Lasītāju jautājumi

Bībelē ir pieminēta ”Varoņu grāmata” un ”tā Kunga karu grāmata”. (Joz. 10:13; 4. Moz. 21:14.) Neviena no tām neietilpst Bībeles kanonā. Vai tie bija Dieva iedvesmoti vēstījumi, kas ir pazuduši?

Nav nekāda pamata domāt, ka minētās divas grāmatas tika sarakstītas Dieva gara vadībā, bet vēlāk tika pazaudētas. Dieva iedvesmotie Bībeles rakstītāji pieminēja diezgan daudz dažādu avotu. Daži no šiem avotiem patiešām var būt Bībeles daļas, tikai tie ir nosaukti tā, ka mūsdienu lasītājam tie šķiet sveši. Piemēram, 1. Laiku 29:29 ir minēts ”pareģa Samuēla darbu apraksts”, ”pravieša Nātāna stāsti” un ”gaišreģa Gada vēsturiskais tēlojums”. Tā varētu būt atsauce uz grāmatām, ko mēs pazīstam kā 1. un 2. Samuēla grāmatu un, iespējams, Soģu grāmatu.

No otras puses, Bībelē ir pieminētas arī grāmatas, kuru nosaukumi ir līdzīgi dažu Bībeles grāmatu nosaukumiem, bet kuras nav iekļautas Bībelē. Piemēram, tādas ir četras senas grāmatas: ”Jūdas ķēniņu Laiku grāmata”, ”Jūdas un Israēla ķēniņu grāmata”, ”Israēla ķēniņu grāmata” un ”Israēla un Jūdas ķēniņu grāmata”. Kaut gan to nosaukumi skan visai līdzīgi Bībeles grāmatu nosaukumiem, kuras mēs pazīstam kā 1. un 2. Ķēniņu grāmatu un 1. un 2. Laiku grāmatu, tās nebija Dieva iedvesmotas un netika iekļautas Bībeles kanonā. (1. Ķēn. 14:29; 2. Laiku 16:11; 20:34; 27:7.) Jādomā, tie vienkārši bija vēsturiski sacerējumi, kas bija pieejami laikā, kad pravietis Jeremija un Ezra rakstīja savus vēstījumus, kuri tika iekļauti Bībelē.

Ne viens vien Bībeles sarakstītājs atsaucās uz tajā laikā pastāvošiem vēsturiskiem sacerējumiem un dokumentiem, kas nebija Dieva iedvesmoti. Esteres 10:2 ir pieminēta ”Persijas un Mēdijas ķēniņu laiku grāmata”. Lai sagatavotos evaņģēlija rakstīšanai, Lūka bija ”visu no paša sākuma ļoti rūpīgi izpētījis”. Iespējams, viņš šādi norādīja, ka bija izpētījis viņam pieejamos rakstiskos avotus, lai sastādītu Jēzus radurakstus, kurus mēs varam lasīt viņa evaņģēlijā. (Lūk. 1:3, JD-07; 3:23—38.) Avoti, kuros Lūka meklēja informāciju, nebija Dieva iedvesmoti, taču viņa sarakstītais evaņģēlijs gan tāds ir. Un šis evaņģēlijs mums joprojām ir ļoti vērtīgs.

Abas jautājumā pieminētās grāmatas — ”Varoņu grāmata” un ”tā Kunga karu grāmata” — jādomā, bija tajā laikā pastāvoši dokumenti, kas nebija Dieva iedvesmoti. Tāpēc Dievs Jehova nav parūpējies, lai tie tiktu saglabāti. Bībelē minētās atsauces uz šīm divām grāmatām Bībeles komentētājus ir vedinājušas uz domām, ka tās bija dzejas un dziesmu krājumi, kuros bija apdziedātas izraēliešu cīņas ar viņu ienaidniekiem. (2. Sam. 1:17—27.) Kādā Bībeles enciklopēdijā ir minēta doma, ka šajās grāmatās bija apkopots ”senās Izraēlas profesionālo dziedātāju — tautas episko un lirisko tradīciju glabātāju — parastais repertuārs”. Pat vairāki no vīriešiem, ko Dievs reizēm izmantoja par praviešiem vai pareģiem, sarakstīja vēstījumus, kurus Jehova nebija iedvesmojis vai nolēmis iekļaut savos Rakstos, kas joprojām ir ”noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā”. (2. Tim. 3:16; 2. Laiku 9:29; 12:15; 13:22.)

Fakts, ka noteiktas grāmatas ir minētas Bībelē un ka tās tika izmantotas Bībeles sarakstīšanā, nedod pamatu secinājumam, ka tās bija Dieva iedvesmotas. Tomēr Dievs Jehova ir saglabājis visus rakstus, kuros ir lasāmi viņa vārdi, un tie ”paliek mūžīgi”. (Jes. 40:8.) Ar informāciju, ko Jehova ir izlēmis iekļaut 66 Bībeles grāmatās, kuras ir mūsu rīcībā, ir pietiekami, lai mēs ”būtu pilnīgi, sagatavoti katram labam darbam”. (2. Tim. 3:16, 17.)