Ko nevar iekrāt, tas jālieto prātīgi

”LAIKS ir nauda.” Šie vārdi ir kļuvuši par parunu. Taču patiesībā laiks ļoti atšķiras gan no naudas, gan no citām lietām. Laiku nevar iekrāt priekšdienām, kā var iekrāt naudu, pārtiku, degvielu un daudz ko citu. Ja kāds censtos iekrāt laiku, to neizmantojot, tas būtu velti. Kas notiktu, ja cilvēks astoņas stundas diennaktī gulētu, bet pārējo laiku mēģinātu sataupīt, nedarīdams neko? Dienas beigās neizmantotās stundas būtu zudušas uz mūžiem.

Laiku var salīdzināt ar lielu, strauju upi. Tā vienmēr plūst uz priekšu, to nevar apstādināt, un tāpat nav iespējams lietderīgi izmantot ikvienu tajā esošo ūdens pilīti. Upju krastos jau pirms daudziem gadsimtiem sāka būvēt dzirnavas, un ar plūstošā ūdens spēku grieza dzirnakmeņus, darbināja zāģus, sūkņus un veserus. Tieši tāpat būtu jārīkojas ar laiku — tas jāizmanto, lai paveiktu kaut ko labu. Diemžēl mums ceļā bieži vien stājas divi šķēršļi, kas jāiemācās pārvarēt. Viens šķērslis ir paradums visu atlikt uz vēlāku laiku, otrs — neprasme atbrīvoties no tā, kas ir lieks. Vispirms apskatīsim pirmo šķērsli.

Neatlikt uz pēdējo brīdi!

Kāds sakāmvārds skan: ”Ko vari padarīt šodien, to neatstāj uz rītu.” Taču dažiem patīk to pārfrāzēt: ”Neatstāj uz rītu to, ko vari atlikt uz nākamo nedēļu.” Šie cilvēki grūtus darbus parasti mēdz atlikt uz vēlāku laiku. Tiklīdz apziņa, ka kaut kas ir jāizdara, sāk radīt spriedzi, viņi nospriež, ka paveiks darbu vēlāk, un priecājas par brīvo laiku, kas viņiem ir uzradies, — bet tikai līdz brīdim, kad ūdens jau smeļas mutē.

Reizēm, protams, mums kāds darbs vai pat visi darbi ir jāatliek tāpēc, ka jūtamies pārguruši, emocionāli iztukšoti vai esam saslimuši. Turklāt ikvienam cilvēkam laiku pa laikam ir vajadzīga atslodze. Šajā ziņā pat Jēzus nebija izņēmums: viņš ļoti daudz laika veltīja kalpošanai, bet viņš atvēlēja laiku arī sev un saviem mācekļiem. (Marka 6:31, 32.) Atelpa ir vajadzīga visiem, taču paradums grūti paveicamus uzdevumus atlikt līdz pēdējam brīdim ir kaut kas cits — tas nāk par ļaunu pašam.

Iedomāsimies šādu situāciju. Vidusskolniecei līdz matemātikas eksāmenam ir palikušas trīs nedēļas, un viņai ir jāatkārto ļoti daudz vielas, jāpārskata daudz pierakstu un grāmatu. Tas viņu dara nervozu. Viņai liekas, ka būtu vieglāk mācīšanos atlikt uz vēlāku  laiku, un viņa tā arī dara — viņa nevis mācās, bet skatās televīziju. Iet diena pēc dienas, un viņa mācības tikai atliek un atliek. Beidzot pēdējā vakarā pirms eksāmena, kad citas izejas vairs nav, viņa apsēžas pie galda un sāk lasīt savus pierakstus un grāmatas.

Stundas skrien, pārējie mājinieki jau guļ, bet meitene pūlas iegaumēt kaudzi vienādojumu ar kosinusiem un kvadrātsaknēm. Nākamajā dienā skolā viņa nevar atrisināt eksāmena uzdevumus, jo ir pārgurusi un nespēj koncentrēties. Viņa dabū sliktu atzīmi un nenoliek eksāmenu. Meitenei viss ir atkal jāmācās no jauna, lai viņa nepaliktu uz otru gadu.

Šai skolniecei vilcināšanās maksāja dārgi. Bet ir kāds Bībeles padoms, kas palīdz izvairīties no šādām situācijām. ”Raugaities nopietni uz to, kā dzīvojat: nevis kā negudri, bet kā gudri; izmantojiet laiku,” rakstīja apustulis Pāvils. (Efeziešiem 5:15, 16.) Protams, kad Pāvils rosināja kristiešus gudri izmantot laiku, viņš runāja par to, ka pirmām kārtām laiks jāizmanto garīgai darbībai, taču viņa padoms var derēt daudzās un dažādās situācijās. Tā kā parasti mums ir iespēja izlemt, kad veikt konkrēto darbu, mēs darbu paveiksim labāk un ātrāk, ja atradīsim vispiemērotāko laiku tā sākšanai. Tad varēs teikt, ka mēs dzīvojam ”gudri”, kā bija norādīts iepriekšminētajos Bībeles pantos.

Kad skolniecei bija jāgatavojas eksāmenam? Tas bija jādara jau labu laiku iepriekš, — piemēram, ja viņa katru vakaru apmēram piecpadsmit minūtes būtu veltījusi materiāla atkārtošanai, viņa līdz eksāmenam droši vien būtu paspējusi apskatīt visu. Tad viņai nebūtu bijis jānopūlas pēdējā vakarā un naktī, kad prātīgāk būtu bijis gulēt. Uz eksāmenu viņa ierastos atpūtusies un pilnībā sagatavojusies, un viņai būtu labas izredzes to nokārtot.

Tātad, ja mums uzdod kādu darbu, mums jāapsver, kad ir vislabākais laiks tā veikšanai, un bez vilcināšanās jāķeras tam klāt. Tā mēs izvairīsimies no bēdīgām sekām, ko izraisa darba atlikšana uz pēdējo brīdi, un jutīsim gandarījumu par labi paveiktu darbu. Īpaši svarīgi tā rīkoties ir tad, ja mums uzticētais uzdevums ir saistīts ar citiem cilvēkiem, piemēram, ja mums kaut kas ir uzdots kristiešu draudzē.

Atbrīvoties no tā, kas lieks

Kā bija minēts raksta sākumā, otrs, kas jāiemācās, lai gudri izmantotu dārgo laiku, ir atbrīvoties no visa liekā. Mēs labi zinām, ka mantas prasa laiku un, jo vairāk mantu mums ir, jo vairāk laika tās prasa. Ir vajadzīgs laiks, lai tās kārtotu, tīrītu un uzturētu labā stāvoklī. Ja strādājam telpās, kur visi kakti ir piebāzti un visas virsmas apkrautas, mums paiet vairāk laika un darbu paveikt ir grūtāk nekā tad, ja darbu veicam telpās, kur ir pietiekami daudz brīvas vietas. Turklāt, jo vairāk mantu uzkrājas, jo vairāk laika paiet, lai atrastu vajadzīgo.

Telpu uzkopšanas speciālisti uzsver, ka cilvēki mājas tīrīšanā gandrīz pusi laika iznieko,  ”pārcilājot priekšmetus no vienas vietas uz otru, līkumojot ap tiem un bīdot tos malā”. Citās dzīves jomās situācija droši vien ir līdzīga. Tātad, ja mēs gribam labāk izmantot savu laiku, mums jāpievērš uzmanība tam, kas mums apkārt. Vai telpas ir pieblīvētas ar dažādiem priekšmetiem, kas traucē brīvi kustēties un, galvenais, laupa mūsu dārgo laiku? Ja tā ir, tad vispirms mums jāievieš kārtība un jāatbrīvojas no tā, kas lieks.

Diemžēl tas ne vienmēr ir viegli. Daudziem ir grūti izmest ārā mīļas, bet nevajadzīgas lietas — tas šķiet gandrīz tāpat kā zaudēt tuvu draugu. Bet kā izlemt, ko paturēt un ko mest laukā? Daži dara tā: ja viņi kaut ko vienu gadu nav lietojuši, viņi no tā atbrīvojas. Bet ja nu, pārskatot mantas, arī pēc gada ir grūti no kādas šķirties? Tad to var nolikt kādā tālākā plauktā vēl uz pusgadu, un, ja arī pēc pusgada tā nebūs lietota, no tās atteikties noteikti būs vieglāk. Mūsu mērķis ir likvidēt pārblīvētību un līdz ar to labāk izmantot savu laiku.

Protams, nav runa par lieko tikai mājās vai darba vietā. Jēzus pieminēja, ka ”šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība” var nomākt Dieva vārdus un tad cilvēks vairs ”nenes augļus”, kas saistīti ar labo vēsti. (Mateja 13:22.) Kāds varbūt ir tik ļoti aizņemts ar darbiem un dažādu mērķu realizēšanu, ka viņam ir grūti atrast laiku pašam svarīgākajam — tam, kas ir saistīts ar Dievu. Šāda cilvēka garīgums sāk vājināties, un galu galā var izrādīties, ka viņš zaudē iespēju dzīvot Dieva apsolītajā jaunajā pasaulē, kur būs neierobežoti daudz laika darīt to, kas cilvēkiem patīk un sagādā viņiem prieku. (Jesajas 65:17—24; 2. Pētera 3:13.)

Vai arī jūs pastāvīgi cīnāties ar laika trūkumu un jums liekas, ka ir jāpaspēj viss — jāiet uz darbu, jātīra māja, jāapkopj automašīna, jānodarbojas ar vaļasprieku, jādodas ceļojumos, jāvingro, jāiet ciemos un vēl jādara gūzma citu lietu? Iespējams, tad būtu jāpadomā, kā atbrīvoties no tā, kas atņem laiku Dieva pielūgsmei.

Mēdz teikt: ”Laiks negaida.” Laiks patiešām neapturami plūst uz priekšu kā varena upe. To nevar pagriezt atpakaļ un nevar iekrāt priekšdienām — ja tas ir pagājis, tas ir zudis uz mūžiem. Bet, ņemot vērā dažus vienkāršus Bībeles principus un sekojot rakstā minētajiem praktiskajiem ieteikumiem, mēs spēsim izmantot laiku lietderīgi un rūpēties par svarīgāko, kam būs vērtība mūžīgi ”Dievam par godu un slavu”. (Filipiešiem 1:10, 11.)

[Attēls 8., 9. lpp.]

Tāpat kā upes straumi, arī laiku var izmantot labiem darbiem

[Attēls 9. lpp.]

Kad meitenei bija jāgatavojas eksāmenam?

[Attēls 10. lpp.]

Darbs nekārtīgā un pieblīvētā telpā paņem daudz laika un spēka