Senie rakstveži un Dieva vārdi

EBREJU RAKSTI tika pabeigti piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras, un turpmākajos gadsimtos ebreju mācītie vīri, vispirms galvenokārt tā dēvētie soferi jeb rakstveži un vēlāk masoreti, rūpīgi glabāja un pārrakstīja Ebreju rakstu tekstus. Taču pašas vecākās Bībeles grāmatas ir uzrakstītas jau Mozus un Jozuas laikā, aptuveni tūkstoš gadu pirms soferu darbības sākuma. Materiāls, uz kura šie teksti bija rakstīti, bija samērā neizturīgs, un tātad rakstu tīstokļi noteikti daudzkārt tika pārrakstīti. Kas ir zināms par rakstveža amatu šajā agrīnajā vēstures posmā? Vai senajā Izraēlā bija prasmīgi pārrakstītāji?

Senākie Bībeles rokraksti, kas zināmi mūsdienās, ir Nāves jūras rokraksti, no kuriem daži ir datējami ar trešo un otro gadsimtu pirms mūsu ēras. ”Neviena vecāka Bībeles tekstu rokraksta mums nav,” paskaidro Tuvo Austrumu valodu un arheoloģijas speciālists profesors Alens Milards. Taču viņš norāda: ”Apkārtējo tautu kultūrā ir atrodamas liecības, kas ļauj spriest par to, kā strādāja senie rakstveži, un šīs zināšanas palīdz izvērtēt Ebreju rakstu tekstu un tā vēsturi.”

Seno rakstvežu amats

Mezopotāmijā jau pirms četriem gadu tūkstošiem tapa vēsturiski, reliģiski, juridiski, akadēmiski un literāri teksti. Pastāvēja dažādas rakstvežu skolas, un bez citām iemaņām skolnieki tajās apguva arī prasmi precīzi pārrakstīt tekstus. Mūsdienu zinātnieki ir konstatējuši, ka babiloniešu dokumentos, kas atkārtoti pārrakstīti pat tūkstoš gadu garumā, laika gaitā ir ieviesušās tikai niecīgas izmaiņas.

Rakstveža amats bija pazīstams ne tikai Mezopotāmijā, bet arī citos reģionos. Tuvo Austrumu arheoloģijas enciklopēdijā The Oxford Encyclopedia of Archaeology in the Near East teikts: ”Babiloniešu rakstvedis, kas dzīvoja otrā gadu tūkstoša vidū pirms mūsu ēras, droši vien būtu juties kā mājās jebkurā no daudzajiem pārrakstīšanas centriem, kas tolaik pastāvēja visā Mezopotāmijā, Sīrijā, Kanaānā un Ēģiptē.” *

Mozus laikā senajā Ēģiptē rakstvedis bija ļoti cienījama profesija. Rakstveži pastāvīgi nodarbojās ar dažādu tekstu pārrakstīšanu, un vairāk nekā četrtūkstoš gadu vecos ēģiptiešu kapeņu rotājumos ir attēloti rakstveži savā darbā. Iepriekš minētajā arheoloģijas enciklopēdijā par šiem senajiem rakstvežiem  sacīts: ”Līdz otrajam gadu tūkstotim p.m.ē. viņi bija radījuši literatūras kanonu, kurā atainojās Mezopotāmijas un Ēģiptes augstu attīstītā civilizācija, un bija iedibinājuši rakstvežu profesionālās ētikas kodeksu.”

Šis ”ētikas kodekss” prasīja, lai dokumenta pamattekstam tiktu pievienoti kolofoni — uzraksti, kuros bija norādīts pārrakstītāja vārds, plāksnītes īpašnieka vārds, datums, avots, no kura teksts pārrakstīts, rindiņu skaits un tamlīdzīga informācija. Ļoti bieži rakstvedis tekstam pievienoja arī frāzi: ”Pārrakstīts un pārbaudīts saskaņā ar oriģinālu.” Šie fakti liecina, ka senie pārrakstītāji precizitātei pievērsa ļoti lielu uzmanību.

Profesors A. Milards rakstīja: ”Ir redzams, ka bija izstrādāta noteikta pārrakstīšanas kārtība, kurā ietilpa teksta pārbaude un kļūdu labošana, kā arī metodes, kas palīdzēja neielaist kļūdas. Dažas no šīm metodēm, īpaši rindiņu un vārdu skaitīšana, vēlāk, agrīnajos viduslaikos, no jauna parādās masoretu tradīcijās.” Tātad Mozus un Jozuas laikā Tuvajos Austrumos jau pastāvēja rūpīgas un precīzas tekstu pārrakstīšanas tradīcijas.

Vai arī starp senajiem izraēliešiem bija kvalificēti tekstu pārrakstītāji? Ko liecina pierādījumi, kas atrodami pašā Bībelē?

Rakstveži senajā Izraēlā

Mozus tika audzināts kā faraona ģimenes loceklis. (2. Mozus 2:10; Apustuļu darbi 7:21, 22.) Pēc ēģiptologu atzinuma, tas nozīmē, ka viņš acīmredzot apguva ēģiptiešu rakstību un vismaz daļēji arī rakstveža iemaņas. Ēģiptologs Džeimss Hofmeiers savā grāmatā Israel in Egypt (Izraēls Ēģiptē) uzsver: ”Ir pamatots iemesls ticēt bībeliskajai tradīcijai, kas Mozum piedēvē prasmi reģistrēt notikumus, sastādīt ceļojuma piezīmes un veikt citus pierakstus.” *

Bībelē pieminēti arī citi senās Izraēla tautas pārstāvji, kas ir bijuši prasmīgi rakstveži.  Bībeles vēstures grāmatā The Cambridge History of the Bible sacīts, ka Mozus ”iecēla rakstīt pratējus ierēdņus.., lai tie pierakstītu lēmumus un kārtotu lietas”. Viens no Bībeles pantiem, uz kuriem balstoties grāmatā izdarīts šāds secinājums, ir 5. Mozus 1:15, kur teikts: ”Tad es [Mozus] izraudzīju jūsu cilšu vadītājus.., un es tos iecēlu jums par priekšniekiem un virsniekiem pār tūkstošiem, pār simtiem, pār piecdesmitiem un pār desmitiem, kā arī par uzraugiem jūsu ciltīm.” Kas bija šie uzraugi?

Senebreju vārds, kas tulkots ”uzraugi”, diezgan bieži ir lietots Bībeles pantos, kas attiecas uz Mozus un Jozuas laiku. Saskaņā ar dažādu senebreju valodas speciālistu skaidrojumu, šis vārds nozīmē ”sekretārs, kas veic pierakstus”, ”persona, kas kaut ko raksta vai reģistrē,” vai ”ierēdnis, kas pilda sekretāra pienākumus, palīdzot tiesnesim”. Spriežot pēc minētā vārda lietojuma Bībelē, senajā Izraēla tautā bija ievērojams skaits šādu sekretāru, kas izraēliešu vēstures agrīnajā posmā pildīja svarīgas administratīvas funkcijas.

Trešais rakstu mākslas pratēju piemērs senajā Izraēlā ir priesteri. Enciklopēdijā Encyclopaedia Judaica skaidrots, ka priesteriem ”bija jāprot lasīt un rakstīt, lai viņi varētu pildīt savus garīgos un laicīgos pienākumus”. Piemēram, Mozus bija pavēlējis Levija dēliem: ”Ik pa septiņiem gadiem.. tev būs šo bauslību skaļi priekšā lasīt visam Israēlam.” Priesteri kļuva par oficiālā bauslības noraksta glabātājiem, un vēlākie noraksti tika izgatavoti pēc priesteru rīkojuma un viņu pārraudzībā. (5. Mozus 17:18, 19; 31:10, 11.)

Bībelē var lasīt, kā tika izgatavots pirmais bauslības noraksts. Savas dzīves pēdējos mēnešos Mozus vērsās pie saviem tautiešiem ar vārdiem: ”Kad jūs pāriesit pār Jardānu un tu nonāksi tanī zemē, ko tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad uzcel lielus akmeņus, nobalsini tos ar kaļķiem, un raksti uz tiem visus šos baušļus.” (5. Mozus 27:1—4.) Pēc Jērikas un Ajas ieņemšanas izraēlieši sapulcējās pie Ēbala kalna Apsolītas zemes vidienē, un tur Jozua tiešām uzrakstīja uz altāra akmeņiem ”norakstu no Mozus bauslības”. (Jozuas 8:30—32.) Lai šādu uzrakstu izveidotu un lai tam būtu jēga, bija vajadzīgi gan rakstītāji, gan lasītāji. Tātad, spriežot pēc zināmajiem faktiem, senie izraēlieši pietiekami labi pārvaldīja rakstu mākslu, lai saglabātu savu svēto rakstu tekstus nesagrozītus.

Rakstu precizitāte

Pēc Mozus un Jozuas laika tika uzrakstītas vēl citas Ebreju rakstu grāmatas, kas tika pavairotas, pārrakstot ar roku. Kad šie rokraksti nolietojās vai tos sabojāja mitrums vai pelējums, tie bija jāaizstāj ar jauniem norakstiem. Tā šis pārrakstīšanas process turpinājās daudzus gadsimtus.

Svēto rakstu pārrakstītāji strādāja ļoti rūpīgi, tomēr tekstos neizbēgami iezagās dažas kļūdas. Bet vai pārrakstītāju kļūdas būtiski mainīja Svēto Rakstu tekstu? Nē, tā tas nenotika. Šīs kļūdas pamatā ir nenozīmīgas, un, kā liecina seno rokrakstu salīdzinoša analīze, Bībeles oriģināltekstu jēga ir precīzi saglabāta.

Kristiešiem nozīmīgs arguments par labu tam, ka Svēto Rakstu teksts nav sagrozīts, ir arī Jēzus Kristus viedoklis par senākajām Bībeles grāmatām. No Jēzus jautājumiem ”Vai jūs Mozus grāmatā neesat lasījuši?”, ”Vai Mozus jums nav devis bauslību?” var redzēt, ka viņš tolaik pieejamos Svēto Rakstu rokrakstus uzskatīja par uzticamiem. (Marka 12:26; Jāņa 7:19.) Turklāt Jēzus apstiprināja arī visu Ebreju rakstu uzticamību, sacīdams: ”Visam bija notikt, kas par mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās.” (Lūkas 24:44.)

Tātad mēs varam būt pārliecināti, ka Svēto Rakstu teksts cauri gadsimtiem ir nonācis līdz mums nesagrozīts. Tā ir piepildījušies Dieva iedvesmotie pravieša Jesajas vārdi: ”Zāle nokalst, puķe novīst, bet mūsu Dieva vārds paliek mūžīgi!” (Jesajas 40:8.)

[Zemsvītras piezīmes]

[Attēls 18. lpp.]

Ēģiptiešu rakstvedis

[Attēls 19. lpp.]

Vecākās Bībeles grāmatas ir tapušas Mozus laikā