Vai jūs runājat droši un bez bailēm?

VAIRĀK nekā seši miljoni cilvēku 235 zemēs izmanto iespēju, par ko runāts Bībelē, — iespēju ”runāt ar drosmi”. (2. Korintiešiem 3:12; 1. Timotejam 3:13; Ebrejiem 3:6; 1. Jāņa 3:21.) Kas mums var palīdzēt runāt ar drosmi, un ko tas sevī ietver? Kad tas būtu jādara?

Kā rakstīts Vaina Vecās un Jaunās Derības vārdu skaidrojošajā vārdnīcā, sengrieķu valodas vārds, kas iepriekšminētajos Bībeles pantos ir tulkots ar vārdiem ”drosme” un ”paļāvība”, nozīmē ”runas brīvība, atklātība, ..bezbailīga izteikšanās; arī paļāvība, priecīga drosme, bezbailība, kas ne vienmēr ir saistīta ar runāšanu”. (Vine’s Expository Dictionary of Old and New Testament Words.) Taču šāda atklātība nav tas pats, kas asa un nepieklājīga izteikšanās. ”Jūsu runa lai aizvien ir tīkama,” teikts Bībelē. (Kolosiešiem 4:6.) Runāt ar drosmi nozīmē palikt taktiskiem un neļaut, ka saspringta situācija vai bailes no cilvēkiem mūs kavētu izteikties.

Kā iegūt šādu runas brīvību? Pievērsīsim uzmanību vārdiem, ko apustulis Pāvils rakstīja kristiešiem Efesā: ”Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota šī žēlastība pagānu tautām pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību.” Pāvils piebilda, ka šādu iespēju viņš bija ieguvis Jēzū Kristū, ”kuŗā mums, kas viņam ticam, dota iespēja tuvoties Dievam bez bailēm un ar paļāvību”. (Efeziešiem 3:8—12.) Iespēju runāt droši un bez bailēm mums dod attiecības ar Dievu Jehovu, kas balstītas uz ticību Jēzum Kristum. Apskatīsim, kas palīdz runāt droši un bez bailēm un kā mēs varam izmantot iespēju runāt brīvi, kad sludinām, mācām citus un lūdzam Dievu.

Kas palīdz sludināt ar drosmi?

Jēzus Kristus vislabāk parādīja, kā runāt brīvi un droši. Viņš dedzīgi meklēja iespējas sludināt citiem. Gan atpūzdamies, gan viesodamies pie kāda, gan iedams pa ceļu, viņš izmantoja katru iespēju runāt par Dieva Valstību. Ne izsmiekls, ne atklāta pretestība nespēja iebiedēt Jēzu un nepiespieda viņu klusēt. Tieši pretēji, viņš drosmīgi atmaskoja sava laika reliģiskos vadītājus. (Mateja 23:13—36.) Pat tad, kad viņu  arestēja un tiesāja, Jēzus runāja ar drosmi. (Jāņa 18:6, 19, 20, 37.)

Jēzus apustuļi iemācījās runāt tikpat drosmīgi. Mūsu ēras 33. gada Piecdesmitās dienas svētkos Pēteris droši runāja vairāk nekā 3000 cilvēku priekšā. Zīmīgi, ka neilgu laiku agrāk, kad kāda kalpone Pēterī bija pazinusi vienu no Jēzus sekotājiem, viņš bija ļāvies bailēm. (Marka 14:66—71; Apustuļu darbi 2:14, 29, 41.) Citā reizē, atvesti reliģisko vadītāju priekšā, Pēteris un Jānis nezaudēja drosmi. Bez svārstīšanās viņi bezbailīgi liecināja par Jēzus Kristus augšāmcelšanu. Tieši Pētera un Jāņa drosmīgie vārdi bija tie, kas reliģiskajiem vadītājiem ļāva secināt, ka šie vīrieši ir bijuši kopā ar Jēzu. (Apustuļu darbi 4:5—13.) Kas viņiem palīdzēja runāt tik droši?

Jēzus saviem apustuļiem bija apsolījis: ”Kad tie jūs nodos, tad nebēdājieties, kā un ko jūs runāsit, jo tanī pašā stundā jums taps dots, kas jums jārunā. Jo jūs neesat tie runātāji, bet jūsu Tēva gars ir tas, kas jūsos runā.” (Mateja 10:19, 20.) Svētais gars palīdzēja Pēterim un citiem mācekļiem pārvarēt jebkuru nedrošību un bailes, kas viņiem būtu traucējušas brīvi izteikties. Šis varenais spēks tāpat var palīdzēt arī mums.

Turklāt uzdevumu sludināt mācekļi bija saņēmuši no Jēzus, kuram bija piešķirta ”visa vara debesīs un virs zemes” un kurš bija solījis būt kopā ar saviem mācekļiem. (Mateja 28:18—20.) Apziņa, ka viņus atbalsta Jēzus, agrīnajiem mācekļiem palīdzēja saglabāt drosmi, kad reliģiskie vadītāji centās atturēt viņus no sludināšanas. (Apustuļu darbi 4:18—20; 5:28, 29.) Šāda apziņa var stiprināt arī mūs.

Pāvils norādīja, kas vēl mudina runāt brīvi un droši: ”Tāpēc ka mums ir tāda cerība, mēs runājam ar lielu drosmi.” (2. Korintiešiem 3:12.) Mūsu nākotnes cerība ir tik laba, ka par to nevar klusēt. Šī cerība ir pamatots iemesls runāt ar drosmi. (Ebrejiem 3:6.)

Drosmīga sludināšana

Kā mēs varam drosmīgi sludināt pat grūtos apstākļos? To palīdz saprast apustuļa Pāvila pieredzētais. Atrazdamies apcietinājumā Romā, Pāvils aicināja savus ticības biedrus lūgt par viņu, lai viņa ”mute droši atvērtos runai” un viņš varētu ”sludināt bez bailēm, kā.. tas pienākas”. (Efeziešiem 6:19, 20.) Vai viņa ticības biedru lūgšanas tika uzklausītas? Pilnīgi noteikti! Pāvils cietumā nepārtrauca sludināt par Dieva Valstību, un viņš to darīja ”neviena nekavēts, ar lielu drosmi”. (Apustuļu darbi 28:30, 31.)

Lai izmantotu iespējas sludināt darbavietā, skolā vai tad, kad mēs kaut kur dodamies, ir nepieciešama drosme. Kautrība, bailes no iespējamās cilvēku reakcijas, kā arī pārliecības trūkums par savām spējām var traucēt droši izteikties. Taču arī šajā ziņā mēs varam mācīties no apustuļa Pāvila. ”Mēs mūsu Dievā smēlāmies drosmi lielā cīņas priekā sludināt jums Dieva evanģeliju,” viņš rakstīja. (1. Tesaloniķiešiem 2:2.) Paļaudamies uz Jehovu, Pāvils spēja paveikt to, ko pats saviem spēkiem nekad nespētu.

Lūgšanas palīdzēja arī Šerijai, kādai kristietei, smelties drosmi un izmantot iespēju sludināt neformāli. Reiz, kad Šerija uz ielas gaidīja vīru atgriežamies no kādas tikšanās, viņa pamanīja, ka turpat netālu uzkavējas vēl kāda sieviete. ”Sirdij strauji sitoties, es lūdzu Jehovam drosmi,” atceras Šerija. Kad Šerija jau devās pie sievietes, pie tās pēkšņi piegāja baptistu mācītājs. To Šerija nebija gaidījusi. Viņa vēlreiz vērsās lūgšanā pie Jehovas un sludināja viņiem abiem. Sieviete labprāt pieņēma piedāvāto literatūru un  piekrita satikties vēlreiz. Kad mēs izmantojam iespējas sludināt, mēs varam paļauties uz Jehovu, ka viņš mums palīdzēs droši runāt ar citiem.

Kad mācām citus

Ir svarīgi, lai mēs varētu runāt droši un ar pārliecību, kad mācām citus. Par vīriešiem, kas draudzē ”krietni veic kalpošanas darbu”, Bībelē teikts: ”[Tie] iegūst godājamu stāvokli un pārliecību droši sludināt ticībā, kas pamatota Kristū Jēzū.” (1. Timotejam 3:13, JDV.) Viņi iegūst pārliecību droši runāt, ja paši dara to, ko māca citiem. Tā rīkodamies, viņi aizsargā un stiprina draudzi.

Ja cilvēkam ir pamats runāt droši un ar pārliecību, viņa padomam ir lielāks spēks un pastāv lielāka iespēja, ka citi to ievēros. Padoma uzklausītāji jūtas uzmundrināti, jo redz, ka runātājs pats dara to, ko māca, nevis ir samulsuši, tāpēc, ka padomdevējs rīkojas pretēji sacītajam. Garīgi nobrieduši kristieši, kas ar pārliecību var pamācīt citus, var ”atgriezt.. uz pareiza ceļa” ticības biedru, kas ir kļūdījies, pirms situācija ir kļuvusi ļoti nopietna. (Galatiešiem 6:1.) Turpretī cilvēks, kas pats nav labs piemērs, var vilcināties dot padomu, jo apzinās, ka viņam nav morālu tiesību pamācīt citus. Bet šāda vilcināšanās var izraisīt traģiskas sekas.

Runāt droši nenozīmē būt kritiskiem, nepiekāpīgiem un uzspiest citiem savu viedokli. Piemēram, izteikdams mudinājumu Filemonam, Pāvils tam vēstulē rakstīja: ”Es.. mīlestībā tevi lūdzu.” (Filemonam 8, 9.) Filemons, visticamāk, paklausīja Pāvila vārdiem. Ir svarīgi, lai jebkura padoma pamatā, kuru dod draudzes vecākais, būtu mīlestība.

Runāt brīvi ir svarīgi ne tikai tad, kad jādod padoms. Pāvils draudzei Korintā rakstīja: ”Man ir pilnīga uzticība uz jums, es esmu lepns uz jums.” (2. Korintiešiem 7:4.) Pāvils nekavējās izteikt pelnītu uzslavu saviem brāļiem un māsām. Kaut gan viņš labi zināja ticības biedru trūkumus, mīlestības mudināts, viņš pievērsa uzmanību to labajām īpašībām. Mūsdienās kristiešu draudzes tāpat tiek stiprinātas, kad draudzes vecākie neskopojas ar uzslavām un uzmundrina brāļus un māsas.

Lai sekmīgi mācītu citus, visiem kristiešiem ir svarīgi runāt droši un ar pārliecību. Šerija, par kuru bija stāstīts iepriekš, vēlējās pamudināt savus bērnus skolā sludināt. ”Kaut gan es biju audzināta patiesībā, es  ļoti reti biju sludinājusi skolā,” viņa atzīst. ”Un es tikpat kā nesludināju neformāli. Es jautāju sev: kādu gan piemēru es rādu saviem bērniem?” To pārdomājusi, Šerija centās vairāk sludināt neformāli.

Citi vēro mūsu darbus un pamana, ja mēs paši nedarām to, ko mācām. Tāpēc centīsimies panākt, lai mūsu darbi saskanētu ar mūsu vārdiem un mēs ar pārliecību varētu mācīt citus!

Kad lūdzam Dievu

Runāt atklāti un droši ir īpaši svarīgi tad, kad lūdzam Jehovu. Mēs droši varam atklāt Jehovam visu, kas mums ir uz sirds, ne mirkli nešauboties, ka viņš dzird mūsu lūgšanas un atbildēs uz tām. Tas mums ļauj izjust siltas un ciešas attiecības ar mūsu debesu Tēvu. Mums nekad nevajadzētu domāt, ka esam pārāk nenozīmīgi, lai vērstos pie Jehovas. Bet ja nu mūs nomāc vainas apziņa par kādu vājību vai grēku? Vai mēs joprojām varam brīvi vērsties pie Visuma Valdnieka?

Jēzus ir mūsu Augstais priesteris — tas ir viens no iemesliem, kāpēc arī šādā situācijā mēs ar paļāvību varam lūgt Dievu. Vēstulē ebrejiem, 4. nodaļas 15. un 16. pantā, ir teikts: ”Mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.” Šādu iespēju mums ir devusi Jēzus nāve un tas, ka viņš tagad ir Augstais priesteris.

Ja mēs no sirds cenšamies paklausīt Jehovam, mums nav iemesla šaubīties, ka viņš mūs uzklausīs. Apustulis Jānis rakstīja: ”Mīļie, kad mūsu sirds nepazudina mūs, tad mums ir paļāvība uz Dievu, un visu, ko mēs lūdzam, to saņemam no viņa, jo mēs turam viņa baušļus un darām to, kas viņam patīkams.” (1. Jāņa 3:21, 22.)

Brīvi lūgt Jehovu nozīmē, ka mēs viņam varam atklāt itin visu. Lai kas mūs uztrauktu, lai kādas bailes un raizes mēs izjustu, mēs varam stāstīt par tām Jehovam paļāvībā, ka viņš vienmēr uzklausīs mūsu sirsnīgās lūgšanas. Pat ja mēs esam izdarījuši nopietnu grēku, bet no sirds to nožēlojam, vainas sajūtai nevajadzētu mūs kavēt lūgt Dievu.

Iespēja runāt droši un bez bailēm ir vērtīga dāvana. Tā mums ļauj slavēt Dievu, kad sludinām un mācām citus, kā arī tuvoties Dievam lūgšanās. Tāpēc neatmetīsim ”savu cerības drosmi, tai ir liela alga” — mūžīga dzīve! (Ebrejiem 10:35.)

[Attēls 13. lpp.]

Apustulis Pāvils runāja ar drosmi

[Attēli 15. lpp.]

Lai sekmīgi mācītu citus, jārunā droši un ar pārliecību

[Attēls 16. lpp.]

Lūdzot Dievu, ir svarīgi runāt droši un atklāti