Radīšanas brīnumi cildina Jehovu

DIEVS JEHOVA ir augstāks, nekā nepilnīgi cilvēki spēj iztēloties. Viņa radīšanas darbi uz zemes un debesīs sagādā viņam godu un vieš mūsos bijību. (Psalms 19:2—5.)

Jehova ir Radītājs un Visuma augstākais valdnieks, tāpēc viņš noteikti ir pelnījis, ka viņa teikto uzklausa. Bet, ja viņš uzrunātu mūs, parastus cilvēkus, kas dzīvo uz zemes, mēs būtu ārkārtīgi pārsteigti. Iedomājieties, ka Dievs vēršas pie jums, varbūt ar eņģeļa starpniecību, — nav šaubu, ka jūs būtu pati uzmanība! Taisnīgais Ījabs, jādomā, klausījās ļoti vērīgi, kad pirms trīsarpus tūkstošiem gadu Dievs viņu uzrunāja. Ko var mācīties no tā, ko Dievs Ījabam teica par zemi un materiālajām debesīm?

Kas ir veidojis zemi, un kam ir vara pār jūru?

No vētras mākoņa Dievs uzdod Ījabam jautājumus par zemi un jūru. (Ījaba 38:1—11.) Cilvēku vidū nav arhitekta, kas būtu izlēmis, cik lielai jābūt zemei, un piedalījies tās veidošanā. Salīdzinādams zemi ar ēku, Dievs jautā Ījabam: ”Kas ir licis tās stūŗa akmeni?” Tas nebija neviens cilvēks. Kad Jehova radīja mūsu planētu, to redzēja viņa dēli eņģeļi un līksmoja.

Jūra ir tikai mazs bērns salīdzinājumā ar Dievu, kas to simboliski ietērpj drānās. ”Tā, dzīvi burbuļodama, izplūda ārā no savas mātes klēpja.” Dievs noslēdz jūru it kā ar aizšaujamām bultām un durvīm, un paisumu un bēgumu ietekmē mēness un saules gravitācija.

Kādā enciklopēdijā rakstīts: ”Vējš izraisa lielāko daļu okeāna viļņu — no pavisam sīkiem vilnīšiem līdz milzīgiem viesuļvētras viļņiem, kuru augstums pārsniedz 100 pēdas (30 metrus). [..] Kad vējš nostāj, viļņi turpina pārvietoties pa okeāna virsmu un var aizceļot ļoti tālu no vietas, kur tie radušies. Pārvietojoties viļņi kļūst lēzenāki un garāki. Visbeidzot tie sasniedz krastu, kur sašķīst bangās.” (The World Book Encyclopedia.) Jūra paklausa Dieva pavēlei: ”Līdz šai vietai tu plūdīsi, bet ne tālāk, un šeit lai norimst tavi lepnie viļņi!”

Kas liek uzaust rīta gaismai?

Pēc tam Dievs izvaicā Ījabu par to, kā apkārtējo pasauli ietekmē gaisma, un par citiem jautājumiem. (Ījaba 38:12—18.) Neviens cilvēks nespēj pavēlēt mainīties naktij un dienai. Rīta gaisma, tēlaini runājot, satver zemes malas un nokrata nost bezdievīgos.  Grēcinieki bieži vien pastrādā dažādas ļaunprātības krēslas stundā. (Ījaba 24:15, 16.) Bet līdz ar rīta gaismu daudzi ļaundari nozūd.

Dieva rokās rīta gaisma ir kā zīmogs, kas atstāj uz zemes skaistu nospiedumu. Saules gaismā skatienam paveras daudzas krāsas, un pasaule tad it kā ietērpjas goda tērpā. Ījabs nebija veidojis neko no tā, un viņš nebija staigājis jūras dzelmē un apskatījis tās dārgumus. Pat mūsdienās zinātniekiem ir tikai ierobežotas zināšanas par zemūdens dzīvību.

Kam pieder sniega un krusas krājumi?

Neviens cilvēks nav pavadījis tumsu vai gaismu uz tās mājvietu un nav iegājis krātuvēs, kur Dievs ir savācis sniegu un krusu ”cīņas un kaŗa dienām”. (Ījaba 38:19—23.) Kad Jehova vērsa krusu pret saviem ienaidniekiem pie Gibeonas, ”daudz vairāk nomira no krusas graudiem nekā no Israēla bērnu zobena”. (Jozuas 10:11.) Iespējams, Jehova izmantos nezināma lieluma krusas graudus arī tad, kad tiks iznīcināti ļaunie cilvēki, ko vadīs Gogs, tas ir, Sātans. (Ecēhiēla 38:18, 22.)

2002. gada jūlijā olas lieluma krusas graudi nogalināja 25 cilvēkus un savainoja vēl 200 Henaņas provincē Ķīnā. Par kādu krusas gāzi, kas tika pieredzēta 1545. gadā, itāliešu tēlnieks Benvenuto Čellīni rakstīja: ”Kādu dienu mēs bijām labu gabalu no Lionas.., kad debesis pāršķēla skaļi, dobji pērkona dārdi. [..] Pēc pērkona skaņām no debesīm nāca tik skaļš un drausmīgs troksnis, ka man jau šķita — pēdējā stundiņa ir klāt. Es pievilku pavadu, un tad no debesīm sāka gāzties krusa, bet nelija ne pilītes. [..] Krusas graudi drīz kļuva tik lieli kā prāvi citroni. [..] Kādu laiku plosījusies, vētra beidzot aprima.. Mēs apskatījām cits cita nobrāzumus un zilumus, bet aptuveni jūdzi tālāk mēs ieraudzījām postažu, kas bija daudz ļaunāka par mūsu pieredzēto un ko nemaz nav iespējams aprakstīt. Visi koki bija palikuši bez lapām un sakapāti, lopi gulēja zemē beigti, arī daudzi gani bija gājuši bojā; mēs redzējām daudzus krusas graudus, ko nevarēja satvert ar abām rokām.” (Autobiogrāfija, II grāmata, 50., Harvard Classics, 31. sējums, 352., 353. lpp.)

Kas notiks, kad Jehova atvērs sniega un krusas krātuves un liks lietā šos krājumus pret saviem ienaidniekiem? Tiem nebūs nekādu izredžu palikt dzīviem, kad sniegs un krusa tiks izmantoti Dieva gribas īstenošanai.

Kas ir radījis lietu, rasu, sarmu un ledu?

Nākamie jautājumi, ko Jehova uzdod Ījabam, ir par lietu, rasu, sarmu un ledu. (Ījaba 38:24—30.) Dievs ir lietus Radītājs, un pat tuksneša klajumi, kur ”nav nevienas dzīvas dvēseles”, saņem šo viņa svētību. Lietum, ledum un sarmai nav tēva un veidotāja cilvēku vidū.

 Izdevumā Nature Bulletin norādīts: ”Visneparastākā un, iespējams, vissvarīgākā [ledus] īpašība ir tā, ka ūdens sasalstot izplešas.. Tā kā ziemā dīķi pārklāj ledus kārta, ūdens augi un dzīvnieki (zivis u.c.) var izdzīvot ūdenī zem tās. Ja.. ūdens, pārejot cietā stāvoklī, sarautos un kļūtu blīvāks, tad ledus būtu smagāks par ūdeni un nogrimtu lejā. Virspusē veidotos jauns ledus, un tā turpinātos, kamēr dīķis aizsaltu pavisam. [..] Pasaules aukstākajos rajonos upes, dīķi, ezeri un pat okeāni visu laiku būtu aizsaluši.”

Cik brīnišķīgi, ka visi ūdeņi pasaulē tomēr nav sasaluši! Tāpat mums būtu jābūt pateicīgiem, ka lietus un rasa, kas ir Jehovas roku darbs, sniedz vajadzīgo veldzi zemes augiem.

Kas ir noteicis debesu likumus?

Tālāk Dievs izjautā Ījabu par debesīm. (Ījaba 38:31—33.) Sietiņš ir zvaigžņu kopa, ko veido septiņas spožākas zvaigznes un daudzas mazākas zvaigznes un kas atrodas aptuveni 380 gaismas gadu attālumā no saules. Cilvēku spēkos nav ”siet kopā gaišām saitēm Sietiņa zvaigznes” un tās savienot. Tāpat neviens cilvēks nespēj ”raisīt vaļā Oriona zvaigžņu jostu”. 38. nodaļas 32. pantā minēti divi zvaigznāji, kuru atrašanās vieta nav skaidra; senebreju valodā to nosaukumi ir Mazzarohth un Ayish. Daži vārdu Mazzarohth tulko ”Zodiaka tēli”, bet ebreju tekstā runa ir par vienu zvaigznāju. Lai kas būtu šie zvaigznāji, cilvēki nespēj tos ietekmēt un vadīt. Viņi nevar mainīt ”debesu likumus”, kas darbojas Visumā.

Dievs ir noteicis likumus, kuriem pakļauti debess ķermeņi, kas ietekmē laikapstākļus uz zemes, plūdmaiņas, atmosfērā notiekošos procesus un pašu dzīvības pastāvēšanu uz mūsu planētas. Piemēram, milzīga ietekme ir saulei, par ko kādā enciklopēdijā rakstīts: ”Saules stari nodrošina zemi ar siltumu un gaismu, veicina augu valsts attīstību, to ietekmē no okeāniem un citām ūdenstilpēm iztvaiko ūdens, tiem ir nozīme vēju veidošanās procesā, un tie pilda arī daudzas citas funkcijas, bez kurām dzīvība uz zemes nevarētu pastāvēt.” (Encyclopedia Americana, 1996. gada izdevums.) Tajā pašā  izdevumā atzīmēts: ”Lai aptvertu, cik milzīgu enerģiju sevī nes saules gaisma, ir tikai jāpadomā, ka visa enerģija, ko saražo vēji, aizsprosti un upes, visa enerģija, ko var iegūt no tādiem dabiskajiem kurināmajiem kā koka, oglēm un naftas, nav nekas vairāk kā saules gaisma, ko ir spējusi uzkrāt neliela planēta [Zeme] 93 miljonu jūdžu [150 miljonu kilometru] attālumā no Saules.”

Kas mākoņos ir licis gudrību?

Jehova aicina Ījabu padomāt arī par mākoņiem. (Ījaba 38:34—38.) Cilvēka spēkos nav likt parādīties pat vienam vienīgam mākonim un nolīt pār zemi. Tomēr cilvēki ir atkarīgi no ūdens riņķojuma, ko ir iedibinājis Radītājs.

Kas ir ūdens riņķojums? ”Ūdens riņķojumu veido četri posmi: uzglabāšana, iztvaikošana, nokrišņi un notece. Kādu laiku ūdens var saglabāties augsnē, okeānos, ezeros un upēs, kā arī mūžīgā sasaluma ledājos un šļūdoņos. Tas iztvaiko no zemes virsmas, kondensējas mākoņos, nokrišņu (lietus vai sniega) veidā atkal nokrīt uz zemes un visbeidzot vai nu ieplūst jūrās, vai vēlreiz iztvaiko atmosfērā. Gandrīz viss ūdens, kas ir uz zemes, ir veicis šo apriti neskaitāmas reizes.” (Microsoft Encarta Reference Library 2005.)

Lietus mākoņus var nosaukt par debess ūdens tvertnēm. Kad Jehova tās paliec, uz zemes var nolīt tik daudz lietus, ka putekļi zemes virsū pārvēršas dubļos un zemes pikas salīp kopā. Dievs var likt lietum līt, bet var arī to aizturēt. (Jēkaba 5:17, 18.)

Lietu bieži pavada zibens, bet cilvēks to neizraisa savu nolūku īstenošanai. Par zibeņiem ir rakstīts, ka tie ierodas pie Dieva un paziņo: ”Redzi, še mēs esam.” Kādā enciklopēdijā norādīts: ”Zibens rada būtiskas ķīmiskas izmaiņas atmosfērā. Gaisā notiekot izlādei, izdalās neaptverama siltumenerģija, kuras ietekmē savienojas slāpeklis un skābeklis un veidojas nitrāti un citi savienojumi. Šie savienojumi lietus laikā nonāk uz zemes, un tā atmosfēra pakāpeniski atjauno uzturvielu krājumus, kas augsnei nepieciešami, lai varētu pastāvēt augu valsts.” (Compton’s Encyclopedia.) Cilvēku zināšanas par zibeni joprojām ir nepilnīgas, bet Dievam tas nav nekāds noslēpums.

Radīšanas brīnumi sagādā godu Dievam

Radīšanas brīnumi cildina to, kurš visu ir radījis. (Atklāsmes 4:11.) Ījabu, bez šaubām, ļoti spēcīgi iespaidoja tas, ko Jehova teica par zemi un debess ķermeņiem.

Tikko minētie radīšanas brīnumi nebija vienīgie, par kuriem Ījabam tika jautāts un stāstīts. Bet pat tie, ko apskatījām, mūs mudina atzīt: ”Redzi, Dievs ir pārmērīgi dižens mūsu atziņai.” (Ījaba 36:26.)

[Norāde par attēla autortiesībām 14. lpp.]

Sniegpārsliņa: snowcrystals.net

[Norādes par attēlu autortiesībām 15. lpp.]

Sietiņš: NASA, ESA and AURA/Caltech; zivs: U.S. Fish & Wildlife Service, Washington, D.C./William W. Hartley