Dzīvesstāsts

Kalpojot citās zemēs, pieredzējām daudz svētību

PASTĀSTĪJIS TOMS KUKS

Pēcpusdienas klusumu pēkšņi pāršķēla spalgs šāvienu troksnis. Mūsu dārzā spindzēja lodes. Drīz mēs uzzinājām, ka Ugandā ir noticis valsts apvērsums un valstī tagad valda ģenerālis Idi Amins. Tas notika 1971. gadā.

KAS pamudināja mani un manu sievu Ennu atstāt salīdzinoši kluso un mierīgo Angliju un pārcelties uz šo politiski nestabilo un bīstamo Āfrikas reģionu? Lai gan man patīk piedzīvojumi, tas nebija galvenais, kāpēc es vēlējos kļūt par misionāru. Galvenais iemesls bija manu vecāku, dedzīgu Valstības sludinātāju, priekšzīme.

Es atceros 1946. gada karsto augusta dienu, kad manus vecākus pirmo reizi apmeklēja Jehovas liecinieki. Tēvs un māte stāvēja pie ieejas durvīm un, kā man toreiz šķita, ļoti ilgi sarunājās ar diviem nepazīstamiem cilvēkiem. Tie bija Freizers Bredberijs un Meimija Šrīva, kas pēc tam diezgan bieži iegriezās mūsu mājās. Nākamajos mēnešos mūsu dzīvē notika nozīmīgas pārmaiņas.

Vecāku drosme — labs piemērs man

Iepriekš mani vecāki bija aktīvi iesaistījušies politikā un sabiedriskajā dzīvē. Neilgi pirms tam, kad viņi sāka mācīties Bībeli, mūsu māju bija rotājuši Vinstona Čērčila plakāti, jo pēckara vēlēšanās konservatīvās partijas pārstāvji bieži izmantoja mūsu māju priekšvēlēšanu kampaņu vajadzībām. Daudzi mūsu paziņas un draugi bija sabiedrībā un baznīcas aprindās labi pazīstami cilvēki. Lai arī tolaik man bija tikai deviņi gadi, es ievēroju, cik pārsteigti bija mūsu radinieki, kad uzzināja, ka  mēs esam nolēmuši kļūt par Jehovas lieciniekiem.

Jehovas liecinieki, ar kuriem mēs iepazināmies, bezbailīgi un no visas sirds kalpoja Dievam, un, viņu priekšzīmes iedvesmoti, arī mani vecāki kļuva par dedzīgiem sludinātājiem. Spondonas ciematā, kur mēs dzīvojām, mans tēvs sāka uzstāties ar bībeliskām runām — izmantodams skaļruni, viņš uzrunāja cilvēkus uz ielas, parasti pie iedzīvotāju iemīļotajām iepirkšanās vietām, bet mēs, bērni, stāvējām labi pamanāmās vietās, turot rokās žurnālus Sargtornis un Atmostieties!. Godīgi sakot, brīžos, kad man tuvojās kāds no maniem skolasbiedriem, es vēlējos ielīst zemē aiz kauna.

Vecāku piemērs pamudināja manu vecāko māsu Dafniju kļūt par pilnas slodzes sludinātāju jeb pionieri. 1955. gadā viņu uzaicināja mācīties Sargtorņa Bībeles Gileādas skolā, un pēc tās beigšanas viņu norīkoja par misionāri Japānā. * Diemžēl mana jaunākā māsa Zoja pārstāja kalpot Jehovam.

Pēc skolas beigšanas es iestājos mākslas koledžā, kur es mācījos zīmēt un apguvu grafiku. Studenti, kas mācījās kopā ar mani, bieži runāja par obligāto militāro dienestu. Kad es pateicu viņiem, ka sirdsapziņas dēļ atsakos dienēt armijā, viņi to uztvēra kā joku. Tas bija aktuāls jautājums, un man vairākkārt radās iespēja sludināt citiem studentiem. Drīz par atteikšanos no karadienesta man piesprieda gadu cietumsoda. Viena no studentēm, kura mācījās mākslas koledžā un kurai radās interese par Bībeli, vēlāk kļuva par manu sievu. Bet es ļaušu Ennai pašai izstāstīt, kā viņa uzzināja patiesību.

Enna uzzina Bībeles patiesību

”Mana ģimene nebija reliģioza, un es nepiederēju ne pie vienas reliģijas. Tomēr reliģiski jautājumi mani ļoti interesēja un es gāju uz visām baznīcām, kādas vien apmeklēja mani draugi. Interese par to, kas ir teikts Bībelē, man radās, klausoties, kā Toms un vēl viens Jehovas liecinieks aizrautīgi diskutē ar mūsu koledžas studentiem. Kad Tomu un viņa draugu ieslodzīja cietumā par atteikšanos no karadienesta, es biju šokēta.

Kamēr Toms bija cietumā, es sarakstījos ar viņu, un mana interese par Bībeli kļuva arvien lielāka. Kad pārcēlos uz Londonu, lai turpinātu izglītoties, es piekritu piedāvājumam regulāri mācīties Bībeli. Par manu skolotāju kļuva Mjūriela Albrehta, kas bija bijusi misionāre Igaunijā. No Mjūrielas un viņas mātes, kas bieži piedalījās mūsu Bībeles nodarbībās, es daudz ko iemācījos. Pēc dažām nedēļām es jau sāku apmeklēt draudzes sapulces un arī sludināt — stāvēdama pie Viktorijas stacijas, es piedāvāju garāmgājējiem žurnālus Sargtornis un Atmostieties!.

Es sāku apmeklēt Sautārkas draudzes sapulces Londonas dienvidu daļā. Pie šīs draudzes piederēja garīgie brāļi un māsas no dažādām tautībām, un daudzi no viņiem bija visai trūcīgi. Lai gan iepriekš viņi nekad mani nebija redzējuši, viņi izturējās pret mani tā, it kā es būtu viņu ģimenes locekle. Mīlestība, ko sajutu draudzē, stiprināja manu pārliecību, ka esmu atradusi patiesību, un 1960. gadā es kristījos.”

Apstākļi mainās, mērķi paliek

1960. gadā mēs ar Ennu apprecējāmies. Mums bija mērķis kļūt par misionāriem, taču  drīz vien mūsu dzīves apstākļi mainījās — mēs uzzinājām, ka Enna gaida bērnu. Mums piedzima meita, kuru nosaucām par Sāru, un es sāku meklēt darbu ārzemēs, jo mūsu vēlēšanās pārcelties uz kādu valsti, kur ir lielāka vajadzība pēc sludinātājiem, nebija mazinājusies. 1966. gada maijā es saņēmu vēstuli no Ugandas Izglītības ministrijas, kas piedāvāja man darbu. Taču mūsu ģimenē atkal bija gaidāms pieaugums, un daži uzskatīja, ka šajā situācijā nav pat ko domāt par pārcelšanos uz dzīvi svešā zemē. Ārsts, ar kuru mēs par šo jautājumu runājām, teica: ”Ja vēlaties braukt, dariet to, pirms jūsu sievai vēl nav sācies septītais grūtniecības mēnesis.” Mēs nekavējoties devāmies uz Ugandu. Savu otro mazmeitu Reičelu mūsu vecāki pirmo reizi ieraudzīja, kad viņai bija jau divi gadi. Tā bija liela uzupurēšanās no mūsu vecāku puses — to mēs ar Ennu labi saprotam tagad, kad mums pašiem ir mazbērni.

Pēc ierašanās Ugandā 1966. gadā mūs neatstāja divējādas sajūtas — no vienas puses, mēs bijām sajūsmā par skaisto tropisko dabu, no otras puses, mēs jutāmies nošķirti no saviem garīgajiem brāļiem un māsām. Mūsu pirmā mājvieta atradās netālu no pilsētiņas ar nosaukumu Iganga, apmēram 50 kilometrus no Džindžas — pilsētas pie Nīlas upes iztekas. Vienīgie Jehovas liecinieki mūsu apkaimē bija maza grupiņa Džindžā. Pie šīs grupas piederēja arī četri misionāri: Gilberts un Džona Voltersi un Stīvens un Bārbara Hārdiji. Es lūdzu, lai mani pārceļ darbā uz Džindžu, un drīz pēc mūsu otrās meitas Reičelas piedzimšanas mēs pārcēlāmies uz turieni. Mums bija liels prieks būt kopā ar mūsu ticības biedriem un vērot, kā šī skaitliski nelielā grupiņa izaug par draudzi — pēc skaita otro, kas tika izveidota šajā Āfrikas valstī.

Dzīve svešā zemē

Mēs ar Ennu uzskatām, ka būtu bijis grūti iedomāties labākus apstākļus, kuros audzināt meitas. Mēs varējām sadarboties ar misionāriem no citām zemēm un ar gandarījumu vērot, kā aug jaunizveidotā draudze. Mēs iemīlējām mūsu Ugandas brāļus un māsas, un viņi bieži nāca pie mums ciemos. Īpaši tuva draudzība mūs saistīja ar Stenliju un Esinalu Makumbām.

Taču brāļi un māsas nebija mūsu vienīgie viesi, jo mēs dzīvojām apkaimē, kur mitinājās dažnedažādi savvaļas dzīvnieki. Naktīs no Nīlas dažkārt iznāca nīlzirgi un klīda gar mūsu māju, un es joprojām atceros reizi, kad mūsu dārzā bija iemaldījies sešmetrīgs pitons. Vairākkārt mēs devāmies ceļojumos uz dabas parkiem, kur savvaļā mīt lauvas un citi dzīvnieki.

Kad mēs gājām sludināt pa mājām, vietējie iedzīvotāji, kas nekad nebija redzējuši bērnu ratiņus, pievērsa mums lielu uzmanību. Parasti mūs pavadīja mazu bērnu pulciņš. Cilvēki, ar kuriem mēs runājām, ar cieņu mūs uzklausīja  un pēc tam gribēja pieskarties baltajam bērniņam. Viņi bija ārkārtīgi laipni un sludināt viņiem bija ļoti patīkami. Tā kā cilvēki labprāt vēlējās mācīties Bībeli, mums šķita, ka viņi visi pieņems patiesību. Tomēr daudziem bija grūti atteikties no nebībeliskām paražām un tradīcijām. Tiesa, liels bija arī to cilvēku skaits, kas pieņēma Bībeles augstās morāles normas un pievienojās mūsu draudzei. Pirmais rajona kongress, kas 1968. gadā notika Džindžā, bija ļoti nozīmīgs notikums. Ir patīkami atcerēties, kā vairāki cilvēki, kuriem mēs mācījām Bībeli, tika kristīti Nīlā. Taču drīz vien mūsu mierīgajai dzīvei pienāca gals.

Ticības pārbaudījumi aizlieguma laikā

1971. gadā, kad varu sagrāba ģenerālis Idi Amins, nemieri izcēlās arī Džindžā. Apšaude, par kuru bija stāstīts raksta ievadā, sākās brīdī, kad mēs sēdējām dārzā un malkojām tēju. Nākamo divu gadu laikā liels skaits ieceļotāju no Āzijas tika izraidīti no valsts. Lielākā daļa ārzemnieku aizbrauca, un Ugandā bija jūtams skolotāju un medicīnas darbinieku trūkums. Kādu dienu mēs uzzinājām visai nepatīkamu ziņu — varas iestādes bija aizliegušas Jehovas liecinieku darbību. Izglītības ministrija drošības apsvērumu dēļ pārcēla mani darbā uz galvaspilsētu Kampalu. Mums tas bija izdevīgi divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Kampalā mūs tikpat kā neviens nepazina un mēs varējām diezgan brīvi pārvietoties pa pilsētu. Otrkārt, gan draudzē, pie kuras mēs tagad piederējām, gan sludināšanā mums bija daudz darāmā.

Braiens un Meriena Volasi ar saviem diviem bērniem, tāpat kā mēs, izlēma palikt Ugandā. Tajā grūtajā laikā mēs kopīgi kalpojām Kampalas draudzē, un viņi sniedza mums nenovērtējamu palīdzību un atbalstu. Lasot par Jehovas lieciniekiem citās valstīs, kas uzticīgi kalpoja Dievam par spīti varas iestāžu aizliegumiem, mēs guvām lielu uzmundrinājumu. Mēs pulcējāmies mazās grupiņās, un reizi mēnesī Entebes botāniskajā dārzā tika rīkota lielāka sapulce. Lai neradītu aizdomas, šīs sapulces tika organizētas tā, lai tās izskatītos pēc saviesīga pasākuma, un mūsu meitām tas ļoti patika.

Sludināšanā mums bija jābūt ļoti uzmanīgiem. Mēs nevarējām iet pie ugandiešiem uz mājām, tāpēc ka šādas balto cilvēku vizītes būtu ļoti uzkrītošas un radītu aizdomas. Toties mēs varējām sludināt veikalos, daudzstāvu dzīvojamos namos un izglītības iestādēs. Lai iesāktu sarunu veikalos, es izlikos, ka vēlos pirkt preci, kas bija kļuvusi par deficītu,  piemēram, cukuru vai rīsus. Ja veikalnieks izteica nožēlu par to, kas notiek valstī, es pastāstīju viņam par Bībeles labo vēsti. Šī metode bija ļoti iedarbīga. Ja cilvēkam bija interese par Bībeli, vēlāk es varēju apmeklēt viņu vēlreiz, turklāt nereti es gāju projām no veikala, līdzi nesdams nelielu daudzumu deficīta preces.

Vardarbība valstī arvien vērsās plašumā. Attiecības starp Ugandu un Lielbritāniju pasliktinājās, un varas iestādes nepagarināja manu darba līgumu. 1974. gadā, pēc astoņiem Ugandā pavadītiem gadiem, pienāca brīdis, kad mēs bijām spiesti atvadīties no vietējiem brāļiem un māsām. Taču grūtības nebija mazinājušas mūsu dedzīgo vēlēšanos kalpot citās zemēs.

Pārceļamies uz Jaungvineju

1975. gada janvārī man izdevās atrast darbu Papua-Jaungvinejā. Šajā Klusā okeāna reģiona valstī mēs pavadījām astoņus gadus. Atskatoties uz šo laiku, varu teikt, ka tas ir sniedzis mums lielu gandarījumu un ļāvis pieredzēt bagātīgas svētības.

Īpaši spilgti atmiņā mums ir iespiedušies teatralizētie uzvedumi par dažādām Bībeles tēmām. Katru gadu pirms kārtējā apgabala kongresa mēs piedalījāmies šo uzvedumu iestudēšanā, un cik gan tas bija interesanti! Kopā ar mums šajā darbā piedalījās daudzas garīgi noskaņotas ģimenes, un tas ļoti labvēlīgi iespaidoja mūsu meitas. Mūsu vecākā meita Sāra apprecējās ar speciālo pionieri Reju Smitu, un viņi kopā kādu laiku kalpoja par speciālajiem pionieriem mazā ciematiņā pie Indonēzijas robežas. Viņi dzīvoja vienkāršā salmu būdā, un Sāra atzīst, ka šajā laikā viņa daudz ko bija iemācījusies.

Pielāgojamies jauniem apstākļiem

Pienāca laiks, kad maniem vecākiem bija nepieciešama aprūpe. Lai mums šī iemesla dēļ nebūtu jāatgriežas Anglijā, vecāki piekrita pārcelties pie mums, un 1983. gadā mēs visi apmetāmies uz dzīvi Austrālijā. Kādu laiku mani vecāki pavadīja pie manas māsas Dafnijas, kas joprojām dzīvoja Japānā. Pēc tam, kad mani vecāki nomira, mēs ar Ennu sākām kalpot par pionieriem.

Drīz vien man piedāvāja kļūt par rajona pārraugu. Jau bērnībā es apzinājos, ka ceļojošā pārrauga vizīte draudzes locekļiem ir īpašs notikums, bet tagad es pats biju rajona pārraugs. Tas bija visgrūtākais norīkojums manā mūžā, taču es daudzkārt izjutu tik lielu Jehovas atbalstu tik dažādās situācijās kā vēl nekad agrāk.

1990. gadā, kad Austrāliju apmeklēja zonas pārraugs brālis Teodors Jaračs, mēs viņam jautājām, vai neesam pārāk veci, lai turpinātu pilnas slodzes kalpošanu citās zemēs. ”Varbūt jūs gribētu pārcelties uz Zālamana salām?” viņš mums atbildēja ar pretjautājumu. Tā mēs ar Ennu, jau pārkāpuši 50 gadu slieksnim, saņēmām savu pirmo oficiālo misionāru norīkojumu.

Skaistais laiks Zālamana salās

Zālamana salas tiek dēvētas par laimīgajām salām, un vairāk nekā desmit gadi, ko mēs esam šeit pavadījuši, mums ir devuši daudz iemeslu justies laimīgiem. Kamēr es tur kalpoju par apgabala pārraugu, mēs ar sievu izjutām vietējo brāļu un māsu sirsnību un laipnību.  Mēs bijām ļoti aizkustināti par mums parādīto viesmīlību, un mani dziļi ietekmēja tas, cik iecietīgi un pacietīgi cilvēki klausījās, kad es centos viņiem kaut ko paskaidrot Zālamana salu pidžinā — valodā ar vienu no mazākajiem vārdu krājumiem pasaulē.

Neilgi pēc mūsu ierašanās Zālamana salās pretinieki vērsās pret Jehovas lieciniekiem, apstrīdot mūsu kongresu nama izmantošanas likumību. Anglikāņu baznīca izvirzīja apsūdzību, ka kongresu nams Honiarā daļēji ir uzbūvēts uz baznīcai piederošās zemes. Varas iestādes atbalstīja baznīcas nostāju, taču Jehovas liecinieki iesniedza apelāciju un pārsūdzēja lietu Augstākajā tiesā. No šīs tiesu instances lēmuma bija atkarīgs, vai mums būs jānojauc jaunuzceltais kongresu nams, kurā bija 1200 sēdvietu.

Lietas izskatīšana turpinājās veselu nedēļu. Lai gan pretējās puses advokāts izskatījās ļoti pašpārliecināts un acīmredzami nešaubījās par labvēlīgu iznākumu, mūsu advokāts, brālis Vorens Ketkērts no Jaunzēlandes, soli pa solim atspēkoja visus pretējās puses argumentus. Nedēļas laikā informācija par prāvu bija izskanējusi diezgan plaši, un piektdienas sēdē tiesas zāli piepildīja daudz ļaužu, kuru vidū bija augstas baznīcas amatpersonas, valdības ierēdņi un mūsu ticības biedri. Nav aizmirstams, kāda kļūda bija pieļauta oficiālajā tiesas prāvas nosaukumā. Tajā bija teikts: ”Zālamana salu valdība un Melanēzijas baznīca pret Jehovu.” Mēs prāvu uzvarējām.

Diemžēl šo relatīvo miera periodu pārtrauca militārais apvērsums, un mēs ar Ennu atkal pieredzējām, kā valsts tiek ierauta nemieru un vardarbības virpulī. Etniskās nesaskaņas pārauga pilsoņu karā. 2000. gada 5. jūnijā valdība tika gāzta un varu galvaspilsētā sagrāba nemiernieki. Mūsu kongresu namā vairākas nedēļas tika izmitināti cilvēki, kas bija zaudējuši pajumti. Varas iestāžu pārstāvji brīnījās, redzēdami, kā mūsu brāļi, kas piederēja pie savstarpēji naidīgām etniskām grupām, mierīgi sadzīvoja cits ar citu zem kongresu nama jumta. Tā bija lieliska liecība visiem apkārtējiem.

Pat nemiernieku grupējumi respektēja Jehovas liecinieku neitralitāti. Šī iemesla dēļ mums izdevās pierunāt kāda grupējuma komandieri, lai viņš ļauj šķērsot frontes līniju kravas automašīnai ar literatūru un pirmās nepieciešamības precēm, ko gribējām nosūtīt mūsu ticības biedriem, kuri bija nonākuši izolācijā frontes līnijas pretējā pusē. Kad beidzot sameklējām šos brāļus un māsas, par kuriem vairākus mēnešus nebijām saņēmuši nekādas ziņas, ne mēs, ne viņi nevarēja valdīt prieka asaras.

Bagātīgas svētības

Atskatoties uz mūsu dzīvi, kas ir pavadīta kalpošanā Jehovam, jāteic, ka tā ir bijusi ļoti laimīga. Mēs ar prieku un gandarījumu vērojam, kā abas mūsu meitas kopā ar saviem vīriem, Reju un Džonu, turpina uzticīgi kalpot Jehovam. Viņu atbalsts ir palīdzējis arī mums turpināt misionāru darbu.

Mēs ar Ennu nu jau 12 gadus kalpojam Zālamana salu Jehovas liecinieku filiālē, un mums ir bijusi iespēja vērot, kā šajā valstī aug Valstības sludinātāju skaits. Tagad šeit ir vairāk nekā 1800 sludinātāju — tas ir divas reizes vairāk, nekā bija pirms mūsu ierašanās. Nesen mani uzaicināja uz Filiāļu komiteju locekļu kursiem, kas tiek rīkoti Jehovas liecinieku Izglītības centrā Patersonā (Ņujorkas štats, ASV). Varu droši teikt, ka, saglabājot misionāru garu, mēs ar sievu esam izjutuši dzīvē lielu gandarījumu un pieredzējuši neskaitāmas svētības.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 23. lpp.]

Mūsu kāzu dienā 1960. gadā

[Attēls 24. lpp.]

Ugandā mēs sadraudzējāmies ar Stenliju un Esinalu Makumbām

[Attēls 24. lpp.]

Sāra dodas ciemos pie kaimiņiem

[Attēls 25. lpp.]

Mācīdams Zālamana salu iedzīvotājus, es bieži izmantoju zīmējumus

[Attēls 25. lpp.]

Apmeklēju draudzi vienā no Zālamana salu arhipelāga salām

[Attēls 26. lpp.]

Mūsu ģimene tagad