Ehuds salauž apspiedēju jūgu

ŠIS ir stāsts par notikumiem, kuri risinājās aptuveni pirms trīs tūkstošiem gadu un kuros izpaudās patiesa drosme. Šo notikumu apraksts Bībelē sākas šādiem vārdiem: ”Israēla bērni joprojām darīja to, kas bija tā Kunga acīs ļauns; tad tas Kungs pastiprināja Eglona, Moāba ķēniņa, varu pār Israēlu, tāpēc ka tie darīja to, kas bija ļauns tā Kunga acīs. Un viņš sapulcināja pie sevis Amona bērnus un Amaleku, cēlās un sakāva Israēlu, un viņi ieņēma Tamarimu [”palmu pilsētu”, LB-26]. Tad Israēla bērni pildīja klaušas Eglonam, Moāba ķēniņam, astoņpadsmit gadus.” (Soģu 3:12—14.)

Moāba zeme pletās austrumos no Jordānas upes un Nāves jūras. Moābieši šķērsoja Jordānu un iekaroja ”palmu pilsētas” Jērikas apkārtni un pakļāva sev izraēliešus. (5. Mozus 34:3.) Moābas ķēniņš Eglons, kas bija ”ļoti resns vīrs”, nepilnus 20 gadus pieprasīja no izraēliešiem apgrūtinošas nodevas. (Soģu 3:17.) Taču nodevu maksāšana pavēra izraēliešiem iespēju atbrīvoties no apspiedēja kundzības.

Bībelē rakstīts: ”Israēla bērni piesauca to Kungu, un tas Kungs lika celties viņiem glābējam — Ehudam, Geras dēlam, no Benjamīna cilts; tas bija vīrs ar gaudenu labo roku [”šis vīrs bija kreilis”, LB-65r], un Israēla bērni ar viņa starpniecību sūtīja nodevas Eglonam, Moāba ķēniņam.” (Soģu 3:15.) Acīmredzot Jehova parūpējās par to, lai tieši Ehudam tiktu uzticēts pienākums nogādāt ķēniņam nodevas. Bībelē nav teikts, vai viņš to bija darījis iepriekš. Bet tas, kā Ehuds izplānoja tikšanos ar Eglonu, liek domāt, ka viņš jau iepriekš kaut ko zināja par Eglona pili un to, kas viņu tur var sagaidīt. Ehuda izstrādātajā plānā liela nozīme bija tam, ka viņš bija kreilis.

Invalīds vai karavīrs?

Senebreju valodas vārds, kas Bībelē bieži vien tulkots ar vārdu ”kreilis”, burtiski nozīmē ”ar nekustīgu, kroplu vai saistītu labo roku”. Vai tas nozīmē, ka Ehudam labā roka bija kropla? Pievērsīsim uzmanību kādam pantam, kurā ir minēti septiņi simti ”izlasītu vīru” no Benjamīna cilts, ”kas bija kreiļi”. Soģu grāmatā, 20. nodaļas 16. pantā, ir teikts: ”Visi tie meta akmeņus ar lingu uz mata, ka tie negāja gaŗām.” Ļoti iespējams, viņi tika īpaši izraudzīti tāpēc, ka bija prasmīgi karotāji. Daži Bībeles pētnieki uzskata, ka vārds ”kreilis” Bībelē tiek lietots, apzīmējot cilvēkus, kas spēj vienlīdz labi izmantot gan labo roku, gan kreiso roku.

Benjamīna cilts bija pazīstama ar saviem vīriem, kas bija kreiļi. Pirmās Laiku  grāmatas 12. nodaļas 1. un 2. pantā ir stāstīts par benjamīniešiem, ”varoņiem, kas [Dāvidam] palīdzēja kaŗā. Tie bija apbruņoti ar loku, un viņi spēja lietāt ir labo, ir kreiso roku, metot akmeņus un šaujot bultas no lokiem.” Kādā Bībeles komentārā skaidrots, ka šādas iemaņas tika attīstītas, ”piesienot maziem bērniem labo roku pie sāniem (no turienes arī cēlies izteiciens ”ar saistītu labo roku”) un mācot viņus darboties ar kreiso roku”. Izraēliešu ienaidnieki parasti tika apmācīti cīņai ar kareivjiem, kas vairāk izmantoja labo roku. Tāpēc viņus bija vieglāk pieveikt, kad viņi negaidīti sastapās ar kareivi, kas bija kreilis.

”Slepena vēsts” ķēniņam

Vispirms Ehuds ”izkala abējās pusēs griezīgu zobenu”, kas bija pietiekami īss, lai to varētu paslēpt zem drēbēm. Viņš, iespējams, paredzēja, ka viņu pārmeklēs. Parasti zobenu nēsāja kreisajā pusē, lai ar labo roku to varētu ātri izraut. Tā kā Ehuds bija kreilis, viņš to paslēpa ”zem savām drēbēm pie savas labās puses gurniem”, kur ķēniņa sargi to visticamāk nemeklētu. Tāpēc viņš bez starpgadījumiem varēja ”nonest Eglonam, Moāba ķēniņam, nodevas”. (Soģu 3:16, 17.)

Bībelē nav stāstīts par to, kā notikumi Eglona pilī risinājās no paša sākuma. Tajā vienīgi ir teikts: ”Kad Ehuds bija nodevas nodevis, tad viņš atlaida ļaudis, kas bija nodevas nesuši.” (Soģu 3:18.) Pēc tam kad Ehuds bija samaksājis nodevas, viņš kopā ar saviem pavadoņiem aizgāja drošā attālumā no Eglona pils, aizsūtīja tos projām un tad atgriezās pilī. Kāpēc viņš tā rīkojās? Vai šie vīri viņu pavadīja drošības dēļ vai varbūt tāpēc, ka to prasīja etiķete, vai arī viņiem bija jāpalīdz nogādāt nodevas? Vai Ehuds gribēja, lai viņi atrastos drošībā, kad viņš īstenos savu plānu? Mēs to nezinām, bet viens gan ir skaidrs: Ehuds bija nolēmis atgriezties Eglona pilī viens pats.

”[Ehuds] griezās atpakaļ no elku stabiem, kas ir Gilgalas tuvumā un sacīja: ”Man ir kāda slepena vēsts jānodod tev, ķēniņ!”” Bībelē nav paskaidrots, kā viņam izdevās panākt atkārtotu tikšanos ar Eglonu. Vai sargiem neradās aizdomas? Varbūt viņi domāja, ka viens pats izraēlietis nevar apdraudēt viņu kungu? Bet varbūt tas, ka Ehuds atgriezās viens, radīja iespaidu, ka viņš grasās nodot savus tautiešus? Lai kā arī būtu, Ehuds lūdza personisku tikšanos ar ķēniņu, un šāda iespēja viņam tika dota. (Soģu 3:19.)

Bībelē sacīts: ”Ehuds iegāja pie [Eglona], bet viņš atradās vēsā augštelpā, kuŗa bija viņam atsevišķi vienam nodalīta, un Ehuds viņam sacīja: ”Man ir tev jānodod Dieva vēstījums!”” Ar šiem vārdiem Ehuds negribēja teikt, ka viņam jānodod kāds mutisks vēstījums no Dieva, bet gan dūriens ar zobenu. Varbūt Eglons domāja, ka saņems kādu vēsti no sava dieva Kamoša, tāpēc ”piecēlās no sava sēdekļa”. Tad Ehuds vienā acumirklī izrāva zobenu un iedūra to Eglona vēderā. Zobenam acīmredzot nebija šķērša, tāpēc ”ir asmens, ir spals iegāja viņā, un tauki ieslēdza asmeni”. (Soģu 3:20—22.)

Veiksmīga bēgšana

Lieki netērējot laiku zobena izvilkšanai, ”Ehuds iznāca stabu ailē, aizvēra aiz sevis augšējās telpas durvis un aizslēdza tās. Kad nu viņš bija tikko ārā izgājis, tad nāca Eglona kalpi un redzēja, ka, lūk, augšējā kambaŗa durvis bija aizslēgtas, un tie sprieda: ”Ak, viņš laikam atvieglojas vēsās telpas atsevišķā nodalījumā.”” (Soģu 3:23, 24.)

 Vai Ehuds aizslēdza durvis no iekšpuses un devās prom pa kādu citu izeju? Vai arī viņš aizslēdza durvis no ārpuses ar atslēgām, ko bija paņēmis no mirušā ķēniņa? Varbūt viņš pēc tam mierīgi pagāja garām sargiem, it kā nekas nebūtu noticis? Bībelē nekas par to nav stāstīts. Jebkurā gadījumā Eglona kalpiem neradās nekādas aizdomas, kad viņi konstatēja, ka durvis ir aizslēgtas. Viņi domāja, ka ķēniņš ”laikam atvieglojas”.

Kamēr ķēniņa kalpi vilcinājās, Ehuds bija jau gabalā. Viņš sasauca savus tautiešus un tiem sacīja: ”Steidzieties man līdzi, jo tas Kungs ir jūsu ienaidniekus, Moāba ļaudis, nodevis jūsu rokā!” Viņi ieņēma Jordānas braslu un pieveica bēgošos moābiešus, kas bija palikuši bez sava vadoņa. ”Toreiz [izraēlieši] nogalināja ap desmit tūkstoš moābiešu vīru, kas visi bija labi brangi un spēcīgi kaŗotāji, un neviens neizglābās. Tā Moābs tika tanī dienā pazemots un pakļauts Israēla bērnu varai, bet zemei bija miers astoņdesmit gadus.” (Soģu 3:25—30.)

Ko mēs varam mācīties

No notikumiem, kas risinājās Ehuda dzīves laikā, mēs mācāmies, cik bēdīgas sekas mēs varam pieredzēt, ja darām to, ko Jehova uzskata par sliktu. Turpretī tiem, kas nožēlo savus grēkus, Jehova palīdz.

Ehuds spēja īstenot savus plānus ne tāpēc, ka viņam piemita īpaša gudrība, vai arī tāpēc, ka ienaidniekiem trūka apķērības. Dieva nodomu īstenošanās nav atkarīga no cilvēkiem. Galvenais Ehuda panākumu iemesls bija tas, ka viņu atbalstīja Dievs, jo viņš rīkojās saskaņā ar Dieva nodomu atbrīvot savu tautu. Dievs bija izraudzījies Ehudu par soģi, un, ”kad tas Kungs iecēla [savai tautai] soģus, tad tas Kungs bija ar šiem soģiem”. (Soģu 2:18; 3:15.)