Dievs ir apliecinājis savu mīlestību pret mums

”Lai.. turpmāk valdītu žēlastība ar taisnību uz mūžīgu dzīvību.” (Rom. 5:21.)

1., 2. Kādas divas dāvanas cilvēce ir saņēmusi, un kura no tām ir vērtīgāka?

”PATS vērtīgākais mantojums, ko romieši atstāja nākamajām paaudzēm, bija viņu likumi un pārliecība, ka cilvēkam ir jādzīvo saskaņā ar likumiem.” (Deivids Viljamss, Bībeles tulkotājs un Melburnas universitātes profesors.) Daudzi noteikti piekritīs šiem vārdiem, tomēr cilvēce ir saņēmusi vēl kādu nesalīdzināmi vērtīgāku mantojumu jeb dāvanu. Tā ir Dieva sagādātā iespēja iegūt viņa labvēlību, taisnīgu stāvokli viņa priekšā un izredzes uz glābšanu un mūžīgu dzīvi.

² Veids, kā Dievs sagādāja šo dāvanu, ir saistīts ar viņa likumiem. Taču Vēstulē romiešiem, 5. nodaļā, apustulis Pāvils par šo jautājumu nerunāja sausos juridiskos terminos. Nodaļas sākumā mēs varam lasīt saviļņojošus vārdus: ”Mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.” Tie, kas saņem Dieva dāvanu, jūt pamudinājumu atbildēt uz viņa mīlestību. Starp šiem cilvēkiem bija arī Pāvils. Viņš rakstīja: ”Mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu.” (Rom. 5:1, 5.)

3. Kādi jautājumi varētu rasties?

³ Kāpēc šī mīlestības pilnā dāvana bija vajadzīga? Kā tajā izpaužas Dieva taisnīgums un objektivitāte? Un kas cilvēkam būtu jādara, lai viņš būtu šīs dāvanas cienīgs?  Pārdomāsim, kā atbildes uz šiem jautājumiem izceļ Dieva mīlestību.

Dieva mīlestība pret grēcīgajiem cilvēkiem

4., 5. a) Kādā izcilā veidā Jehova parādīja savu mīlestību? b) Kāda informācija mums palīdz saprast vārdus no Romiešiem 5:12?

⁴ Dziļas mīlestības mudināts, Jehova sūtīja savu vienpiedzimušo Dēlu, lai palīdzētu cilvēkiem. Pāvils par to rakstīja šādi: ”Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” (Rom. 5:8.) Pievērsiet uzmanību vārdiem: ”Vēl bijām grēcinieki.” Mums visiem ir svarīgi zināt, kā cilvēki kļuva grēcīgi.

⁵ Pāvils situācijas aprakstu iesāka šādi: ”Viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku — nāve, un tādā kārtā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši.” (Rom. 5:12.) Mēs varam saprast šo domu, jo Dievs ir licis pierakstīt, kas notika cilvēces pirmsākumos. Jehova radīja divus cilvēkus — Ādamu un Ievu. Radītājs ir pilnīgs, un tādi bija arī pirmie cilvēki, no kuriem mēs visi esam cēlušies. Dievs viņiem noteica tikai vienu aizliegumu un paziņoja, ka par tā neievērošanu draud nāve. (1. Moz. 2:17.) Tomēr cilvēki izlēma rīkoties dumpīgi un pārkāpa Dieva saprātīgo norādījumu, tā apliecinot, ka nevēlas atzīt viņu par savu Likumdevēju un Valdnieku. (5. Moz. 32:4, 5.)

6. a) Kāpēc Ādama pēcnācēji mirst, un vai situācija mainījās, kad Dievs bija devis bauslību? b) Ar ko var salīdzināt mantotā grēka sekas?

⁶ Ādams kļuva par tēvu tikai pēc tam, kad viņš bija kļuvis grēcīgs, un viņš nodeva grēku visiem saviem bērniem. Protams, viņi nebija pārkāpuši Dieva likumu, kā to bija izdarījis Ādams, un viņi nebija vainojami tajā pašā grēkā, turklāt viņiem vēl nebija doti nekādi likumi. (1. Moz. 2:17.) Tomēr Ādama pēcnācēji mantoja grēku. Tā grēks un nāve valdīja līdz laikam, kad Dievs izraēliešiem deva bauslību, kura skaidri atklāja, ka viņi ir grēcīgi. (Nolasīt Romiešiem 5:13, 14.) Mantotā grēka sekas var salīdzināt ar iedzimtu slimību, piemēram, talasēmiju vai hemofiliju. Varbūt jūs esat dzirdējuši, ka Krievijas cara Nikolaja II un viņa sievas Aleksandras Fjodorovnas dēlam Aleksejam bija hemofilija — iedzimta asins slimība. Tiesa, pat ģimenē, kurā kādam no bērniem ir šī slimība, citiem tās var nebūt, tomēr viņi var būt tās nēsātāji. Bet ar grēku ir citādi. Ādama grēka sekas ir neizbēgamas. Tās izjūt visi, tās vienmēr nes nāvi, un tās no saviem vecākiem manto visi bērni. Vai no šī bēdīgā stāvokļa ir kāda izeja?

Ko Dievs ir sagādājis ar Jēzus Kristus starpniecību

7., 8. Kāds atšķirīgs iznākums bija divu pilnīgu cilvēku rīcībai?

⁷ Savā mīlestībā Jehova parūpējās, lai cilvēki varētu atbrīvoties no iedzimtā grēka. Pāvils paskaidroja, ka tas kļuva iespējams, pateicoties kādam citam pilnīgam cilvēkam, kas būtībā bija kā otrs Ādams. (1. Kor. 15:45.) Taču šo divu pilnīgo cilvēku rīcībai bija ļoti atšķirīgs iznākums. Kāpēc tā var teikt? (Nolasīt Romiešiem 5:15, 16.)

⁸ Pāvils rakstīja: ”Ar dāvanu nav tāpat, kā bija ar pārkāpumu.” (NW.) Šo pārkāpumu bija izdarījis Ādams, un viņam tika piespriests taisnīgs sods — nāve. Bet viņš nebija vienīgais, kas nomira. Bībelē var lasīt: ”Viena cilvēka pārkāpuma dēļ neskaitāmi ir miruši.” Saskaņā ar Dieva taisnīguma normām visi Ādama nepilnīgie pēcnācēji, ieskaitot mūs, ir pelnījuši to pašu spriedumu, kādu saņēma Ādams. Tomēr mēs varam just mierinājumu, zinot, ka pilnīgais cilvēks Jēzus mainīja situāciju. Kādas izredzes cilvēkiem tas pavēra? Atbildi var redzēt Pāvila vārdos, kurš rakstīja, ka ”visdažādākie cilvēki tiek atzīti par taisniem un var iegūt dzīvību”. (Rom. 5:18, NW.)

9. Ko Dievs dara, kā ir norādīts Romiešiem 5:18?

 ⁹ Ko nozīmē frāze ”tiek atzīti par taisniem”? Par sengrieķu valodas vārdu, kas ir tulkots ar šo frāzi, Deivids Viljamss, kura izteikums bija citēts raksta sākumā, atzīmēja: ”Šis vārds ir juridiska metafora. Tas norāda, ka mainās cilvēka statuss attiecībā pret Dievu, nevis kaut kas pašā cilvēkā.. Šajā metaforā Dievs ir kā tiesnesis, kas pieņem lēmumu par labu cilvēkam, kurš ir apsūdzēts netaisnībā un, tēlaini izsakoties, ir atvests Dieva tiesas priekšā. Taču Dievs apsūdzēto attaisno.”

10. Ko Jēzus izdarīja, lai cilvēki varētu tikt atzīti par taisniem?

¹⁰ Uz kāda pamata taisnīgais ”visas pasaules soģis” var attaisnot grēcīgus cilvēkus? (1. Moz. 18:25, LB-65r.) Lai tas būtu iespējams, Dievs, mīlestības vadīts, sūtīja uz zemi savu vienpiedzimušo Dēlu. Par spīti kārdinājumiem, pazemojumiem un izsmieklam, Jēzus nevainojami pildīja sava Tēva gribu. Viņš saglabāja uzticību Dievam līdz pat savai nāvei pie moku staba. (Ebr. 2:10.) Ziedodams savu pilnīga cilvēka dzīvību, Jēzus sagādāja izpirkumu, kas Ādama pēcnācējus varēja atbrīvot no grēka un nāves. (Mat. 20:28; Rom. 5:6—8.)

11. Kādā ziņā Jēzus upuris bija ”atbilstošs izpirkums”?

¹¹ Citā vēstulē Pāvils nosauca Jēzus upuri par ”atbilstošu izpirkumu”. (1. Tim. 2:6, NW.) Kādā ziņā izpirkums bija ”atbilstošs”? Ādams nodeva nepilnību un nāvi miljardiem savu pēcnācēju, savukārt no pilnīgā cilvēka Jēzus varēja celties miljardiem pilnīgu pēcnācēju. * Tāpēc agrāk bija skaidrots, ka Jēzus dzīvība kopā ar visu viņa potenciālo pilnīgo pēcnācēju dzīvībām ir upuris, kura vērtība atbilst tam, ko ir zaudējuši Ādams un viņa nepilnīgie pēcnācēji. Tomēr Bībelē nav teikts, ka potenciālie Jēzus pēcnācēji būtu daļa no izpirkuma upura. Vēstulē Romiešiem, 5. nodaļas 15. līdz 19. pantā, ir uzsvērts, ka tikai ”viena cilvēka” nāve sagādāja atbrīvošanu. Jēzus pilnīgā dzīvība bija līdzvērtīga Ādama dzīvībai. Tātad izpirkumu veido Jēzus Kristus viens pats. Visdažādākajiem cilvēkiem ir pavērusies iespēja tikt atzītiem par taisniem un iemantot dzīvību, pateicoties ”viena cilvēka [Jēzus Kristus] taisnības darbam” — viņa paklausībai un uzticībai, ko viņš parādīja līdz pat nāvei. (2. Kor. 5:14, 15; 1. Pēt. 3:18.) Kā izpirkums nodrošina to, ka cilvēki tiek atzīti par taisniem?

Atzīti par taisniem uz izpirkuma upura pamata

12., 13. Kāpēc tiem, kas tiek atzīti par taisniem, ir nepieciešama Dieva žēlastība un mīlestība?

¹² Dievs Jehova pieņēma sava Dēla doto izpirkuma upuri. (Ebr. 9:24; 10:10, 12.) Tomēr  Jēzus mācekļi uz zemes, arī viņa uzticīgie apustuļi, joprojām bija nepilnīgi. Kaut gan viņi centās rīkoties pareizi, viņiem ne vienmēr tas izdevās. Kāpēc tā bija? Tāpēc, ka viņi bija mantojuši grēku. (Rom. 7:18—20.) Bet Dievs šajā situācijā varēja kaut ko darīt, un viņš to arī darīja. Viņš pieņēma ”atbilstošo izpirkumu” un bija gatavs to izmantot savu kalpu labā.

¹³ Nav tā, ka Dievs bija spiests attiecināt izpirkuma upura vērtību uz apustuļiem un citiem cilvēkiem viņu labo darbu dēļ. Dievs šo upuri izmantoja viņu labā aiz savas žēlastības un izcilās mīlestības. Viņš nolēma attaisnot apustuļus un citus kristiešus, uzskatīdams, ka viņi ir atbrīvoti no vainas, kas uz viņiem gūlās mantotā grēka dēļ. Pāvils to paskaidroja šādi: ”No žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.” (Efez. 2:8.)

14., 15. Kāds atalgojums gaidīja tos, kurus Dievs bija atzinis par taisniem, un kas viņiem joprojām bija jādara?

¹⁴ Tikai padomājiet: kāda gan tā ir dāvana, ka Visvarenais Dievs cilvēkam piedod mantoto grēku un viņa pārkāpumus! Visus grēkus, ko cilvēks ir izdarījis, pirms kļūt par kristieti, pat nevar saskaitīt, tomēr uz izpirkuma upura pamata Dievs šos grēkus var piedot. Pāvils rakstīja: ”Žēlastības dāvana nākusi daudzu pārkāpumu dēļ un nesusi attaisnošanu.” (Rom. 5:16.) Apustuļiem un citiem kristiešiem, kas saņēma šo dāvanu jeb tika atzīti par taisniem, arī turpmāk bija ticībā jāpielūdz patiesais Dievs. Kas viņus gaidīja nākotnē? ”Tie, kas saņēmuši žēlastības un taisnības dāvanas pārpilnību, kļūs dzīvības valdnieki caur šo vienu Jēzu Kristu.” Taisnības dāvana darbojas pretēji grēkam. Tā nes dzīvību. (Rom. 5:17; nolasīt Lūkas 22:28—30.)

¹⁵ Tie, kas saņem šo dāvanu, proti, tiek atzīti par taisniem, kļūst par Dieva garīgajiem bērniem. Kā Kristus līdzmantiniekiem viņiem ir izredzes tikt pieceltiem no nāves dzīvei debesīs, kur viņi kļūs par Dieva garīgajiem bērniem vārda pilnā nozīmē un valdīs kopā ar Jēzu Kristu. (Nolasīt Romiešiem 8:15—17, 23.)

Dievs izpauž savu mīlestību pret visiem

16. Kādu dāvanu jau tagad var saņemt tie, kuriem ir cerība dzīvot uz zemes?

¹⁶ Ne visi, kas tic Dievam un uzticīgi viņam kalpo, valdīs kopā ar Kristu debesīs. Daudziem ir tāda pati uz Bībeli pamatota cerība, kāda bija Dieva kalpiem pirmskristiešu laikā. Viņi cer dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. Vai viņi jau tagad var saņemt mīlestības pilnu dāvanu no Dieva un tikt uzskatīti par taisnīgiem? No Pāvila vēstules romiešiem var redzēt, ka atbilde ir apstiprinoša.

17., 18. a) Kā Dievs raudzījās uz Ābrahāmu? b) Kāpēc Jehova varēja uzskatīt Ābrahāmu par taisnīgu?

¹⁷ Pāvils pieminēja spilgtu piemēru — Ābrahāmu, cilvēku, kam bija stipra ticība un kas dzīvoja laikā, kad Jehova izraēliešiem vēl nebija devis bauslību un Kristus vēl nebija pavēris ceļu uz debesu dzīvi. (Ebr. 10:19, 20.) Bībelē teikts: ”Nevis bauslībā dibināts Ābrahāmam vai viņa pēcnācējiem dotais solījums, ka viņš iemantos pasauli, bet ticības taisnībā.” (Rom. 4:13; Jēk. 2:23, 24.) Dievs uzticīgo Ābrahāmu uzskatīja par taisnīgu. (Nolasīt Romiešiem 4:20—22.)

¹⁸ Tas nenozīmē, ka, ilgus gadus kalpodams Jehovam, Ābrahāms bija bezgrēcīgs. Viņš nebija taisnīgs šādā nozīmē. (Rom. 3:10, 23.) Tomēr savā bezgalīgajā gudrībā Jehova ņēma vērā Ābrahāma izcilo ticību un darbus, kuros tā izpaudās. Jo īpaši stipra bija Ābrahāma ticība apsolītajam Dzimumam, kam bija jānāk no viņa pēcnācējiem. Šis Dzimums bija Mesija jeb Kristus. (1. Moz. 15:6; 22:15—18.) Pamatojoties uz Jēzus Kristus izpirkuma upuri, Visaugstākais Tiesnesis var piedot pagātnē izdarītos grēkus. Tāpēc Ābrahāmu  un citus dievbijīgus cilvēkus, kas dzīvoja pirmskristiešu laikā, gaida augšāmcelšana. (Ps. 32:1, 2; nolasīt Romiešiem 3:24, 25.)

Mums var būt taisnīgs stāvoklis Jehovas priekšā

19. Kāpēc tas, kā Dievs raudzījās uz Ābrahāmu, iepriecina daudzus kristiešus mūsdienās?

¹⁹ Fakts, ka mīlestības Dievs uzskatīja Ābrahāmu par taisnīgu, iepriecina patiesos kristiešus mūsdienās. Jehova neatzina Ābrahāmu par taisnīgu tādā nozīmē kā tos, kurus viņš svaida ar savu garu, lai tie kļūtu par ”Kristus līdzmantiniekiem”. Šie kristieši, kuru skaits ir ierobežots, ir nosaukti par ”aicinātiem svētajiem” un ir pieņemti par ”Dieva bērniem”. (Rom. 1:7; 8:14, 17, 33.) Turpretī Ābrahāms kļuva par ”Dieva draugu”, un tas notika, kad vēl nebija dots izpirkuma upuris. (Jēk. 2:23; Jes. 41:8.) Bet kā ir ar patiesajiem kristiešiem, kuri cer dzīvot paradīzē, kas tiks atjaunota uz zemes?

20. Ko Dievs gaida no tiem, kurus viņš uzskata par taisnīgiem, tāpat kā savulaik Ābrahāmu?

²⁰ Šie kristieši nav saņēmuši ”taisnības dāvanu”, kas ļauj iegūt cerību dzīvot debesīs, ”pateicoties atbrīvošanai uz Kristus Jēzus samaksātā izpirkuma pamata”. (Rom. 3:24, NW; 5:15, 17.) Tomēr viņiem ir dziļa ticība Dievam un Dieva sagādātajam izpirkuma upurim, un viņu ticība izpaužas labos darbos. Viens no šādiem darbiem ir ”sludināt Dieva valstību un.. mācīt par Kungu Jēzu Kristu”. (Ap. d. 28:31.) Tāpēc Jehova viņus var uzskatīt par taisnīgiem tādā pašā nozīmē kā Ābrahāmu. Lai gan dāvana, ko šie kristieši saņem, — draudzība ar Dievu — atšķiras no dāvanas, kas tiek piešķirta svaidītajiem, viņi to pieņem ar dziļu pateicību.

21. Kāda iespēja mums ir pavērusies Jehovas mīlestības un taisnīguma dēļ?

²¹ Ja jums ir cerība dzīvot mūžīgi uz zemes, jums ir jāsaprot, ka šī iespēja daudzkārt pārspēj jebko, ko varētu nodrošināt valdnieki no cilvēku vidus. Šīs iespējas pamatā ir Visuma Augstākā valdnieka nodoms. Jehova daudz ko ir paveicis, lai šo nodomu īstenotu. Viņš ir rīkojies saskaņā ar patiesu taisnīgumu un ir apliecinājis savu izcilo mīlestību. Tāpēc Pāvils ar pārliecību varēja teikt: ”Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.” (Rom. 5:8.)

[Zemsvītras piezīme]

Vai jūs atceraties?

• Kādu mantojumu saņēma Ādama pēcteči, un kādas ir tā sekas?

• Kā tika sagādāts ”atbilstošs izpirkums”, un kādā ziņā tas bija atbilstošs?

• Kāda cerība paveras cilvēkiem, kuri iegūst taisnīgu stāvokli Dieva priekšā?

[Jautājumi studēšanai]

[Attēls 13. lpp.]

Pilnīgais cilvēks Ādams sagrēkoja, bet pilnīgais cilvēks Jēzus deva ”atbilstošu izpirkumu”

[Attēls 15. lpp.]

Tā tiešām ir laba vēsts — ar Jēzus starpniecību mēs varam iegūt taisnīgu stāvokli Dieva priekšā