Viņi ”pārcēlās uz Kipru”

AR ŠIEM vārdiem Apustuļu darbu grāmatā aizsākas stāstījums par kristīgo misionāru Pāvila, Barnabas un Jāņa Marka kalpošanu Kiprā mūsu ēras 47. gadā. (Apustuļu darbi 13:4.) Tajā laikā, tāpat kā mūsdienās, Kiprai bija stratēģiski svarīga nozīme Vidusjūras austrumu daļā.

Romieši jau izsenis bija vēlējušies iegūt šo salu, un 58. gadā p.m.ē. viņiem tas arī izdevās. Bet Kiprai jau pirms tam bija notikumiem bagāta vēsture. Pirms romiešiem pār to valdīja feniķieši, grieķi, asīrieši, persieši un ēģiptieši. Pēc romiešiem, viduslaikos, Kiprā valdīja krustneši, franki un venēcieši. Vēlāk Kipra nonāca Osmaņu impērijas pakļautībā. 1914. gadā salu anektēja Lielbritānija, un tikai 1960. gadā Kipra ieguva neatkarību.

Mūsdienās kipriešu galvenais ienākumu avots ir tūrisms, bet Pāvila laikā Kiprā bija daudz dabas bagātību, ko romieši nesaudzīgi izmantoja, lai pildītu Romas kasi. Jau tālā senatnē Kiprā bija atklāta vara rūda, un, pēc aptuvenām aplēsēm, līdz Romas kundzības beigām šajā salā bija iegūts 250 000 tonnu vara. Vara rūdas kausēšanai bija vajadzīgs kurināmais, un tāpēc tika izcirstas milzīgas meža platības. Tajā laikā, kad Pāvils ieradās Kiprā, salā bija jau izcirsta lielākā daļa mežu.

 Kipra Romas varas laikā

Saskaņā ar Britu enciklopēdiju, Jūlijs Cēzars Kipru nodeva Ēģiptei. Vēlāk to vēlreiz izdarīja Marks Antonijs. Augusta valdīšanas laikā to atkal pievienoja Romai, un, kā Apustuļu darbu grāmatas sarakstītājs Lūka precīzi piemin, Kipru pārvaldīja prokonsuls, kas bija tieši pakļauts Romai. Kad Pāvils ieradās Kiprā, par prokonsulu bija iecelts cilvēks, vārdā Sergijs Pauls. (Apustuļu darbi 13:7.)

Romas īstenotā miera nodrošināšanas politika pax romana veicināja kalnrūpniecības un amatniecības attīstību, kas radīja ekonomisku uzplaukumu. Papildu iespējas nopelnīt deva Romas leģionāru klātbūtne un daudzie svētceļotāji, kas ieradās salā, lai godinātu salas aizbildni dievieti Afrodīti. Tika uzbūvēti jauni ceļi, ostas un greznas sabiedriskās ēkas. Grieķu valoda saglabāja oficiālās valodas statusu, un salā tika pielūgts Romas imperators, kā arī Afrodīte, Apollons un Zevs. Materiālā ziņā Kipras iedzīvotājiem klājās ļoti labi, un viņiem bija rosīga sabiedriskā un kultūras dzīve.

Šādā vidē nonāca Pāvils, kad viņš ceļoja pa Kipru un mācīja cilvēkiem par Kristu. Bet Pāvils nebija pirmais kristietis, kas sludināja Kiprā. Apustuļu darbu grāmatā stāstīts, ka pēc kristieša Stefana nāves vairāki kristieši bija devušies uz Kipru. (Apustuļu darbi 11:19.) Pāvila ceļabiedrs Barnaba, kas bija dzimis Kiprā un labi pazina salu, šajā ceļojumā Pāvilam noteikti bija lielisks palīgs. (Apustuļu darbi 4:36; 13:2.)

Pāvila darbība Kiprā

Mūsdienās ir grūti precīzi pateikt, pa kādu maršrutu Pāvils apceļoja Kipru. Tomēr arheologiem ir diezgan skaidrs priekšstats par lielisko ceļu sistēmu, kas bija izveidota un pastāvēja uz salas Romas laikā. Salas ģeogrāfisko īpatnību dēļ arī mūsdienu galvenie ceļi lielākoties atrodas turpat, kur tie ceļi, pa kuriem gāja pirmā gadsimta misionāri.

Pāvils, Barnaba un Jānis Marks Kiprā ieradās no Seleikijas ar kuģi. Viņi izkāpa Salamīnas ostā un no turienes uzsāka savu ceļojumu pa salu. Kāpēc vispirms viņi devās uz Salamīnu, ja galvaspilsēta un galvenā ostas pilsēta bija Pafa? Viens iemesls varētu būt tas, ka Salamīna bija salas austrumu krastā, tikai 200 kilometru attālumā no Seleikijas, kas atradās kontinentā. Lai gan Salamīna vairs nebija salas galvaspilsēta, jo romieši par galvaspilsētu bija noteikuši Pafu, tā vēl arvien bija kultūras, izglītības un tirdzniecības centrs. Salamīnā bija arī liela ebreju kopiena, un misionāri sāka ”sludināt Dieva vārdu jūdu sinagogās”. (Apustuļu darbi 13:5.)

Mūsdienās no Salamīnas pāri ir palikušas tikai drupas. Bet arheoloģiskie izrakumi liecina par pilsētas agrāko greznumu un varenību. Tirgus laukums, kas bija politiskās un  reliģiskās dzīves centrs, iespējams, ir lielākā Romas laika agora, kas atklāta arheoloģiskajos izrakumos Vidusjūras reģionā. Arheologi ir atrakuši daudzas ēkas, kuras celtas Cēzara Augusta laikā un kuru grīdas bija rotātas ar smalkām mozaīkām. Darbu gaitā arheologu acīm atklājās gimnasijs, iespaidīgas sabiedriskās pirtis, stadions, greznas kapenes un liels teātris ar 15 000 sēdvietām. Netālu var redzēt arī Zeva tempļa drupas.

Taču Zevs nevarēja pasargāt pilsētu no zemestrīcēm. 15. gadā p.m.ē. spēcīga zemestrīce izpostīja lielāko daļu Salamīnas. Vēlāk pēc Augusta rīkojuma lielu daļu pilsētas atjaunoja. Mūsu ēras 77. gadā Salamīnu atkal skāra spēcīga zemestrīce, un tā vēl vienu reizi tika atjaunota. Ceturtajā gadsimtā Salamīna smagi cieta vairākās zemestrīcēs, un pēc tam tā nekad vairs nesasniedza savu bijušo slavu. Viduslaikos sanešu dēļ osta kļuva nederīga un tika pamesta.

Par to, kā Salamīnas iedzīvotāji atsaucās uz Pāvila sludināšanu, Bībelē nav stāstīts. Bet Pāvilam bija jādodas arī uz citām apdzīvotām vietām. Kad misionāri izlēma doties projām no Salamīnas, viņi varēja izvēlēties vienu no trijiem galvenajiem ceļiem: viens veda uz ziemeļu krastu pāri Kirenijas kalniem, otrs stiepās uz rietumiem cauri Mesaorijas līdzenumam salas vidienē, un trešais gāja gar dienvidu krastu.

Tiek uzskatīts, ka Pāvils devās pa trešo ceļu. Tas līkumoja cauri auglīgiem laukiem, kuru augsne bija īpatnējā sarkanā krāsā. Apmēram 50 kilometrus uz dienvidrietumiem no Salamīnas atrodas Larnaka, aiz kuras ceļš sadalās un viens no atzarojumiem ved uz ziemeļiem salas iekšienē.

”Pārstaigājuši visu salu”

Šis ceļš noveda pie senas pilsētas Ledras. Mūsdienās šajā vietā atrodas tagadējā galvaspilsēta Nikosija. Gadsimtu gaitā ir pazudušas jebkādas materiālas liecības par seno pilsētvalsti Ledru, taču Nikosijas vecpilsētā, ko ieskauj 16. gadsimtā celts venēciešu mūris, atrodas kāda šaura ieliņa, kuras nosaukums ir Ledras iela. To, vai Pāvils bija Ledrā vai ne, mēs nezinām, jo Bībelē vienkārši teikts, ka Pāvils ar saviem ceļabiedriem ”pārstaigāja visu salu”. (Apustuļu darbi 13:6.) Kādā grāmatā ir paskaidrots: ”Visticamāk, šie vārdi nozīmē, ka Pāvils  apmeklēja lielāko daļu Kipras ebreju kopienu.” (The Wycliffe Historical Geography of Bible Lands.)

Pāvila mērķis noteikti bija sludināt pēc iespējas lielākam skaitam Kipras iedzīvotāju. Tādēļ viņš varbūt izvēlējās no Ledras doties uz dienvidiem cauri Amatusai un Kurionai — divām lielām pilsētām, kuru iedzīvotāji piederēja pie dažādām tautām.

Kuriona bija uzcelta pie jūras augstu klintīs, kas gandrīz vertikāli sniedzās lejup līdz pat jūras malai. Šo iespaidīgo grieķu un romiešu pilsētu mūsu ēras 77. gadā skāra tā pati zemestrīce, kas izpostīja Salamīnu. Tagad šajā vietā var redzēt ap mūsu ēras 100. gadu celtā Apollona tempļa drupas. Pilsētas stadionā varēja sanākt 6000 skatītāju. Par daudzu Kurionas iedzīvotāju grezno dzīvesveidu liecina skaistās mozaīkas, kas rotāja pat savrupmāju grīdas.

Uz Pafu

No Kurionas gleznainais ceļš turpinās rietumu virzienā cauri vīna dārziem, pamazām kāpj kalnā un tad pēkšņi nolīkumo līdz pat oļainajam jūras krastam. Pēc sengrieķu mītiem, tieši šajā vietā no jūras putām esot iznirusi jaundzimusī dieviete Afrodīte.

Afrodīte bija vispopulārākā grieķu dieviete Kiprā, un viņu dedzīgi pielūdza līdz mūsu ēras otrajam gadsimtam. Afrodītes kulta centrs bija Pafa. Katru pavasari par godu dievietei tika rīkoti grandiozi svētki. Uz tiem ieradās svētceļotāji no Ēģiptes, Grieķijas, Mazāzijas un pat no tālās Persijas. Kad Kipra nonāca Ptolemaju pakļautībā, salā tika ieviesta arī faraonu pielūgsme.

Romas laikā Pafa bija salas galvaspilsēta, no kuras valdīja prokonsuls. Šai pilsētai bija piešķirtas tiesības kalt vara monētas. 15. gadā p.m.ē. zemestrīce izpostīja arī Pafu, un Augusts Pafai, tāpat kā Salamīnai, piešķīra līdzekļus tās atjaunošanai. Arheoloģiskie izrakumi ir atklājuši liecības par pirmā gadsimta Pafas iedzīvotāju materiālo labklājību: platas ielas, bagātīgi izgreznotas savrupmājas, mūzikas skolas, gimnasijus un amfiteātri.

Tāda bija Pafa, kad to apmeklēja Pāvils, Barnaba un Jānis Marks, un šajā pilsētā prokonsuls Sergijs Pauls, ”gudrs vīrs”, ”ļoti vēlējās dzirdēt Dieva vārdu”, lai gan zīlnieks Elima tam ļoti pretojās. Prokonsulu tik dziļi iespaidoja uzzinātais, ka viņš ”brīnījās par tā Kunga mācību”. (Apustuļu darbi 13:6—12.)

Pēc sekmīgas sludināšanas Kiprā misionāri turpināja darbu Mazāzijā. Šis bija pirmais misijas ceļojums, ko veica Pāvils, un tas bija būtisks pavērsiens patiesās kristietības izplatīšanā. Kādā grāmatā par Pāvila ceļojumiem šis ceļojums ir nosaukts ”par īsto kristīgās misijas un.. Pāvila misionāra darbības sākumu”. Tāpat tajā ir rakstīts, ka ”Kipra atradās to jūrasceļu krustpunktā, kas veda uz Sīriju, Mazāziju un Grieķiju, tāpēc bija loģiski, ka Kipra bija pirmais pieturas punkts misionāru ceļojumā”. (St. Paul’s Journeys in the Greek Orient.) Bet tas bija tikai sākums. Divdesmit gadsimtus vēlāk kristīgo misionāru darbs vēl arvien turpinās, un pamatoti var teikt, ka labā vēsts par Jehovas Valstību ir izskanējusi ”līdz pašam pasaules galam”. (Apustuļu darbi 1:8.)

[Kartes 20. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

KIPRA

NIKOSIJA (Ledra)

Salamīna

Pafa

Kuriona

Amatusa

Larnaka

KIRENIJAS GRĒDA

MESAORIJAS LĪDZENUMS

TROODA GRĒDA

[Attēls 21. lpp.]

Svētā gara pilns, Pāvils Pafā uz kādu laiku padarīja neredzīgu zīlnieku Elimu