Labās vēsts sludināšana Bolīvijas pilsētās un ciemos

MĒS, kādi 20 cilvēki, esam sapulcējušies upes krastā un ar patīkamu satraukumu gaidām, kad sāksies vienas dienas brauciens uz ciematiem upes augštecē. Esam Andu piekājē, kur Beni upe ieplūst plašajos Amazones baseina līdzenumos. Šī ir neizsakāmi skaista vieta.

Mūsu grupā ir gan vietējie, gan arī tādi, kas no tālākām pilsētām ir pārcēlušies uz dzīvi šeit Rurrenabakē, mazā jaukā pilsētiņā ar ziedošiem kokiem, salmu jumtiem un ielām, kuru mieru tikai paretam iztraucē kāds taksometrs. Bet ceļojums, kas mūs gaida, nebūs tūrisma brauciens.

Mūsu mērķis ir darīt to, kas notiek arī daudz kur citur Bolīvijā. Daudzi Jehovas liecinieki no lielākām pilsētām un pat no citām valstīm dodas sludināt labo vēsti par Dieva Valstību attālās Bolīvijas pilsētās un ciemos. (Mateja 24:14.)

Bolīvija ir valsts Dienvidamerikas vidusdaļā. Bolīvijas teritorija ir vairāk nekā divas reizes lielāka par Francijas teritoriju, bet iedzīvotāju ir gandrīz desmit reizes mazāk nekā Francijā. Lielākā daļa bolīviešu dzīvo vai nu augstu kalnos — pilsētās un kalnrūpniecības centros —, vai arī ielejās, kur iedzīvotāju galvenā nodarbošanās ir lauksaimniecība. Ciematus, kas atrodas tropiskajās zemienēs, no ārpasaules šķir biezi meži.

Pagājušā gadsimta 50. un 60. gados Betija Džeksone, Elsija Meienberga, Pamela Mozlija, Šarlote Tomaševska un citas drosmīgas misionāres sāka sludināt attālās Bolīvijas  pilsētās. Viņas mācīja Bībeles patiesību pazemīgiem cilvēkiem un palīdzēja nodibināt vairākas nelielas draudzes. 80. un 90. gados Jehovas liecinieku skaits Bolīvijā pieauga seškārtīgi, taču lielākā daļa liecinieku dzīvoja lielajās pilsētās. Tagad Jehovas liecinieku draudzes ir gan bagātākos rajonos, kur cilvēki strādā daudzstāvu biroju ēkās, dzīvo elegantās savrupmājās un iepērkas lielveikalos, gan arī nomalēs, kur cilvēki dzīvo kleķa būdās, iepērkas tirgū un valkā krāsainus tradicionālos tērpus. Bet kā lai palīdz uzzināt par Jehovu tiem cilvēkiem, kas dzīvo tālu prom no lielajām pilsētām un apdzīvotajām vietām?

Atteikšanās no ērtībām pilsētā

Pēdējo divdesmit gadu laikā tūkstošiem Bolīvijas iedzīvotāju no kalnrūpniecības ciematiem un lauku rajoniem ir pārcēlušies uz dzīvi pilsētās. Doties pretējā virzienā ir ļoti neparasti. Daudzos ciematos un mazpilsētās ir tikai viens telefona aparāts un elektrība tiek pieslēgta uz pāris stundām dienā. Jehovas liecinieki, kas tur dzīvo, ticības biedrus var satikt vienīgi kongresos, uz kuriem jāmēro tāls, nogurdinošs un reizēm pat bīstams ceļš, kas bieži vien ir saistīts ar ievērojamiem izdevumiem. Vietējās skolas piedāvā tikai dažu klašu izglītību. Kāpēc daudzi Jehovas liecinieki tomēr ir pārcēlušies uz dzīvi šajās attālajās apdzīvotajās vietās?

”Lapasā es varēju veidot labu karjeru,” stāsta Luiss. ”Bet vecāki mani vienmēr bija mudinājuši par vissvarīgāko darbu uzskatīt mācekļu gatavošanu, tāpēc es iestājos īsos celtniecības kursos. Reiz es pavadīju atvaļinājumu Rurrenabakē un pamanīju, ka vietējie iedzīvotāji ar lielu interesi uzklausa labo vēsti. Kad es redzēju, cik maz tur ir brāļu, es sapratu, ka man ir jādodas viņiem palīgā. Pašreiz es vadu 12 Bībeles nodarbības. Piemēram, es studēju ar kādu jaunu ģimeni, kurā ir četri bērni. Vīrs kādreiz daudz dzēra un spēlēja azartspēles, bet tagad viņš to visu ir pārtraucis un stāsta draugiem, ko viņš ir uzzinājis par Jehovu. Viņš vienmēr ir sagatavojies Bībeles stundām. Kad trīs četras dienas viņam jāstrādā mežā, viņš ir ļoti nelaimīgs, jo viņam ir žēl laist garām garīgus pasākumus. Kad es redzu visu ģimeni draudzes sapulcēs, es saprotu, ka upuri, kas bija saistīti ar pārcelšanos uz šejieni, ir bijuši tā vērti.”

Huana viena pati audzina dēlu. ”Agrāk es strādāju par mājkalpotāju Lapasā,” viņa stāsta. ”Kad mans dēls vēl bija mazs, es uzsāku pilnas slodzes kalpošanu. Reiz man bija izdevība doties uz Rurrenabaki, un pēc šī ceļojuma es sapratu, ka tur es sludināšanā varētu darīt daudz vairāk. Mēs ar dēlu pārcēlāmies  uz Rurrenabaki, un es atradu mājkalpotājas darbu. Lai gan sākumā bija diezgan grūti izturēt karstumu un daudzos insektus, mēs esam šeit nodzīvojuši jau septiņus gadus. Katru nedēļu es vadu vairākas Bībeles nodarbības, un mani Bībeles skolnieki ir ļoti pateicīgi par iegūtajām zināšanām un apmeklē draudzes sapulces.” Huana un viņas dēls ir starp tiem, kas dosies augšup pa upi ar motorlaivu. Varbūt arī jūs vēlētos doties mums līdzi?

Augšup pa upi

Motoram skaļi rūcot, laiva dodas pret straumi. No tālienes izskatās, ka upe iztek no nelielas spraugas starp kalniem. Bariņš papagaiļu skaļi pauž neapmierinātību ar mūsu klātbūtni. Stūrmanis prasmīgi manevrē laivu straujajos un duļķainajos kalnu upes ūdeņos. Agrā priekšpusdienā mēs nonākam pie neliela ciemata. Mūs sagaida kāds Rurrenabakes draudzes vecākais un parāda, kur mēs varam sludināt.

Ciemata iedzīvotāji ir ļoti viesmīlīgi un aicina mūs vai nu koku pavēnī, vai arī savās bambuskoka mājās, kas apjumtas ar palmu lapām. Mēs satiekam kādu jaunu pāri, kas ar pašdarinātu spiedi apstrādā cukurniedres. Vara traukā krājas cukurniedru sula, no kuras vēlāk tiks vārīta melase, ko varēs pārdot pilsētā. Vīrs ar sievu mūs aicina savā mājā un uzdod daudz jautājumu par Bībeli.

Mēs braucam augšup pa upi un sludinām vēl vairākos ciematos. Daudzus cilvēkus iepriecina Bībeles vēsts par to, ka nākotnē vairs nebūs slimību un nāves. (Jesajas 25:8; 33:24.) Tā kā šajos ciematos nav pieejama gandrīz nekāda medicīniskā aprūpe, daudzi vecāki šeit zina, ko nozīmē bērna nāve. Vietējie zemnieki un zvejnieki dzīvo no rokas mutē, un šāda dzīve ir grūta un nedroša. Tāpēc daudzu cilvēku uzmanību piesaista 72. psalms, kur var lasīt Dieva solījumu izskaust nabadzību. Bet vai ieinteresētie cilvēki, kas dzīvo šādās attālās vietās, apmeklēs draudzes sapulces? Šis jautājums nodarbināja Ēriku un Vikiju, pilnas slodzes kalpotājus, kas dzīvo Santarosā — pilsētā, līdz kurai jābrauc kādas trīs stundas.

Vai ieinteresētie apmeklēs sapulces?

Ēriks un Vikija ir no Kalifornijas, un pirms 12 gadiem viņi nolēma doties uz Bolīviju.  Kāds ceļojošais pārraugs viņiem ieteica pārcelties uz dzīvi Santarosā. ”Visā pilsētā ir tikai divi tālruņi un internets nav pieejams vispār,” stāsta Vikija. ”Šeit var vērot daudz savvaļas dzīvnieku. Kad ar motocikliem dodamies sludināt attālākos apvidos, mēs bieži redzam aligatorus, strausus un lielas čūskas. Protams, mūs daudz vairāk interesē cilvēki. Pašlaik mēs studējam Bībeli ar Vakiem — jaunu precētu pāri, kam ir četri mazi bērni. Viņi dzīvo 26 kilometrus no pilsētas. Vīrs bieži mēdza dzert, bet tagad viņš ir mainījies. Katru nedēļu viņš rūpējas, lai visa ģimene un viņa māsa tiktu uz Valstības zāli. Sievu un mazāko bērnu viņš ved ar savu lielo velosipēdu. Deviņgadīgais dēlēns ved savu mazo māsiņu uz cita velosipēda, bet astoņgadīgais dēlēns brauc ar savu velosipēdu. Ceļā uz sapulci viņiem jāpavada trīs stundas.” Šī ģimene mīl Jehovu un dara visu iespējamo, lai apmeklētu draudzes sapulces.

Tikai pusotra gada laikā trīs cilvēki ir kristījušies, un apmēram 25 cilvēki regulāri nāk uz jauno Valstības zāli Santarosā. Daudziem interesentiem, kas studē Bībeli un grib kalpot Jehovam, ir bijis jāpārvar diezgan lielas grūtības.

Grūtības, kas saistītas ar laulību reģistrēšanu

Marīna un Osnijs — misionāri, kas dzīvo kādā ciematā netālu no Bolīvijas robežas ar Brazīliju, — stāsta, ka daudzi vietējie neuzskata laulību par savienību uz mūžu. Viņi nepārtraukti maina partnerus. ”Tas kavē garīgo izaugsmi,” saka Osnijs. ”Ja cilvēki vēlas pievienoties patieso kristiešu draudzei, viņiem jārēķinās ar sarežģītu un diezgan dārgu procesu. Dažiem vispirms jānokārto formalitātes, kas saistītas ar iepriekšējām attiecībām, un tikai tad viņi var likumīgi stāties laulībā. Tomēr, apzinādamies, ka laulības reģistrēšana ir Bībeles prasība, daudzi cilvēki smagi strādā, lai nopelnītu naudu, kas nepieciešama juridisko formalitāšu kārtošanai.” (Romiešiem 13:1, 2; Ebrejiem 13:4.)

Marīna atceras gadījumu ar Norberto. ”Viņš bija dzīvojis ar vairākām sievietēm, pirms sāka kopdzīvi ar kādu sievieti, kas strādāja vietējā maiznīcā. Viņa bija 35 gadus jaunāka par Norberto, un Norberto adoptēja viņas dēlu. Kad zēns paaugās, Norberto gribēja būt labs paraugs savam audžudēlam. Reiz maiznīcā iegriezās kāds Jehovas liecinieks un piedāvāja bezmaksas mājas Bībeles nodarbības. Norberto labprāt pieņēma šo piedāvājumu, kaut arī viņš nemācēja lasīt un viņam jau bija pāri 70. Kad Norberto un viņa civilsieva uzzināja Jehovas prasības, viņi reģistrēja laulību un pēc kāda laika kristījās. Norberto cerības ir piepildījušās — viņa audžudēls ir kļuvis par priekšzīmīgu kristieti. Pats Norberto ir iemācījies lasīt un pat ir uzstājies ar runām draudzes sapulcēs. Par spīti vecuma nespēkam viņš ir dedzīgs labās vēsts sludinātājs.”

Jehovas gara stiprināti

Jēzus saviem pirmajiem sekotājiem teica: ”Jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit mani liecinieki.. līdz pašam pasaules galam.” (Apustuļu darbi 1:8.) Ļoti uzmundrinoši ir vērot, kā Dieva gars pamudina kristiešus sludināt visattālākajās vietās. Piemēram, 2004. gadā 30 dedzīgi kristieši piekrita kādu laiku kalpot par speciālajiem pionieriem Bolīvijas attālākajās teritorijās. Viņi ir ļoti pateicīgi par to 180 ticības biedru priekšzīmi, kuri ir pārcēlušies uz Bolīviju no citām zemēm, lai kalpotu  par pionieriem, rajona pārraugiem, Bēteles strādniekiem un misionāriem. 17 tūkstoši Valstības sludinātāju Bolīvijā vada apmēram 22 tūkstošus mājas Bībeles nodarbību.

Apziņa, ka Jehovas gars viņus vada, šiem sludinātājiem dod neizsakāmu prieku. Piemēram, Roberts un Ketija tagad ir misionāri Kamiri — pilsētā, kas atrodas kādas upes krastā starp skaistiem zaļiem pakalniem un vienmēr ir bijusi nošķirta no citām apdzīvotām vietām. ”Izskatās, ka mēs esam ieradušies īstajā laikā,” saka Roberts. ”Divu gadu laikā 40 cilvēki ir kļuvuši par labās vēsts sludinātājiem.”

Patiesība spēj mainīt cilvēkus

Daudzi ir pārsteigti, redzot, cik ļoti var izmainīties cilvēki, kas studē Bībeli. Tas notika ar Ariēlu, kuru visi pazina kā uzdzīvotāju un aizrautīgu azartspēļu spēlētāju. Kaut arī Ariēlam bija daudz draugu, viņu nelika mierā domas par augošajiem parādiem, nesaskaņām ar sievu un to, ka viņa meitas aug bez tēva. Kādu dienu, kad viņš, paģiru mocīts, gulēja mājās, pie durvīm pieklauvēja kāds Jehovas liecinieks. Ariēls uzmanīgi klausījās, ko brālis viņam stāstīja par Bībeli, un paņēma literatūru, no kuras pats varēja uzzināt vairāk par laimīgu ģimenes dzīvi, paradīzi un kalpošanu Dievam. Pēc kāda laika Ariēls sāka studēt Bībeli.

Kad Kamiri ieradās misionāri, Bībeli bija sākusi studēt arī Ariēla sieva Arminda, taču viņa to darīja bez īpašas intereses. ”Es esmu ar mieru darīt jebko, lai tikai viņš vairs nedzertu,” atzinās Arminda. ”Bet es šaubos, vai tas ko līdzēs. Viņš ir bezcerīgs gadījums.” Taču Bībeles nodarbības izrādījās daudz interesantākas, nekā viņa bija domājusi. Nepagāja pat gads, kad viņa jau bija kristījusies un sludināja saviem ģimenes locekļiem. Drīz vien arī vairāki viņas radinieki sāka kalpot Jehovam.

Turpretī Ariēlam gāja grūtāk, jo viņam nebija viegli tikt vaļā no dzeršanas, smēķēšanas un azartspēlēm. Pagrieziena punkts pienāca tad, kad viņš uzaicināja visus savus paziņas uz Jēzus nāves atceres vakaru. Viņš bija nolēmis: ”Tie, kas neatnāks, vairs nebūs mani draugi. Ar tiem, kas atnāks, es studēšu Bībeli.” Tā viņš uzsāka trīs Bībeles nodarbības. Ariēls vēl nebija draudzes loceklis, kad viņš jau studēja Bībeli ar kādu radinieku, kas pēc tam tika kristīts tajā pašā dienā, kad viņš. Arminda saka: ”Tā cilvēka, kas Ariēls bija agrāk, vairs nav.”

”Patlaban 24 cilvēki no šīs ģimenes regulāri apmeklē sapulces,” stāsta Roberts. ”Desmit ir kristījušies, un astoņi ir nekristīti sludinātāji. Daži no tiem, kas bija redzējuši, kā mainās viņu dzīves veids, arī ir sākuši mācīties Bībeli un apmeklē sapulces. Apmeklētība ir pieaugusi no 100 līdz 190 cilvēkiem. Mums ar Ketiju ir kādas 30 Bībeles nodarbības, un visi mūsu Bībeles skolnieki nāk uz sapulcēm. Mēs esam tik priecīgi, ka varam šeit būt.”

Sludināšana Bolīvijas attālajos ciematos un pilsētās, ir tikai neliela daļiņa no lielā darba, kas tiek darīts visā pasaulē, piepildoties Atklāsmes grāmatas 7. nodaļas pravietiskajiem vārdiem par to, ka ”Kunga dienā” tiks pulcēti cilvēki, kas varēs izglābties ”lielo bēdu” laikā. (Atklāsmes 1:10; 7:9—14.) Pašlaik vienīgo patieso Dievu vienoti pielūdz vairāki miljoni cilvēku no visdažādākajām tautām — nekas tāds nekad iepriekš vēsturē nav bijis pieredzēts. Tas nepārprotami apliecina, ka visi Dieva apsolījumi drīz piepildīsies!

[Attēls 9. lpp.]

Betija Džeksone

[Attēls 9. lpp.]

Pamela Mozlija

[Attēls 9. lpp.]

Elsija Meienberga

[Attēls 9. lpp.]

Šarlote Tomaševska (labajā pusē)

[Attēls 10. lpp.]

Ēriks un Vikija pārcēlās kalpot uz turieni, kur ir vajadzība pēc sludinātājiem

[Attēls 10. lpp.]

Katru nedēļu Vaku ģimene uz Valstības zāli dodas trīs stundu ilgā ceļā ar velosipēdiem

[Attēls 11. lpp.]

Kāda ciemata iedzīvotāji pie Beni upes uzmanīgi klausās labo vēsti

[Attēls 12. lpp.]

Roberts un Ketija ir misionāri Kamiri