāve

1982. gadā manam vīram parādījās Alcheimera slimības simptomi, un 1990. gadā viņa veselība bija pasliktinājusies tiktāl, ka viņam bija vajadzīga pastāvīga aprūpe. Pēdējos astoņus viņa dzīves gadus mēs abi kopā vispār nevarējām iziet no Bēteles. Daudzi jauki Bēteles brāļi, arī pārraugi, visdažādākajā veidā mums palīdzēja. Kaut arī es saņēmu lielu atbalstu, tomēr man bija daudz jādara pašai, gan dienu, gan nakti rūpējoties par vīru. Reizēm man bija ārkārtīgi grūti, un es esmu pavadījusi daudzas bezmiega naktis.

1998. gada jūlijā mans mīļais vīrs nomira. Man viņa ļoti pietrūkst, bet mani mierina apziņa, ka Jehova par viņu parūpēsies un kopā ar miljoniem citu cilvēku cels augšā no mirušajiem. (Jāņa 5:28, 29.)

Esmu pateicīga par Jehovas svētībām

Lai gan es esmu zaudējusi vīru, es neesmu viena. Man joprojām ir iespēja strādāt Bētelē, un es izjūtu visas Bēteles saimes mīlestību un gādību. Man ir tuvas attiecības ar garīgajiem brāļiem un māsām no visas Grieķijas. Kaut arī man ir jau pāri 70 gadiem, es joprojām spēju strādāt ēdnīcā pilnu darba dienu.

1999. gadā piepildījās mana mūža sapnis — es apmeklēju Jehovas liecinieku galveno pārvaldi, kas atrodas Ņujorkā. Man trūkst vārdu, lai aprakstītu savas izjūtas, šo braucienu es patiešām nekad neaizmirsīšu.

Pārdomājot savu mūžu, es no tiesas varu teikt, ka esmu to pavadījusi vislabākajā veidā, jo pats labākais, ko var darīt, ir kalpot Jehovam pilnu slodzi. Man nekad nekā nav trūcis, tāpēc ka Jehova ar mīlestību ir rūpējies par manu vīru un mani gan garīgi, gan fiziski. Es pilnīgi saprotu, kāpēc psalmu dziesminieks izsaucās: ”Kā es atmaksāšu tam Kungam par visu, ko Viņš man labu darījis?” (Psalms 116:12.)

[Attēls 26. lpp.]

Mēs ar Haralambu bijām nešķirami

[Attēls 27. lpp.]

Mans vīrs darbā Bētelē

[Attēls 28. lpp.]

Es uzskatu kalpošanu Bētelē par lielu godu