Lasītāju jautājumi

Vai kristietis drīkst kādai valsts amatpersonai par tās pakalpojumiem dot naudu vai kādu dāvanu, vai arī šāda rīcība ir uzskatāma par kukuļdošanu?

Visā pasaulē kristieši cenšas pieņemt gudrus lēmumus, ņemot vērā vietējos apstākļus un paturot prātā, ka tas, kas vienā zemē tiek uzskatīts par pieņemamu un likumīgu, citā zemē var būt absolūti nepieņemami un nelikumīgi. (Salamana Pamācības 2:6—9.) Protams, kristietis nekad nedrīkst aizmirst, ka visiem, kas vēlas ”mājot [Jehovas] mājoklī”, ir jāvairās no kukuļdošanas. (Psalms 15:1, 5; Salamana Pamācības 17:23.)

Kas ir kukuļdošana? Saskaņā ar enciklopēdiju The World Book Encyclopedia, ”kukuļdošana ir materiālas vērtības došana kādai.. valsts amatpersonai ar mērķi, lai šī amatpersona kukuļdevēja interesēs izmantotu savu stāvokli vai pārkāptu likumu”. Tātad, lai kādā zemē cilvēks dzīvotu, par kukuļdošanu ir uzskatāma tāda rīcība, kad cilvēks dod naudu vai kaut ko materiāli vērtīgu tiesnesim vai policistam, lai tie nepiemērotu likumu, vai arī kādam inspektoram, lai tas pievērtu acis uz kādu vainu vai likumpārkāpumu. Cilvēks dod kukuli arī tad, ja viņš ar materiālas vērtības palīdzību cenšas sev nodrošināt īpašas priekšrocības, piemēram, saņemt kādu pakalpojumu ārpus kārtas. Šāda rīcība turklāt liecina par mīlestības trūkumu. (Mateja 7:12; 22:39.)

Bet, vai cilvēks kļūst par kukuļdevēju arī tad, ja, vēlēdamies saņemt kādu likumīgu pakalpojumu vai izvairīties no netaisnīgas izturēšanās, dod dāvanu vai naudu kādai amatpersonai? Piemēram, dažās zemēs bez noteiktas samaksas ierēdņi nevēlas uzņemt skolā bērnus un slimnīcā pacientus, kā arī atsakās apstiprināt imigrācijas dokumentus. Tāpat var notikt, ka ierēdņi vilcinās ar kādu licenču izsniegšanu, ja viņiem personiski nesamaksā par šo pakalpojumu.

Jāņem vērā, ka attieksme pret materiālu vērtību došanu ierēdņiem un ierastā kārtība attiecībā uz šo jautājumu dažādās valstīs atšķiras. Tajās zemēs, kur šāda norēķināšanās ar ierēdņiem ir kļuvusi ierasta un tiek no cilvēkiem gaidīta, daži kristieši uzskata, ka tad, ja viņi rīkojas likuma ietvaros, viņi nepārkāpj Bībeles principus, samaksājot ierēdnim par to, ka viņš veic kādu no saviem pienākumiem. Dažuviet cilvēki pat uzskata, ka tā ierēdņiem, kam ir zemas algas, tiek dota iespēja iegūt papildu ienākumus. Jebkurā gadījumā svarīgi ir paturēt prātā, ka pastāv atšķirība starp situāciju, kad cilvēks maksā ierēdnim par kādu likumīgu pakalpojumu, un situāciju, kad tiek dots kukulis, lai ierēdnis nokārtotu kādu jautājumu nelikumīgā ceļā.

Tomēr daudzi Jehovas liecinieki, likumīgā ceļā kārtojot dažādus jautājumus, nav ar mieru neko papildus maksāt inspektoriem, muitas ierēdņiem vai kādām citām amatpersonām, pat ja attiecīgajā zemē šāda rīcība ir plaši izplatīta parādība. Tā kā vietējiem iedzīvotājiem ir zināms, kāda šajā jautājumā ir Jehovas liecinieku nostāja, ko nosaka viņu sirdsapziņa, un godīgums citās dzīves jomās, dažreiz viņiem tiek sniegti pakalpojumi, kuri citiem tiek sniegti vienīgi par attiecīgu samaksu. (Salamana Pamācības 10:9; Mateja 5:16.)

Kopumā var teikt, ka katram Jehovas kalpam pašam ir jāizlemj, vai viņš dos ierēdņiem materiālas vērtības vai naudu, lai panāktu, ka viņam tiek sniegts kāds likumīgs pakalpojums, vai arī lai likuma ietvaros izvairītos no netaisnīgas izturēšanās. Galvenais, kas kristietim ir jāpatur prātā: viņam ir jāpieņem lēmums, kas ļaus saglabāt tīru sirdsapziņu, nedarīs negodu Jehovas vārdam un nekļūs par klupšanas akmeni citiem cilvēkiem. (Mateja 6:9; 1. Korintiešiem 10:31—33; 2. Korintiešiem 6:3; 1. Timotejam 1:5.)