Kā palikt godīgiem negodīgā pasaulē

NEGODĪGUMS ir tikpat izplatīts kā gaiss, ko mēs elpojam. Cilvēki melo, nosaka pārāk augstas cenas, zog, neatmaksā parādus un lepojas ar viltīgiem biznesa paņēmieniem. Dzīvojot šādā vidē, mēs bieži saskaramies ar situācijām, kurās tiek pārbaudīta mūsu apņēmība būt godīgiem. Kā mēs varam pretoties kārdinājumam rīkoties negodīgi? Ir trīs būtiski faktori, kas mums šajā ziņā palīdz, — bijība Jehovas priekšā, labi mācīta sirdsapziņa un pieticība.

Bijība Jehovas priekšā

Pravietis Jesaja rakstīja: ”Tas Kungs ir mūsu soģis, tas Kungs ir mūsu likumu devējs, tas Kungs ir mūsu ķēniņš.” (Jes. 33:22.) Tā kā mēs atzīstam Jehovas varu, mēs jūtam pret viņu bijību, kas mūs mudina pretoties nosliecei uz negodīgumu. Salamana Pamācībās 16:6 ir teikts: ”Ar tā Kunga bijāšanu var izvairīties no ļaunuma.” Šāda bijība ir nevis slimīgas bailes no Dieva atmaksas, bet gan nevēlēšanās apbēdināt mūsu debesu Tēvu, kurš no sirds interesējas par mums. (1. Pēt. 3:12.)

Kāds piemērs no dzīves ilustrē to, cik labi mūs ietekmē dievbijība. Rikardu un viņa sieva Fernanda no sava bankas konta izņēma naudas summu, kas bija līdzvērtīga 700 ASV dolāriem. * Nepārskaitījusi naudu, Fernanda banknošu kaudzīti ielika savā makā. Kad pēc vairāku rēķinu samaksāšanas viņi atgriezās mājās, viņi sev par pārsteigumu atklāja, ka Fernandas makā ir gandrīz tikpat daudz naudas, cik viņi bija izņēmuši no konta. ”Laikam bankas kasiere mums izdeva pārāk daudz naudas,” viņi sprieda. Sākumā viņi juta kārdinājumu naudu paturēt, jo vēl bija daudz citu nesamaksātu rēķinu. Rikardu stāsta: ”Mēs lūdzām Jehovam spēku atdot naudu atpakaļ. Mūsu vēlēšanās iepriecināt viņu, kā viņš aicina Salamana Pamācībās 27:11, lika mums atdot šo naudu.”

Pēc Bībeles mācīta sirdsapziņa

Mēs mācām savu sirdsapziņu, ja iedziļināmies Bībelē un cenšamies izmantot uzzināto dzīvē. Tā ”Dieva vārds”, kas ”ir dzīvs un spēcīgs”, ietekmē ne tikai mūsu prātu, bet arī sirdi. Tas mūs mudina ”visās lietās.. godīgi dzīvot”. (Ebr. 4:12; 13:18.)

Padomāsim par to, kas notika ar Žoao. Viņš bija iedzīvojies milzīgā parādā, kura summa bija apmēram 5000 dolāru. Tad, neatmaksājis parādu, viņš pārcēlās uz citu pilsētu. Pēc astoņiem gadiem Žoao iepazina patiesību, un sirdsapziņa lika viņam atkal sazināties ar savu kreditoru, lai atmaksātu parādu. Tā kā Žoao apgādībā ir sieva un četri bērni un viņa ienākumi ir nelieli, kreditors piekrita, ka viņš šo summu var atmaksāt vairākos mazākos ikmēneša maksājumos.

Pieticība

”Patiesi, lielu ieguvumu dod dievbijība ar pieticību,” rakstīja apustulis Pāvils. ”Kad mums ir barība un apģērbs, tad ar to mēs pietiksim.” (1. Tim. 6:6—8.) Ja ņemsim vērā šo gudro padomu, mums būs vieglāk neiekrist alkatības lamatās un neiesaistīties apšaubāmos biznesa darījumos vai nereālistiskos  plānos, kas sola vieglu peļņu. (Sal. Pam. 28:20.) Tāpat, sekojot Pāvila padomam, mums būs vieglāk tiekties papriekšu pēc Dieva Valstības un saglabāt pārliecību, ka visas mūsu pamatvajadzības tiks apmierinātas. (Mat. 6:25—34.)

Tā kā bagātībai piemīt ”viltība”, mums nekad nevajadzētu pārāk zemu novērtēt risku, ka arī mūs var pārņemt alkatība. (Mat. 13:22.) Atcerēsimies, kas notika ar Ahanu. Viņš bija redzējis Jehovas paveikto brīnumu, kas ļāva izraēliešiem šķērsot Jordānas upi. Taču vēlāk viņš padevās alkatībai un nespēja pārvarēt vēlmi nozagt sudrabu, zeltu un dārgas drēbes no Jērikā gūtā laupījuma. Tas viņam maksāja dzīvību. (Joz. 7:1, 20—26.) Ir saprotams, kāpēc vairākus gadsimtus vēlāk Jēzus brīdināja: ”Uzmanait un sargaities no mantkārības.” (Lūk. 12:15.)

Būsim godīgi darbavietā

Tagad pievērsīsim uzmanību dažām situācijām, kurās var tikt pārbaudīta mūsu apņēmība būt godīgiem itin visā. Godīgums darbavietā nozīmē, ka mēs nezogam — pat tad, ja zagšana tiek uzskatīta par normu. (Tit. 2:9, 10.) Žurandirs, kas strādā kādā valsts iestādē, vienmēr godīgi ziņoja par saviem ceļa izdevumiem. Turpretī viņa kolēģi mēdza pieprasīt lielāku summu, nekā bija iztērējuši. Viņi tā varēja darīt, jo iestādes vadītājs atbalstīja šādu negodīgu rīcību. Šis cilvēks pat kādā reizē izteica Žurandiram aizrādījumu par godīgumu un vairs nesūtīja viņu komandējumos. Taču pēc kāda laika Žurandira darbavietā tika veikta pārbaude, un viņš tika uzslavēts par savu godīgumu. Pēc tam viņu arī paaugstināja amatā.

Andrē, kas strādāja par pārdevēju, no sava priekšnieka saņēma norādījumu iekasēt no klientiem maksu par vienu pakalpojumu divreiz. Brālis lūdza Jehovam drosmi, lai viņš varētu turēties pie Bībeles principiem. (Ps. 145:18—20.) Viņš arī centās paskaidrot priekšniekam, kāpēc viņš nevar pakļauties šādam rīkojumam, — taču nesekmīgi. Tāpēc Andrē nolēma aiziet no sava labi apmaksātā darba. Bet pēc gada bijušais priekšnieks viņu aicināja atpakaļ, apliecinādams, ka no klientiem vairs netiek iekasētas nepamatotas summas. Andrē saņēma paaugstinājumu darbā.

Atmaksāsim parādus

Apustulis Pāvils kristiešus mudināja: ”Nepalieciet nevienam neko parādā.” (Rom. 13:8.) Varbūt mums ir vēlēšanās attaisnot  parāda nenomaksāšanu, aizbildinoties, ka aizdevējs ir bagāts un viņam naudas jau tā ir gana. Bet Bībelē ir teikts: ”Bezdievīgais ņem uz parāda un neatdod.” (Ps. 37:21.)

Bet ja nu kādu neparedzētu apstākļu dēļ mēs nevaram atmaksāt savu parādu? (Sal. Māc. 9:11.) Fransisku aizņēmās no Alfredo summu, kas atbilda 7000 dolāriem, lai nomaksātu mājokļa kredītu. Bet viņam biznesā radās problēmas, tāpēc viņš nespēja atdot parādu noteiktajā datumā. Fransisku uzņēmās iniciatīvu un satikās ar Alfredo, lai pārrunātu šo jautājumu. Alfredo piekrita, ka Fransisku var viņam atmaksāt parādu pa daļām.

Sargāsimies radīt nepareizu priekšstatu

Atsauksim prātā Ananijas un Sapfiras bēdīgo piemēru. Viņi bija laulāts pāris, kas dzīvoja pirmajā gadsimtā un piederēja pie kristiešu draudzes. Pārdevuši tīrumu, viņi atnesa apustuļiem tikai daļu no iegūtajiem līdzekļiem, bet teica, ka ir atnesuši visu naudu. Viņi gribēja iespaidot citus ar savu šķietamo dāsnumu. Taču apustulis Pēteris, kuru vadīja svētais gars, atmaskoja viņu viltību, un Jehova lika viņiem mirt. (Ap. d. 5:1—11.)

Pretstatā negodīgajiem Ananijam un Sapfirai, Bībeles rakstītāji bija atklāti un godīgi. Mozus godīgi aprakstīja, kā viņš reiz nesavaldījās un tāpēc zaudēja iespēju ieiet Apsolītajā zemē. (4. Moz. 20:7—13.) Arī Jona nemēģināja slēpt savas vājības, kas izpaudās gan pirms, gan pēc tam, kad viņš sludināja nīniviešiem. Viņš to visu atklāti uzrakstīja. (Jon. 1:1—3; 4:1—3.)

Tiesa, ir vajadzīga drosme, lai teiktu patiesību arī tad, ja tas nav izdevīgi. To ilustrē gadījums, kas notika ar četrpadsmitgadīgo Natāliju. Viņa pārskatīja savu kontroldarbu, ko skolotājs bija pārbaudījis, un ievēroja, ka viena no atbildēm, kuru viņš bija atzīmējis kā pareizu, patiesībā ir nepareiza. Kaut arī Natālija apzinājās, ka tas var pasliktināt viņas atzīmi, viņa bez vilcināšanās pateica par šo kļūdu skolotājam. ”Mani vecāki man vienmēr ir mācījuši — lai es iepriecinātu Jehovu, man jābūt godīgai. Ja es nebūtu informējusi skolotāju, mana sirdsapziņa būtu nemierīga,” viņa sacīja. Skolotājs uzslavēja Natāliju par godīgumu.

Godīgums sagādā slavu Jehovam

Žizele, kāda septiņpadsmitgadīga meitene, atrada maku, kurā bija dokumenti un naudas summa, kas bija līdzvērtīga 35 dolāriem. Ar skolas vadības palīdzību viņa nogādāja maku tā īpašniekam. Pēc mēneša direktora vietnieks visai klasei nolasīja vēstuli, kurā Žizele bija uzslavēta par godīgumu un kurā bija atzinīgi vārdi par labo audzināšanu un reliģisko apmācību, ko viņa ir saņēmusi ģimenē. Viņas ”labie darbi” sagādāja slavu Jehovam. (Mat. 5:14—16.)

Ir vajadzīgas pūles, lai dzīvotu godīgi starp cilvēkiem, kuri ir ”patmīlīgi, mantas kārīgi, lielīgi, augstprātīgi, ..neganti”. (2. Tim. 3:2.) Taču bijība Jehovas priekšā, pēc Bībeles mācīta sirdsapziņa un pieticība mums palīdz būt godīgiem negodīgā pasaulē. Tā mēs vēl vairāk tuvojamies Jehovam, kurš ”ir taisns” un ”mīl taisnību”. (Ps. 11:8.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 7. lpp.]

Bijība pret Jehovu stiprina mūsu apņēmību būt godīgiem

[Attēls 8. lpp.]

Mūsu godīgums sagādā slavu Jehovam