Vai Noas plūdi bija reāls notikums?
Vai Noas plūdi bija reāls notikums?
BĪBELĒ stāstīts, ka apmēram pirms 4400 gadiem, laikā, kad dzīvoja Noa, milzīgos plūdos aizgāja bojā kā cilvēki, tā dzīvnieki. (1. Mozus 6:9—9:19.) Kā mēs varam zināt, ka šie plūdi patiešām skāra visu pasauli, nevis tikai kādu apgabalu Tuvajos Austrumos?
Kā zināms, dažādās zemeslodes vietās ir atrastas mamutu un degunradžu atliekas. Tie ir atrasti gan Sibīrijas kalnos, gan mūžīgā sasaluma joslā Sibīrijā un Aļaskā. Dažiem kuņģī un mutē ir bijušas nesagremotas barības atliekas, kas norāda, ka nāve tos ir pārsteigusi pēkšņi. Spriežot pēc tirdzniecības ar ilkņiem, tiek lēsts, ka ir atrasts desmitiem tūkstošu mamutu kaulu. Nogulumiežos kopējā slānī ir atrastas arī daudzu citu dzīvnieku fosilijas, kā lauvu, tīģeru, lāču un aļņu fosilijas, un tas var liecināt, ka viņi visi ir gājuši bojā vienlaicīgi. Daži uzskata, ka šādi atradumi nepārprotami liecina par strauju klimata maiņu un pēkšņu dzīvnieku bojāeju, ko izraisījuši globāli plūdi. Citi dzīvnieku bojāeju nesaista ar pasaules mēroga katastrofu. Taču fosilijas un sasalušas dzīvnieku atliekas nav vienīgais globālu plūdu pierādījums.
Pasaules mēroga katastrofu, kurā aiziet bojā dzīvā radība, nekad neaizmirstu tie cilvēki, kas būtu palikuši dzīvi, un viņi stāstītu par to saviem bērniem un bērnu bērniem. Šems, kas palika dzīvs plūdos, pēc tam dzīvoja vēl 500 gadu un stāstīja par šo notikumu daudzām paaudzēm. Viņš nomira tikai desmit gadu pirms Jēkaba piedzimšanas. Ziņas par plūdiem tika pierakstītas, un mēs varam lasīt plūdu aprakstu 1. Mozus grāmatā. Kādu laiku pēc plūdiem, kad cilvēki, pretodamies Dieva nodomiem, sāka celt Bābeles torni, Dievs sajauca viņu valodu un viņus ”izklīdināja pa visu zemes virsu”. (1. Mozus 11:9.) Pilnīgi dabiski, ka viņi neaizmirsa nostāstus par plūdiem un darīja tos zināmus nākamajām paaudzēm. Tā kā ir saglabājušies nevis pāris nostāstu par globāliem plūdiem, bet gan vairāki simti un tie ir sastopami daudzās pirmatnējās tautās visā pasaulē, ir skaidrs, ka visām šīm tautām ir kopīga izcelsme un ka to priekšteči bija pieredzējuši šādus plūdus.
Tautu nostāsti sakrīt ar vairākiem galvenajiem Bībeles vēstījuma elementiem: 1) daži cilvēki rod patvērumu, 2) visa pārējā dzīvā radība iet bojā plūdos, 3) no izdzīvojušajiem atkal uz zemes rodas cilvēku cilts. Nostāsti par pasaules plūdiem bija gan ēģiptiešiem, gan citām Āfrikas tautām, grieķiem un ķīniešiem, Britānijas cilšu druīdiem un eskimosiem, indiešiem un indiāņiem. Bībeles enciklopēdijā The International Standard Bible Encyclopedia ir teikts: ”Leģendas par plūdiem ir sastopamas gandrīz visās tautās un ciltīs. Lai gan tās visvairāk ir izplatītas Āzijā un salās, kas atrodas dienvidos no Āzijas, kā arī Ziemeļamerikā, tomēr tās ir sastopamas visos kontinentos. Pavisam to ir ap 270. [..] Šo lielo izplatību parasti uzskata par pierādījumu tam, ka reiz visā
pasaulē cilvēki ir gājuši bojā plūdos un ka cilvēki atkal ir izplatījušies no vienas vietas un pat ir cēlušies no vieniem senčiem. Kaut arī, iespējams, ne visi šie nostāsti attiecas uz vieniem un tiem pašiem plūdiem, lielākā daļa acīmredzot tomēr attiecas uz vienu un to pašu notikumu. Apgalvojums, ka daudzi nostāsti par plūdiem radušies, pirmatnējām tautām nonākot saskarē ar misionāriem, neiztur kritiku, jo lielāko daļu no šiem nostāstiem ir savākuši antropologi, kuru mērķis nebūt nebija aizstāvēt Bībeles patiesumu, un šajos nostāstos ir papilnam dīvainu un pagānisku detaļu, kas visdrīzāk ieviesušās tāpēc, ka nostāsti ļoti ilgu laiku ir nodoti no paaudzes paaudzē pagāniskā sabiedrībā. Turklāt dažas leģendas ir pierakstījuši cilvēki, kas bija krasi jūdaisma un kristietības pretinieki.”Agrākajos laikos daudzās pirmatnējās tautās (Austrālijā, Ēģiptē, Fidži, Biedrības salās, Peru, Meksikā un citur) bija saglabājušās tādas plūdu atskaņas kā senču diena vai mirušo diena, kas tika svinēta novembrī. Šajās paražās atspoguļojās atmiņas par plūdu izraisīto cilvēces bojāeju. Kā teikts grāmatā Life and Work at the Great Pyramid (Dzīve un darbs pie lielās piramīdas), Meksikā šī diena bija 17. novembris, jo iedzīvotāji ”uzskatīja, ka pagātnē šajā laikā tika iznīcināta pasaule, un, kad pēc gada atkal tuvojās šis laiks, viņi baidījās, ka līdzīga katastrofa varētu atkārtoties”. Grāmatā The Worship of the Dead (Mirušo pielūgsme) rakstīts: ”Šos svētkus.. visi svinēja tajā pašā vai apmēram tajā pašā dienā, kurā, saskaņā ar Mozus vēstījumu, notika lielie plūdi, tas ir, otrā mēneša septiņpadsmitajā dienā. Šis mēnesis aptuveni atbilst novembrim pēc mūsu laika skaitīšanas.” Bībelē rakstīts, ka plūdi sākās ”otrā mēnesī un septiņpadsmitajā mēneša dienā”. (1. Mozus 7:11.) Šis ”otrais mēnesis” sākās oktobra otrajā pusē un beidzās novembra vidū pēc mūsu kalendāra.
Bet Dieva iedvesmotie vārdi, kas rakstīti Bībelē, pierāda plūdu vēsturiskumu daudz labāk par pirmatnējo tautu pagāniskajām tradīcijām. Uz Mozus aprakstītajiem notikumiem atsaucas dažādu Bībeles grāmatu sarakstītāji, piemēram, Jesaja. (Jesajas 54:9.) Arī Ecēhiēls ir apstiprinājis, ka Noa bija vēsturiska persona. (Ecēhiēla 14:14, 18, 20.) Pēteris savās vēstulēs vairākkārt runāja par Noas plūdiem. (1. Pētera 3:20; 2. Pētera 2:5; 3:5, 6.) Pāvils rakstīja, ka Noa parādīja lielu ticību, celdams šķirstu sava nama glābšanai. (Ebrejiem 11:7.) Lūka pieminēja Nou Mesijas priekšteču sarakstā. (Lūkas 3:36.)
Vēl lielāka nozīme ir Lūkas un Mateja evaņģēlijā rakstītajiem Jēzus vārdiem par laiku pirms plūdiem. Tie nav tikai vienkāršs apstiprinājums plūdu vēsturiskumam — Jēzus paskaidroja, kāda ir seno notikumu pravietiskā nozīme. Atbildot uz mācekļu jautājumu: ”Kāda būs tavas atnākšanas un pastara laika zīme?”, Jēzus teica arī šādus vārdus: ”Kā bija Noas dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana. Jo tā kā tais dienās priekš ūdens plūdiem tie rija un plītēja, precējās un devās laulībā līdz tai dienai, kad Noa iegāja šķirstā, un tie nenāca pie saprašanas, tiekāms plūdi nāca un aizrāva visus, tāpat būs arī Cilvēka Dēla atnākšana.” (Mateja 24:3, 37—39; Lūkas 17:26, 27.) Tātad Bībelē ir daudz pierādījumu, kas apliecina, ka vēstījums par Noas plūdiem ir patiess, un tie ir pierādījumi, kas nebalstās uz cilvēku tradīcijām, pirmatnējo tautu folkloru vai arheoloģiskiem atradumiem.