Kaut kas vairāk nekā spēle

BĒRNIEM patīk rotaļāties. Bet spēles un rotaļas ”nav bezjēdzīga nodarbe un tukšs laika kavēklis”, paskaidrots grāmatā Bērna attīstība (The Developing Child). ”Rotaļām ir liela nozīme bērnu kognitīvajā attīstībā.” Rotaļājoties bērni mācās izmantot savas maņas, mācās sadarboties ar citiem un apgūst apkārtējo pasauli.

Četru piecu gadu vecumā bērni savās rotaļās sāk spēlēt pieaugušos. Reiz Jēzus runāja par bērniem, kas rotaļājās. Vieni gribēja spēlēt ”kāzas”, citi gribēja spēlēt ”bēres”, un, kā jau bieži vien bērnu starpā notiek, viņi strīdējās, jo daži negribēja piedalīties. (Mateja 11:16, 17.) Rotaļas, kurās bērni izspēlē dažādas situācijas, palīdz veidot viņu priekšstatu par sociālajām lomām.

Attēlos redzamās meitenes spēlē Bībeles stundu: viena meitene tēlo skolotāju un otra — skolnieci. Kaut arī tā nav īsta Bībeles stunda, tomēr ir skaidri redzams, ka meitenes saprot, ko nozīmē stāstīt citiem Bībeles vēsti. Tas patiešām ir svarīgi, jo Jēzus saviem sekotājiem lika gatavot mācekļus un mācīt cilvēkus, lai viņi ievērotu visu, ko bija mācījis Jēzus. (Mateja 28:19, 20.)

Vecāki, kuru bērniem patīk spēlēt Bībeles stundas, runu teikšanu un sludināšanu pa mājām, var pamatoti lepoties. Bērni parasti atdarina pieaugušo rīcību. Ja viņi spēlē spēles, kas ir saistītas ar Bībeli, var secināt, ka viņi ir ”audzināti un pamācīti būt paklausīgiem tam Kungam”. (Efeziešiem 6:4.)

Dievs Jehova vēlas, lai bērni piedalītos patiesajā pielūgsmē. Senatnē viņš Mozum teica, ka arī bērniem ir jāklausās, kad tiek lasīta bauslība. (5. Mozus 31:12.) Ja bērni jutīs, ka arī viņiem ir jāiesaistās Dieva pielūgsmē, tas droši vien atspoguļosies viņu rotaļās. Bērni, kas spēlē Dieva kalpotājus, patiesībā sper pirmo soli, lai nākotnē patiešām par tādiem kļūtu.