Kur mums jābūt, kad ļaunajai pasaulei pienāks gals?

KAS notiks ar taisnīgajiem cilvēkiem, kad Jehova Armagedonā darīs galu ļaunajai pasaulei? Salamana Pamācībās 2:21, 22 ir teikts: ”Taisnīgie apdzīvos zemi un arī tiklie un dievbijīgie paliks tajā, bet bezdievīgie no zemes tiks izdeldēti, un Dieva vārda nonicinātāji tiks no turienes izskausti.”

Bet kā taisnīgie tiks pasargāti? Vai būs kāda vieta, kur viņiem patverties? Kur Dieva kalpiem ir jābūt, kad ļaunajai pasaulei pienāks gals? Lai noskaidrotu šos jautājumus, pārdomāsim četrus Bībelē aprakstītus gadījumus, kad Dievs glāba cilvēkus, kas bija viņam paklausīgi.

Kad vietai bija nozīme

Par to, kā Dievs savulaik izglāba patriarhus Nou un Latu, 2. Pētera 2:5—7 var lasīt: ”Viņš arī nesaudzēja seno pasauli, bet sūtīdams plūdus bezdievīgajai pasaulei, izglāba tikai taisnības sludinātāju Nou līdz ar septiņiem citiem. Tāpat viņš nosodīja Sodomas un Gomoras pilsētas, pārvērzdams tās pelnos un iznīcinādams, atstājot tā biedinošu piemēru visiem, kas grib grēkot. Viņš izglāba taisno Latu, kam bezdievju netiklā dzīve sagādāja ciešanas.”

Kā Noa pārdzīvoja plūdus? Dievs Noam sacīja: ”Es esmu nolēmis pie sevis darīt galu visai radībai, jo zeme ir pilna varas darbu, ko tie dara; tādēļ Es viņus izdeldēšu no zemes virsus. Taisi sev šķirstu no sveķainiem skuju kokiem.” (1. Moz. 6:13, 14.) Noa uzbūvēja šķirstu, kā Jehova viņam bija pavēlējis. Septiņas dienas pirms plūdu sākšanās Jehova Noam lika, lai viņš ieved šķirstā dzīvniekus un iet iekšā arī pats ar savu ģimeni. Septītajā dienā šķirsta durvis tika aizvērtas, un ”lietus lija pār zemi četrdesmit dienas un četrdesmit naktis”. (1. Moz. 7:1—4, 11, 12, 16.) Noa un viņa ģimene ”izglābās.. cauri ūdenim”. (1. Pēt. 3:20.) Viņi palika dzīvi tāpēc, ka atradās šķirstā. Uz zemes nebija nevienas citas vietas, kur viņi būtu varējuši atrast patvērumu. (1. Moz. 7:19, 20.)

Norādījumi, ko saņēma Lats, bija citādi. Divi eņģeļi Latam pateica, kur viņš nedrīkst atrasties. ”Visus.. savējos, kas tev ir šinī pilsētā [Sodomā], izved ārā,” viņi sacīja. ”Mēs gribam izpostīt šo vietu.” Latam un viņa ģimenei vajadzēja ”glābties kalnos”. (1. Moz. 19:12, 13, 17.)

Noas un Lata pieredzētais apliecina, ka ”Kungs zina, kā izglābt no kārdinājuma [”pārbaudījumiem”, NW] dievbijīgos un kā netaisnos pataupīt līdz tiesas dienai, lai sodītu”. (2. Pēt. 2:9, JD-07.) Abos šajos gadījumos, kad Jehova glāba savus kalpus, izšķirīga nozīme bija tam, kur viņi atradās. Noam bija jābūt iekšā šķirstā, savukārt Latam bija jābūt ārpus Sodomas. Bet vai vietai vienmēr ir nozīme? Vai Jehova spēj izglābt taisnīgos cilvēkus, lai kur tie atrastos? Aplūkosim vēl divus gadījumus, kas aprakstīti Bībelē.

Vai vieta vienmēr ir svarīga?

Pirms Jehova sūtīja pār Ēģipti desmito mocību, viņš pavēlēja izraēliešiem apslacīt ar Pashas jēra asinīm sava nama durvju palodu  un abus durvju stabus. Kāpēc šāds norādījums tika dots? Izraēliešiem bija paskaidrots: ”Kad tas Kungs nāks, lai sodītu Ēģipti, un redzēs asinis uz palodām un abiem durvju stabiem, tad tas Kungs ies garām tām durvīm un neļaus maitātājam ienākt jūsu namos, lai jūs sistu.” Tajā pašā naktī ”tas Kungs sita visus Ēģiptes pirmdzimušos, sākot ar faraona, kas sēž uz sava troņa, pirmdzimto, līdz cietumnieka pirmdzimtajam, kas bija cietumā, un visus lopu pirmdzimušos”. Bet izraēliešu pirmdzimtie palika dzīvi, kaut gan viņi atradās turpat blakus. (2. Moz. 12:22, 23, 29.)

Atcerēsimies arī gadījumu ar Rahābu — netikli, kas dzīvoja Jērikā. Tolaik izraēlieši gatavojās uzsākt Apsolītās zemes iekarošanu. Rahāba saprata, ka Jērika neizbēgami tiks nopostīta, un viņa pastāstīja izraēliešu izlūkiem, ka pilsētas iedzīvotāji ir nobijušies no izraēliešu uzbrukuma. Viņa abus izlūkus paslēpa un pēc tam lika tiem zvērēt, ka viņa pati un viņas ģimene pilsētas ieņemšanas laikā tiks pasargāta. Izlūki Rahābai deva norādījumu sapulcināt visus viņas ģimenes locekļus viņas namā, kas veidoja daļu no pilsētas mūra. Ja kāds atrastos ārpus šī nama, viņš aizietu bojā kopā ar pārējiem pilsētas iedzīvotājiem. (Joz. 2:8—13, 15, 18, 19.) Tomēr vēlāk Jehova Jozuam darīja zināmu, ka pilsētas mūri sagrūs paši no sevis. (Joz. 6:5.) Šķita, ka vieta, par kuru izlūki bija teikuši, ka tā būs droša, tomēr tāda nebūs. Kā gan Rahābai un viņas ģimenei bija iespējams izglābties?

Kad pienāca laiks ieņemt Jēriku, priesteri pūta taures un pārējie izraēlieši kliedza. ”Tiklīdz kā tauta sadzirdēja tauru skaņas, tā sāka kliegt vēl skaļāk, un tad arī mūri sagruva,” teikts Jozuas 6:20. Kad mūri bija sākuši brukt, cilvēki tur nekā vairs nevarēja darīt. Taču brīnumainā veidā pie Rahābas mājas mūru grūšana apstājās. Jozua pavēlēja abiem izlūkiem: ”Ejiet netikles namā un izvediet ārā ir šo sievu, ir itin visus tos, kuri ir kopā ar viņu tās namā, kā jūs viņai zvērēdami solījāt!” (Joz. 6:22.) Visi, kas atradās Rahābas namā, palika dzīvi.

Kas bija pats svarīgākais?

Ko var secināt no tā, kā tika izglābts Noa, Lats, izraēliešu pirmdzimtie un Rahāba? Kā šie notikumi palīdz saprast, kur mums ir jābūt, kad pienāks šīs ļaunās pasaules gals?

Noa paglābās šķirstā, bet kāpēc viņš tur atradās? Vai ne tāpēc, ka viņš ticēja Dievam  un bija paklausīgs? ”Noa darīja, kā Dievs sacīja,” teikts Bībelē. (1. Moz. 6:22; Ebr. 11:7.) Kā ir ar mums? Vai mēs darām visu, ko Dievs mums ir pavēlējis? Noa bija ”taisnības sludinātājs”. (2. Pēt. 2:5.) Vai mēs dedzīgi sludinām, kā to darīja Noa, pat ja cilvēki mūsu teritorijā lielākoties nav atsaucīgi?

Lats paglāba savu dzīvību, aizbēgot no Sodomas. Viņš palika dzīvs, jo viņš bija taisnīgs Dieva acīs un viņu ļoti uztrauca Sodomas un Gomoras bezdievīgo iedzīvotāju izlaidīgā dzīve. Vai izlaidība, kas mūsdienās ir tik izplatīta, patiešām mūs satrauc, vai arī mēs pie tās jau esam pieraduši? Vai mēs visiem spēkiem cenšamies būt ”neaptraipīti un nevainojami”? (2. Pēt. 3:14.)

Izraēliešu pirmdzimtie un Rahāba palika dzīvi tāpēc, ka ņēma vērā norādījumu neiziet ārpus sava nama. No viņiem tika prasīta ticība un paklausība. (Ebr. 11:28, 30, 31.) Iztēlojieties, cik bažīgi izraēliešu ģimenes vēroja savus pirmdzimtos, kad vienā ēģiptiešu mājā pēc otras sākās ”liela brēkšana”. (2. Moz. 12:30.) Iedomājieties, kā Rahāba un viņas ģimenes locekļi bija cieši piespiedušies cits pie cita, jūtot, ka Jērikas mūri dārdot grūst arvien tuvāk un tuvāk viņas namam. Rahābai bija nepieciešama stipra ticība, lai paklausītu izlūku norādījumam un paliktu mājās.

Drīz Sātana ļaunajai pasaulei pienāks gals. To, kā Jehova paglābs savu tautu, kad sāksies viņa ”dusmu diena”, mēs vēl īsti nezinām. (Cef. 2:3.) Taču, lai kur mēs tajā laikā atrastos un lai kādi būtu mūsu apstākļi, mēs varam būt droši, ka mūsu izglābšanās būs atkarīga no ticības Jehovam un paklausības viņam. Turklāt mums jāņem vērā norādījums, kas dots vienā no Jesajas pravietojumiem.

”Ej, mana tauta, savās mītnēs!”

”Ej, mana tauta, savās mītnēs un aizslēdz savas durvis aiz sevis, — paslēpies mazu brīdi, kamēr pāries dusmas!” teikts Jesajas 26:20. Iespējams, pirmo reizi šis pravietojums piepildījās 539. gadā p.m.ē., kad mēdieši un persieši iekaroja Babilonu. Cik zināms, persiešu valdnieks Kīrs, ienākot Babilonā, pavēlēja visiem tās iedzīvotājiem palikt mājās, jo kareivjiem bija dots rīkojums nogalināt ikvienu, kas atradīsies ārpus sava nama.

Mūsdienās pravietojumā minētās ”mītnes” varētu būt cieši saistītas ar vairāk nekā 100 tūkstošiem Jehovas liecinieku draudžu, kas ir izveidotas visā pasaulē. Draudzei jau tagad ir svarīga nozīme mūsu dzīvē, un tā tas būs arī ”lielo bēdu” laikā. (Atkl. 7:14.) Dieva tautai ir pavēlēts iet savās ”mītnēs” un tur paslēpties, ”kamēr pāries dusmas”. Cik gan svarīgi ir izveidot un saglabāt pozitīvu attieksmi pret draudzi un uzturēt ciešu saikni ar to! Ņemsim vērā Pāvila aicinājumu: ”Vērosim cits citu, lai paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem, neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami, un to jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.” (Ebr. 10:24, 25.)

[Attēli 7. lpp.]

Ko mēs mācāmies no cilvēkiem, kurus Dievs pagātnē ir glābis?

[Attēls 8. lpp.]

Uz ko ar ”mītnēm” varētu būt norādīts mūsdienās?