Zinātne un Bībele. Vai tās patiešām ir pretrunā?

GALILEJA un katoļu baznīcas konflikta saknes meklējamas daudzus gadsimtus pirms Kopernika un Galileja dzīves laika. Uzskats, ka pasaules centrā atrodas Zeme, radās senajā Grieķijā, un to populāru padarīja filozofs Aristotelis (384.—322. g. p.m.ē.) un astronoms un astrologs Ptolemajs (2. gs. m.ē.). *

Aristoteļa pasaules uzskatu bija iespaidojušas sengrieķu matemātiķa un filozofa Pitagora mācības (6. gs. p.m.ē.). Pārņēmis Pitagora uzskatu, ka riņķis un lode ir nevainojamas formas figūras, Aristotelis domāja, ka debesis veido koncentriskas sfēras, līdzīgas sīpola kārtām. Katra sfēra ir no kristāla, un pasaules sistēmas centrā atrodas Zeme. Zvaigžņu kustība ir riņķveida, un to ierosina no centra vistālākā sfēra, kur pastāv dievišķa vara. Tāpat Aristotelis apgalvoja, ka Saule un citi debess objekti ir ideāli, ka tiem nepiemīt nekādi trūkumi un tie nemainās.

Aristoteļa sistēma bija balstīta uz filozofiskiem spriedumiem, nevis uz zinātniskiem aprēķiniem. Zemes kustība, pēc viņa domām, ir pretrunā ar veselo saprātu. Uzskatīdams, ka nepastāv tukšums, viņš domāja, ka kustībā esoša Zeme būtu pakļauta berzei un, ja to  pastāvīgi nevirzītu ārēji spēki, tās kustība apstātos. Tā kā Aristoteļa teorija atbilda tā laika cilvēku zināšanām, tās galvenajiem principiem ticēja gandrīz 2000 gadu. Pat 16. gadsimta beigās franču domātājs Žans Bodēns rakstīja: ”Neviens saprātīgs domājošs cilvēks, neviens, kam ir kaut mazākā nojausma par fiziku, neiedomāsies, ka Zeme, smaga un neveikla.., griežas.. ap savu asi un ap Sauli, jo pat niecīgākā Zemes sakustēšanās izraisītu pilsētu, cietokšņu, ciemu un kalnu sabrukšanu.”

Baznīca pārņem Aristoteļa koncepciju

Nākamais solis, kas tuvināja Galileja un baznīcas konfliktu, bija saistīts ar 13. gadsimta katoļu baznīcas autoritāti Akvīnas Tomu (1225.—1274. g.). Akvīnas Toms dziļi cienīja Aristoteli, ko sauca par izcilāko domātāju. Viņš daudzus gadus pūlējās apvienot Aristoteļa uzskatus ar baznīcas mācībām. Galileja laikā ”Akvīnas Toma teoloģija, kas bija Aristoteļa un baznīcas mācību sintēze, bija kļuvusi par Romas baznīcas dogmu pamatu”, savā grāmatā par Galileju rakstīja Veids Roulends (Galileo’s Mistake). Neaizmirsīsim arī to, ka tajos laikos nepastāvēja neatkarīgas zinātnieku aprindas — izglītība lielākoties atradās baznīcas rokās. Baznīca, autoritāte reliģijā, bieži vien bija arī autoritāte zinātnē.

Tā izveidojās augsne konfliktam starp baznīcu un Galileju. Šis zinātnieks jau pirms aizraušanās ar astronomiju bija uzrakstījis darbu par kustību, kurā bija apstrīdēti daudzi augstu godātā Aristoteļa pieņēmumi. Tomēr galvenais iemesls, kāpēc 1633. gadā inkvizīcija viņu tiesāja, bija tas, ka viņš nelokāmi aizstāvēja savu pārliecību par heliocentrisko pasaules sistēmu un tās saskaņu ar Bībeli.

Aizstāvēdams sevi, Galilejs apliecināja savu stingro ticību tam, ka Bībele ir Dieva iedvesmoti Raksti. Viņš arī argumentēja, ka Bībele ir rakstīta vienkāršiem ļaudīm un ka tie Bībeles panti, pēc kuriem varētu spriest, ka Saule kustas, nav jāsaprot tiešā nozīmē. Taču viņa iebildumi bija veltīgi. Tā kā Galilejs noraidīja uz sengrieķu filozofiju balstīto Svēto Rakstu interpretāciju, viņš tika notiesāts. Tikai 1992. gadā katoļu baznīca oficiāli atzina, ka, notiesājot Galileju, ir pieļāvusi kļūdu.

Ko var secināt

Ko var secināt no šiem notikumiem? Vispirms jāatzīmē, ka Galilejs nebija nonācis pretrunā ar Bībeli — viņš apšaubīja nevis Bībeli, bet baznīcas mācības. Kāds teologs rakstīja: ”No gadījuma ar Galileju var secināt, ka Baznīca nevis pārāk cieši turējās pie Bībeles, bet gan neturējās pie tās pietiekami cieši.” Pieļaujot, ka teoloģiju ietekmē sengrieķu filozofija, baznīca apliecināja, ka tradīcijas tai ir svarīgākas nekā Bībeles mācības.

Tas viss liek domāt par kādu Bībelē rakstītu brīdinājumu: ”Uzmaniet, ka neviens jūs nesagūsta ar savu filozofiju un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pirmspēkiem, bet ne uz Kristu.” (Kolosiešiem 2:8, LB-65r.)

Pat mūsu dienās baznīcas atbalsta teorijas, kas ir pretrunā ar Bībeli. Viens piemērs ir Darvina evolūcijas teorija, kurai tās dod priekšroku salīdzinājumā ar Pirmajā Mozus grāmatā lasāmo radīšanas aprakstu. Tādā veidā baznīcas būtībā ir padarījušas Darvinu par  mūsdienu Aristoteli un evolūcijas teoriju — par daļu no ticības apliecības. *

Patiesa zinātne ir saskaņā ar Bībeli

Viss iepriekšminētais nenozīmē, ka mums nebūtu jāinteresējas par zinātni. Bībelē pat lasāms aicinājums mācīties no Dieva roku darba un saskatīt dabā Dieva apbrīnojamās īpašības. (Jesajas 40:26; Romiešiem 1:20.) Protams, Bībele nav mācību grāmata kādā zinātnes nozarē. Tās nolūks ir darīt zināmas Dieva normas, atklāt viņa personību, ko, vērojot dabu, pilnībā nav iespējams iepazīt, un pavēstīt, ko Dievs darīs cilvēces labā. (Psalms 19:8—12; 2. Timotejam 3:16.) Taču, kad Bībelē ir runāts par dabu un pasauli, izteikumi tajā vienmēr ir precīzi. Savā laikā Galilejs teica: ”Gan Svēto Rakstu, gan dabas avots ir Dieva vārds.. [..] Divas patiesības nevar būt pretrunā viena ar otru.” Tālāk ir minēti daži piemēri.

Būtiskāk par zvaigžņu un planētu kustību ir tas, ka visa matērija Visumā ir pakļauta likumiem, piemēram, gravitācijas likumam. Cik zināms, pirmais, kas ārpus Bībeles ir runājis par dabā esošiem likumiem, ir Pitagors, kas uzskatīja, ka pasauli var izskaidrot ar skaitļu palīdzību. Divus tūkstošus gadus pēc Pitagora Galilejs, Keplers un Ņūtons pierādīja, ka matērija ir pakļauta racionāliem likumiem.

Bībelē senākā atsauce uz dabas likumiem atrodas Ījaba grāmatā, kurā aprakstīti notikumi, kas risinājās ap 1600. gadu p.m.ē. Tajā lasāms, ka Dievs vaicāja Ījabam: ”Vai tu zini debesu likumus?” (Ījaba 38:33.) Jeremijas grāmatā, kas sarakstīta septītajā gadsimtā p.m.ē., teikts, ka Dievs Jehova ir licis ”mēnesi un zvaigznes pēc noteiktiem likumiem” un ka viņš ir devis ”nesatricināmus  debess un zemes likumus”. (Jeremijas 31:35; 33:25.) Ņemot vērā šos vārdus, Bībeles zinātnieks Dž. Rolinsons rakstīja: ”To, ka materiālā pasaule balstās uz likumiem, vienlīdz stingri apgalvo gan Bībeles sarakstītāji, gan mūsdienu zinātnieki.”

Ījaba grāmatā lasāmie vārdi ir rakstīti aptuveni tūkstoš gadu pirms Pitagora. Turklāt paturēsim prātā, ka galvenais Bībeles mērķis ir nevis darīt zināmus faktus par pasaules uzbūvi, bet gan uzsvērt, ka Dievs Jehova ir visu lietu Radītājs — ka viņš var radīt dabas likumus. (Ījaba 38:4, 12; 42:1, 2.)

Vēl viens piemērs ir ūdens riņķojums dabā. Ūdens no jūras iztvaiko, kondensējoties izveido mākoņus, nokrišņu veidā atkal nonāk uz zemes un galu galā atgriežas jūrā. Ārpus Bībeles senākā zināmā rakstiskā liecība, kura saglabājusies līdz mūsu dienām un kurā ir minēts ūdens riņķojums, ir datējama ar ceturto gadsimtu p.m.ē., bet Bībelē par to bija runāts jau simtiem gadu pirms tam. Piemēram, 11. gadsimtā p.m.ē. Izraēlas ķēniņš Salamans rakstīja: ”Visas upes uz jūru plūst, bet jūra nepielīst pilna — turp, no kurienes upes plūst, tur tās atkal atgriežas tecēt.” (Salamans Mācītājs 1:7, VDP.)

Apmēram 800. gadā p.m.ē. pravietis Amoss, kas bija vienkāršs gans un laukstrādnieks, sacīja, ka Dievs Jehova ir tas, ”kas paceļ ūdeni no jūŗas un izlej to pār zemes virsu”. (Amosa 5:8.) Tā gan Salamans, gan Amoss bez sarežģītiem terminiem pareizi aprakstīja ūdens riņķojumu, katrs izceldams nedaudz citu aspektu.

Bībelē ir arī teikts, ka Dievs ”tur zemi uzkārtu ne pie kā”. (Ījaba 26:7.) Ņemot vērā, kādas bija cilvēces zināšanas ap 1600. gadu p.m.ē., kad varēja būt teikti minētie vārdi, jāsecina, ka bija jābūt ļoti drosmīgam cilvēkam, lai apgalvotu, ka ciets objekts var karāties telpā bez nekāda fiziska atbalsta. Kā bija minēts iepriekš, pat Aristotelis uzskatīja, ka nepastāv tukšums, un viņš dzīvoja apmēram 1200 gadu vēlāk nekā Ījabs.

Vai nav pārsteidzoši, ka Bībelē ir lasāmi tik precīzi izteikumi, lai gan tad, kad tie tika rakstīti, bija izplatīti kļūdaini viedokļi, kas šķietami bija saskaņā ar veselo saprātu? Domājošiem cilvēkiem tas ir vēl viens pierādījums, ka Bībele ir Dieva iedvesmota grāmata. Tātad ir gudri nepieļaut, ka mūs ietekmētu mācības un teorijas, kas ir pretrunā ar Dieva Rakstiem. Kā vēsture daudzkārt ir pierādījusi, cilvēku teorijas, pat tās, ko ir izvirzījuši visizcilākie prāti, parādās un atkal nogrimst aizmirstībā, bet ”Dieva vārds paliek mūžīgi”. (1. Pētera 1:24.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēli 6. lpp.]

Protestantu Attieksme

Arī reformācijas vadītāji noraidīja uzskatu, ka pasaules centrā ir Saule. Viņu vidū var minēt Mārtiņu Luteru (1483.—1546. g.), Fīlipu Melanhtonu (1497.—1560. g.) un Žanu Kalvinu (1509.—1564. g.). Luters par Koperniku teica: ”Šis muļķis grib apgriezt kājām gaisā visu astronomijas zinātni.”

Reformatori savu viedokli balstīja uz dažiem tiešā nozīmē saprastiem Bībeles pantiem, piemēram, dažiem Jozuas grāmatas 10. nodaļas pantiem, kur rakstīts, ka saule ”palika mierā” un mēness ”apstājās”. * Kāpēc reformatori ieņēma šādu nostāju? Kā paskaidrots grāmatā Galileo’s Mistake, lai gan reformācijas kustība atbrīvojās no pāvesta jūga, tā ”neapstrīdēja [Aristoteļa un Akvīnas Toma] lielo autoritāti, ko atzina gan katoļi, gan protestanti”.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli]

Luters

Kalvins

[Norāde par autortiesībām]

No grāmatas Servetus and Calvin, 1877

[Attēls 4. lpp.]

Aristotelis

[Norāde par autortiesībām]

No grāmatas A General History for Colleges and High Schools, 1900

[Attēls 5. lpp.]

Akvīnas Toms

[Norāde par autortiesībām]

No grāmatas Encyclopedia of Religious Knowledge, 1855

[Attēls 6. lpp.]

Izaks Ņūtons

[Attēls 7. lpp.]

Bībelē ūdens riņķojums bija aprakstīts vairāk nekā pirms 3000 gadu