Patiesā kristietība plaukst
Patiesā kristietība plaukst
JĒZUS KRISTUS sludināšana pirmajā gadsimtā piesaistīja plašu uzmanību. Viņa vārdi dziļi ietekmēja klausītājus — tie iedvesmoja un aizrāva, lēja gaismu pār nesaprotamo un deva spēku dzīvei. (Mateja 7:28, 29.)
Jēzus drosmīgi atteicās iesaistīties tā laika netaisnajā politiskajā sistēmā un nepieslējās kundziskajiem reliģiskajiem vadītājiem. Viņš aicināja, lai viņam tuvojas vienkāršie ļaudis. (Mateja 11:25—30.) Viņš atzina, ka ļaunajiem gariem uz zemes ir liela ietekme, un parādīja, ka Dievs viņam ir devis varu pār šiem gariem. (Mateja 4:2—11, 24; Jāņa 14:30.) Jēzus paskaidroja, kāda saistība pastāv starp ciešanām un grēku, un uzsvēra, ka tikai Dieva Valstība pilnīgi atbrīvos cilvēkus no visām problēmām. (Marka 2:1—12; Lūkas 11:2, 17—23.) Viņš stāstīja par sava Tēva personību, ko daudziem cilvēkiem ilgu laiku nebija bijis iespējas iepazīt, un visiem, kas gribēja izveidot tuvas attiecības ar Dievu, Jēzus darīja zināmu Dieva vārdu. (Jāņa 17:6, 26.)
Nav brīnums, ka Jēzus mācekļi strauji izplatīja viņa vēsti tālāk, lai gan viņi sastapās ar spēcīgu reliģisku un politisku pretestību. Jau pēc kādiem 30 gadiem Āfrikā, Āzijā un Eiropā bija izveidojušās aktīvas kristiešu draudzes. (Kolosiešiem 1:23.) Jēzus vienkāršās mācības apgaismoja ”gara acis” pazemīgiem un godprātīgiem cilvēkiem visā Romas impērijā. (Efeziešiem 1:17, 18.)
Bet kā visi šie jaunie mācekļi, kas piederēja pie dažādiem sabiedrības slāņiem un kultūrām, runāja dažādās valodās un kas agrāk bija piederējuši pie dažādām reliģijām, varēja apvienoties ”vienā ticībā”, kā rakstīja Pāvils? (Efeziešiem 4:5.) Kas veicināja vienprātību viņu vidū? (1. Korintiešiem 1:10.) Tā kā baznīcu locekļiem trūkst vienprātības, būtu jānoskaidro, ko par vienotību teica pats Jēzus.
Kristiešu vienotības pamats
Kad Jēzus stāvēja Poncija Pilāta priekšā, viņš minēja, kas vieno viņa sekotājus: ”Tāpēc es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird manu balsi.” (Jāņa 18:37.) Tātad Jēzus patiesos mācekļus vieno uzticība tam, ko viņš ir mācījis, kā arī visiem pārējiem Dieva iedvesmotajiem vārdiem, kas rakstīti Bībelē. (1. Korintiešiem 4:6; 2. Timotejam 3:16, 17.)
Protams, reizēm Jēzus mācekļiem varēja rasties kādi jautājumi un viņu starpā varēja izcelties nesaskaņas. Kas viņiem varēja palīdzēt? Jēzus teica: ”Kad nāks viņš, Patiesības Gars, tas jūs vadīs visā patiesībā; jo viņš nerunās no sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas.” (Jāņa 16:12, 13.) Tātad Dieva svētais gars palīdzēja Jēzus mācekļiem saprast patiesību, ko Dievs viņiem pakāpeniski atklāja. Šis gars palīdzēja viņiem veidot sevī gara augļus, kā mīlestību, prieku un mieru, kas savukārt vēl vairāk veicināja vienotību viņu starpā. (Apustuļu darbi 15:28; Galatiešiem 5:22.)
Jēzus neuzskatīja, ka viņa sekotāji drīkst ķildoties un šķelties, tāpat viņš nedeva tiem tiesības atkāpties no Dieva vārdiem, lai pielāgotos dažādām kultūrām un reliģiskām tradīcijām. Savā pēdējā vakarā kopā ar mācekļiem viņš dedzīgā lūgšanā Dievam teica: ”Ne par viņiem vien es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem man ticēs. Lai visi ir viens, itin kā tu, Tēvs, manī, un es tevī, lai arī viņi ir mūsos, lai pasaule ticētu, ka tu mani esi sūtījis.” (Jāņa 17:20, 21.) Tātad Kristus mācekļiem vienmēr bija jābūt vienotiem garā un patiesībā. (Jāņa 4:23, 24.) Taču baznīcas tagad ir sašķeltas, nevis vienotas. Kāpēc tā ir noticis?
Kāpēc baznīcas nav vienotas
Kāpēc starp tiem cilvēkiem, kas sevi sauc par kristiešiem, pastāv tik dažādi uzskati un paražas? Iemesls ir tas, ka viņi nav sekojuši Jēzus mācībām. Kāds publicists rakstīja: ”Tāpat kā agrāk, arī tagad kristieši ņem no Bībeles tikai to, kas viņiem patīk, un neievēro to, kas neatbilst viņu pašu reliģiskajām tradīcijām.” Tieši to bija paredzējis gan Jēzus, gan viņa apustuļi.
Piemēram, apustulis Pāvils, Dieva iedvesmots, rakstīja Timotejam: ”Nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām.” Vai tas nozīmē, ka ar laiku pilnīgi visi kristieši nomaldījās no pareizā ceļa? Nē, tā nebija. Pāvils turpināja: ”Bet tu palieci skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evanģelista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam.” (2. Timotejam 4:3—5; Lūkas 21:8; Apustuļu darbi 20:29, 30; 2. Pētera 2:1—3.) Timotejs un citi Dievam uzticīgi kristieši dzīvoja saskaņā ar šo padomu.
Patiesie kristieši joprojām ir vienoti
Tāpat kā Timotejs, patiesie kristieši mūsu laikos ”paliek skaidrā prātā”, proti, viņi balsta savus uzskatus tikai un vienīgi uz Bībeli, nevis cilvēku spriedumiem. (Kolosiešiem 2:8; 1. Jāņa 4:1.) Jehovas liecinieki tāpat kā pirmā gadsimta kristieši stāsta ļaudīm tieši to pašu vēsti, ko bija sludinājis Jēzus, — labo vēsti par Valstību —, un viņu darbība notiek vairāk nekā 230 zemēs. Tālāk ir minētas četras jomas, kurās viņi cenšas līdzināties Jēzum un apliecina, ka ir īsti kristieši, lai kādā valstī viņi dzīvotu.
Viņu uzskati ir balstīti uz Dieva vārdiem — Bībeli. (Jāņa 17:17.) Beļģijā kāds mācītājs par Jehovas lieciniekiem rakstīja: ”Viens, ko mēs no viņiem varam mācīties, ir viņu vēlēšanās klausīt Dieva vārdiem un viņu drosme tos sludināt.”
Par pasaules problēmu atrisinājumu viņi uzskata Dieva Valstību. (Lūkas 8:1.) Kolumbijas pilsētā Barrankiljā Jehovas liecinieks reiz uzrunāja dedzīgu kādas politiskas kustības aizstāvi, vārdā Antonio. Jehovas liecinieks neizteica atbalstu nedz šai, nedz kādai citai politiskai kustībai, bet gan piedāvāja Antonio un viņa māsām bezmaksas Bībeles stundas. Drīz vien Antonio saprata, ka tikai Dieva Valstība ir vienīgā cerība gan trūcīgajiem kolumbiešiem, gan pārējiem pasaules iedzīvotājiem.
Viņi godā Dieva vārdu. (Mateja 6:9.) Kad Austrālijā Jehovas liecinieki satika kādu dedzīgu katolieti, vārdā Marija, viņi parādīja Marijai Bībelē Dieva vārdu. Kāda bija Marijas reakcija? ”Kad es pirmo reizi ieraudzīju Bībelē Dieva vārdu, es biju aizkustināta līdz asarām. Mani dziļi saviļņoja apziņa, ka es varu zināt un lietot Dieva personvārdu.” Marija sāka mācīties Bībeli, iepazina Jehovu kā personu un izveidoja ar viņu pastāvīgas attiecības.
Viņus vieno mīlestība. (Jāņa 13:34, 35.) Kāda Kanādas laikraksta redakcijas slejā reiz bija rakstīts: ”Lai kāda būtu jūsu reliģiskā pārliecība, jums tomēr jāatzīst, ka 4500 Jehovas liecinieki, kas pagājušo pusotru nedēļu no agra rīta līdz vēlam vakaram Kesidijā cēla savu kongresu namu, ir pelnījuši uzslavu. [..] Viņi strādāja ar prieku, bez strīdiem un nesaskaņām, necenzdamies sevi izcelt, un tā neapšaubāmi ir patiesās kristietības iezīme.”
To visu ir vērts pārdomāt. Kristietības teologi, baznīcu sūtītie misionāri un baznīcu apmeklētāji nonāk aizvien lielākās pretrunās, turpretī patiesā kristietība visā pasaulē plaukst. Patiesie kristieši pilda savu uzdevumu sludināt ļaudīm Dieva vārdus. (Mateja 24:14; 28:19, 20.) Ja arī jūs esat starp tiem, kas ”sūdzas un skumst par visām negantībām”, kuras notiek pasaulē, un jūs uztrauc vienotības trūkums kristīgās pasaules reliģijās, aicinām jūs pievienoties Jehovas lieciniekiem pielūgsmē, kas godā patieso Dievu Jehovu. (Ecēhiēla 9:4; Jesajas 2:2—4.)