Lasītāju jautājumi

Kāpēc Jehovas liecinieki neuzsauc tostus un nepievienojas citu tostiem, lai gan Bībelē par tostiem nekas nav teikts?

Tosta uzsaukšana pie vīna vai cita alkoholiska dzēriena glāzes ir sens un izplatīts paradums, kas ar dažādām variācijām pazīstams daudzās zemēs. Vietām ir pieņemts, ka, pievienojoties tostam, tiek saskandinātas glāzes. Tosta uzsaucējs parasti lūdz vai novēl kādam laimi, veselību, ilgu mūžu un tamlīdzīgi. Pārējie, kas pievienojas tostam, balsī pauž savu piekrišanu vai arī vienkārši paceļ glāzes un iedzer. Daudzi to uzskata tikai par nevainīgu paražu vai pieklājības izpausmi, tomēr pastāv nopietni iemesli, kāpēc Jehovas liecinieki nepiedalās tostu uzsaukšanā.

Protams, kristieši atturas no tostiem ne jau tāpēc, ka viņi nevēlētu citiem laimi un labu veselību. Pirmajā gadsimtā kristiešu vadošā padome kādu vēstuli draudzēm beidza ar vārdu, kuru var tulkot ar frāzēm ”Dzīvojiet veseli!” vai ”Esiet sveiki!”. (Apustuļu darbi 15:29.) Bībelē var arī lasīt, ka daži patiesā Dieva Jehovas kalpi vērsās pie cilvēku valdniekiem ar tādiem novēlējumiem kā ”Mans kungs.. lai dzīvo mūžīgi” un ”Lai dzīvo ķēniņš mūžīgi”. (1. Ķēniņu 1:31; Nehemijas 2:3.)

Bet kā ir cēlies paradums uzsaukt tostus? 1968. gada 1. janvāra Sargtornī (angļu val.), citējot vārdus no Britu enciklopēdijas 1910. gada izdevuma 13. sējuma 121. lappuses, bija rakstīts: ”Paraža uzdzert uz dzīvo veselību, visticamāk, ir cēlusies no sena reliģiska rituāla — iedzeršanas par godu dieviem un mirušajiem. Senie grieķi un romieši maltītes laikā mēdza izliet dzērienu, ziedodami to saviem dieviem, un svinīgos mielastos viņi dzēra par godu dieviem un mirušajiem.” Enciklopēdijā bija arī sacīts: ”Uzdzeršana uz dzīvo veselību, domājams, vienmēr ir bijusi cieši saistīta ar šīm upurēšanas rituāliem līdzīgajām dzeršanas paražām.”

Vai to pašu var teikt arī šodien? 1995. gadā izdotajā rokasgrāmatā International Handbook on Alcohol and Culture bija rakstīts: ”[Tostu uzsaukšana] ir laicīgs ieradums, kas, iespējams, palicis mantojumā no senajiem lejamo upuru ziedošanas rituāliem, kuros dieviem tika ziedots svēts šķidrums: asinis vai vīns apmaiņā pret vēlēšanās piepildījumu, atbildi uz lūgšanu, kas kodolīgi ietverta vārdos ”ilgu mūžu” vai ”uz jūsu veselību”.”

Protams, pats par sevi fakts, ka kāda priekšmeta, motīva vai paražas izcelsme ir saistīta ar senām viltus reliģijām vai arī tam ir zināma līdzība ar kaut ko šīm reliģijām raksturīgu, vēl nenozīmē, ka patiesā Dieva kalpiem tas noteikti ir nepieņemams. Var minēt tādu piemēru kā granātābols. Kādā autoritatīvā Bībeles enciklopēdijā ir teikts: ”Acīmredzot arī pagāniskās reliģijās granātābols tika izmantots par svētu simbolu.” Tomēr Dievs lika izrotāt augstā priestera tērpa apakšējo vīli ar granātāboliem, kas darināti no krāsainiem diegiem, un rotājumi granātābola formā greznoja arī Salamana uzceltā tempļa vara stabus. (2. Mozus 28:33; 2. Ķēniņu 25:17.) Pat laulību gredzenam savulaik ir bijusi reliģiska nozīme, taču mūsdienās vairākums cilvēku to nemaz nezina un uzskata laulību gredzenu vienīgi par apliecinājumu, ka tā valkātājs ir precējies.

Bet ko var teikt par vīna dzeršanas saistību ar reliģiskām darbībām? Piemēram, reiz Sihemas vīri, kas pielūdza Baalu, ”devās sava dieva namā, ēda un dzēra un lādēja Abimelehu” — Gideona dēlu. (Soģu 9:22—28.) Vai, jūsuprāt, uzticīgie Jehovas kalpi būtu dzēruši kopā ar viņiem, varbūt pat piesaucot dievišķu iejaukšanos par ļaunu Abimeleham? Aprakstīdams laikposmu, kad daudzi izraēlieši bija  sacēlušies pret Jehovu, pravietis Amoss sacīja: ”Tie apmetās pie ikkatra altāŗa uz ķīlātām drēbēm, un dzeŗ vīnu no notiesātiem savu dievu namā.” (Amosa 2:8, LB-26.) Vai patiesie Dieva kalpi būtu piedalījušies tādā rīcībā, vienalga, vai vīns tika izliets par upuri šiem dieviem vai tikai dzerts kaut kādā saistībā ar tiem? (Jeremijas 7:18.) Vai patiesie Dieva kalpi paceltu glāzi vīna un lūgtu dievišķu palīdzību vai laimīgu nākotni kādam cilvēkam?

Interesanti, ka Jehovas kalpi reizēm cēla uz augšu rokas un lūdza labu iznākumu kādā lietā. Taču viņi to darīja, vērsdamies pie patiesā Dieva. Bībelē var lasīt: ”Salamans nostājās Tā Kunga altāra priekšā.. Un viņš izplēta savas rokas pret debesīm, un viņš sacīja: ”Tu Kungs, Israēla Dievs, nav neviena tāda cita Dieva, kāds Tu esi.. [..] Ak klausi savas mītnes vietā debesīs, klausi un piedod.” (1. Ķēniņu 8:22, 23, 30.) Arī tad, kad ”Ezra slavēja to Kungu, ..visa tauta atbildēja: ”Amen! Amen!” paceldama uz augšu savas rokas; tad viņi noliecās un zemojās tā Kunga priekšā ar vaigu līdz zemei”. (Nehemijas 8:6; 1. Timotejam 2:8.) Nav šaubu, ka šie Dievam uzticīgie cilvēki necēla rokas pret debesīm, lai lūgtu svētību no kaut kāda laimes dieva. (Jesajas 65:11.)

Mūsdienās vairākums cilvēku, kas uzsauc tostus vai pievienojas tiem, droši vien nedomā, ka viņi lūdz atbildi vai svētību no kādas dievības, bet viņi nevar arī paskaidrot, kāpēc viņi ceļ savu glāzi uz augšu — pret debesīm. Tomēr fakts, ka lielākā daļa cilvēku neiedziļinās šajā jautājumā, nenozīmē, ka patiesiem kristiešiem būtu jāuzskata par savu pienākumu darīt tāpat kā viņiem.

Ir labi zināms, ka arī citos gadījumos Jehovas liecinieki atturas no žestiem un rīcības, pret ko vairākumam cilvēku nav nekādu iebildumu. Piemēram, daudzi ar īpašu žestu salutē tādam valsts simbolam kā karogam un neuzskata to par pielūgsmes aktu. Patiesie kristieši nevienam netraucē to darīt, bet viņi paši atturas no šādas rīcības. Zinādami, kad šāda ceremonija ir paredzēta, daudzi Jehovas liecinieki jau laikus apdomā, ko viņi varētu darīt, lai ar savu rīcību neaizvainotu citus. Taču viņi ir apņēmušies jebkurā gadījumā atturēties no patriotiskiem žestiem, jo tie nav saskaņā ar Bībeli. (2. Mozus 20:4, 5; 1. Jāņa 5:21.) Mūsdienās daudzi neuzskata, ka paradumam uzsaukt tostu būtu kāda reliģiska nozīme. Tomēr, kā tikko bija aplūkots, kristiešiem ir pamats nepiedalīties tostu uzsaukšanā, jo šīs tradīcijas izcelsme ir saistīta ar reliģiskām darbībām un tajā joprojām var saskatīt saikni ar vēršanos pēc svētības pie ”debesīm”, it kā meklējot pārcilvēcisku spēku palīdzību. (2. Mozus 23:2.)