Attaisnojumi un aizbildinājumi. Kāds ir Jehovas viedoklis?

”SIEVA, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka, un es ēdu,” teica Ādams. ”Čūska mani pievīla, un es ēdu,” taisnojās Ieva. Šie vārdi, ar kuriem pirmie cilvēki vērsās pie Dieva, aizsāka garo vēsturi, kāda ir cilvēku aizbildinājumiem. (1. Moz. 3:12, 13.)

Spriedums, kuru Jehova izteica Ādamam un Ievai par viņu tīšo nepaklausību, parādīja, ka viņu aizbildinājumi no Jehovas viedokļa nebija pamatoti. (1. Moz. 3:16—19.) Vai mums būtu jāsecina, ka ikreiz, kad mēs Jehovas priekšā par kaut ko attaisnojamies, viņš to uzskata par tukšu aizbildināšanos? Vai ir tādi attaisnojumi, kurus viņš uzskata par pamatotiem? Pirms mēs atbildam uz šiem jautājumiem, padomāsim, kāpēc cilvēki mēdz aizbildināties.

Cilvēki parasti aizbildinās par to, ko viņi ir izdarījuši nepareizi vai ko nav spējuši paveikt vai nevēlas darīt. Aizbildinājumi nav tas pats, kas pamatoti attaisnojumi par pieļautajām kļūdām vai atvainošanās, uz kuras pamata var iegūt piedošanu. Kā tas bija gadījumā ar Ādamu un Ievu, dažkārt cilvēki aizbildinās, lai slēptu savas rīcības patiesos iemeslus. Tāpat cilvēki mēdz aizbildināties, lai izvairītos no savas rīcības sliktajām sekām.

Mēs negribam meklēt aizbildinājumus, kad runa ir par kalpošanu Dievam. Mums jāuzmanās, lai mēs nesāktu ”paši sevi maldināt”. (Jēk. 1:22.) Tāpēc aplūkosim dažus piemērus un principus no Bībeles, kuri mums palīdzēs ”pārbaudīt, kas tam Kungam patīkams”. (Efez. 5:10.)

Ko Dievs no mums gaida

Bībelē ir doti konkrēti norādījumi, kas mums, Jehovas kalpiem, ir jāievēro. Piemēram, Kristus pavēle: ”Eita un darait par mācekļiem visas tautas,” — joprojām attiecas uz visiem patiesajiem Kristus sekotājiem. (Mat. 28:19, 20.) Paklausīt šai pavēlei ir tik svarīgi, ka apustulis Pāvils izsaucās: ”Vai man, ja es nesludinātu evanģeliju!” (1. Kor. 9:16.)

Tomēr daži, kas jau ilgu laiku ir studējuši Bībeli ar Jehovas lieciniekiem, tā arī nav kļuvuši par labās vēsts sludinātājiem. (Mat. 24:14.) Citi kādreiz ir sludinājuši, bet tad ir pārtraukuši to darīt. Kādus aizbildinājumus min tie, kas nepiedalās sludināšanā? Kā Jehova pagātnē raudzījās uz cilvēkiem, kas vilcinājās paklausīt viņa pavēlēm?

Aizbildinājumi, kurus Dievs neuzskata par pamatotiem

”Tas ir pārāk grūti.” It īpaši tiem, kas pēc dabas ir kautrīgi, varētu šķist, ka sludināt ir pārāk grūti. Bet padomāsim, ko mēs varam mācīties no Jonas piemēra. Viņš saņēma uzdevumu, kas viņam likās ārkārtīgi smags, — Jehova viņam pavēlēja doties pie Nīnives iedzīvotājiem un pasludināt gaidāmo sodu. Nav grūti saprast, kāpēc Jona nobijās no šī uzdevuma. Nīnive bija Asīrijas galvaspilsēta, un asīrieši bija pazīstami ar savu cietsirdību un nežēlību. Jona, iespējams, raizējās: ”Kas mani gaida šajā pilsētā?  Ko nīnivieši ar mani izdarīs?” Ilgi neprātodams, Jona bēga. Taču Jehova Jonas aizbildinājumus neuzskatīja par pamatotiem un vēlreiz sūtīja viņu sludināt nīniviešiem. Šoreiz Jona drosmīgi izpildīja savu uzdevumu, un Jehova viņa darbu svētīja. (Jon. 1:1—3; 3:3, 4, 10.)

Ja uzdevums sludināt labo vēsti jums šķiet pārāk grūts, atcerieties, ka ”Dievam visas lietas iespējamas”. (Marka 10:27.) Jūs varat nešaubīties, ka Jehova jūs stiprinās, ja neatlaidīgi lūgsiet viņa palīdzību, un jūs svētīs, kad saņemsiet drosmi un dosieties sludināt. (Lūk. 11:9—13.)

”Man trūkst vēlēšanās.” Ko jūs varat darīt, ja jums trūkst patiesas vēlēšanās piedalīties kristīgajā kalpošanā? Paturiet prātā, ka Jehova var darboties jūsos un ietekmēt jūsu vēlmes. Pāvils rakstīja: ”Dievs ir tas, kas pēc savas labās gribas rosina gan jūsu gribēšanu, gan darbošanos.” (Filip. 2:13, JD-07.) Tātad jūs varat lūgt Jehovam, lai viņš rada jūsos vēlēšanos pildīt viņa gribu. Tā rīkojās ķēniņš Dāvids. Viņš Jehovam lūdza: ”Māci man, Kungs, Tavu ceļu, lai es staigāju Tavā patiesībā; noskaņo manu sirdi visnotaļ tā, lai es Tavu vārdu bītos!” (Ps. 86:11.) Jūs varat sekot viņa piemēram un dedzīgi lūgt, lai Jehova rosina jūsos vēlēšanos darīt to, kas viņam ir patīkams.

Tiesa, dažkārt, kad jūtamies noguruši vai nomākti, mums varbūt ir jāpiespiež sevi apmeklēt sapulci Valstības zālē vai doties sludināt. Ja tā ir, vai mums būtu jānospriež, ka mums nav patiesas mīlestības pret Jehovu? Nē, nepavisam. Arī uzticīgiem Dieva kalpiem senatnē ne vienmēr bija viegli pildīt Dieva gribu. Piemēram, Pāvils izteicās, ka viņš ”norūda un kalpina savu miesu”, lai paklausītu Dieva norādījumiem. (1. Kor. 9:26, 27.) Pat situācijās, kad mums ir jāpiespiež sevi, lai dotos sludināt, mēs varam būt droši, ka Jehova mūs svētīs. Kāpēc tā var apgalvot? Tāpēc, ka pildīt Dieva prātu mūs mudina pareizi motīvi, proti, mīlestība pret viņu. Tā mēs atspēkojam Sātana apgalvojumu, ka, sastapušies ar pārbaudījumiem, Dieva kalpi viņu noliegs. (Īj. 2:4.)

”Man trūkst laika.” Ja jūs nesludināt tāpēc, ka, jūsuprāt, esat pārāk aizņemti, tad jums būtu nopietni jāizvērtē savas prioritātes. ”Dzenieties papriekšu pēc Dieva valstības,” sacīja Jēzus. (Mat. 6:33.) Lai sekotu šim principam, jums varbūt ir jāvienkāršo sava dzīve vai mazāk laika jāatvēl izklaidei un izbrīvētais laiks jāizmanto sludināšanai. Protams, izklaidei un citiem personiskiem jautājumiem ir sava vieta dzīvē, bet tos nevar izmantot par aizbildinājumu, lai atstātu novārtā sludināšanu. Ikviens Dieva kalps galveno vietu savā dzīvē ierāda Dieva Valstībai.

”Man nav vajadzīgo spēju.” Varbūt jūs domājat, ka jums trūkst spēju, kas  vajadzīgas labās vēsts sludinātājam. Daži uzticīgi Jehovas kalpi Bībeles laikos uzskatīja, ka viņi nespēs tikt galā ar uzdevumiem, ko Jehova viņiem bija uzticējis. Viens piemērs ir Mozus. Kad Jehova viņam deva kādu īpašu uzdevumu, Mozus sacīja: ”Ak Kungs, es neesmu runātājs, tāds neesmu bijis vakar, tāds neesmu arī šodien, kopš Tu runāji ar savu kalpu; bet man ir grūta valoda un neveikla mēle.” Lai gan Jehova iedrošināja viņu, Mozus atbildēja: ”Ak Kungs, sūti taču ko sūtīdams!” (2. Moz. 4:10—13.) Kā Jehova rīkojās?

Jehova neatbrīvoja Mozu no šī uzdevuma. Taču Jehova parūpējās, lai Ārons palīdzētu Mozum sekmīgi tikt ar to galā. (2. Moz. 4:14—17.) Kā liecināja turpmākie gadi, Jehova bija ar Mozu un deva viņam visu nepieciešamo, lai viņš spētu pildīt pienākumus, kurus Jehova viņam bija uzticējis. Jūs varat būt pārliecināti, ka Jehova arī mūsdienās pamudinās savus kalpus, kam ir lielāka pieredze, palīdzēt jums veikt jūsu kalpošanu. Un, pats galvenais, Jehova savos Rakstos ir apliecinājis, ka viņš piešķirs mums spējas, kas nepieciešamas darbam, kuru viņš mums ir uzdevis. (2. Kor. 3:5; skat.  ”Laimīgākie gadi manā mūžā”.)

”Mani kāds ir aizvainojis.” Daži pārstāj sludināt vai apmeklēt draudzes sapulces, jo ir aizskartas viņu jūtas, un viņi domā, ka Jehovam šis attaisnojums būs pieņemams. Var saprast, ka tad, ja kāds mūs ir aizvainojis, mēs jūtamies sāpināti, bet vai tas ir pamatots  iemesls pārtraukt garīgo darbību? Kad starp Pāvilu un viņa ticības biedru Barnabu ”izcēlās ass strīds”, viņi, iespējams, kādu laiku juta aizvainojumu. (Ap. d. 15:39, JD-07.) Bet vai tāpēc kāds no viņiem pārstāja sludināt? Nē, tā nenotika.

Ja kāds ticības biedrs ir jūs sāpinājis, atcerieties, ka jūsu ienaidnieks ir nevis šis kristietis, kas ir tikai nepilnīgs cilvēks, bet gan Sātans, kura mērķis ir jūs ”aprīt”. Taču Sātanam tas neizdosies, ja jūs viņam ”turēsieties pretī stipri ticībā”. (1. Pēt. 5:8, 9; Gal. 5:15.) Ja jums būs stipra ticība, jūs spēsiet pārvarēt vilšanās sajūtu. (Rom. 9:33.)

Ja apstākļi ierobežo to, cik daudz mēs varam darīt

Ņemot vērā iepriekšminētās domas, ir skaidrs, ka no Bībeles viedokļa nav tādu iemeslu, kas ļautu mums nepildīt Jehovas norādījumus, tostarp viņa pavēli sludināt labo vēsti. Tomēr ir apstākļi, kas var objektīvi ierobežot mūsu līdzdalību kristīgajā kalpošanā. Tā kā arī citu Bībelē noteikto pienākumu pildīšana prasa laiku, mazāk laika varētu palikt sludināšanai. Tāpat var gadīties situācijas, kad mēs tiešām esam pārāk noguruši vai slimi, lai kalpošanā Jehovam darītu tik daudz, cik mums gribētos. Taču Bībelē ir apliecināts, ka Jehova zina mūsu dedzīgo vēlēšanos kalpot viņam un ņem vērā mūsu ierobežojumus. (Ps. 103:14; 2. Kor. 8:12.)

Tāpēc mums būtu jāuzmanās, lai mēs šajos jautājumos netiesātu pārāk stingri nedz sevi, nedz citus. Apustulis Pāvils rakstīja: ”Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? Viņš stāv vai krīt savam Kungam.” (Rom. 14:4.) Mums būtu nevis jāsalīdzina sava situācija ar to, kāda ir citiem, bet jāpatur prātā, ka ”ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi”. (Rom. 14:12; Gal. 6:4, 5.) Kad mēs griežamies pie Jehovas lūgšanās un stāstām viņam par iemesliem, kas mūs ierobežo, darīsim to ar ”labu sirdsapziņu”. (Ebr. 13:18.)

Kāpēc kalpošana Jehovam sagādā prieku

Ikviens no mums var kalpot Jehovam ar neviltotu prieku, jo viņa prasības vienmēr ir saprātīgas un izpildāmas, lai arī kādi būtu apstākļi mūsu dzīvē. Kāpēc tā var teikt?

Bībelē mēs lasām: ”Neliedzies dot tam, kam vajag, ja vien tava roka to jaudā.” (Sal. Pam. 3:27, Vecās Derības poēzijas grāmatas.) Ko šis sakāmvārds atklāj par Dieva prasībām? Jehova neprasa, lai mēs darītu tik, cik ir pa spēkam mūsu brāļiem, bet lai mēs viņam kalpotu tik, cik ”to jaudājam” mēs. Katrs no mums, neatkarīgi no tā, cik daudz vai maz mums ir spēka, var kalpot Jehovam no visas sirds. (Lūk. 10:27; Kol. 3:23.)

[Papildmateriāls/Attēls 14. lpp.]

 ”Laimīgākie gadi manā mūžā”

Pat ja mūsu fiziskie vai emocionālie spēki ir ļoti ierobežoti, mums nebūtu jāsteidzas secināt, ka mēs nevaram pilnvērtīgi piedalīties kristīgajā kalpošanā. Šo domu apstiprina tas, ko pieredzēja Ernests — brālis, kas dzīvoja Kanādā.

Ernests cieta no runas traucējumiem un bija ļoti kautrīgs. Pēc tam kad viņš guva nopietnu muguras traumu, viņš vairs nevarēja strādāt par celtnieku. Par spīti sarežģījumiem, ko radīja invaliditāte, jaunie apstākļi viņam ļāva vairāk laika veltīt sludināšanai. Kad draudzes sapulcē sludinātāji tika mudināti kalpot par palīgpionieriem, viņam radās vēlēšanās to izmēģināt. Taču viņš uzskatīja sevi par nepiemērotu šim kalpošanas veidam.

Lai sev pierādītu, ka viņam tas nav pa spēkam, viņš pieteicās vienu mēnesi būt par palīgpionieri. Sev par lielu pārsteigumu, viņš ar šo uzdevumu sekmīgi tika galā. Pēc tam Ernests pie sevis domāja: ”Es zinu, ka nekad to nevarēšu atkārtot.” Lai gūtu tam apstiprinājumu, viņš pieteicās kalpot par palīgpionieri vēl vienu mēnesi — un atkal viņam tas izdevās.

Ernests bija palīgpionieris veselu gadu. Bet tad viņš sacīja: ”Esmu pārliecināts, ka nekad nevarēšu būt vispārējais pionieris.” Un atkal, lai to pierādītu, viņš pieteicās kalpot par vispārējo pionieri. Ernests jutās pārsteigts, kad viņš sekmīgi bija aizvadījis pirmo pioniera kalpošanas gadu. Viņš nolēma turpināt iesākto un divus gadus ar prieku kalpoja par pionieri, līdz kamēr muguras traumas radīto komplikāciju dēļ viņš nomira. Draugiem, kas neilgi pirms viņa nāves ieradās viņu apraudzīt, Ernests ar asarām acīs mēdza teikt: ”Gadi, kurus es aizvadīju, kalpojot par pionieri, bija laimīgākie gadi manā mūžā.”

[Attēls 13. lpp.]

Mēs varam pārvarēt jebkādus šķēršļus, kas mūs kavē piedalīties sludināšanā

[Attēls 15. lpp.]

Jehovam ir prieks, ja mēs kalpojam viņam no sirds, darīdami visu, kas mūsu apstākļos ir iespējams