Mūsu cīņa par ticību
Dzīvesstāsts
Mūsu cīņa par ticību
Pastāstījis Rolfs Brigemeiers
Pirmā vēstule, ko saņēmu ieslodzījumā, bija no kāda drauga: viņš rakstīja, ka mana māte un jaunākie brāļi — Pēters, Johens un Manfrēds — arī ir apcietināti. Tātad abas jaunākās māsas brīvībā bija palikušas vienas pašas, bez vecākiem un bez brāļiem. Kāpēc Austrumvācijas varas iestādes vajāja mūsu ģimeni? Kas mums palīdzēja saglabāt savu ticību?
MŪSU mierīgo bērnību satricināja Otrais pasaules karš, un mēs paši savām acīm redzējām kara nežēlību. Tētis iestājās vācu armijā un vēlāk nomira gūstā. Berta, mana māte, palika viena ar sešiem bērniem vecumā no viena līdz sešpadsmit gadiem.
Māte pilnīgi vīlās savā baznīcā, un tāpēc viņa vairs neko negribēja dzirdēt ne par Dievu, ne par reliģiju. Bet tad 1949. gadā kādu dienu pie mūsu mājas durvīm piezvanīja maza auguma sieviete, kas vēlējās mums pastāstīt par Dieva Valstību. Viņu sauca Ilze Fuksa. Viņas uzdotie jautājumi un loģiskie argumenti ierosināja mātes interesi, un māte sāka mācīties Bībeli. Bībeles zināšanas viņai beidzot deva cerību.
Mēs, brāļi, sākumā pret Bībeles solījumiem izturējāmies diezgan skeptiski. Agrāk skaistus solījumus bija devuši nacisti, pēc tam mēs tos dzirdējām no komunistiem, taču nekas no solītā nebija piepildījies, tāpēc mēs nekādiem solījumiem vairs negribējām ticēt. Bet, kad mēs uzzinājām, ka Jehovas liecinieki ir atteikušies atbalstīt karu un savas nostājas dēļ ir tikuši ieslodzīti koncentrācijas nometnēs, mēs ieinteresējāmies. Nākamajā gadā māte, Pēters un es kristījāmies.
Jaunākais brālis Manfrēds arī kristījās, bet acīmredzot Bībeles patiesība viņa sirdī nebija iesakņojusies pietiekami dziļi. 1950. gadā Vācijas Demokrātiskajā Republikā Jehovas liecinieku
darbība tika aizliegta, un, kad valsts drošības dienests Stasi lika atklāt, kur notiek mūsu sapulces, Manfrēds to pastāstīja. Tāpēc vēlāk tika arestēti mana māte un divi pārējie brāļi.Kalpošana Dievam aizlieguma laikā
Aizlieguma dēļ Bībeles literatūra Austrumvācijā bija jāieved slepeni, un es biju viens no tās kurjeriem. Mans uzdevums bija paņemt literatūru Berlīnes rietumu daļā, kur tā nebija aizliegta, un dabūt pāri robežai. Vairākas reizes man izdevās izvairīties no policijas, bet 1950. gada novembrī mani tomēr notvēra un arestēja.
Drošībnieki mani ievietoja pazemes kamerā bez logiem, caurām naktīm mani pratināja un pat sita, bet dienas laikā man neļāva gulēt. Man nebija nekāda kontakta ar ģimenes locekļiem līdz pat nākamā gada martam, kad mani tiesāja un uz tiesas sēdi ieradās māte, Pēters un Johens. Man piesprieda sešus gadus cietumsoda.
Pēteru, Johenu un māti arestēja pēc sešām dienām. Par manu māsu Hannelori, kurai toreiz bija 11 gadu, sāka rūpēties kāda cita Jehovas lieciniece, bet septiņgadīgo Sabīni pie sevis paņēma mūsu tante. Drošībnieki pret māti un maniem brāļiem izturējās kā pret bīstamiem noziedzniekiem. Viņiem pat atņēma kurpju auklas un nopratināšanās neļāva sēdēt. Gan mātei, gan Pēteram, gan Johenam piesprieda sešus gadus cietumsoda.
1953. gadā man un vēl dažiem ieslodzītajiem Jehovas lieciniekiem lika piedalīties militāra lidlauka būvē, bet mēs atteicāmies to darīt. Par sodu mūs uz 21 dienu ievietoja izolatorā, kur mums nebija jāstrādā, bet arī neļāva saņemt vēstules un izsniedza pavisam niecīgu ēdiena porciju. Dažas kristīgās māsas no savas trūcīgās uztura devas atlicināja maizi un slepeni nogādāja mums, un tā es iepazinos ar Anniju. Viņa tika atbrīvota no ieslodzījuma 1956. gadā, es 1957. gadā, un tad mēs apprecējāmies. Gadu pēc kāzām mums piedzima meitiņa, ko nosaucām par Ruti. Apmēram tajā laikā apprecējās arī Pēters, Johens un Hannelore.
Apmēram trīs gadus pēc manas atbrīvošanas mani no jauna apcietināja. Stasi virsnieks mani aģitēja kļūt par viņu ziņotāju un centās mani pārliecināt: ”Brigemeier, esiet jel prātīgs! Jūs zināt, ko nozīmē cietums, un mēs negribam, lai jums tas viss būtu jāizcieš vēlreiz. Jūs varat palikt savā ticībā, lasīt, ko jūs gribat, un pēc savas patikas stāstīt citiem par Bībeli. Mēs tikai gribam zināt visu, kas pie jums notiek. Padomājiet par sievu un savu mazo meitiņu!” Šie pēdējie vārdi man iedūra kā ar nazi, taču es skaidri apzinājos: ja būšu cietumā, Jehova parūpēsies par manu ģimeni, turklāt vēl labāk, nekā es to spētu. Tieši tā arī notika.
Anniju centās piespiest strādāt pilnu slodzi, lai viņai būtu jādod meita pieskatīt
citiem cilvēkiem, bet viņa atteicās to darīt. Annija izvēlējās darbu naktī, lai pa dienu varētu būt kopā ar Ruti. Arī mūsu garīgie brāļi un māsas ļoti rūpējās par manu ģimeni, kamēr es gandrīz sešus gadus atkal pavadīju cietumā, un dāvināja manai sievai tik daudz ko, ka viņa pat varēja daļu atdāvināt citiem, kam tas bija vajadzīgs.Kā cietumā mēs saglabājām ticību
Cietumā mani kameras biedri, Jehovas liecinieki, ļoti vēlējās uzzināt, kas jauns pa šo laiku ir izdots. Es biju priecīgs, ka biju rūpīgi lasījis Sargtorni un gājis uz visām sapulcēm, un tāpēc varēju visā uzzinātajā dalīties ar saviem garīgajiem brāļiem un uzmundrināt viņus.
Kad mēs cietumsargiem palūdzām, lai mums iedotu Bībeli, mums atbildēja: ”Iedot Jehovas lieciniekam Bībeli ir tikpat bīstami kā ieslodzītam kramplauzim iedot mūķīzeri.” Brāļi katrai dienai izvēlējās vienu Bībeles pantu, ko centās darīt citiem zināmu ikdienas pusstundu ilgajās pastaigās pa cietuma pagalmu. Dienas pants mums bija svarīgāks nekā pati izkustēšanās svaigā gaisā. Kaut gan šajās pastaigās mums bija jāturas piecu metru attālumā citam no cita un bija aizliegts sarunāties, tomēr mēs allaž izdomājām, kā pavēstīt dienas pantu pārējiem. Pēc tam, nonākuši atpakaļ kamerās, mēs atstāstījām cits citam, ko nu kuram bija izdevies dzirdēt, un tā mēs apspriedām dienas pantu.
Diemžēl kāds ziņotājs mūs nodeva, un mani ievietoja viennīcā. Līdz tam es biju iemācījies no galvas jau vairākus simtus Bībeles pantu, un tas man ļoti palīdzēja, jo, pārdomājot dažādus, ar Bībeli saistītus jautājumus, varēju izturēt dienu vienmuļību. Pēc tam mani pārcēla uz citu cietumu, kur ievietoja vienā kamerā ar diviem citiem Jehovas lieciniekiem. Sargs, mums par lielu prieku, iedeva Bībeli, un pēc pusgada, pavadīta viennīcā, es atkal varēju ar ticības biedriem pārrunāt dažādas Bībeles tēmas.
Lūk, kā mans brālis Pēters aprakstīja, kas viņam palīdzēja izturēt, kad viņš bija ieslodzīts kādā citā cietumā: ”Es iztēlojos dzīvi jaunajā pasaulē un pastāvīgi centos domāt par kaut ko tādu, kas saistīts ar Bībeli. Mēs, Jehovas liecinieki, centāmies saglabāt stipru savu ticību, uzdodot cits citam jautājumus par dažādiem Bībeles pantiem. Dzīve nebija viegla. Reizēm divpadsmit kvadrātmetru lielā kamerā bija ievietoti veseli vienpadsmit cilvēki, un šādā šaurībā mums bija gan jāēd, gan jāguļ, gan jāmazgājas, gan jākārto dabiskās vajadzības. Nervi mums bija uzvilkti kā stīgas.”
Savukārt mans brālis Johens stāstīja: ”Es ieslodzījumā dziedāju Jehovam slavas dziesmas, kuras vien varēju atcerēties, un ik dienas pārdomāju kādu no Bībeles pantiem, kurus biju iemācījies no galvas. Pēc atbrīvošanas es turējos pie līdzīgas kārtības un ik dienas kopā ar ģimeni lasīju dienas pantu un tā komentāru. Tāpat mēs regulāri gatavojāmies visām sapulcēm.”
Māti atbrīvo no cietuma
Kad māte bija pavadījusi cietumā nedaudz vairāk kā divus gadus, viņu atbrīvoja. Viņa izmantoja brīvību, lai mācītu Hannelorei un Sabīnei Bībeli un veidotu stipru pamatu viņu abu ticībai. Māte viņām mācīja, kā izturēt ticības pārbaudījumus skolā. Hannelore atceras: ”Mēs neraizējāmies par to, ko varētu pieredzēt savas stingrās nostājas dēļ, jo mājās mēs saņēmām lielu atbalstu. Tā kā mums bija tik stipra ģimene, visas grūtības bija pārvaramas.”
Ko vēl viņas darīja? Hannelore stāsta: ”Mēs gādājām, lai brāļiem cietumā būtu, ko lasīt, un ar maziem burtiņiem pārrakstījām uz vaskpapīra visus Sargtorņa rakstus. Pēc tam mēs ietinām šīs lapas mitrumnecaurlaidīgā papīrā un iebāzām starp žāvētām plūmēm, ko sūtījām uz cietumu ikmēneša pārtikas paciņā. Kā mēs priecājāmies, uzzinot, ka plūmes ir bijušas ”ļoti garšīgas”! Mēs bijām tik ļoti aizņemtas ar šo darbu, ka, jāatzīst, mums tas likās brīnišķīgs laiks.”
Dzīve aizlieguma laikā
Par to, kā notika Jehovas liecinieku sapulces Austrumvācijā, Pēters stāsta: ”Mēs rīkojām sapulces privātmājās, tikāmies mazās grupās, uz sapulcēm ieradāmies ar noteiktiem starplaikiem un tieši tāpat gājām no tām prom. Katrā sapulcē tika norunāts, kur un kad notiks nākamā
sapulce, un mēs to pavēstījām cits citam ar iepriekš norunātu signālu un zīmīšu palīdzību, jo vienmēr pastāvēja iespēja, ka Stasi kaut kur telpā ir ievietojusi noklausīšanās ierīces.”Hannelore pieminēja vēl kaut ko interesantu: ”Reizēm mēs saņēmām kongresu audioierakstus, un tas nozīmēja, ka ir gaidāma priecīga sapulce, jo tad mūsu grupiņa vairākas stundas varēja klausīties runas par Bībeli. Lai gan mēs nevarējām redzēt cilvēkus, kas teica kongresa runas, mēs tās uzmanīgi klausījāmies un svarīgāko pierakstījām.”
Par to, kā tika nodrošināta Bībeles literatūra, Pēters stāsta: ”Mūsu kristīgie brāļi citās valstīs veltīja lielas pūles tam, lai mūs apgādātu ar literatūru par Bībeli. Pēdējos desmit gadus pirms Berlīnes mūra krišanas mēs saņēmām īpaši mums izdotas maza izmēra publikācijas. Daudzi rietumu brāļi riskēja ar savu automašīnu, naudu un pat brīvību, lai ievestu Austrumvācijā mums nepieciešamo garīgo literatūru. Piemēram, reiz mēs visu vakaru gaidījām atbraucam kādu Jehovas liecinieku ģimeni, bet tā neatbrauca. Pēc tam mēs uzzinājām, ka policija bija atradusi šīs ģimenes vesto literatūru un konfiscējusi tās automašīnu. Par spīti briesmām, mums nekad pat prātā nenāca pārtraukt savu darbību, lai pašiem būtu mierīgāka dzīve.”
Mans jaunākais brālis Manfrēds, kas 1950. gadā mūs nodeva, pēc kāda laika tomēr atguva ticību. Lūk, ko viņš stāsta: ”Pēc pāris ieslodzījumā pavadītiem mēnešiem es pārcēlos uz Rietumvāciju un atstāju Bībeles patiesību. Austrumvācijā es atgriezos 1954. gadā, un nākamajā gadā es apprecējos. Jau drīz vien mana sieva pieņēma Bībeles patiesību, un 1957. gadā viņa kristījās. Mani sāka mocīt sirdsapziņa, un ar sievas palīdzību es atgriezos draudzē.”
Kā viņu uzņēma? Manfrēds ar prieku atceras: ”Kristīgie brāļi, kas mani pazina jau no tiem laikiem, kad es vēl nebiju atstājis patiesību, pieņēma mani atpakaļ ar lielu sirsnību un mīlestību, it kā nekas nebūtu noticis. Bija brīnišķīgi, ka viņi, mani ieraugot, smaidīja un mani apkampa. Es esmu tik priecīgs, ka man atkal ir labas attiecības ar Jehovu un brāļiem.”
Garīgā cīņa turpinās
Ikvienam mūsu ģimenes loceklim ir bijis jāizcīna smaga cīņa par savu ticību. Mans brālis Pēters teica: ”Tagad ir ļoti jāpretojas tendencei dzīties pēc materiālistiskiem mērķiem, un apkārt ir tik daudz kārdinājumu kā nekad agrāk. Agrākajos gados, kad mūsu reliģiskā darbība bija aizliegta, mēs bijām apmierināti ar to, kas mums ir. Nevienam neradās vēlēšanās pāriet uz citu draudzes grupu tikai personisku nesaskaņu dēļ, un neviens nežēlojās, ka sapulces vieta ir pārāk tālu vai sapulce notiek pārāk vēlu. Mēs bijām priecīgi par to vien, ka mums ir iespēja sanākt kopā, lai arī reizēm bija jāgaida līdz pat vienpadsmitiem vakarā, pirms pienāca tava kārta doties prom no sapulces vietas.”
1959. gadā mūsu māte kopā ar Sabīni, kurai toreiz bija 16 gadu, pārcēlās uz Rietumvāciju. Tā kā viņas abas vēlējās sludināt tur, kur ir liela vajadzība pēc sludinātājiem, organizācijas filiāle viņām ieteica apmesties Bādenes-Virtembergas
pilsētā Elvangenē. Mūsu māmiņa, par spīti sliktajai veselībai, bija ļoti dedzīga kalpošanā, un viņas iespaidā Sabīne, kad viņai apritēja 18 gadi, kļuva par pilnas slodzes sludinātāju jeb pionieri. Kad Sabīne apprecējās, māte, kurai tolaik bija 58 gadi, iemācījās vadīt automašīnu, lai varētu vairāk piedalīties sludināšanā, un viņa palika aktīva kalpošanā visu savu mūžu. Mūsu māte nomira 1974. gadā.Kā veidojās mana un Annijas dzīve pēc tam, kad es otru reizi biju apcietināts? Cietumā es pavadīju sešus gadus, un 1965. gadā mani izsūtīja uz Rietumvāciju, pat nepaziņojot par to manai ģimenei. Pēc kāda laika Annijai ar mūsu meitu Ruti izdevās atbraukt pie manis. Arī mēs vēlējāmies kalpot tur, kur ir ļoti vajadzīgi sludinātāji, tāpēc painteresējāmies par to organizācijas filiālē, un mums ieteica apmesties Bavārijas pilsētā Nerdlingenē. Tur uzauga mūsu meita Rute un otrais bērns Johanness. Annija kļuva par pionieri, un viņas labā priekšzīme pamudināja Ruti pēc skolas beigšanas arī uzsākt šo kalpošanu. Gan Rute, gan Johanness apprecējās ar pilnas slodzes sludinātājiem, un tagad viņiem pašiem ir bērni, bet mums ar Anniju — seši jauki mazbērni.
1987. gadā es izmantoju iespēju pensionēties priekšlaicīgi un, tāpat kā Annija, kļuvu par pionieri. Pēc trim gadiem mani uzaicināja uz Zeltersu piedalīties organizācijas filiāles paplašināšanā. Pēc tam mēs piedalījāmies Jehovas liecinieku kongresu nama celtniecībā Glauhavā — tas bija pirmais Jehovas liecinieku kongresu nams bijušās Austrumvācijas teritorijā. Kad tas bija pabeigts, mūs uzaicināja tur palikt, lai rūpētos par kongresu namu. Diemžēl veselības dēļ pēc kāda laika mums šis darbs bija jāatstāj, un mēs pārcēlāmies atpakaļ uz Nerdlingeni, kur dzīvo mūsu meita. Mēs ar Anniju joprojām esam pionieri.
Man par lielu prieku, visi mani brāļi un māsas un lielākā daļa manu radinieku joprojām kalpo mūsu brīnišķīgajam Dievam Jehovam. Gadu gaitā mēs esam sapratuši, cik svarīgi ir palikt garīgi stipriem, — tikai tā mēs varam izjust, cik patiesi ir vārdi, kas rakstīti 126. psalma 3. pantā: ”Tiešām, tas Kungs ir darījis lielas lietas, par to mēs priecājamies.”
[Attēls 13. lpp.]
Mēs ar Anniju mūsu kāzu dienā (1957. gads)
[Attēls 13. lpp.]
Mūsu ģimene 1948. gadā. Priekšā (no kreisās) Manfrēds, māmiņa, Sabīne, Hannelore, Pēters; aizmugurē pa kreisi es, pa labi Johens
[Attēli 15. lpp.]
Maza izmēra grāmata, iespiesta aizlieguma laikā, un ”Stasi” noklausīšanās ierīces
[Norāde par autortiesībām]
Forschungs- und Gedenkstätte NORMANNENSTRASSE
[Attēls 16. lpp.]
Mani brāļi, māsas un es tagad. Priekšā pa kreisi Hannelore, pa labi Sabīne, aizmugurē (no kreisās) es, Johens, Pēters un Manfrēds