Kā vislabāk nodrošināt savu bērnu nākotni?

PAVLOSS, ģimenes tēvs no Dienvideiropas, reti pavada laiku kopā ar sievu un bērniem — trīspadsmit un vienpadsmit gadus vecajām meitām un septiņgadīgo dēlu. Septiņas dienas nedēļā Pavloss strādā divās maiņās, cenzdamies sakrāt pietiekami daudz naudas, lai īstenotu savu sapni. Viņš ir iecerējis meitām nopirkt katrai savu dzīvokli un nodibināt nelielu uzņēmumu, kas piederētu viņa dēlam. Pavlosa sieva Sofija smagi strādā, lai bērniem pēc apprecēšanās uzdāvinātu gultas veļu un galdautus, virtuves piederumus, porcelāna traukus un sudrablietas. Uz jautājumu, kāpēc viņi tik ļoti nopūlas, abi vecāki vienā balsī atbild: ”Bērnu dēļ!”

Tāpat kā Pavloss un Sofija, daudzi vecāki visā pasaulē smagi strādā, lai nodrošinātu  saviem bērniem labu pamatu turpmākajai dzīvei. Vieni rūpējas par bērnu materiālo nodrošinājumu, citi — par to, lai viņu atvases saņemtu labu izglītību un apgūtu iemaņas, kas tiem vēlāk būs nepieciešamas. Protams, vecāki to dara aiz mīlestības, tomēr bieži radinieku, draugu vai sabiedrības izveidotais priekšstats par to, ko bērniem ir pamats gaidīt no saviem vecākiem, uzliek tiem ļoti lielu slogu. Tāpēc vecākiem varētu rasties jautājums, ko nozīmē pienācīgi parūpēties par savu bērnu nākotni.

Rūpes par bērnu nākotni

Vēlēšanās nodrošināt savu bērnu nākotni ir dabiska, turklāt pilnīgā saskaņā ar to, kas no kristīgiem vecākiem ir prasīts Bībelē. Apustulis Pāvils, rakstīdams saviem ticības biedriem, minēja: ”Nav vajadzīgs, ka bērni krāj mantu vecākiem, bet vecāki bērniem.” (2. Korintiešiem 12:14.) Viņš uzsvēra, cik nopietns ir pienākums gādāt par saviem bērniem: ”Ja kāds negādā par savējiem un visvairāk par saviem mājas ļaudīm, tad viņš ir aizliedzis ticību un ir ļaunāks par neticīgu.” (1. Timotejam 5:8.) Bībelē ir aprakstīti vairāki gadījumi, no kuriem var redzēt, ka Bībeles laikos ar tuvinieku nodrošināšanu un mantojumiem saistītie jautājumi Dieva kalpiem bija ļoti svarīgi. (Rutes 2:19, 20; 3:9—13; 4:1—22; Ījaba 42:15.)

Taču gadās, ka, cenzdamies panākt, lai viņu bērni nākotnē būtu labi situēti, vecāki sev uzkrauj pārāk smagu nastu. Minot vienu no iemesliem, kāpēc vecāki tā rīkojas, Manolis, kas ar sievu un bērniem no Dienvideiropas ir pārcēlies uz Amerikas Savienotajām Valstīm, saka: ”Vecāki, kas ir pieredzējuši pēckara gadu postu un nabadzību, parasti ir apņēmušies panākt, lai viņu bērnu dzīve būtu vieglāka.” Manolis piebilst: ”Viņu sakāpinātā  atbildības izjūta un vēlēšanās vislabākajā veidā nodrošināt savu bērnu nākotni nereti viņiem pašiem nodara pāri.” Daži vecāki sev liedz pašu nepieciešamāko, lai tikai viņu bērniem dzīvē nekā netrūktu. Bet vai šāda rīcība ir saprātīga?

”Niecība un liels ļaunums”

Norādīdams, ar ko ir jārēķinās cilvēkam, kas atstāj mantojumu, senās Izraēlas ķēniņš Salamans rakstīja: ”Es ienīdu arī visu savu centību, ko es biju veltījis savam darbam zem saules, jo man viss tas, ko es esmu ar pūlēm ieguvis, būs jāatstāj tam cilvēkam, kas sekos pēc manis. Un kas zina, vai viņš būs gudrs vai nepraša? Un tomēr viņš valdīs un rīkosies pār visu manu darbu, gar ko es esmu nopūlējies un ko es esmu ar gudrību veicis zem saules. Arī viss tas ir niecība. [..] Jo notiek tā, ka kāds cilvēks savu darbu ir darījis ar gudrību, izpratni un prasmīgi un tomēr viņam sava darba ieguvums ir jāatstāj kādam citam, kas gar to nemaz nav pūlējies. Arī tas viss ir niecība un liels ļaunums.” (Salamans Mācītājs 2:18—21, LB-65r.)

Kā minēja Salamans, tie, kas saņem mantojumu, iespējams, nemaz pilnā mērā to nenovērtē, jo paši nav smagi pūlējušies, to gādādami. Tāpēc var notikt, ka vecāku sūri grūti iekrātos līdzekļus bērni izmanto nesaprātīgi vai pat ar vieglu roku izšķiež. (Lūkas 15:11—16.) Vai tā nav ”niecība un liels ļaunums”?

Mantkārības slazds

Ir vēl kaut kas, ko vecākiem būtu labi ņemt vērā. Kultūrās, kurās liela uzmanība tiek pievērsta īpašuma mantošanai un bagātīgām kāzu dāvanām, bērni var kļūt mantkārīgi un pieprasīt nekustamo īpašumu vai dāvanas, kas sniedzas pāri vecāku iespējām. ”Nabaga tēvi, kuriem ir divas vai trīs meitas,” ar smaidu saka Lūkass, tēvs, kas dzīvo Grieķijā, un piebilst: ”Salīdzinājušas to, ko viņām pūrā spēj dot viņu tēvs, ar to, ko var atļauties citi tēvi, meitas var vecākiem pārmest, ka bez pietiekama pūra viņu izredzes apprecēties samazinās.”

Jau iepriekš pieminētais Manolis saka: ”Var gadīties, ka jaunietis uzsāk draudzību ar nopietniem nolūkiem, bet draudzēšanās laiku tīšuprāt paildzina, lai panāktu, ka līgavas tēvs apsola meitai dot pūrā nekustamo īpašumu vai lielu naudu. Tā var kļūt par sava veida izspiešanu.”

Bībelē ir doti brīdinājumi sargāties no mantkārības. Salamans bija novērojis: ”Mantojums, pēc kā sākumā cilvēks visai dzenas, beidzot izrādās tomēr ne visai svētīgs.” (Salamana Pamācības 20:21.) Savukārt apustulis  Pāvils uzsvēra, ka mantkārība ir ”visu ļaunumu sakne”. (1. Timotejam 6:10; Efeziešiem 5:5.)

”Gudrība ir laba kopā ar mantojumu”

Protams, no mantojuma vai cita veida dāvinājuma ir savs labums, bet gudrība salīdzinājumā ar materiālām lietām ir daudz vērtīgāka. Ķēniņš Salamans rakstīja: ”Gudrība ir laba kopā ar mantojumu.. Jo gudrības pavēnī cilvēks jūtas tikpat droši paslēpts kā naudas pavēnī, bet gudrības pārākums ir atziņā, ka gudrība dod dzīvību tiem, kam tā ir.” (Salamans Mācītājs 7:11, 12, LB-65r; Salamana Pamācības 3:21; 8:11.) Nauda sniedz zināmu drošību un ļauj iegūt to, kas cilvēkam nepieciešams, taču tā vienā brīdī var zust. Turpretī gudrība — spēja izmantot uzkrātās zināšanas, lai atrisinātu dažādas problēmas un sasniegtu izvirzītos mērķus, — var pasargāt no neapdomīga un riskanta soļa. Ja cilvēkam ir gudrība, kas sakņojas dievbijībā, viņam ir izredzes iegūt mūžīgu dzīvi jaunajā pasaulē, ko Dievs drīzumā izveidos, — patiešām vērtīgu mantojumu. (2. Pētera 3:13.)

Kristīgi vecāki pauž šādu gudrību, pieņemot pareizus lēmumus par to, kam viņu pašu un viņu bērnu dzīvē ir jābūt galvenajam. (Filipiešiem 1:10.) Rūpes par bērnu materiālo nodrošināšanu nedrīkstētu būt svarīgākas par garīgajām interesēm. Jēzus savus sekotājus mudināja: ”Dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc viņa taisnības, tad jums visas šās lietas taps piemestas.” (Mateja 6:33.) Vecāki, kas savai ģimenei izvirza garīgus mērķus, var gaidīt bagātīgas svētības. Gudrais ķēniņš Salamans rakstīja: ”Taisnīgā tēvs priecājas ar lielu prieku par savu dēlu, un kas dzemdinājis ar īstu dziļāko atziņu apveltītu bērnu, ir par viņu jo sevišķi līksms. Lai tavs tēvs un tava māte priecājas, un lai līksmojas it īpaši viņa, kas tevi dzemdējusi!” (Salamana Pamācības 23:24, 25.)

Nezūdošs mantojums

Principi, kas noteica, kā pareizi rīkoties ar ģimenes materiālajām vērtībām, senajiem izraēliešiem bija ļoti svarīgi. (1. Ķēniņu 21:2—6.) Taču Jehova viņiem deva arī šādu norādījumu: ”Lai šie vārdi, ko es tev šodien pavēlu, tev paliek ierakstīti tavā sirdī. Un tie tev jāpiekodina taviem bērniem un par tiem tev jārunā tavās mājās un tavos namos arī tad, kad tu esi apsēdies, vai kad tu eji pa ceļu, tev guļoties un tev ceļoties.” (5. Mozus 6:6, 7.) Kristīgiem vecākiem ir dots līdzīgs padoms: ”Audzinait un pamācait tos [savus bērnus] būt paklausīgiem tam Kungam.” (Efeziešiem 6:4.)

Garīgi noskaņoti vecāki apzinās, ka gādāt par saviem bērniem nozīmē arī rūpēties par to, lai viņi apgūtu zināšanas no Bībeles. Andreass, trīs bērnu tēvs, saka: ”Iemācot bērniem praktiski izmantot Dieva principus, jūs viņus labāk sagatavojat patstāvīgai dzīvei.” Šāds mantojums viņiem arī palīdz izveidot un uzturēt personīgas attiecības ar savu Radītāju. (1. Timotejam 6:19.)

Vecāki, vai jūs esat domājuši par to, lai sagādātu pamatu savu bērnu garīgajai nākotnei? Piemēram, kā jūs varētu rīkoties, ja jūsu bērns vēlas kļūt par pilnas slodzes kalpotāju? Kaut arī pilnas slodzes kalpotājiem nav nedz jāprasa, nedz jāgaida materiāls atbalsts no citiem, jūs varbūt vēlēsieties palīdzēt savam bērnam, lai viņš pēc iespējas ilgi varētu kalpot pilnu slodzi. (Romiešiem 12:13; 1. Samuēla 2:18, 19; Filipiešiem 4:14—18.) Jehovam šāda rīcība noteikti būtu patīkama.

Tad kā būtu jārīkojas vecākiem, kas vēlas vislabākajā veidā nodrošināt savu bērnu nākotni? Viņiem būtu jāgādā, lai viņu bērni tiktu nodrošināti ne tikai materiālā ziņā, bet arī saņemtu bagātu garīgo mantojumu, kas tiem paliks uz mūžīgiem laikiem. Tad viņu bērnu dzīvē piepildīsies vārdi no 37. psalma 18. panta (LB-65r), kur ir teikts: ”Tas Kungs zina sirdsšķīsto dienas, un viņu mantojums pastāv mūžīgi.”

[Attēli 26., 27. lpp.]

Kādu nākotni jūs esat iecerējuši saviem bērniem?