Viens, bet ne vientuļš

DAUDZI sirmgalvji, kurus nomāc vecuma nespēks, jūtas nošķirti no sabiedrības. Taču to nevarēja teikt par Fernānu Rivarolu, kura mūža pavediens pārtrūka 95 gadu vecumā Ženēvā (Šveice). Fernāna sieva bija mirusi un meitai bija sava ģimene, tāpēc viņš dzīvoja viens. Kaut arī lielāko daļu laika Fernāns bija spiests pavadīt mājās, viņš nejutās ieslēgts četrās sienās. Viņš bieži sēdēja dzīvojamā istabā pie galda un zvanīja cilvēkiem, lai runātu ar tiem par garīgām tēmām.

Fernāna notikumiem bagātajā dzīvē bija periods, kad viņš tiešām atradās ieslodzījumā. 1939. gadā, kad Fernāns ar sievu kļuva par aktīviem Jehovas lieciniekiem, Eiropā izcēlās Otrais pasaules karš. Viņš bija apņēmības pilns turēties pie sava uz Bībeli balstītā lēmuma nedarīt nevienam ļaunu. Savas pārliecības dēļ Fernāns zaudēja darbu un izcieta vairākus cietumsodus. Kopumā piecarpus gadus viņš bija nošķirts no sievas un mazās meitiņas.

Atcerēdamies to laiku, Fernāns reiz stāstīja: ”Daudziem šķita, ka es atstāju stabilu darbu un pametu sievu un meitiņu pavisam bezpalīdzīgas. Mani nicināja un izturējās pret mani kā pret noziedznieku. Tomēr, domājot par tiem grūtajiem gadiem, es pirmām kārtām atceros, kā Jehova mums palīdzēja un mūs atbalstīja. Kopš tiem notikumiem ir pagājis ilgs laiks, bet mana paļāvība uz Jehovu ir tikpat stipra kā toreiz.”

Stiprā ticība mudināja šo kristieti stāstīt citiem par Bībelē rodamo cerību. Ja ar kādu cilvēku pa telefonu bija izvērsusies laba saruna, viņš tam nosūtīja bībelisku literatūru. Vēlāk Fernāns vēlreiz piezvanīja, lai uzzinātu, kā cilvēkam ir paticis lasītais. Dažreiz Fernāns saņēma pateicības vēstules no cilvēkiem, kam bija sludinājis, un tad viņš jutās ļoti iepriecināts.

Iespējams, arī jums kādu dienu var piezvanīt kāds kristietis, kas līdzinās Fernānam. Kāpēc gan neuzklausīt, ko šis cilvēks vēlas jums teikt? Jehovas liecinieki ar lielāko prieku paskaidro, kam viņi tic.