Dzīvesstāsts

Fiziski vājš, tomēr spēcīgs

PASTĀSTĪJIS LEOPOLDS ENGLEITNERS

Esesietis izvilka pistoli, pielika man pie deniņiem un sacīja: ”Vai tu esi gatavs mirt? Tu esi nelabojams, un es gribu tevi nošaut.” ”Es esmu gatavs mirt,” es atbildēju, cenšoties runāt tā, lai mana balss nedrebētu. Es aizvēru acis un iekšēji saspringu, gaidīdams, ka viņš teju teju nospiedīs gaili, bet nekas nenotika. ”Kāds nožēlojams muļķis!” ierēcās esesietis un nolaida pistoli. Kāpēc pret mani izturējās tik cietsirdīgi?

ES PIEDZIMU 1905. gada 23. jūlijā Austrijas Alpu pilsētiņā Aigen-Foglhubā. Mans tēvs, vienkāršs kokzāģētavas strādnieks, apprecēja vietējā zemnieka meitu, un es biju viņu vecākais dēls. Mani vecāki bija trūcīgi, bet ļoti strādīgi cilvēki. Es uzaugu Bādišles pilsētiņā Zalcburgas apkaimē, neparasti skaistā kalnu un ezeru zemē.

Bērnībā es bieži domāju, kāpēc dzīvē ir tik daudz netaisnības: mūsu ģimeni nospieda trūkums, un es pats cietu no iedzimtas mugurkaula deformācijas. Muguras sāpju dēļ es tikpat kā nevarēju izslieties taisni. Tā kā es biju atbrīvots no sporta nodarbībām, klasesbiedri mani izsmēja.

Kad beidzās Pirmais pasaules karš, es vēl nebiju sasniedzis 14 gadu vecumu, taču es nolēmu sākt strādāt, lai varētu izrauties no trūkuma. Mani mocīja pastāvīga izsalkuma sajūta un bija novārdzinājusi tikko izslimotā spāņu gripa, ar kuru tolaik nomira miljoniem cilvēku. Bet zemnieki, kuriem es apvaicājos par darbu, parasti atbildēja: ”Kāds mums būs labums no tāda vārguļa kā tu?”  Tomēr kāds labsirdīgs zemnieks pieņēma mani darbā.

Uzzinu par Dieva mīlestību

Mana māte bija dedzīga katoliete, bet, tā kā tēvs savos reliģiskajos uzskatos bija diezgan liberāls, es reti apmeklēju baznīcu. Turklāt man ļoti nepatika Romas katoļu baznīcā plaši izplatītā tēlu pielūgsme.

1931. gada oktobrī draugs mani uzaicināja uz reliģisku saietu, ko organizēja Bībeles pētnieki, kā toreiz sauca Jehovas lieciniekus. Tur es uzzināju, kas Bībelē teikts par tēlu izmantošanu pielūgsmē. (2. Mozus 20:4, 5.) Man pastāstīja, ka ugunīgas elles nemaz nav un ka mirušie tiks celti augšā. (Salamans Mācītājs 9:5; Jāņa 5:28, 29.)

Visvairāk mani iespaidoja fakts, ka Dievs neizturas iecietīgi pret asiņainiem kariem, kas it kā tiek izcīnīti viņa vārdā. Es uzzināju, ka ”Dievs ir mīlestība” un ka viņam ir dižens vārds — Jehova. (1. Jāņa 4:8.) Mani līdz sirds dziļumiem aizkustināja vēsts par Dieva Valstību, kurai valdot pār zemi, cilvēki varēs mūžīgi dzīvot paradīzes apstākļos. Es uzzināju arī par to, ka daļu nepilnīgo cilvēku Dievs ir aicinājis kļūt par Jēzus līdzvaldniekiem debesīs. Dieva Valstības labā es biju gatavs darīt visu, kas vien bija manos spēkos, un 1932. gada maijā es kristījos, kļūdams par Jehovas liecinieku. Šis solis prasīja daudz drosmes, ņemot vērā reliģisko neiecietību, kas tajā laikā bija izplatīta katoliskajā Austrijā.

Nicinoša attieksme un vajāšanas

Ziņu, ka esmu pametis baznīcu, mani vecāki uztvēra ar neslēptām šausmām, un priesteris no kanceles steidzās izplatīt šo jaunumu tālāk. Kad kaimiņi mani satika, viņi nospļāvās, lai parādītu, cik ļoti viņi mani nicina. Par spīti visam, es biju nolēmis kļūt par pilnas slodzes kalpotāju un 1934. gada janvārī sāku savas pioniera gaitas.

Nacistiskajai partijai iegūstot arvien lielāku ietekmi mūsu apkārtnē, politiskā situācija kļuva arvien saspīlētāka. Es sludināju Ensas upes Šteiermarkas ielejā, un, tā kā policija mani izsekoja, man bija jābūt ”gudram kā čūskai”. (Mateja 10:16.) Laikposmā no 1934. līdz 1938. gadam es nemitīgi tiku vajāts — kaut gan es biju bez darba, bezdarbnieku pabalsts man tika atteikts, un daudzas reizes par labās vēsts sludināšanu es tiku iemests cietumā.

Austriju okupē Hitlera karaspēks

1938. gada martā Austrijā ienāca Hitlera karaspēks, un nacisti nekavējoties vērsās pret visiem, kurus uzskatīja par sava režīma pretiniekiem. Dažu dienu laikā vairāk nekā 90 tūkstoši austriešu jeb apmēram divi procenti no pieaugušo iedzīvotāju skaita tika apcietināti un ieslodzīti cietumos un koncentrācijas nometnēs. Mēs, Jehovas liecinieki, apzinājāmies, kas mūs gaida. 1937. gada vasarā vairāki manas draudzes locekļi ar divriteņiem bija devušies 350 kilometrus tālā ceļā uz Prāgu, lai piedalītos starptautiskā kongresā. Tur viņi uzzināja, kādas nežēlīgas vajāšanas pieredz mūsu ticības biedri Vācijā. Bija skaidrs, ka tagad ir pienākusi mūsu kārta.

Kopš tās dienas, kad Hitlera karaspēks spēra kāju uz Austrijas zemes, mēs vairs nevarējām atklāti rīkot sapulces un sludināt un bijām spiesti darboties slepeni. Bija jūtams bībeliskas literatūras trūkums, kura tagad nelegāli tika ievesta no Šveices. Tāpēc daži mūsu ticības biedri Vīnē sāka slepeni pavairot bībeliskus izdevumus, un es viņiem palīdzēju nogādāt pavairotās publikācijas citiem Jehovas lieciniekiem.

Ieslodzījums koncentrācijas nometnē

1939. gada 4. aprīlī, kad mēs Bādišlē atzīmējām Kristus nāves atceres vakaru, mani un trīs manus ticības biedrus apcietināja  gestapo un aizveda uz policijas pārvaldi Lincā. Es pirmo reizi mūžā braucu ar automašīnu, taču saprotamu iemeslu dēļ es par to nemaz nebiju priecīgs. Kaut gan pratināšanas laikā pret mani izturējās ļoti nežēlīgi, es neatteicos no ticības. Pēc pieciem apcietinājumā pavadītiem mēnešiem mani tiesāja Augšaustrijas zemes tiesa. Kaut arī pret mani ierosinātā krimināllieta negaidīti tika izbeigta, ar to manas nedienas nebeidzās. Bet trīs pārējie ticības biedri, kurus gestapo apcietināja kopā ar mani, tika nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm un vēlāk gāja bojā, līdz galam palikdami uzticīgi Jehovam.

Mani paturēja apcietinājumā, un 1939. gada 5. oktobrī es uzzināju, ka mani sūtīs uz Būhenvaldes koncentrācijas nometni Vācijā. Kopā ar citiem ieslodzītajiem mani aizveda uz Lincas dzelzceļa staciju, un mēs tikām sasēdināti kravas vagonos, kuros bija ierīkotas divvietīgas kameras. Mani ievietoja vienā kamerā ar bijušo Augšaustrijas zemes kancleru Heinrihu Gleisneru.

Mums ar H. Gleisneru izvērsās interesanta saruna. Viņš uzmanīgi noklausījās manu bēdu stāstu un bija acīmredzami sarūgtināts, kad es viņam pastāstīju, ka viņa pārvaldītās zemes varas iestādes neskaitāmas reizes bija vērsušās pret Jehovas lieciniekiem. ”Es tur vairs neko nevaru labot, Engleitnera kungs, bet es gribu jums atvainoties,” viņš sacīja ar nožēlu balsī. ”Tā bija ļoti netaisna rīcība. Ja jums kaut kad būs vajadzīga mana palīdzība, es darīšu visu, kas vien ir manos spēkos.” Mūsu ceļi vēlreiz krustojās pēc kara, un viņš man palīdzēja nokārtot formalitātes, lai es varētu saņemt nacisma upuriem paredzēto valsts pensiju.

”Es tevi nošaušu”

1939. gada 9. oktobrī mani atveda uz Būhenvaldes koncentrācijas nometni. Nometnes cietuma uzraugs drīz uzzināja, ka jaunpienācēju vidū ir Jehovas liecinieks, un nolēma mani ”pāraudzināt”. Uzraugs mani nežēlīgi sita, bet sapratis, ka piespiest mani atteikties no ticības neizdosies, sacīja: ”Es tevi nošaušu, Engleitner. Bet pirms tam es ļaušu tev uzrakstīt atvadu vēstuli vecākiem.” Es domāju par to, kādus mierinājuma vārdus lai rakstu tēvam un mātei, bet katru reizi, kad grasījos rakstīt, uzraugs iesita man pa labo elkoni un uz papīra palika švīka. ”Kāds idiots,” viņš ņirgājās, ”nevar pat divas rindiņas taisni uzrakstīt. Bet Bībeli lasīt tas viņu netraucē, vai ne?”

Uzraugs izvilka pistoli un pielika to man pie deniņiem, izlikdamies, ka grib mani nošaut, kā jau tas bija minēts raksta ievadā. Pēc tam viņš mani iegrūda mazā, pārpildītā kamerā, kur es visu nakti biju spiests  pavadīt, stāvēdams kājās. Tiesa gan, es tik un tā nebūtu varējis aizmigt, jo sasistais ķermenis nežēlīgi smeldza. ”Mirt par kaut kādu stulbu reliģiju ir tīrais neprāts,” bija vienīgie ”mierinājuma” vārdi, ko man veltīja kameras biedri. Blakus kamerā ieslodzītais H. Gleisners, dzirdējis par notikušo, dziļdomīgi sacīja: ”Kristiešu ienaidnieki atkal ir parādījuši savu neglīto seju!”

Parasti svētdienās mums nebija jāstrādā, tomēr 1940. gada vasarā kādu svētdienu ieslodzītajiem pavēlēja doties uz darbu akmeņlauztuvē. Tas bija sods par dažu ieslodzīto ”pārkāpumiem”, un mums bija jānes uz nometni smagi akmeņi. Divi ieslodzītie mēģināja uzlikt man uz muguras tik milzīgu akmeni, ka es gandrīz sabruku zem tā svara. Negaidīti iejaucās nometnes priekšnieks Arturs Rēdls, no kura ieslodzītie ļoti baidījās. Kādu brīdi vērojis manus izmisīgos pūliņus, viņš teica: ”Ar šo akmeni tu nekad neaiziesi līdz nometnei, tūlīt met to zemē!” Es ar lielu atvieglojumu paklausīju šai pavēlei. Tad viņš norādīja uz krietni mazāku akmeni un sacīja: ”Ņem to un nes uz nometni. Tas ir daudz vieglāks.” Vēlāk viņš mūsu uzraugam pavēlēja: ”Ļaujiet Bībeles pētniekiem atgriezties savās barakās. Šodien viņi ir pietiekami daudz strādājuši.”

Pēc darba dienas beigām es biju priecīgs, ka varu turēties kopā ar pārējiem brāļiem. Mēs rūpējāmies par savu garīgumu — kāds brālis uzrakstīja uz papīra gabaliņa Bībeles pantu, un mēs pēc kārtas to lasījām. Mums bija arī Bībele, kas bija slepus ienesta nometnē; mēs to izņēmām no vākiem un sadalījām atsevišķās grāmatās. Trīs mēnešus manā rīcībā bija Ījaba grāmata, kuru es slēpu savās zeķēs. Bībeles vēstījums par Ījaba izturību man palīdzēja palikt nelokāmam.

1941. gada 7. martā kopā ar lielu ieslodzīto grupu mani pārveda uz Nīderhāgenes koncentrācijas nometni. Ar katru dienu es kļuvu arvien vārgāks un vārgāks. Reiz man kopā ar diviem brāļiem lika pakot kastēs instrumentus. Kad bijām padarījuši savu darbu, mēs pievienojāmies citu ieslodzīto grupai un gājām uz barakām. Kāds esesietis pamanīja, ka es sāku atpalikt, un kļuva vai traks aiz dusmām. Viņš bez brīdinājuma iespēra man no mugurpuses un nopietni mani savainoja. Lai gan sāpes bija briesmīgas, nākamajā dienā es devos uz darbu.

Negaidīta atbrīvošana

1943. gada aprīlī Nīderhāgenes koncentrācijas nometne tika evakuēta un mūs pārveda uz Rāvensbrikas nāves nometni. Bet jūnijā man negaidīti pavērās izredzes atgriezties brīvībā. Šoreiz nebija runa par to, ka man būtu jāatsakās no savas ticības, vienīgais nosacījums bija tas, ka man ir jāpiekrīt  līdz mūža beigām strādāt piespiedu darbus lauksaimniecībā. Es biju ļoti priecīgs par šādu iespēju, kas man ļautu izbēgt no koncentrācijas nometnes šausmām. Kad es ierados uz gala pārbaudi pie nometnes ārsta, viņš bija ļoti izbrīnīts. ”Tu vēl aizvien esi Jehovas liecinieks?” viņš jautāja. ”Tas ir tiesa, ārsta kungs,” es atbildēju. ”Tad es neredzu iemeslu, kāpēc mums būtu tevi jāatbrīvo,” teica ārsts. ”No otras puses, tā mēs varētu tikt vaļā no tāda nožēlojama radījuma kā tu.”

Tas nebija pārspīlēti teikts, es izskatījos patiesi nožēlojami. Manu ādu bija saēdušas utis, pēc nežēlīgas sišanas es biju kļuvis kurls ar vienu ausi, manu ķermeni klāja strutojošas vātis. Trīs gadus un desmit mēnešus es tiku turēts pusbadā, pazemots un nostrādināts kā vergs, un pēc visa tā es svēru tikai 28 kilogramus. Tāds bija mans veselības stāvoklis, kad es 1943. gada 15. jūlijā iznācu no Rāvensbrikas nometnes.

Mājās mani sūtīja ar vilcienu, bez apsardzes pavadības, taču Lincā man bija jāpiesakās gestapo pārvaldē. Gestapo ierēdnis, kas izsniedza man dokumentus par atbrīvošanu, brīdināja: ”Ja tu domā, ka mēs tevi atbrīvojām tāpēc, lai tu varētu turpināt savu pagrīdes darbību, tu rūgti maldies. Pasarg Dievs, ja mēs kaut reizi noķersim tevi sludinot!”

Beidzot es biju mājās! Kopš manas apcietināšanas 1939. gada 4. aprīlī māte manā istabā neko nebija mainījusi, pat Bībele gulēja atvērta uz galdiņa pie manas gultas. Es nometos uz ceļiem un no sirds vērsos pie Jehovas pateicības lūgšanā.

Mani norīkoja darbā kādā zemnieku saimniecībā, kas atradās kalnos. Saimnieks, mans bērnības draugs, pat maksāja man nelielu algu, kaut gan viņam tas nemaz nebija jādara. Pirms kara viņš bija ļāvis man slēpt pie sevis mājās bībelisku literatūru, un tagad es varēju izmantot šos nelielos krājumus, lai stiprinātu savu garīgumu. Visas manas vajadzības bija apmierinātas, un es cerēju šeit sagaidīt kara beigas.

Bēguļoju kalnos

Tomēr šī idille neturpinājās ilgi — 1943. gada augusta vidū es tiku izsaukts uz medicīnisko pārbaudi pie kara ārsta. Mugurkaula deformācijas dēļ ārsts sākumā atbrīvoja mani no karadienesta, bet nedēļu vēlāk šis pats ārsts pārskatīja savu slēdzienu, atzīdams mani par derīgu ”aktīvai karadarbībai frontē”. Tad par mani uz kādu laiku aizmirsa, bet 1945. gada 17. aprīlī, neilgi pirms kara beigām, mani tomēr iesauca vācu armijā.

Paņēmis līdzi nedaudz pārtikas un Bībeli, es nolēmu patverties tuvējos kalnos. Sākumā es nakšņoju uz zemes, bet tad laika apstākļi strauji pasliktinājās, un kalnos sasniga vairāk nekā pusmetru dziļa sniega kārta. Izmircis līdz ādai, es sameklēju nelielu būdiņu, kas atradās kalnos 1200 metru augstumā. Drebēdams no aukstuma, es iekūru kamīnu, lai sasildītos un izžāvētu drēbes. Nogurums beidzot mani pievārēja, un es aizmigu uz soliņa kamīna priekšā. Taču drīz vien es pamodos no neciešamām sāpēm: drēbes, kas bija man mugurā, bija aizdegušās! Vārtīdamies pa grīdu, es apslāpēju liesmas, bet visu manu muguru klāja apdegumi.

 Kaut arī mani varēja notvert, pirms rītausmas es aizlavījos uz sava bērnības drauga māju, taču viņa sieva pārbijās un aizsūtīja mani projām, vien pasakot, ka mani visur meklē. Arī mani vecāki, pie kuriem es devos, sākumā vilcinājās mani ielaist, bet galu galā atļāva man paslēpties siena šķūnī, un māte aprūpēja manas deguma brūces. Taču es redzēju, ka vecāki ļoti uztraucas par manu klātbūtni, un pēc divām dienām nolēmu atkal doties kalnos.

1945. gada 5. maijā es pamodos no liela trokšņa un ieraudzīju zemu lidojošās sabiedroto lidmašīnas. Tajā pašā brīdī es sapratu, ka Hitlera režīms ir gāzts. Jehovas gars man bija devis spēku izturēt neiedomājamas grūtības. Es pieredzēju, kā manā dzīvē piepildījās vārdi no 55. psalma 23. panta — vārdi, kas man sniedza mierinājumu visu šo pārbaudījumu laikā. Kaut gan fiziski es biju ļoti vājš, es ”metu savu nastu” uz Jehovu, un viņš man deva spēku izturēt, kamēr es ”staigāju tumšā ielejā”. (Psalms 23:4.)

Jehovas ”spēks nespēkā varens parādās”

Karš bija beidzies, un dzīve lēnām atgriezās normālās sliedēs. Kādu laiku es turpināju strādāt lauku darbus pie sava drauga zemnieku saimniecībā, bet 1946. gada aprīlī iejaucās ASV okupācijas spēki un es tiku atbrīvots no pienākuma visu turpmāko mūžu pavadīt piespiedu darbos lauksaimniecībā.

Pēc kara Jehovas liecinieki Bādišlē un tās apkārtnē atsāka regulāri rīkot kristiešu sapulces un netraucēti sludināt labo vēsti. Es kādā rūpnīcā iekārtojos darbā par naktssargu, un tas ļāva man turpināt pioniera kalpošanu. Vēlāk es pārcēlos uz dzīvi Sankt-Volfgangas pilsētiņas apkaimē, un 1949. gadā apprecēju Terēziju Kurcu, kurai bija meita no iepriekšējās laulības. Mēs kopā nodzīvojām 32 gadus, bet 1981. gadā mana mīļotā sieva nomira. Pēdējos septiņus dzīves gadus viņai bija vajadzīga pastāvīga aprūpe.

Pēc sievas nāves es atsāku kalpot par pionieri, kas man palīdzēja pārvarēt milzīgo zaudējuma sajūtu. Patlaban es esmu draudzes vecākais Bādišles draudzē un vēl aizvien sludinu pilnu slodzi. Tā kā es varu pārvietoties tikai ratiņkrēslā, es parasti sēžu pilsētas parkā vai mājas priekšā un piedāvāju cilvēkiem bībelisku literatūru. Saturīgas sarunas par Bībeli man vienmēr sagādā lielu prieku.

Kaut gan dzīvē man bija jāizcieš neiedomājamas grūtības, sirdī man nav sakrājies naids un rūgtums. Protams, pārbaudījumu laikā bija brīži, kad es jutos pavisam nomākts, taču ciešās attiecības ar Dievu Jehovu man palīdzēja izturēt. Kungs Pāvilam kādreiz sacīja: ”Mans spēks nespēkā varens parādās,” — un šie vārdi ir piepildījušies arī manā dzīvē. Tagad, sasniedzis gandrīz 100 gadu vecumu, es varu pievienoties apustuļa Pāvila rakstītajiem vārdiem: ”Man ir labs prāts vājībās, pārestībās, bēdās, vajāšanās un bailēs Kristus dēļ. Jo, kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.” (2. Korintiešiem 12:9, 10.)

[Attēli 25. lpp.]

Gestapo apcietinājumā 1939. gada aprīlī

Šajā gestapo dokumentā ir uzskaitītas man izvirzītās apsūdzības; 1939. gada maijs

[Norāde par autortiesībām]

Abi attēli: Privatarchiv; B. Rammerstorfer

[Attēls 26. lpp.]

Es patvēros tuvējos kalnos

[Norāde par attēla autortiesībām 23. lpp.]

Foto: Hofer, Bad Ischl, Austria