Kapadokija — zeme, kuras namus darinājis vējš un ūdens

APUSTULIS Pēteris vienā no savām vēstulēm pieminēja Kapadokiju. Pirmā Dieva iedvesmotā vēstule, ko viņš uzrakstīja, bija adresēta kristiešiem dažādās zemēs, arī ”svešiniekiem, kas izkaisīti.. Kapadoķijā”. (1. Pētera 1:1.) Kas tā bija par zemi? Kāpēc šī novada iedzīvotāji dzīvo klintīs izcirstās mājās? Un kā šajā apvidū izplatījās kristietība?

”Mēs pēkšņi sajutāmies kā apmaldījušies akmens konusu un kolonnu mežā,” rakstīja britu ceļotājs V. Einsverts, kas bija ceļojis pa Kapadokiju deviņpadsmitā gadsimta četrdesmitajos gados. Šī Turcijas novada unikālās ainavas vēl aizvien nebeidz pārsteigt mūsdienu tūristus. Kapadokijas ielejās grupās kā mēmi sargi paceļas fantastiskas akmens ”statujas”. Dažas no tām atgādina milzu skursteņus, kas slejas pret debesīm, mazākais, trīsdesmit metru augstumā. Citas izskatās pēc gigantiskiem saldējumiem vafelē, obeliskiem vai sēnēm.

Dienas gaitā saule šīs ”statujas” krāso neizsakāmi skaistos toņos. Rītausmā tās iegūst liegi rozīgu nokrāsu, pusdienas laikā — ietērpjas bālos ziloņkaula krāsas toņos, bet vakarā rietošās saules staros tās nokrāsojas okerkrāsā. Kā ir veidojies šis ”akmens konusu un kolonnu mežs”? Un kāpēc Kapadokijas iedzīvotāji ir iebūvējuši šajās klintīs mājas?

Vēja un ūdens meistardarbi

Kapadokija atrodas Mazāzijas pussalas vidienē, kur satiekas Āzija ar Eiropu. Kapadokijas reljefs būtu gluži līdzens, ja šo apvidu nebūtu ietekmējusi divu vulkānu darbība. Pirms gadu tūkstošiem notika spēcīgi vulkānu izvirdumi un rezultātā zemes virsmu tālā apkārtnē nosedza divu veidu vulkāniskie ieži: cietais bazalts un irdenais tufs, gaišas krāsas iezis, ko veido sacietējuši vulkāniskie pelni.

Ar laiku upes, lietus un vēji sāka ārdīt irdenos tufa slāņus, radās plaisas, aizas, un tā pamazām veidojās kanjoni. Laika gaitā ūdens un vējš sašķēla klintis neskaitāmās kolonnās, kas izgreznoja šo apvidu ar unikālām skulptūrām, kādas nekur citur pasaulē nav redzētas. Dažas no šīm ”pilīm” tā izcaurumoja alas, ka tās sāka atgādināt īstenas medus kāres. Vietējie iedzīvotāji ierīkoja sev klintīs mītnes un vēlāk, kad viņu ģimenes pieauga, iebūvēja klintīs papildu telpas. Kā viņi konstatēja, vasarā šajās klinšu mājās ir patīkams vēsums, savukārt ziemā tajās labi turas siltums.

Svarīgu ceļu krustcelēs

Ja vien Kapadokijas klinšu iemītnieki nedzīvotu svarīgu ceļu krustcelēs, daudzi par viņiem neko nezinātu. Savulaik cauri Kapadokijai veda  slavenais ”Zīda ceļš” — 6500 kilometrus garš tirdzniecības ceļš, kas savienoja Romas impēriju ar Ķīnu. To mēroja ne vien tirgotāji, bet arī persiešu, grieķu un romiešu armijas vienības. Kapadokijas iedzīvotāji no šiem atšķirīgo kultūru pārstāvjiem pārņēma dažādus reliģiskus priekšstatus.

Ir konstatēts, ka vismaz kopš 2. gadsimta pirms mūsu ēras Kapadokijā atradās jūdu apmetnes. Mūsu ēras 33. gadā jūdi no šīs apkaimes bija devušies uz Jeruzalemi, lai atzīmētu Piecdesmitās dienas svētkus. Tā Kapadokijas jūdiem radās iespēja dzirdēt, ko apustulis Pēteris sludināja pēc tam, kad pār kristiešiem bija izliets svētais gars. (Apustuļu darbi 2:1—9.) Daļa no Kapadokijas jūdiem acīmredzot labvēlīgi atsaucās uz Pētera sludināto vēsti un vēlāk izplatīja kristietību savās mājās. Tāpēc nav brīnums, ka Pēteris pēc kāda laika rakstīja vēstuli, kas bija adresēta arī kristiešiem Kapadokijā.

Laika gaitā Kapadokijas kristiešus tomēr sāka ietekmēt pagānu filozofijas. Trīs ietekmīgi Kapadokijas baznīcas vadītāji 4. gadsimtā pat dedzīgi aizstāvēja tādu nebībelisku mācību kā trīsvienības doktrīnu. Šie vīri bija Nazianzas Gregors, Basilijs Lielais un viņa brālis Nīsas Gregors.

Basilijs Lielais arī mudināja cilvēkus kļūt par mūkiem. Vienkāršās, klintīs izcirstās Kapadokijas mītnes bija ļoti piemērotas askētiskajam dzīvesveidam, kādu aicināja izvēlēties šis garīdznieks. Ar laiku šajā apvidū lielākajās klintīs tika izcirstas veselas baznīcas. 13. gadsimtā Kapadokijā jau bija aptuveni trīs simti klinšu baznīcu, un daudzas no tām ir saglabājušās līdz pat mūsdienām.

Kaut gan mūsdienās šīs senās baznīcas un klosteri vairs netiek izmantoti sākotnējiem mērķiem, vietējo iemītnieku dzīvesveids gadsimtu gaitā tikpat kā nav mainījies. Daudzās klinšu alās vēl aizvien mitinās Kapadokijas iedzīvotāji. Grūti būtu atrast kādu tūristu, kas nebūtu pārsteigts, kā šejieniešiem ir izdevies klintis pārvērst par ērtām mājvietām.

[Karte 24., 25. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

KAPADOKIJA

ĶĪNA (Kataja)