Dzīvesstāsts

Mēs meklējām un atradām ”pašu dārgāko”

Dorotija Smita un Dora Vorda

Mēs bijām jaunas, un abas dedzīgi vēlējāmies pildīt Jēzus norādījumu: ”Eita un darait par mācekļiem visas tautas.” (Mateja 28:19.) Mēs gribam pastāstīt, kas bija ”pats dārgākais”, ko mēs meklējām, un kā mēs to atradām.

DOROTIJA: Es esmu dzimusi 1915. gadā, neilgi pēc tam, kad bija sācies Pirmais pasaules karš. Mūsu ģimene, kurā es biju trešais bērns, dzīvoja ASV, Mičiganas štatā, netālu no Hauelas pilsētas. Mans tēvs nebija ticīgs, bet māte ticēja Dievam, un viņa mācīja bērniem dzīvot pēc desmit baušļiem. Vienīgais, kas viņu darīja nemierīgu, bija tas, ka ne mans brālis Viliss, ne māsa Viola, ne es nepiederējām ne pie vienas baznīcas.

Kad man bija 12 gadu, māte izlēma, ka man jākristījas prezbiteriāņu baznīcā. Es ļoti labi atceros kristīšanas dienu. Kopā ar mani tika kristīti divi zīdaiņi, ko viņu mātes turēja rokās, un man bija liels kauns, ka mani kristī reizē ar zīdaiņiem. Mācītājs apslacīja manu galvu ar ūdeni un nomurmināja dažus vārdus, bet es tos nesapratu. Šie divi zīdaiņi par kristīšanu zināja tikpat daudz, cik es.

Reiz 1932. gadā mūsu mājas piebraucamajā ceļā iegriezās kāda automašīna, no kuras izkāpa divi jauni vīrieši. Māte aizgāja viņiem atvērt, un vīrieši, no kuriem viens stādījās priekšā kā Alberts Šrēders, piedāvāja viņai grāmatas, ko bija izdevuši Jehovas liecinieki. Māte dažas grāmatas iegādājās, un tās viņai palīdzēja pieņemt Bībeles patiesību.

 Sāku meklēt ”pašu dārgāko”

Pēc kāda laika es pārcēlos dzīvot uz Detroitu pie savas māsas. Tur es iepazinos ar padzīvojušu sievieti, kas nāca pie manas māsas, lai mācītu viņai Bībeli, un sarunas ar šo sievieti man atsauca atmiņā kādu iknedēļas radioraidījumu, ko es agrāk biju klausījusies. Šajā piecpadsmit minūšu ilgajā raidījumā uzstājās Dž. Raterfords, kas tolaik vadīja Jehovas liecinieku darbību, un viņš runāja par kādu ar Bībeli saistītu tēmu. 1937. gadā mēs sākām apmeklēt sapulces, ko rīkoja pirmā Jehovas liecinieku draudze Detroitā, un nākamajā gadā es kristījos.

40. gadu sākumā Ņujorkas štata Sautlānsingā Jehovas liecinieki misionāru gatavošanai atvēra skolu, kurai tika dots Gileādas nosaukums. Kad es uzzināju, ka daļu no tās absolventiem sūtīs uz ārzemēm, manī radās spēcīga vēlēšanās mācīties šajā skolā. Es domāju, ka iespēja meklēt citās zemēs ”pašu dārgāko”, tas ir, cilvēkus, kas grib kļūt par Jēzus Kristus mācekļiem, ir kaut kas brīnišķīgs, un es sāku tiekties pēc šī mērķa. (Hagaja 2:6, 7.)

Pakāpeniski sasniedzu mērķi

1942. gada aprīlī es aizgāju no darba un kļuvu par pilnas slodzes sludinātāju jeb pionieri. Kopā ar piecām citām garīgajām māsām es darbojos Ohaio štata Findlijā. Tur nebija draudzes, kas varētu rīkot sapulces, tāpēc mēs, garīgās māsas, sanācām kopā un lasījām Jehovas liecinieku literatūru, lai uzturētu savu garīgumu. Jau pirmajā mēnesī pēc ierašanās Findlijā es izplatīju 95 grāmatas. Pusotru gadu vēlāk mani iecēla par speciālo pionieri, un man bija jādodas uz Pensilvānijas štata Čeimbersbergu. Tur jau bija priekšā piecas citas pionieres, arī Dora Vorda no Aiovas štata. Mēs ar Doru bijām kristījušās vienā un tajā pašā gadā, un mēs abas ilgojāmies kļūt par misionārēm ārzemēs. Viņa kļuva par manu pastāvīgo pārinieci sludināšanā.

1944. gada sākumā mūsu vēlēšanās sāka īstenoties, jo mēs abas saņēmām uzaicinājumu mācīties Gileādas skolā. Ceturtā grupa, kurā mēs bijām iekļautas, sāka mācības 1944. gada augustā. Bet kā Dorai bija radusies vēlēšanās kļūt par misionāri?

Vēlme kļūt par pilnas slodzes sludinātāju

DORA: Mana māte bieži lūdza Dievu, lai Dievs viņai palīdzētu saprast Bībeli. Tad kādu svētdienu mēs abas pa radio izdzirdējām Dž. Raterforda lekciju, un tās beigās māte izsaucās: ”Lūk, tā ir patiesība!” Neilgi pēc tam mēs  sākām lasīt Jehovas liecinieku izdoto literatūru. 1935. gadā, kad man bija 12 gadu, es aizgāju uz Jehovas liecinieku sapulci, kur dzirdēju kristīšanās runu, un arī manā sirdī radās vēlēšanās atdot savu dzīvi Jehovam. Pēc trim gadiem es kristījos, un es droši varu teikt, ka tas man palīdzēja saglabāt manus garīgos mērķus atlikušajos gados, kas vēl bija jāmācās skolā. Es ļoti gribēju pēc iespējas ātrāk kļūt par pilnas slodzes sludinātāju.

Mēs piederējām pie draudzes, kuras sapulces notika Fortdodžā, un mums bija krietni jāpūlas, lai tiktu uz sapulcēm. Tolaik Sargtorņa rakstiem, kas bija paredzēti apspriešanai draudzē, nebija pievienoti jautājumi, ko izmantot sapulcēs, tāpēc draudzes locekļi pēc sapulces vadītāja lūguma jau iepriekš uzrakstīja uz lapas jautājumus. Mēs abas ar māti ik pirmdienas vakaru sēdējām un rakstījām jautājumus par katru rindkopu, un pēc tam mēs nodevām lapas brālim, kas draudzē vadīja Sargtorņa apspriešanu, lai viņš izvēlētos, kurus jautājumus uzdot sapulcē.

Laiku pa laikam mūsu draudzi apmeklēja kāds no ceļojošajiem pārraugiem. Viens no viņiem, Džons Būts, tad, kad man bija 12 gadu, iemācīja man sludināt pa mājām. 17 gadu vecumā, kad es varēju kļūt par pionieri, es palūdzu, lai brālis Būts man palīdzētu izpildīt vajadzīgo iesniegumu. Toreiz man pat prātā nenāca, ka mums iznāks satikties arī vēlāk dzīvē un mēs visu mūžu paliksim labi draugi.

Kad biju kļuvusi par pionieri, es bieži sludināšanā sadarbojos ar Dorotiju Āronsoni — pilnas slodzes sludinātāju, kas bija 15 gadu vecāka par mani. Mēs bijām pārinieces līdz 1943. gadam, kad Dorotiju uzaicināja mācīties Gileādas skolā (viņa bija pašā pirmajā studentu grupā), un pēc viņas aizbraukšanas es sludināju bez pārinieces.

Ļaužu pretestība nespēj mūs apturēt

40. gadi mums bija grūti laiki, jo Otrā pasaules kara dēļ sabiedrībā valdīja ļoti patriotisks noskaņojums. Kad mēs sludinājām pa mājām, mūs bieži apmētāja ar puvušām olām, mīkstiem tomātiem un dažreiz pat akmeņiem. Vēl grūtāk gāja, kad mēs uz ielas stūra piedāvājām garāmgājējiem žurnālus Sargtornis un Mierinājums (tagad Atmostieties!). Mūsu reliģisko pretinieku uzkūdīti, pie mums pienāca policisti un brīdināja mūs vairs nesludināt — pretējā gadījumā mūs aizturēs. Protams, mēs nepiekāpāmies, un mūs aizveda uz iecirkni, lai nopratinātu.

Pēc atbrīvošanas mēs atgriezāmies un nostājāmies tajā pašā ielas stūrī, no kurienes  mūs aizveda, un turpinājām piedāvāt žurnālus. Draudzes vecākie mums bija ieteikuši atsaukties uz Jesajas grāmatas 61. nodaļas 1. un 2. pantu, lai aizstāvētu savu viedokli. Kad pie manis pienāca kāds jauns policists, es, krietni uztraukusies, sarunā ar viņu citēju minētos Bībeles pantus, un, man par lielu brīnumu, viņš pagriezās uz aizgāja! Likās, ka eņģeļi mūs aizsargā.

Neaizmirstama diena

1941. gadā man bija iespējams apmeklēt piecu dienu ilgu Jehovas liecinieku kongresu, kas tika rīkots Misūri štata Sentluisā, milzīgā stadionā. Vienā no kongresa dienām brālis Dž. Raterfords palūdza, lai visi bērni vecumā no pieciem līdz astoņpadsmit gadiem apsēstos galvenajā arēnā. Kopā sanāca kādi 15 tūkstoši bērnu! Runas sākumā brālis Raterfords mūs sveica, pamādams mums, un mēs visi pamājām viņam. Savas stundu ilgās runas nobeigumā viņš vaicāja: ”Bērni, kuri no jums ir ar mieru pildīt Dieva gribu un atbalstīt Dieva izveidoto valdību un tātad klausīt Dievam un viņa ieceltajam Ķēniņam Jēzum Kristum? Lūdzu, piecelieties!” Mēs piecēlāmies visi kā viens! Tad viņš turpināja: ”Ja jūs vēlaties darīt visu iespējamo, lai pastāstītu citiem par Dieva Valstību un visu, ko tā sagādās cilvēcei, lūdzu, sakiet ”jā”!” Mēs visi teicām ”jā”, un nogranda vētraini aplausi.

Sekoja paziņojums, ka ir laista klajā grāmata Bērni *, un pie skatuves izveidojās garum gara bērnu rinda, jo brālis Raterfords katram personiski dāvināja jauno grāmatu. Tas bija kaut kas vienreizējs. No tiem, kas toreiz Sentluisā saņēma šo grāmatu, daudzi joprojām visdažādākajās pasaules vietās dedzīgi kalpo Dievam, stāstot citiem cilvēkiem par Dieva Valstību un viņa taisnību. (Psalms 148:12, 13.)

Kad es jau trīs gadus biju bijusi pioniere, mani iecēla par speciālo pionieri. Man bija jādodas sludināt uz Čeimbersbergu, kur es iepazinos ar Dorotiju, un drīz vien mēs kļuvām nešķiramas. Mūsos kūsāja enerģija, nekas mums nelikās par grūtu, un mēs abas ļoti gribējām sludināt pēc iespējas vairāk. Mūsu sadarbība, kas sākās Čeimbersbergā, turpinājās visu mūžu. (Psalms 110:3.)

Kad bijām vairākus mēnešus kalpojušas par speciālajām pionierēm, mēs satikām brāli Albertu Mannu, kurš bija no Gileādas skolas pirmā izlaiduma un kuram drīzumā bija jādodas uz ārzemēm. Alberts mums ieteica: ja mūs kādreiz sūtīs sludināt uz ārzemēm, vienalga, uz kuru valsti, lai mēs noteikti izmantojam šo iespēju un braucam.

Mūs abas uzaicina uz Gileādas skolu

DORA UN DOROTIJA: Nav grūti iztēloties, cik mēs bijām priecīgas, saņēmušas ielūgumu mācīties misionāru skolā. Kad ieradāmies Ņujorkas štatā, Bēteles lauku saimniecībā, kur tolaik bija izvietota Gileādas skola, mūs reģistrēja brālis Alberts Šrēders, kas pirms 12 gadiem bija piedāvājis Dorotijas mātei Rakstu studiju sējumus. Gileādas skolā mēs satikām arī Džonu Būtu, jo viņš bija minētās saimniecības vadītājs. Vēlāk šie abi brāļi tika iekļauti Jehovas liecinieku Vadošajā padomē.

Gileādas skolā mēs padziļināti apguvām Bībeli, un mācību kurss patiešām bija izcils. Mūsu grupā bija 104 cilvēki, kuru vidū bija arī pirmais ārzemju students — meksikānis. Viņš ļoti centās uzlabot savu angļu valodas prasmi, bet mēs pūlējāmies iemācīties spāņu valodu. Pienāca tā diena, kad topošajiem misionāriem no brāļa Neitana Nora bija jāuzzina, uz kurieni viņi tiks sūtīti, un ikviens bija priecīgi satraukts. Lielākajai daļai no grupas bija jādodas uz Centrālameriku un Dienvidameriku, un mums abām — uz Čīli.

Meklējam ”pašu dārgāko” Čīlē

Mūsu izlaidums notika 1945. gada janvārī, bet, lai saņemtu Čīles vīzu, bija ilgi jāgaida,  tāpēc mēs abas pusotru gadu sludinājām Vašingtonā. Pēc vīzu saņemšanas mēs kopā ar vēl septiņiem misionāriem, kas bija absolvējuši Gileādas skolu pirms mums, devāmies uz Čīli.

Čīles galvaspilsētā Santjago mūs sagaidīja vairāki kristīgie brāļi, kuru vidū bija arī Alberts Manns, kas pirms vairākiem gadiem mūs bija mudinājis domāt par kalpošanu ārzemēs. Alberts bija ieradies Čīlē pirms gada kopā ar vēl vienu Gileādas absolventu — Džozefu Ferrāri, kas bija no otrā izlaiduma. Tolaik visā Čīlē bija tikai nepilni simts sludinātāji. Mēs abas ilgojāmies šajā zemē meklēt un atrast vēl vairāk ”paša dārgākā”, proti, cilvēkus, kas alkst pēc Bībeles patiesības.

Mēs apmetāmies Santjago, mājā, kurā kopā ar mums dzīvoja vēl daudzi citi misionāri, un šāda dzīve mums bija kaut kas jauns. Mums visiem bija ne vien jāpavada noteikts laiks sludināšanā, bet arī reizi nedēļā jāgatavo ēst visiem pārējiem misionāru mājas iemītniekiem. Mums gadījās arī dažādi starpgadījumi un kuriozi. Reiz mēs gribējām pārējos misionārus iepriecināt brokastīs ar pašgatavotiem cepumiem, taču, kad izņēmām tos no cepeškrāsns, virtuvi piepildīja dīvaina smaka. Izrādījās, ka pulveris, ko bijām uzskatījušas par cepamo pulveri, īstenībā bija bijusi tīra soda! Pēc tam noskaidrojās, kā šāds misēklis varēja gadīties, — kāds tukšā cepamā pulvera kārbā bija iebēris sodu.

Taču daudz lielāks kauns mums bija par savām kļūdām spāņu valodā. Kāda liela ģimene, kurai mācījām Bībeli, reiz gandrīz atteicās no turpmākām nodarbībām, jo nespēja saprast, ko mēs sakām. Tomēr šie cilvēki nepadevās — viņi lasīja norādītos Bībeles pantus savā Bībelē, un tā viņiem izdevās saprast patiesību, un pieci šīs ģimenes locekļi kļuva par Jehovas lieciniekiem. Tolaik misionāriem nebija paredzēti kursi jaunās valodas apguvei — mēs tūlīt pat pēc ierašanās jaunajā zemē sākām sludināt un mācījāmies valodu no cilvēkiem, kuriem mēs sludinājām.

Mēs daudziem cilvēkiem mācījām Bībeli, un daži no viņiem strauji saprata Bībeles patiesību, bet ar citiem negāja tik ātri. Reiz mēs uzsākām sarunu ar jaunu sievieti, vārdā Teresa Teljo, un sarunas beigās viņa mūs aicināja noteikti atnākt pie viņas vēlreiz un pastāstīt vairāk. Mēs tā arī darījām — divpadsmit reižu, bet viņas ne reizi nebija mājās. Pagāja trīs gadi, un tad mēs apmeklējām Jehovas liecinieku kongresu, kas notika kādā Santjago teātrī, un, kad svētdienā pēc kongresa mēs gājām mājās, pēkšņi izdzirdējām, ka sievietes balss no muguras sauc: ”Senjorita Dora, senjorita Dora!” Pagriezušās mēs ieraudzījām Teresu! Viņa bija ciemojusies pie savas māsas, kas dzīvoja pretī teātrim, un bija atnākusi paskatīties, kas teātrī notiek. Kā mēs priecājāmies, viņu satiekot! Teresa sāka mācīties Bībeli un drīz vien kristījās, un vēlāk viņa kļuva par speciālo pionieri. Kopš tā laika ir  pagājuši 45 gadi, bet Teresa joprojām veic šo īpašo kalpošanu. (Salamans Mācītājs 11:1.)

Atrodam ”pašu dārgāko” ”smiltīs”

1959. gadā mūs aizsūtīja uz Puntaarenasu — pilsētu, kuras nosaukumu varētu tulkot ”Smilšainais gals”. Tā atrodas Čīles 4300 kilometru garā krasta pašos dienvidos. Puntaarenasa ir neparasta vieta: vasarās dienas tur ir ļoti garas, jo ir gaišs gandrīz līdz pusnaktij. Mēs varējām daudz laika pavadīt sludināšanā, kaut arī tas ne vienmēr bija viegli, jo vasarās bieži pūš ass vējš, kas nāk no Antarktīdas. Ziemas Puntaarenasā ir aukstas, un ziemas dienas īsas.

Tomēr Puntaarenasai piemīt arī sava pievilcība. Vasarā rietumu debesīs cits aiz cita peld vareni lietus mākoņi, kas laiku pa laikam izgāž pār zemi savu iespaidīgo ”nešļavu”, bet tad vējš visu atkal nožāvē. Pēc lietusgāzes, kad no mākoņiem izlien saule, debesīs bieži vien atmirdz brīnumskaista varavīksne. Reizēm tā rotā debesis stundām ilgi, te bālēdama, te atkal kļūdama košāka, kamēr saule spīd starp lietus mākoņiem. (Ījaba 37:14.)

Tolaik Puntaarenasā bija maz Jehovas liecinieku, un māsām pašām bija jāvada mūsu mazās draudzes sapulces, taču Jehova svētīja mūsu pūles. Pēc trīsdesmit septiņiem gadiem, kad mēs atkal apmeklējām šo pilsētu, tajā jau darbojās sešas draudzes un bija uzceltas trīs skaistas Valstības zāles. Mēs esam ļoti priecīgas, ka Jehova mums ļāva atrast garīgus dārgumus dienvidu smiltīs. (Cakarijas 4:10.)

Vēl vairāk ”paša dārgākā” ”Platajā pludmalē”

Pēc trīsarpus Puntaarenasā pavadītiem gadiem mūs lūdza doties uz ostas pilsētu Valparaiso. Pilsēta ir izvietojusies uz četrdesmit viena kalna, kas ieskauj Klusā okeāna līci, un mēs īpaši daudz sludinājām pilsētas rajonā, ko sauc par Playa Ancha jeb ”Plato pludmali” un kas būvēts uz viena no šiem kalniem. Sešpadsmit Valparaiso pavadītajos gados mēs redzējām, kā daudzi jauni kristīgie brāļi kļūst par nobriedušiem kristiešiem, un tagad viņi ir gan ceļojošie pārraugi, gan draudžu vecākie dažādās Čīles vietās.

Nākamā pilsēta, kur mēs sludinājām, bija Vinja del Mara, kur palikām trīsarpus gadus, līdz zemestrīce izpostīja misionāru māju. Tad mēs atgriezāmies Santjago, kur pirms 40 gadiem bijām sākušas savu kalpošanu Čīlē. Pa šiem gadiem daudz kas bija mainījies: bija uzceltas jaunas filiāles ēkas, bet ēkā, kur agrāk atradās filiāle, mitinājās visi misionāri, kas bija palikuši valstī. Vēlāk šajā ēkā tika organizētas mācības tiem brāļiem, kas apmeklēja draudzes kalpotāju skolu, un tad mēs abas atkal izjutām Jehovas lielo žēlastību, jo piecus misionārus, kuri bija jau krietni gados un kuru vidū bijām arī mēs, uzaicināja dzīvot Bētelē. Kopumā Čīlē mēs esam sludinājušas 15 pilsētās un esam pieredzējušas, kā sludinātāju skaits šai zemē pieaug no nepilna simta līdz septiņdesmit tūkstošiem. Mēs esam ļoti priecīgas, ka mums veselus 57 gadus ir bijusi iespēja meklēt Čīlē ”pašu dārgāko”.

Ar Jehovas palīdzību mēs esam varējušas atrast ļoti daudz cilvēku, kas ir ienākuši Jehovas organizācijā un daudz dara Jehovas labā, — viņi tiešām ir ”pats dārgākais”. Mēs abas cieši sadarbojamies jau vairāk nekā 60 gadu, un mēs no sirds piekrītam tam, ko par Jehovu atzina ķēniņš Dāvids: ”Cik liela ir Tava žēlastība, ko Tu glabā tiem, kas Tevi bīstas!” (Psalms 31:20.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 9. lpp.]

Dorotija 2002. gadā un 1943. gadā, kad bija devusies sludināt

[Attēls 10. lpp.]

Dora sludina uz ielas Fortdodžā 1942. gadā

[Attēls 10. lpp.]

Dora 2002. gadā

[Attēls 12. lpp.]

Dorotija un Dora pie pirmās misionāru mājas Čīlē 1946. gadā