Dzirnavas un mūsu dienišķā maize

MAIZE jau kopš senām dienām ir viens no galvenajiem uztura produktiem, vērtīgs uzturvielu avots. Nav brīnums, ka vajadzība gādāt dienišķo maizi allaž ir atzīta par vienu no cilvēka pamatvajadzībām.

Maizi cep no miltiem, savukārt miltus iegūst, sasmalcinot labības graudus. Cilvēki ir pratuši malt labību jau tālā senatnē, taču, kamēr vēl nebija parādījušās mehāniskas graudu malšanas ierīces, tas bija ļoti smags darbs. Bībeles laikos rokas dzirnavu radītā skaņa cilvēku apziņā saistījās ar mieru un labklājību; ja zemi bija piemeklējusi nelaime un posts, apklusa arī rokas dzirnavas. (Jeremijas 25:10, 11.)

Vai jums būtu interesanti uzzināt, kā vēstures gaitā ir attīstījušās malšanas tehnoloģijas? Kādi graudu sasmalcināšanas paņēmieni un rīki tika izmantoti senatnē, un kā labība tiek malta mūsdienās?

Kāpēc labība jāmaļ?

Pirmajiem cilvēkiem, Ādamam un Ievai, Jehova sacīja: ”Redzi, Es tagad esmu jums devis visus augus, kas nogatavina sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas nes augļus ar savu sēklu, lai tie jums būtu par ēdamo.” (1. Mozus 1:29.) Plašajā pārtikas klāstā, ko Dievs Jehova bija sagādājis cilvēkiem, ietilpa arī tādi graudaugi kā kvieši, mieži, rudzi, auzas, rīsi, prosa, sorgo un kukurūza. No šiem augiem var iegūt graudus, kas ir ļoti vērtīgs uzturvielu avots, jo satur cieti — ogļhidrātu, ko mūsu gremošanas orgāni spēj pārvērst par glikozi, organisma šūnu galveno enerģijas resursu.

Taču neapstrādāti graudi ir grūti sagremojami. Lai cilvēki graudus varētu izmantot uzturā, tie ir jāsasmalcina un jācep vai jāvāra. Visvienkāršākais graudu sasmalcināšanas paņēmiens ir sagrūst tos piestā vai saberzt starp diviem akmeņiem.

Ar cilvēku muskuļu spēku

Senajās ēģiptiešu kapenēs atrastās figūriņas ataino, kā tika izmantots viens no senākajiem graudu sasmalcināšanas rīkiem — graudberzis. Tā kā ēģiptiešu graudberži pēc formas atgādināja sedlus, tos dēvē arī par ”sedlu dzirnām”. Tās sastāvēja no diviem beržakmeņiem: apakšējā, kam bija ieliekta un nedaudz slīpa virsma, un augšējā, kas bija mazāks par apakšējo. Malēja — parasti šo darbu veica sievietes — notupās uz ceļiem graudberža galā un ar abām rokām satvēra augšējo beržakmeni. Ar ķermeņa augšdaļas svaru viņa spieda uz akmeni, bīdīdama to turp un atpakaļ pa apakšējo akmeni un smalcinādama graudus, kas atradās starp abiem akmeņiem. Tas bija vienkāršs, bet efektīvs rīks.

Taču stundām ilgā tupēšana uz ceļiem nepalika bez sekām. Lai saberztu labību, malējām nemitīgi bija jākustas uz priekšu un atpakaļ,  noslogojot muguru, rokas, gurnus, ceļus un kāju pirkstus. Paleontologi, kas ir pētījuši seno Sīrijas iedzīvotāju apbedījuma vietas, ir konstatējuši, ka jaunām sievietēm nereti bija deformēti ceļa kauli un kāds no jostas skriemeļiem un bija attīstījies kājas īkšķa locītavas osteoartrīts. Senajā Ēģiptē labības malšana sedlu dzirnās bija viens no galvenajiem kalpones pienākumiem. (2. Mozus 11:5.) * Pēc dažu Bībeles zinātnieku domām, arī izraēlieši pēc iziešanas no Ēģiptes smalcināja graudus līdzpaņemtās sedlu dzirnās.

Lai padarītu graudberzi produktīvāku, laika gaitā tā konstrukcija tika uzlabota, piemēram, abu akmeņu virsmās tika iekaltas rievas. Augšējā akmenī tika izdobts piltuvveida caurums jeb acs, pa kuru iebēra graudus. Ceturtajā vai piektajā gadsimtā p.m.ē. Grieķijā tika izgudrota vienkārša malšanas ierīce, pie kuras augšējā akmens bija piestiprināts rokturis. Kad to kustināja turp un atpakaļ, augšējais akmens berzās pret apakšējo un smalcināja graudus, kas tika iebērti acī.

Taču visiem šiem miltu iegūšanas paņēmieniem piemita kāds būtisks trūkums. Tā kā dzīvnieki nebija spējīgi iemācīties izpildīt kustību uz priekšu un atpakaļ, šīs ierīces varēja darbināt vienīgi cilvēks ar savu muskuļu spēku. Tikai tad, kad kustību turp un atpakaļ aizstāja rotācijas kustība, šo darbu varēja veikt arī dzīvnieki.

Rotējošie dzirnakmeņi atvieglo darbu

Kaut gan dažādos avotos ir izteikti dažādi viedokļi, rotējošās malšanas ierīces varētu būt izgudrotas ap otro gadsimtu p.m.ē. Vidusjūras reģionā. Tās bija pazīstamas arī ebrejiem, kas mūsu ēras pirmajā gadsimtā dzīvoja Palestīnā, jo Jēzus reiz runāja par dzirnakmeni, ko griež ēzelis. (Marka 9:42, NW.)

Dzīvnieku grieztas dzirnavas plaši tika izmantotas senajā Romā un tās provincēs, un daudzas no tām vēl tagad var redzēt seno Pompeju drupās. Šīm dzirnavām bija smags augšējais akmens, kam bija smilšu pulksteņa forma un vidū izdobts caurums, un konusveidīgs apakšējais akmens. Griežot augšējo dzirnakmeni, graudi, kas bira uz apakšējā akmens, pakāpeniski tika samalti. Atrasto augšējo akmeņu diametrs ir no 45 līdz 90 centimetriem, dzirnavu augstums varēja sasniegt 180 centimetrus.

Precīzi nav zināms, vai pirmās tika izgudrotas dzīvnieku grieztās dzirnavas un tikai tad parādījās rokas dzirnas ar rotējošiem dzirnakmeņiem vai arī otrādi. Lai kā tas būtu bijis, rotējošās rokas dzirnavas bija viegli pārnēsāt un ērti lietot. Graudi tika malti starp diviem akmeņiem, kuru diametrs bija 30 līdz 60 centimetri. Apakšējā dzirnakmens darba virsma bija ar nelielu ieliekumu, bet augšējā dzirnakmens — ar nelielu izliekumu. Augšējo dzirnakmeni, kam cauri gāja vertikāla ass, grieza ar koka rokturi. Parasti divas sievietes apsēdās viena otrai pretī, ar vienu roku satvēra rokturi, un tad abas kopā grieza dzirnakmeni. (Lūkas 17:35.) Ar brīvo roku viena sieviete bēra graudus augšējā akmens acī, bet otra vāca miltus, kas no dzirnavu malas bira lēzenā traukā vai uz apakšā paklāta auduma gabala. Šādas dzirnavas izmantoja karavīri, jūrnieki un citi, kas dzīvoja tālu no lielajām dzirnavām.

 Palīgā nāk ūdens un vēja enerģija

Ap 27. gadu p.m.ē. romiešu inženieris Vitrūvijs aprakstīja tā laika ūdensdzirnavu darbību. Plūstošā ūdens spēks spieda uz ūdensrata lāpstiņām un lika ratam rotēt ap horizontālu asi, uz kuras tas bija nostiprināts. Zobratu pārvads pārnesa rata kustību uz vertikālu vārpstu, kas grieza masīvu augšējo dzirnakmeni.

Kāds bija ūdensdzirnavu ražīgums salīdzinājumā ar citām labības malšanas ierīcēm? Tiek lēsts, ka rokas dzirnavās varēja samalt ne vairāk par 10 kilogramiem graudu stundā, bet dzirnavās, ko grieza dzīvnieki, — labākajā gadījumā līdz 50 kilogramiem graudu stundā. Savukārt Vitrūvija ūdensdzirnavas stundas laikā samala 150 līdz 200 kilogramu labības. Kaut gan vēlāk dzirnavu konstrukcijā tika ieviesti daudzi uzlabojumi un parādījās arvien jauni ūdens dzirnavu varianti, amatnieki, kas tās būvēja, vēl gadsimtiem ilgi izmantoja to pašu pamatprincipu, ko bija aprakstījis Vitrūvijs.

Taču plūstošā ūdens spēks nav vienīgais dabiskais enerģijas resurss, ar kuru var darbināt dzirnakmeņus. To pašu var panākt, ūdensrata vietā ierīkojot vējdzirnavu spārnus. Ir saglabājušās vēsturiskas ziņas, ka vējdzirnavas Eiropā darbojās jau 12. gadsimtā, un tās plaši izplatījās Beļģijā, Holandē, Vācijā un citās zemēs. Taču pēc tvaika dzinēja izgudrošanas un citu, vēl efektīvāku enerģijas resursu apgūšanas vēja un ūdens enerģiju sāka izmantot arvien mazāk.

”Dienišķā maize”

Kaut gan cilvēki ir sasnieguši iespaidīgu progresu, dažādās zemeslodes malās joprojām tiek izmantoti senie graudu sasmalcināšanas paņēmieni. Piemēram, Āfrikā un Okeānijā daudzviet labību vēl aizvien grūž piestās, Meksikā un Centrālamerikā tortilju pagatavošanai nepieciešamo kukurūzu berž sedlu dzirnās. Daudzās zemēs joprojām sparīgi griežas ūdensdzirnavu rati un vējdzirnavu spārni.

Tomēr attīstītajās valstīs milti, no kuriem cep maizi, lielākoties tiek iegūti augsti mehanizētās un automatizētās valču dzirnavās. Graudi tiek samalti, virzot tos cauri tērauda cilindru pāriem, kam ir rievota virsma un kas rotē ar dažādu ātrumu. Šādās dzirnavās saražotajiem dažāda maluma miltiem ir samērā zema pašizmaksa.

Ir skaidrs, ka mūsdienās miltu iegūšana vairs nav tik smags darbs kā senatnē. Tomēr cilvēkiem joprojām ir daudz iemeslu pateikties Radītājam gan par graudiem, ko viņš mums ir sagādājis, gan arī par mums piešķirtajām spējām izgudrot dažādus paņēmienus, lai graudus pārstrādātu ”dienišķajā maizē”. (Mateja 6:11.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 23. lpp.]

Ēģiptiešu ”sedlu dzirnas”

[Norāde par autortiesībām]

Soprintendenza Archeologica per la Toscana, Firenze

[Attēls 23. lpp.]

Šādas spiedes senatnē izmantoja olīveļļas spiešanai

[Norāde par attēla autortiesībām 23. lpp.]

No Self-Pronouncing Edition of the Holy Bible, kurā ir tulkojumi King James un Revised Version