Jehovas kalps — ”ievainots mūsu pārkāpumu dēļ”
Jehovas kalps — ”ievainots mūsu pārkāpumu dēļ”
”Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. ..ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes. 53:5.)
1. Kas mums būtu jātur prātā, kad mēs atzīmējam Atceres vakaru, un kāds Bībeles pravietojums palīdz to darīt?
MĒS atzīmējam Atceres vakaru, lai pieminētu Kristus nāvi un visu, kas ar viņa nāvi un augšāmcelšanu ir panākts. Atceres vakars mums liek vēlreiz pārdomāt svarīgus jautājumus — kā tiek apstiprinātas Jehovas tiesības uz augstāko varu, svētīts viņa vārds un īstenots viņa nodoms, kurā ietilpst arī cilvēku glābšana. No visiem Bībeles pravietojumiem, iespējams, tieši Jesajas grāmatas 53. nodaļas 3.—12. pantā vislabāk ir aprakstīts Kristus upuris un labums, ko tas dod. Jesaja pravietiski stāstīja par Jehovas kalpa ciešanām un konkrēti minēja, kādas svētības Kristus svaidītajiem brāļiem un ”citām avīm” sagādās viņa nāve. (Jāņa 10:16.)
2. Ko pierāda Jesajas pravietojums, un kā šis pravietojums mūs var ietekmēt?
2 Septiņus gadsimtus pirms Jēzus piedzimšanas uz zemes Jehova iedvesmoja Jesaju pravietot, ka Jehovas izredzētais kalps paliks uzticīgs savam Tēvam pat tad, kad tiks pārbaudīts līdz galējai robežai. Tas pierāda, ka Jehova ir pilnīgi pārliecināts par sava Dēla uzticību. Sīkāk izpētot šo pravietojumu, mēs vairosim savu pateicību Dievam un viņa Dēlam un stiprināsim savu ticību.
”Nicināts” un ”ne par ko neturēts”
3. Kāpēc būtu bijis dabiski, ja ebreji būtu atsaucīgi uzņēmuši Jēzu, bet kāda bija viņu attieksme?
3 Nolasīt Jesajas 53:3. Grūti pat iedomāties, ko Dieva vienpiedzimušajam Dēlam nozīmēja atstāt debesis, kur viņš bija līdzās Tēvam un ar prieku tam kalpoja, un nākt uz zemi, lai upurētu savu dzīvību un glābtu cilvēci no grēka un nāves. (Filip. 2:5—8.) Viņš ieradās nest šo upuri, lai padarītu iespējamu pilnīgu grēku piedošanu, uz ko Mozus bauslībā paredzētie dzīvnieku upuri tikai norādīja. (Ebr. 10:1—4.) Vai gan nebūtu dabiski, ja cilvēki viņu ar prieku uzņemtu un godātu, jo īpaši ebreji, kas taču gaidīja apsolīto Mesiju? (Jāņa 6:14.) Tomēr ebreji Kristu ”nicināja” un ”ne par ko neturēja”, kā bija pravietojis Jesaja. Apustulis Jānis rakstīja: ”Viņš nāca pie savējiem, bet tie viņu neuzņēma.” (Jāņa 1:11.) Apustulis Pēteris ebrejiem sacīja: ”Mūsu tēvu Dievs.. ir godā cēlis savu kalpu Jēzu, ko jūs esat nodevuši un aizlieguši Pilāta priekšā, kad tas gribēja viņu atbrīvot; bet jūs Svēto un Taisno esat aizlieguši.” (Ap. d. 3:13, 14.)
4. Kā Jēzus iepazina, ko nozīmē slimības?
4 Jesaja arī pravietoja, ka Jēzus būs ”vīrs, kam nebūs svešas sāpes un kas būs norūdīts ciešanās”. Nekas neliecina, ka Jēzus kādreiz būtu slimojis, kaut gan viņa kalpošanas laikā noteikti bija brīži, kad viņš jutās noguris. (Jāņa 4:6.) Taču Jēzus iepazina to cilvēku sāpes un slimības, kuriem viņš sludināja. Jēzum bija šo cilvēku žēl, un viņš daudzus dziedināja. (Marka 1:32—34.) Tā Jēzus piepildīja pravietojumu: ”Viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev.” (Jes. 53:4; Mat. 8:16, 17.)
It kā ”Dieva satriekts”
5. Ko daudzi ebreji uzskatīja par iemeslu, kāpēc Jēzum bija jāmirst, un kāpēc tas vairoja Jēzus ciešanas?
5 Jesajas 53:4 ir teikts: ”Mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu.” Daudzi Jēzus laikabiedri nesaprata, kāpēc viņam bija jācieš un jāmirst. Viņi domāja, ka Dievs soda Jēzu, it kā satriec viņu ar kādu briesmīgu sērgu. (Mat. 27:38—44.) Ebreji apsūdzēja Jēzu zaimošanā. (Marka 14:61—64; Jāņa 10:33.) Jēzus, bez šaubām, nebija ne grēcinieks, ne Dieva zaimotājs. Bet viņš, Jehovas kalps, ļoti mīlēja savu Tēvu, tāpēc jau pati doma vien, ka viņam jāmirst, apsūdzētam zaimošanā, noteikti vairoja Jēzus ciešanas. Tomēr viņš bija gatavs pakļauties Jehovas gribai. (Mat. 26:39.)
6., 7. Kādā nozīmē Jehova ”satrieca” savu uzticīgo kalpu, un kas Jehovam sagādāja prieku?
6 Kad mēs Jesajas pravietojumā lasām, ka citi uzskatīs Kristu par ”Dieva satriektu”, varbūt tas mūs sevišķi nepārsteidz, bet Jesaja pravietiski saka arī ko tādu, kas patiesi varētu likties neticami: ”Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt ar ciešanām.” (Jes. 53:10.) Jehova bija teicis par Jēzu: ”Redzi, tas ir mans kalps, ..mans izredzētais, pie viņa manai dvēselei ir labpatika,” — kāpēc gan lai Jehova pats gribētu viņu ”satriekt”? (Jes. 42:1.) Kāpēc Jesaja rakstīja, ka Jehova ”bija lēmis.. satriekt” Jēzu?
7 Lai saprastu šo pravietojumu, ir jāatceras, ka tad, kad Sātans apšaubīja Jehovas tiesības valdīt, viņš vienlaikus apšaubīja visu Jehovas kalpu uzticību. (Īj. 1:9—11; 2:3—5.) Jēzus palika uzticīgs Jehovam līdz nāvei, un tā viņš deva pilnīgu atbildi uz Sātana izaicinājumu. Jehova pieļāva, ka ienaidnieki nogalina Kristu, bet nav nekādu šaubu, ka viņš cieta, kad redzēja sava izredzētā kalpa nāvi. Tomēr viņa Dēla nesalaužamā uzticība sagādāja Jehovam lielu prieku. (Sal. Pam. 27:11.) Turklāt Jehova zināja, kādas svētības viņa Dēla nāve nesīs cilvēkiem, kas nožēlos savus grēkus, un arī tas viņu ļoti iepriecināja. (Lūk. 15:7.)
”Ievainots mūsu pārkāpumu dēļ”
8., 9. a) Kā Jēzus tika ”ievainots mūsu pārkāpumu dēļ”? b) Kā Pēteris apstiprināja, ka Jēzus ir miris par mūsu grēkiem?
8 Nolasīt Jesajas 53:6. Grēcīgie cilvēki ir maldījušies kā noklīdušas avis, meklējot atbrīvošanu no grēka un nāves, ko viņi ir mantojuši no Ādama. (1. Pēt. 2:25.) Visi Ādama pēcnācēji ir nepilnīgi, tāpēc neviens no viņiem nevarēja atpirkt to, ko Ādams zaudēja. (Ps. 49:8.) Taču Jehova savā lielajā mīlestībā ”uzkrāva visus mūsu grēkus” savam mīļotajam Dēlam un izredzētajam kalpam Kristum. Labprātīgi uzņemdamies tikt ”ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts”, Kristus uznesa mūsu grēkus pie staba un mira mūsu vietā.
9 Apustulis Pēteris rakstīja: ”Uz to jūs esat aicināti; jo arī Kristus ir cietis jūsu labā, jums atstādams priekšzīmi, lai jūs sekotu viņa pēdām. [..] Viņš uznesa mūsu grēkus savā miesā pie staba, lai mēs grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai.” Pēc tam Pēteris citēja Jesajas pravietojumu: ”Ar viņa brūcēm jūs esat dziedināti.” (1. Pēt. 2:21, 24; Jes. 53:5.) Tā grēciniekiem pavērās iespēja atjaunot labas attiecības ar Dievu, kā Pēteris tālāk rakstīja: ”Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam.” (1. Pēt. 3:18.)
”Kā jērs, ko ved nokaušanai”
10. a) Kā Jānis Kristītājs raksturoja Jēzu? b) Kā apstiprinājās, ka Jēzus ir ”jērs, kas nes pasaules grēku”, kā bija teicis Jānis?
10 Nolasīt Jesajas 53:7, 8. Ieraudzījis nākam Jēzu, Jānis Kristītājs izsaucās: ”Redzi, Dieva jērs, kas nes pasaules grēku.” (Jāņa 1:29.) Kad Jānis nosauca Jēzu par jēru, viņam varbūt prātā bija Jesajas vārdi, kuros Jēzus pravietiski aprakstīts kā ”jērs, ko ved nokaušanai”. (Jes. 53:7.) ”Viņš nodeva savu dzīvību nāvē,” pravietoja Jesaja. (Jes. 53:12.) Kad Jēzus iedibināja savas nāves Atceres vakaru, viņš 11 uzticīgajiem apustuļiem pasniedza vīna kausu un sacīja: ”Tās ir manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.” (Mat. 26:28.)
11., 12. a) Uz ko pravietiski norādīja Īzāka gatavība tikt upurētam? b) Ko mēs nedrīkstam aizmirst par Jehovu, lielāko Ābrahāmu, kad atzīmējam Atceres vakaru?
11 Tāpat kā savulaik Īzāks, Jēzus bija ar mieru kļūt par upuri un mirt uz simboliskā Jehovas gribas altāra. (1. Moz. 22:1, 2, 9—13; Ebr. 10:5—10.) Īzāks bija gatavs tikt upurēts, bet Ābrahāms bija tas, kurš mēģināja nest šo upuri. (Ebr. 11:17.) Līdzīgi arī Jēzus labprātīgi piekrita atdot savu dzīvību, bet Jehova bija tas, kurš sagādāja izpirkumu. Dēla upurī izpaudās Dieva dziļā mīlestība pret cilvēkiem.
12 Pats Jēzus teica: ”Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16.) Apustulis Pāvils rakstīja: ”Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” (Rom. 5:8.) Mēs godinām Kristu, pieminot viņa nāvi, bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka Jehova, lielākais Ābrahāms, padarīja iespējamu izpirkuma upuri. Mēs atzīmējam Atceres vakaru, lai slavētu viņu.
Kalps palīdz ”daudziem iegūt taisnību”
13., 14. Kā Jehovas kalps ir palīdzējis ”daudziem iegūt taisnību”?
13 Nolasīt Jesajas 53:11, 12. Jehova paziņoja par savu izredzēto kalpu: ”Mans taisnīgais kalps palīdzēs daudziem iegūt taisnību.” Kā tas bija iespējams? 12. panta beigās lasāmi vārdi, kas palīdz to saprast. Tur teikts, ka šis kalps ”aizlūdza par ļaundariem” jeb ”pārkāpējiem” (LB-26). Visi Ādama pēcnācēji piedzimst grēcīgi, tāpēc viņi ir ”pārkāpēji” un saņem ”grēka algu” — nāvi. (Rom. 5:12; 6:23.) Ir vajadzīgs izlīgums starp Jehovu un grēcīgajiem cilvēkiem. Jesajas grāmatas 53. nodaļā labi ir aprakstīts, kā Jēzus ”aizlūdza” par grēcīgo cilvēci, proti, rīkojās tās labā. Pravietojumā teikts: ”Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes. 53:5.)
14 Ar to, ka viņš uzņēmās mūsu grēkus un mira par mums, Kristus palīdzēja ”daudziem iegūt taisnību”. Pāvils rakstīja: ”Dievam labpatika, ka visa pilnība iemājo viņā [Kristū]. Caur viņu Dievs ir devis izlīgumu visā, ar Kristus krusta asinīm Dievs ir ienesis mieru visā, kas uz zemes un debesīs.” (Kol. 1:19, 20, JD-07.)
15. a) Kas ir ”viss, kas.. debesīs”, par ko runāja Pāvils? b) Kam ir tiesības iebaudīt Atceres vakara simbolus, un kāpēc tādas tiesības ir tikai viņiem?
15 ”Viss, kas.. debesīs” un kas Kristus izlieto asiņu dēļ iegūst izlīgumu ar Jehovu, ir svaidītie kristieši, kas ir aicināti valdīt debesīs kopā ar Kristu. Kristieši, kas ir ”debesu aicinājuma dalībnieki”, saņem ”taisnošanu uz dzīvību”. (Ebr. 3:1; Rom. 5:1, 18, LB-65r.) Jehova viņus pieņem par saviem garīgajiem dēliem. Svētais gars viņiem apliecina, ka viņi ir ”Kristus līdzmantinieki”, kas saņēmuši aicinājumu būt ķēniņi un priesteri viņa debesu Valstībā. (Rom. 8:15—17; Atkl. 5:9, 10.) Viņi kļūst par daļu no garīgā Izraēla jeb Dieva Izraēla un tiek iekļauti ”jaunajā derībā”. (Jer. 31:31—34; Gal. 6:16.) Viņiem kā šīs jaunās derības dalībniekiem ir tiesības iebaudīt Atceres vakara simbolus — neraudzēto maizi un sarkanvīnu, par ko Jēzus teica: ”Šis kauss ir jaunā derība manās asinīs, kas par jums top izlietas.” (Lūk. 22:20.)
16. Kas ir ”viss, kas uz zemes”, un kā viņi iegūst taisnīgu stāvokli Jehovas priekšā?
16 ”Viss, kas uz zemes,” ir Kristus citas avis, kurām ir cerība dzīvot mūžīgi uz zemes. Arī šiem cilvēkiem Jehovas izredzētais kalps palīdz iegūt taisnīgu stāvokli Jehovas priekšā. Viņi tic Kristus izpirkuma upurim un tātad ir ”savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs”, tāpēc Jehova viņus taisno. Šie cilvēki nekļūst par Dieva garīgajiem dēliem, bet Dievs viņus atzīst par saviem draugiem un dod viņiem brīnišķīgu cerību pārdzīvot ”lielās bēdas”. (Atkl. 7:9, 10, 14; Jēk. 2:23.) Tā kā viņi nav iekļauti jaunajā derībā un nav saņēmuši debesu aicinājumu, viņi neiebauda Atceres vakara simbolus, bet viņi apmeklē Atceres vakaru un ar cieņu to vēro.
Pateiksimies Jehovam un viņa kalpam!
17. Kā tas, ko esam uzzinājuši, izpētot Jesajas pravietojumus par kalpu, mums palīdz noskaņoties Atceres vakaram?
17 Tas, ko esam uzzinājuši, izpētot Jesajas pravietojumus par Jehovas kalpu, mums palīdz noskaņoties Kristus nāves atceres vakaram un ”raudzīties uz.. ticības iesācēju un piepildītāju”. (Ebr. 12:2.) Mēs redzējām, ka Dieva Dēls nav dumpīgs. Pretēji Sātanam, viņš labprāt ļauj, lai Jehova viņu māca, un atzīst Jehovas augstāko varu. Mēs noskaidrojām, ka Jēzus ar dziļu līdzjūtību izturējās pret cilvēkiem, kuriem viņš sludināja, un daudzus no tiem dziedināja gan fiziski, gan garīgi. Tā Jēzus parādīja, ko viņš kā mesiāniskais Ķēniņš paveiks jaunajā pasaulē, kad viņš nodibinās taisnību virs zemes. (Jes. 42:4.) Dedzība, ar kādu Jēzus sludināja Valstību, kalpodams par ”gaismu pagāniem”, atgādina viņa sekotājiem, cik svarīgi ir dedzīgi sludināt labo vēsti pa visu zemi. (Jes. 42:6.)
18. Kā Jesajas pravietojumi vairo mūsu pateicību Jehovam un viņa uzticīgajam kalpam?
18 Jesajas pravietojumi arī padziļina mūsu izpratni par lielo upuri, ko nesa Jehova, kad viņš sūtīja uz zemi savu mīļo Dēlu, lai tas ciestu un mirtu par mums. Jehovam bija sāpīgi noskatīties Dēla ciešanās, bet viņš priecājās, ka Jēzus līdz pat nāvei palika viņam uzticīgs. Arī mums ir iemesls par to priecāties, apzinoties visu, ko Jēzus ir izdarījis, lai pierādītu, ka Sātans ir melis, svētītu Jehovas vārdu un tā apstiprinātu Jehovas tiesības uz augstāko varu. Turklāt Kristus uzņēmās mūsu grēkus un atdeva savu dzīvību par mums. Tā viņš savu svaidīto brāļu mazajam ganāmajam pulciņam un citām avīm sagādāja iespēju iegūt taisnīgu stāvokli Jehovas priekšā. Pulcēsimies Atceres vakarā pateicības pilnām sirdīm un pieminēsim visu, ko Jehova un viņa uzticīgais kalps ir darījuši mūsu labā.
Atkārtojumam
• Kādā nozīmē Jehova ”bija lēmis.. satriekt” savu Dēlu, un kas viņam sagādāja prieku?
• Kā Jēzus tika ”ievainots mūsu pārkāpumu dēļ”?
• Kā kalps palīdzēja ”daudziem iegūt taisnību”?
• Kā tas, ko esat uzzinājuši, izpētot Jesajas pravietojumus, jums ir palīdzējis noskaņoties Atceres vakaram?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 26. lpp.]
”Tā nicināts, ka mēs viņu ne par ko neturējām”
[Attēls 28. lpp.]
”Viņš nodeva savu dzīvību nāvē”
[Attēls 29. lpp.]
”Citas avis” apmeklē Atceres vakaru, bet neiebauda simbolus