Godāsim Dievu, attīstot ”gara augļus”
Godāsim Dievu, attīstot ”gara augļus”
”Ar to mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu.” (Jāņa 15:8.)
1., 2. a) Kādas mums ir iespējas uzmundrināt citus? b) Kāda Jehovas dāvana pilnveido mūsu spējas kalpošanā?
IZTĒLOSIMIES divas situācijas. Kāda kristiete ievēro, ka jauna māsa izskatās noraizējusies, un viņa to uzaicina kopā sludināt. Kad viņas iet no vienas mājas uz otru, jaunā māsa pastāsta, kas viņu satrauc. Vēlāk tajā pašā dienā viņa lūgšanā pateicas Jehovam par sirsnīgo interesi, kādu pret viņu parādīja gados vecākā māsa; tas bija tieši tas, kas viņai bija vajadzīgs. Citviet kāds laulāts pāris nesen ir atgriezies no sludināšanas svešā zemē. Kādā pasākumā viņi ar aizrautību stāsta dažādus gadījumus no sludināšanas, un viņos uzmanīgi klausās arī kāds jauns brālis. Pēc vairākiem gadiem, kad viņš pats ir saņēmis norīkojumu sludināt svešā zemē, viņš atceras šo pāri un sarunu, kas viņā bija radījusi vēlēšanos kļūt par misionāru.
2 Varbūt šīs situācijas jums liek domāt par kādu ticības biedru, kurš ir būtiski ietekmējis jūsu dzīvi vai kuram esat palīdzējuši jūs. Protams, samērā reti notiek tā, ka viena saruna izmaina cilvēka dzīvi, taču mums ik dienas paveras iespējas citus uzmundrināt un stiprināt. Vai nebūtu lieliski, ja mums būtu pieejams kaut kas tāds, kas mums palīdzētu attīstīt savas spējas un īpašības, lai mēs varētu vēl vairāk palīdzēt brāļiem un māsām un būtu vēl noderīgāki kalpošanā Dievam? Patiesībā Jehova mums piedāvā šādu palīdzību — viņš mums dod savu svēto garu. (Lūk. 11:13.) Kad Dieva gars darbojas mūsu dzīvē, tas mūsos veido patīkamas īpašības, kuras mums palīdz pilnveidoties visās kalpošanas jomās. Tā tiešām ir brīnišķīga dāvana! (Nolasīt Galatiešiem 5:22, 23.)
3. a) Kā tas, ka attīstām ”gara augļus”, sagādā godu Dievam? b) Kādus jautājumus mēs apskatīsim?
3 Īpašības, kuras svētais gars mūsos rada, atspoguļo paša Dieva Jehovas personību, no kura nāk šis gars. (Kol. 3:9, 10.) Jēzus norādīja uz galveno iemeslu, kāpēc kristiešiem jācenšas līdzināties Dievam, kad viņš sacīja saviem apustuļiem: ”Ar to mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu.” * (Jāņa 15:8.) Kad veidojam sevī ”gara augļus”, iznākums ir skaidri redzams mūsu runas veidā un rīcībā. Tā mēs godājam savu Dievu. (Mat. 5:16.) Ar ko gara augļi atšķiras no īpašībām, kas ir izplatītas Sātana pasaulē? Kā mēs varam attīstīt gara augļus? Kāpēc mums varētu būt grūti to darīt? Pievērsīsim uzmanību šiem jautājumiem, aplūkojot pirmos trīs no gara augļiem — mīlestību, prieku un mieru.
Mīlestība, kas atspoguļo Dieva mīlestību
4. Uz kādu mīlestību Jēzus mudināja savus sekotājus?
4 Mīlestība, kas ir svētā gara auglis, krasi atšķiras no mīlestības, kas ir izplatīta pasaulē. Kādā ziņā? Tā atspoguļo Dieva mīlestību. Jēzus uzsvēra šo atšķirību savā Kalna runā. (Nolasīt Mateja 5:43—48.) Viņš sacīja, ka pat grēcinieki mēdz būt labi pret tiem, kas ir labi pret viņiem. Šāda ”mīlestība” nav saistīta ne ar kādiem upuriem — tā vadās pēc principa ”dots pret dotu”. Ja mēs vēlamies ”tapt sava debesu Tēva bērni”, mums ir jārīkojas citādi. Mums savā attieksmē pret citiem būtu jāvadās nevis pēc tā, kā viņi izturas pret mums, bet pēc tā, kā uz viņiem raugās Jehova. Bet kā ir iespējams mīlēt savus ienaidniekus, kā to pavēlēja Jēzus?
5. Kā mēs varam parādīt mīlestību pret tiem, kuri mūs vajā?
5 Padomāsim par kādu piemēru no Bībeles. Kad Pāvils un Sīla sludināja Filipos, viņus apcietināja, nežēlīgi nopēra un iemeta cietuma dziļākajā telpā, kur viņu kājas ieslēdza siekstā. Iespējams, šajos notikumos pret viņiem slikti izturējās arī cietuma sargs. Vai tad, kad zemestrīces laikā viņi brīnumainā veidā tika atbrīvoti, viņi domāja par iespēju atmaksāt šim cilvēkam? Nē, tā nebija. Pāvila un Sīlas patiesās rūpes par cietuma sarga labklājību, kurās izpaudās pašaizliedzīga mīlestība, lika viņiem nekavējoties rīkoties šī cilvēka labā. Tas pavēra iespēju cietuma sargam un visiem viņa mājiniekiem kļūt par kristiešiem. (Ap. d. 16:19—34.) Arī mūsdienās daudzi brāļi un māsas ir rīkojušies saskaņā ar padomu: ”Svētījiet tos, kas jūs vajā!” (Rom. 12:14.)
6. Kā mēs varam apliecināt pašaizliedzīgu mīlestību pret ticības biedriem? (Skat. informāciju 21. lappusē.)
6 Mūsu mīlestība pret ticības biedriem ietver sevī vēl daudz vairāk. ”Mums pienākas atdot savas dzīvības par brāļiem.” (Nolasīt 1. Jāņa 3:16—18.) Tomēr mums ir dažādas iespējas parādīt mīlestību arī mazākās lietās. Piemēram, ja mēs esam pateikuši vai izdarījuši kaut ko tādu, kas brāli vai māsu ir aizvainojis, mēs varam apliecināt mīlestību, uzņemdamies iniciatīvu, lai atjaunotu mieru attiecībās ar viņu. (Mat. 5:23, 24.) Bet kā ir tad, ja kāds aizvaino mūs? Vai mēs ”piedodam labprāt”, vai arī mums reizēm ir nosliece paturēt sevī aizvainojumu? (Ps. 86:5.) Sirsnīgā mīlestība, uz kādu mūs mudina svētais gars, var palīdzēt mums neievērot maznozīmīgus pārkāpumus un piedot citiem, ”tāpat kā mūsu Kungs [mums] piedevis”. (Kol. 3:13, 14; 1. Pēt. 4:8.)
7., 8. a) Kā mīlestība pret cilvēkiem ir saistīta ar mīlestību pret Dievu? b) Kā mēs varam padziļināt savu mīlestību pret Jehovu? (Skat. attēlu lappuses apakšā.)
7 Kā mēs varam attīstīt nesavtīgu mīlestību pret brāļiem un māsām? Mums jāvairo sava mīlestība pret Dievu. (Efez. 5:1, 2; 1. Jāņa 4:9—11, 20, 21.) Brīži, ko pavadām, lasot Bībeli, pārdomājot izlasīto un runājot ar Jehovu lūgšanās, stiprina mūs un padziļina mūsu mīlestību pret debesu Tēvu. Tomēr, lai mēs varētu tuvoties Dievam, mums tam ir jāatvēl laiks.
8 Minēsim piemēru: iztēlojieties, ka jums būtu iespēja lasīt Dieva Rakstus, tos pārdomāt un lūgt Dievu tikai vienā konkrētā dienas stundā. Vai jūs apņēmīgi nerūpētos, lai itin nekas jums netraucē šo laiku veltīt Jehovam? Protams, neviens nevar atturēt mūs no lūgšanām, un arī Bībeli lielākā daļa no mums var lasīt, kad vien vēlas. Taču varbūt mums ir kaut kas jādara, lai nepieļautu, ka daudzie ikdienas darbi mums atņemtu īpašo laiku, ko pavadām ar Dievu. Vai jūs katru dienu izbrīvējat pēc iespējas vairāk laika, lai tuvotos Jehovam?
”Svētā Gara prieks”
9. Kas raksturo prieku, ko rada svētais gars?
9 Svarīga iezīme, kas raksturo svētā gara augļus, ir noturība. To var teikt arī par prieku — otro gara augli, kuru mēs aplūkosim. Prieks, ko rada svētais gars, ir kā izturīgs augs, kas spēj zaļot arī skarbos apstākļos. Visā pasaulē daudzi Dieva kalpi ir ”uzņēmuši sludināto vārdu Svētā Gara priekā, panesdami daudz spaidu”. (1. Tes. 1:6.) Citi pieredz dažādas grūtības un zaudējumus. Tomēr Jehova viņiem ar savu garu dod spēku, lai viņi ”varētu visu izturēt ar pacietību un prieku”. (Kol. 1:11, NW.) Kas ir šī prieka pamatā?
10. Kas ir mūsu prieka pamatā?
10 Atšķirībā no Sātana pasaules ”nedrošās bagātības”, garīgajiem dārgumiem, ko mēs esam saņēmuši no Jehovas, piemīt nezūdoša vērtība. (1. Tim. 6:17; Mat. 6:19, 20.) Jehova mums ir sagādājis priekpilnas izredzes uz mūžīgu dzīvi. Mums ir prieks piederēt pie pasaules mēroga kristiešu saimes. Bet galvenais, kas ir mūsu prieka pamatā, ir mūsu attiecības ar Dievu. Mēs jūtamies līdzīgi Dāvidam, kurš, kaut arī bija spiests dzīvot kā bēglis, slavēja Jehovu dziesmā: ”Tava žēlastība ir labāka par dzīvību. Manas lūpas lai Tevi slavē. Tā es Tevi teikšu visu mūžu.” (Ps. 63:4, 5.) Pat tad, kad pieredzam grūtības, sirds mūs mudina ar prieku slavēt Dievu.
11. Kāpēc ir svarīgi, lai mēs kalpotu Jehovam ar prieku?
11 Apustulis Pāvils kristiešus aicināja: ”Priecājieties iekš tā Kunga vienmēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties!” (Filip. 4:4.) Kāpēc ir svarīgi, lai kristieši kalpotu Jehovam ar prieku? Tāpēc, ka Sātans ir apstrīdējis Jehovas tiesības uz augstāko varu. Viņš apgalvo, ka neviens nekalpo Dievam no laba prāta. (Īj. 1:9—11.) Ja mēs kalpotu Jehovam tikai aiz pienākuma apziņas un bez prieka, mūsu slavas upuris nebūtu nevainojams. Tāpēc centīsimies rīkoties saskaņā ar psalmu sacerētāja mudinājumu: ”Kalpojiet tam Kungam ar prieku, nāciet Viņa vaiga priekšā ar gavilēm!” (Ps. 100:2.) Priecīga un labprātīga kalpošana sagādā Dievam godu.
12., 13. Kā mēs varam cīnīties ar negatīvām emocijām?
12 Tomēr realitāte ir tāda, ka pat uzticīgi Jehovas kalpi pieredz brīžus, kad viņi jūtas nomākti un viņiem nav viegli saglabāt pozitīvu skatījumu. (Filip. 2:25—30.) Kas mums var palīdzēt, kad ar mums tā notiek? Vēstulē efeziešiem, 5. nodaļas 18. un 19. pantā (LB-65r), ir teikts: ”Topiet Gara pilni, runādami cits uz citu psalmos, himnās un garīgās dziesmās, dziedādami un slavēdami To Kungu savās sirdīs.” Kā mēs varam sekot šim padomam?
13 Kad mūs nomāc negatīvas emocijas, mēs varam runāt ar Jehovu lūgšanās un censties domāt par to, kas ir labs. (Nolasīt Filipiešiem 4:6—9.) Daži ir ievērojuši, ka, klausīdamies Valstības dziesmas un klusi dungodami līdzi, viņi jūtas labāk un spēj ievirzīt domas pozitīvā gultnē. Kāds brālis, kas saskārās ar nopietnu pārbaudījumu, kura dēļ viņš bieži jutās vīlies un nomākts, atceras: ”Es ne tikai regulāri vērsos sirsnīgās lūgšanās pie Jehovas, bet arī iemācījos no galvas vairākas Valstības dziesmas. Kad es dziedāju šīs skaistās slavas dziesmas Jehovam, vai nu balsī, vai klusībā pie sevis, manā sirdī ieplūda miers. Turklāt ap to laiku iznāca grāmata Tuvojieties Jehovam. Gada laikā es to izlasīju divas reizes. Tā bija gluži kā dziedējošs balzams manai sirdij. Es zinu, ka Jehova ir svētījis manas pūles.”
”Miera saite”
14. Kā izpaužas miers, ko veicina svētais gars?
14 Mūsu starptautiskajos kongresos visdažādākās izcelsmes delegāti izjūt mīlestības pilno gaisotni, kāda valda kristīgajā brāļu saimē. Šādi pasākumi spilgti izceļ vienu no veidiem, kā izpaužas Dieva kalpu miers, — viņi ir vienoti visā pasaulē. Nereti vērotāji no malas ir pārsteigti, redzot, kā cilvēki, kuriem, pēc viņu domām, būtu jābūt naidā, ”cenšas uzturēt gara vienību ar miera saiti”. (Efez. 4:3.) Šī vienotība tiešām ir iespaidīga, ja ņem vērā, kādas izmaiņas daudziem no mums ir bijis sevī jāveic.
15., 16. a) Ar kādiem uzskatiem Pēteris bija uzaudzis, un kādas grūtības tas viņam radīja? b) Kā Jehova palīdzēja Pēterim mainīt savu attieksmi?
15 Apvienot cilvēkus, kuriem ir atšķirīga izcelsme, nav viegls uzdevums. Lai labāk saprastu, kādas izmaiņas cilvēkiem ir jāveic, lai viņi varētu būt vienoti savā starpā, padomāsim par kādu pirmā gadsimta kristieti — apustuli Pēteri. Par viņa attieksmi pret neapgraizītajiem cittautiešiem liecina viņa vārdi: ”Jūs zināt, ka jūdam nav atļauts biedroties ar nejūdu vai iet pie viņa mājās; bet man Dievs ir rādījis, ka nevienu cilvēku nevajag turēt par nesvētu vai nešķīstu.” (Ap. d. 10:24—29; 11:1—3.) Tāpat kā daudzi viņa laikabiedri, arī Pēteris acīmredzot bija uzaudzis ar pārliecību, ka bauslībā ir pavēlēts mīlēt tikai citus ebrejus. Iespējams, viņam likās gluži dabiski uzskatīt cittautiešus par ienaidniekiem. *
16 Iedomājieties, cik savādi varēja justies Pēteris, ieiedams Kornēlija mājā. Vai cilvēks, kas iepriekš par cittautiešiem bija domājis negatīvi, bija spējīgs ar tiem izveidot ciešas attiecības, kuru pamatā būtu ”miera saite”? (Efez. 4:3, 16.) Dažas dienas iepriekš Dieva gars bija ietekmējis Pētera sirdi, palīdzot viņam mainīt savu attieksmi un pārvarēt aizspriedumus. Jehova Pēterim parādībā bija skaidri apliecinājis, ka viņa viedokli par cilvēku nenosaka tā rase un tautība. (Ap. d. 10:10—15.) Tāpēc Pēteris Kornēlijam sacīja: ”Tiešām, es atzīstu, ka Dievs neuzlūko cilvēka vaigu, bet ikvienā tautā viņam ir tīkams, kas viņu bīstas un taisnīgi dzīvo.” (Ap. d. 10:34, 35.) Pēteris mainīja savu attieksmi, un tas viņam palīdzēja būt patiesi vienotam ar visu ”brāļu saimi”. (1. Pēt. 2:17.)
17. Ar ko ir iezīmīga Dieva tautas vienotība?
17 Pētera pieredzētais mums palīdz saprast, kādas ievērojamas pārmaiņas veic tie, kas pievienojas Dieva tautai. (Nolasīt Jesajas 2:3, 4.) Miljoniem cilvēku ”no visām tautām, no ciltīm, tautībām un valodām” ir izmainījuši savu domāšanu un ir saskaņojuši savas domas ar ”Dieva gribu: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs”. (Atkl. 7:9; Rom. 12:2.) Daudzi no viņiem kādreiz atradās Sātana pasaules naida un nesaskaņu varā. Bet, pētot Dieva Rakstus un pakļaujoties svētā gara vadībai, viņi ir iemācījušies ”dzīties pēc miera”. (Rom. 14:19.) Vienotība, kāda pastāv Dieva tautā, nes godu Dievam.
18., 19. a) Kā ikviens no mums var veicināt draudzes mieru un vienotību? b) Kas būs aplūkots nākamajā rakstā?
18 Kā ikviens no mums var veicināt mieru un vienotību Dieva kalpu starpā? Daudzās draudzēs ir kristieši, kas ir ieradušies no ārzemēm. Daži no viņiem varbūt ievēro paražas, kas mums nav pazīstamas, vai arī viņi vēl nemāk labi runāt mūsu valodā. Vai mēs cenšamies viņus labāk iepazīt? Tieši to iesaka darīt Dieva Raksti. Draudzei Romā, pie kuras piederēja gan ebreji, gan cittautieši, Pāvils rakstīja: ”Pieņemiet cits citu, kā arī Kristus mūs ir pieņēmis Dievam par godu.” (Rom. 15:7, LB-65r.) Vai jūsu draudzē ir kāds, kuru jūs varētu labāk iepazīt?
19 Kā vēl mēs varam ļaut svētajam garam darboties mūsu dzīvē? Šis jautājums būs aplūkots nākamajā rakstā, kurā būs pievērsta uzmanība pārējiem gara augļiem.
[Zemsvītras piezīmes]
^ 3. rk. Augļi, par kuriem runāja Jēzus, ietver sevī gan ”gara augļus”, gan ”lūpu augli”, ko kristieši upurē Dievam, sludinādami Valstību. (Ebr. 13:15.)
^ 15. rk. 3. Mozus 19:18 ir teikts: ”Tev nebūs atriebties nedz nemitīgi dusmas turēt pret savas tautas bērniem, bet tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” Jūdaisma reliģiskie vadītāji mācīja, ka vārdi ”savas tautas bērni” un ”savs tuvākais” attiecas tikai uz ebrejiem. Mozus bauslība prasīja, lai izraēlieši neveidotu ciešas attiecības ar cittautiešiem, taču tajā nebija pausts viedoklis, kādu popularizēja pirmā gadsimta reliģiskie vadītāji, proti, ka visi cittautieši ir ienaidnieki un ikviens no viņiem ir jāienīst.
Kā jūs atbildētu?
• Kā mēs varam parādīt nesavtīgu mīlestību pret brāļiem un māsām?
• Kāpēc ir svarīgi, lai mēs kalpotu Dievam ar prieku?
• Kā mēs varam veicināt draudzes mieru un vienotību?
[Jautājumi studēšanai]
[Papildmateriāls 21. lpp.]
”Tie ir patiesie kristieši”
Kādā grāmatā par Jehovas liecinieku vajāšanām nacistiskajā Vācijā ir citēts jauna ebreju ieslodzītā stāstījums, kā viņš pēc ierašanās Neiengammes koncentrācijas nometnē pirmoreiz satika Jehovas lieciniekus.
Viņš stāstīja: ”Tiklīdz nometnes blokā ienācām mēs, ebreji no Dahavas, citi ebreji sāka slēpt visu, kas viņiem bija, lai viņiem nebūtu ar mums jādalās. [..] Ārpus [koncentrācijas nometnes] mēs bijām rūpējušies cits par citu. Bet šeit, kur izšķīrās dzīvības un nāves jautājums, katrs vispirms centās parūpēties par sevi, aizmirsdams par citiem. Bet iedomājieties, ko darīja Bībeles pētnieki! Tajā laikā viņiem bija ļoti smagi jāstrādā, labojot ūdensvada caurules. Laiks bija auksts, un viņiem visu dienu nācās stāvēt ledainā ūdenī. Neviens nesaprata, kā viņi spēj to izturēt. Viņi teica, ka Jehova viņiem dod spēku. Viņiem, tāpat kā mums, maize bija ļoti vajadzīga, jo viņi bija izsalkuši. Bet ko viņi darīja? Viņi savāca visu maizi, kas viņiem bija, paturēja pusi sev, bet otru pusi atdeva saviem ticības biedriem, kas bija tikko atvesti no Dahavas. Un viņi tos sirsnīgi sagaidīja un skūpstīja. Pirms maltītes viņi pateica lūgšanu. Vēlāk viņi visi bija apmierināti un priecīgi. Viņi teica, ka vairs neesot izsalkuši. Redziet, tajā brīdī es nodomāju: ”Tie ir patiesie kristieši.”” (Between Resistance and Martyrdom—Jehovah’s Witnesses in the Third Reich.)
[Attēli 19. lpp.]
Vai jūs katru dienu izbrīvējat laiku, lai tuvotos Jehovam?
