Lasītāju jautājumi

• Kā ir iespējams apbēdināt Dieva svēto garu, ja tas nav persona?

Apustulis Pāvils vēstulē efeziešiem rakstīja: ”Neapbēdinait Dieva Svēto Garu.” (Efeziešiem 4:30.) Pēc dažu cilvēku domām, šie vārdi apliecina, ka svētais gars ir persona. Tomēr ”uzticamā nama turētāja” sagādātajās publikācijās ne vienu reizi vien ir doti uz Bībeli un uz vēsturiskiem avotiem balstīti pierādījumi, ka agrīnie kristieši neuzskatīja svēto garu ne par personu, ne par trīsvienības daļu — dievu, kas ir vienlīdzīgs ar Visaugstāko. * (Lūkas 12:42.) Tātad Pāvils nenorādīja, ka Dieva svētais gars ir persona.

Dieva svētais gars ir viņa neredzamais aktīvais spēks. (1. Mozus 1:2.) Bija pravietots, ka Jēzus kristīs ar svēto garu, tieši tāpat kā Jānis kristīja ar ūdeni. (Lūkas 3:16.) 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos apmēram 120 mācekļi tika ”piepildīti ar Svēto Garu”, un no šī gadījuma var skaidri redzēt, ka svētais gars nevarēja būt persona. (Apustuļu darbi 1:5, 8; 2:4, 33.) Ar garu svaidītie kristieši ieguva izredzes doties uz debesīm, un Dieva gars palīdzēja viņiem uzticīgi kalpot visu turpmāko dzīvi. (Romiešiem 8:14—17; 2. Korintiešiem 1:22.) Svētais gars kristiešiem palīdzēja attīstīt Dievam tīkamas īpašības un neiesaistīties ”miesas darbos”, kuru dēļ viņi saņemtu Dieva nosodījumu. (Galatiešiem 5:19—25.)

Ja mēs piederam pie tiem Dieva kalpotājiem, kam ir izredzes dzīvot mūžīgi uz zemes, mēs neesam svaidīti ar svēto garu. Taču mēs varam saņemt Dieva svēto garu tikpat daudz, cik to saņem kristieši, kam ir izredzes doties uz debesīm. Tātad arī mēs varam apbēdināt svēto garu. Kā tas varētu notikt?

Ja mēs ignorētu Bībelē lasāmos padomus, kas ir uzrakstīti svētā gara ietekmē, tad mūsos, iespējams, attīstītos tādas īpašības, kas veicinātu apzinātu grēkošanu pret svēto garu, un mēs varētu izpelnīties Jehovas nosodījumu un beigu beigās tikt iznīcināti uz mūžīgiem laikiem. (Mateja 12:31, 32.) Varbūt mēs vēl neesam sākuši nopietni grēkot, bet, iesākdami iet nepareizā virzienā, varam nonākt pie tā, ka mūsu rīcība ir pretrunā ar svētā gara vadību. Tādā gadījumā mēs apbēdinātu svēto garu.

 Kā mēs no tā varam izvairīties? Mums ir jāvalda pār savām domām un rīcību. Apustulis Pāvils Vēstulē efeziešiem, 4. nodaļā, rakstīja, ka kristieši nedrīkst būt negodīgi, turēt dusmas, būt slinki un lietot nepieklājīgu valodu. Ja mēs esam ”apvilkuši jauno cilvēku”, bet vēlāk atkal atgriežamies pie nosodāmas rīcības, mēs rīkojamies pretēji Bībeles, Dieva gara iedvesmotas grāmatas, vārdiem un apbēdinām svēto garu.

Vēstulē efeziešiem, 5. nodaļā, mēs lasām, ka Pāvils brīdināja neinteresēties par netikumību. Apustulis tāpat norādīja, ka kristiešiem nav pieņemama nepiedienīga uzvedība un nepieklājīgi joki. Ja mēs nevēlamies apbēdināt Dieva svēto garu, mums jāņem vērā iepriekšminētie brīdinājumi, kad izvēlamies izklaidi. Kāpēc gan mums vajadzētu interesēties par kaut ko kristiešiem nepieņemamu, to pārrunājot, par to lasot vai skatoties apšaubāma rakstura televīzijas pārraides vai citādā veidā to uzņemot prātā?

Bet tas nav vienīgais veids, kā mēs varētu apbēdināt svēto garu. Jehovas gars veicina vienotību draudzē. Kas notiktu, ja mēs izplatītu baumas, kas celtu neslavu citiem cilvēkiem, vai veicinātu atsevišķu grupu veidošanos draudzē? Tā rīkodamies, mēs darbotos pretēji svētā gara ietekmei. Varētu teikt, ka mēs apbēdinātu svēto garu, tāpat kā to darīja tie, kas radīja šķelšanos Korintas draudzē. (1. Korintiešiem 1:10; 3:1—4, 16, 17.) Mēs apbēdinātu svēto garu arī tad, ja apzināti grautu to brāļu reputāciju, kuriem ar svētā gara starpniecību ir uzticēts pienākums vadīt draudzi. (Apustuļu darbi 20:28; Jūdas 8.)

No apspriestā materiāla skaidri varam redzēt, cik saprātīgi ir pārdomāt savu attieksmi un rīcību, ņemot vērā svētā gara vadību, kas atspoguļojas Bībelē un kristiešu draudzē. ”Lūgsim Dievu Svētajā Garā”, ļausim, lai tas mūs ietekmē, un vienmēr rīkosimies saskaņā ar Dieva iedvesmotajiem Rakstiem — Bībeli. (Jūdas 20.) Apņemsimies nekad neapbēdināt svēto garu, ņemsim vērā tā vadību un tā godināsim Jehovas svēto vārdu.

• Jēzus sacīja, ka kamielim ir vieglāk iziet caur adatas aci nekā bagātam ieiet Dieva Valstībā. Ko Jēzus bija domājis ar šiem vārdiem?

Šis salīdzinājums Bībelē ir atrodams trīs vietās, un visās tas ir gandrīz vienādi pierakstīts. Mateja evaņģēlijā ir lasāmi Jēzus vārdi: ”Vieglāki kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.” (Mateja 19:24.) Šis salīdzinājums ir lasāms arī Marka 10:25 un Lūkas 18:25.

Dažos avotos ir izteikts pieņēmums, ka par ”adatas aci” tika saukti nelieli vārtiņi vienos no Jeruzalemes lielajiem vārtiem. Ja lielie vārti uz nakti bija slēgti, tad varēja atvērt mazos vārtus. Tiek uzskatīts, ka caur tiem varēja izspraukties kamielis. Bet vai to bija domājis Jēzus?

Pēc visa spriežot, Jēzus runāja par šujamadatu, nevis par vārtiņiem. Tuvajos Austrumos arheoloģiskajos izrakumos ir atrastas daudzas gan no kaula, gan no metāla izgatavotas adatas, un no tā var secināt, ka tās bija parasti sadzīves priekšmeti.

 Mateja 19:24 un Marka 10:25 lietotais grieķu vārds rafis, kas ir tulkots ”adata”, ir atvasināts no darbības vārda ar nozīmi ”šūt”. Savukārt Lūkas 18:25 minētais grieķu vārds belonē tika lietots, lai apzīmētu ķirurga adatu. Vārdnīcā Vine’s Expository Dictionary of Old and New Testament Words ir teikts: ”Doma attiecināt vārdus ”adatas acs” uz mazajiem vārtiem, šķiet, ir radusies nesen; neko tādu senajos dokumentos nevar atrast. Kungs vēlējās ar šiem vārdiem norādīt uz kaut ko neiespējamu, un nav nekādas vajadzības tos padarīt maigākus, piešķirot vārdam ”adata” kādu pārnestu nozīmi.” (1981. g., 3. sējums, 106. lappuse.)

Ir izteikts arī viedoklis, ka vārds, kas ir tulkots ”kamielis”, patiesībā būtu jātulko ”aukla”. Grieķu vārdi kamilos (”aukla”) un kamēlos (”kamielis”) skan līdzīgi, bet senākajos atrastajos Mateja evaņģēlija grieķu valodas manuskriptos (Sinaiticus, Vaticanus un Alexandrinus), teksta daļā, kas tagad ir Mateja 19:24, ir lasāms grieķu vārds ar nozīmi ”kamielis”, nevis ”aukla”. Domājams, Matejs sākotnēji uzrakstīja evaņģēliju ebreju valodā un, iespējams, pēc tam pats to pārtulkoja grieķu valodā. Viņš precīzi zināja, ko teica Jēzus, un tāpēc lietoja pareizo vārdu.

Tātad Jēzus bija pieminējis adatu un kamieli. Tā viņš vēlējās uzsvērt neiespējamību. Bet vai Jēzus gribēja teikt, ka neviens bagāts cilvēks nevar iekļūt Valstībā? Nē, jo Jēzus izteikuma jēga nav jāsaprot tieši. Jēzus izmantoja hiperbolu, lai paskaidrotu, ka tieši tāpat, kā kamielis nevar izlīst caur adatas aci, bagāts cilvēks nevar nokļūt Valstībā, ja viņš ir pieķēries savām bagātībām un ja galvenais viņa dzīvē nav Jehova. (Lūkas 13:24; 1. Timotejam 6:17—19.)

Jēzus šo salīdzinājumu lietoja uzreiz pēc tam, kad kāds jauns bagāts cilvēks bija noraidījis iespēju kļūt par Jēzus sekotāju. (Lūkas 18:18—24.) Ja cilvēks, kas ir bagāts materiālā ziņā, bagātību vērtē augstāk nekā garīgumu, tad viņam nav pamata domāt, ka viņš iegūs mūžīgu dzīvi Valstībā. Tomēr par Jēzus mācekļiem kļuva arī vairāki bagāti cilvēki. (Mateja 27:57; Lūkas 19:2, 9.) Tātad, ja bagāts cilvēks apzinās savu garīgo trūkumu un meklē Dieva palīdzību, viņš var saņemt glābšanu no Dieva. (Mateja 5:3; 19:16—26.)

[Zemsvītras piezīme]