Ilga juridiska cīņa beidzas ar uzvaru!

TĀ SĀKĀS 1995. gadā un turpinājās 15 gadus. Visu šo laiku patiesie kristieši Krievijā pieredzēja uzbrukumus no reliģijas brīvības pretinieku puses. Pretinieki bija apņēmušies panākt, lai Jehovas liecinieku darbība Maskavā un citur tiktu aizliegta. Taču Jehova atalgoja mūsu dārgo brāļu un māsu uzticību ar uzvaru juridiskā cīņā. Bet kā šī cīņa sākās?

SENGAIDĪTĀ BRĪVĪBA

Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā mūsu brāļi un māsas Krievijā atguva reliģisko brīvību, kas tika zaudēta 1917. gadā. 1991. gadā Padomju Savienības valdība reģistrēja Jehovas lieciniekus kā reliģisku organizāciju. Pēc Padomju Savienības izjukšanas Jehovas liecinieki tika reģistrēti Krievijas Federācijā. Turklāt Jehovas liecinieki, kuri gadu desmitiem bija pieredzējuši reliģiskas vajāšanas, tika oficiāli atzīti par politisko represiju upuriem. 1993. gadā Maskavas tieslietu pārvalde reģistrēja Jehovas liecinieku Maskavas draudzi. Tajā pašā gadā stājās spēkā arī Krievijas jaunā konstitūcija, kas garantē ticības brīvību. Kāds brālis izsaucās: ”Mēs nekad pat nesapņojām, ka pieredzēsim tādu brīvību!” Viņš vēl teica: ”Mēs to bijām gaidījuši 50 gadus!”

Brāļi un māsas Krievijā izmantoja šo labvēlīgo laiku, dedzīgi sludinādami, un daudzi cilvēki atsaucās uz labo vēsti. (2. Tim. 4:2.) ”Cilvēkus ļoti interesēja reliģija,” izteicās kāda Krievijas iedzīvotāja. Nepagāja ilgs laiks, kad sludinātāju, pionieru un draudžu skaits bija ievērojami pieaudzis. No 1990. līdz 1995. gadam Jehovas liecinieku skaits Maskavā izauga no aptuveni 300 līdz vairāk nekā 5000! Redzot, cik strauji Maskavā aug Jehovas kalpotāju skaits, reliģiskās brīvības pretinieki kļuva nemierīgi. 90. gadu vidū viņi uzsāka juridisku cīņu, kas beidzās tikai pēc četriem ilgiem posmiem.

MĒĢINĀJUMI IEROSINĀT KRIMINĀLLIETU

Pirmais juridiskās cīņas posms sākās 1995. gada jūnijā. Kāda Maskavā reģistrēta organizācija, kurai ir ciešas saites ar Krievijas pareizticīgo baznīcu, prokuratūrā iesniedza sūdzību, kurā mūsu brāļi bija apvainoti krimināli sodāmos nodarījumos. Šī organizācija apgalvoja, ka rīkojas daudzu cilvēku vārdā, kuri ir neapmierināti ar to, ka viņu dzīvesbiedrs vai bērni ir kļuvuši par Jehovas lieciniekiem. 1996. gada jūnijā izmeklētāji sāka vākt pierādījumus kādiem pārkāpumiem, bet tādus neatrada. Tomēr minētā organizācija iesniedza vēl vienu sūdzību, kurā mūsu brāļi atkal tika vainoti kriminālā darbībā. Tika veikta vēl viena izmeklēšana, kas atspēkoja visas apsūdzības. Pretinieki trešo reizi iesniedza sūdzību, kas bija balstīta uz tiem pašiem argumentiem. Atkal tika izmeklēta Jehovas liecinieku darbība Maskavā, taču prokurore nonāca pie tāda paša slēdziena kā iepriekš — nebija nekāda pamata ierosināt krimināllietu. Tad pretinieki to pašu sūdzību iesniedza ceturto reizi, un arī šoreiz prokurore neatklāja nekādus vainu apstiprinošus pierādījumus. Pārsteidzoši, bet tā pati grupa pieprasīja vēl vienu izmeklēšanu. Tā kā arī jaunais lietas izmeklētājs nekādus vainas pierādījumus neatrada, 1998. gada 13. aprīlī lieta tika slēgta.

 ”Bet tad notika kaut kas dīvains,” saka advokāts, kas bija iesaistīts šajā lietā. Kaut arī prokuratūras pārstāve, kas bija vadījusi piekto izmeklēšanu, atzina, ka nav nekādu pierādījumu krimināli sodāmām darbībām, viņa ieteica, lai pret mūsu brāļiem tiktu ierosināta civillieta. Viņa izteica apsūdzību, ka Jehovas liecinieku Maskavas draudze pārkāpj valsts un starptautiskos likumus. Maskavas Ziemeļu administratīvā apgabala prokurors tam piekrita un iesniedza tiesā civilprasību. * 1998. gada 29. septembrī sākās lietas izskatīšana Maskavas Golovinskas rajona tiesā. Bija sācies juridiskās cīņas otrais posms.

BĪBELE TIESAS ZĀLĒ

Pārpildītā tiesas zālē Maskavas ziemeļu daļā prokurore Tatjana Kondratjeva sāka apsūdzību, atsaukdamās uz valsts likumu, kurš bija parakstīts 1997. gadā un kurā par tradicionālām reliģijām bija nosauktas pareizticīgā kristietība, islāms, jūdaisms un budisms. * Praksē šis likums citām reliģijām ir apgrūtinājis iespēju iegūt oficiālu reģistrāciju valstī. Tāpat tas ļauj tiesai aizliegt reliģijas, kas veicina naidu. Balstoties uz šo likumu, prokurore nepatiesi apsūdzēja Jehovas lieciniekus naida kurināšanā un ģimeņu graušanā un sacīja, ka tāpēc viņi ir jāaizliedz.

Advokāte, kas aizstāvēja Jehovas lieciniekus, pajautāja: ”Kuri ir tie cilvēki no Maskavas draudzes, kas ir pārkāpuši likumu?” Prokurore nevarēja nosaukt nevienu vārdu, bet viņa izteicās, ka Jehovas liecinieku literatūra uzkurinot reliģisku naidu. Lai pamatotu savu domu, viņa nolasīja vairākus fragmentus no žurnāliem Sargtornis un Atmostieties!, kā arī no citām publikācijām (sk. attēlu). Kad viņai uzdeva jautājumu, kā šīs publikācijas rada naidu, viņa atbildēja: ”Jehovas liecinieki māca, ka viņu reliģija ir patiesā.”

Cits advokāts, kas ir mūsu brālis, gan tiesnesei, gan prokurorei iedeva Bībeli un nolasīja Efeziešiem 4:5: ”Viens Kungs, viena ticība, viena kristība.” Drīz vien tiesnese, prokurore un advokāts — visi ar Bībelēm rokā — pārrunāja tādus pantus kā Jāņa 17:18 un Jēkaba 1:27. Tiesnese jautāja: ”Vai šie panti veicina reliģisku naidu?” Prokurore atbildēja, ka viņa nav kompetenta komentēt Bībeli. Advokāts parādīja Krievijas pareizticīgo baznīcas publikācijas, kurās bija asi kritizēti Jehovas liecinieki, un pajautāja: ”Vai šie izteikumi nepārkāpj likumu?” Prokurore atteica: ”Es neesmu kompetenta komentēt teoloģiskus argumentus.”

NEPAMATOTAS APSŪDZĪBAS

Apsūdzot Jehovas lieciniekus ģimeņu graušanā, prokurore minēja, ka viņi nesvin dažādus svētkus, piemēram, Ziemassvētkus. Bet vēlāk viņa pati atzina, ka Krievijas likumi nepieprasa, lai Krievijas pilsoņi atzīmētu Ziemassvētkus. Krievijas iedzīvotājiem — arī Krievijas Jehovas lieciniekiem — ir izvēle.  Vēl prokurore izteicās, ka mūsu organizācija ”laupa bērniem normālu atpūtu un prieku”. Bet, kad viņai par to jautāja sīkāk, viņa atzinās, ka nekad nav runājusi ne ar vienu jaunieti, kura vecāki ir Jehovas liecinieki. Kad advokāte prokurorei pavaicāja, vai viņa jelkad ir apmeklējusi kādu Jehovas liecinieku sapulci, skanēja atbilde: ”Nav bijusi vajadzība.”

Apsūdzības puse bija uzaicinājusi kādu psihiatrijas profesoru, lai tas kā eksperts liecinātu tiesā. Viņš apgalvoja, ka Jehovas liecinieku literatūras lasīšana cilvēkiem izraisa psihiskus traucējumus. Kad advokāte norādīja, ka profesora rakstiskais atzinums tiesai ir identisks ar kādu Maskavas patriarhāta sagatavotu dokumentu, profesors piekrita, ka dažas to daļas sakrīt vārds vārdā. Viņš sacīja, ka daudz ko ir pārkopējis no Maskavas pareizticīgo baznīcas garīdznieku rakstītā. Tālāka izjautāšana atklāja, ka viņš nekad nav ārstējis nevienu Jehovas liecinieku. Turpretī kāds cits psihiatrijas profesors tiesā liecināja, ka Maskavā ir pārbaudījis vairāk nekā 100 Jehovas lieciniekus. Viņš izteica atzinumu, ka šie cilvēki ir psihiski veseli un ka daudzi no viņiem ir kļuvuši iecietīgāki pret citām reliģijām, kopš viņi ir pievienojušies Jehovas lieciniekiem.

UZVARA — BET NE GALĪGA

1999. gada 12. martā tiesnese izraudzījās piecus akadēmiķus, lai tie izpētītu Jehovas liecinieku literatūru, un atlika lietas tālāku izskatīšanu. Neatkarīgi no Maskavas tiesas Krievijas Tieslietu ministrija jau bija izveidojusi akadēmiķu komisiju, kurai bija uzdots izpētīt mūsu literatūru. Šī ministrijas izveidotā komisija 1999. gada 15. aprīlī ziņoja, ka nav atradusi mūsu publikācijās neko kaitīgu. Tāpēc 1999. gada 29. aprīlī Tieslietu ministrija atjaunoja Jehovas liecinieku reģistrāciju valsts līmenī. Tomēr, neskatoties uz  to, ka bija zināms šīs komisijas slēdziens, Maskavas tiesa uzstāja, ka ir nepieciešams no jauna pārbaudīt mūsu literatūru. Tas radīja savādu situāciju — Krievijas Tieslietu ministrija Jehovas lieciniekus bija atzinusi par oficiālu reliģiju, kas ievēro likumus, taču tajā pašā laikā viņu darbību izmeklēja Maskavas tieslietu pārvalde saistībā ar apsūdzību likuma pārkāpšanā.

Pagāja gandrīz divi gadi, līdz lietas izskatīšana atsākās, un 2001. gada 23. februārī tiesnese Jeļena Prohoričeva nolasīja spriedumu. Izanalizējusi viņas izveidotās komisijas slēdzienu, tiesnese paziņoja: ”Nav pamata likvidēt juridisko personu un aizliegt Jehovas liecinieku draudzes darbību Maskavā.” Beidzot tiesa bija apstiprinājusi, ka mūsu brāļi nav vainojami nevienā no viņiem izvirzītajām apsūdzībām! Bet prokurore nebija mierā ar tiesas lēmumu un pārsūdzēja spriedumu Maskavas pilsētas tiesā. Pēc trim mēnešiem, 2001. gada 30. maijā, šī tiesa atcēla tiesneses Jeļenas Prohoričevas spriedumu un noteica lietas otrreizēju izskatīšanu, kurā piedalītos tā pati prokurore, bet būtu cits tiesnesis. Bija gaidāms juridiskās cīņas trešais posms.

SAKĀVE — BET NE GALĪGA

2001. gada 30. oktobrī tiesnese Vera Dubinska sāka lietas otrreizēju izskatīšanu. * Prokurore Tatjana Kondratjeva no jauna izvirzīja apsūdzību, ka Jehovas liecinieki kurina naidu, bet tad viņa piebilda, ka, aizliedzot Jehovas liecinieku darbību, tiktu aizsargātas Maskavas Jehovas liecinieku tiesības! Par atbildi uz šo dīvaino apgalvojumu visi 10 tūkstoši Maskavā dzīvojošo Jehovas liecinieku nekavējoties parakstīja petīciju, kurā lūdza tiesu noraidīt prokurores piedāvāto ”aizsardzību”.

Prokurore sacīja, ka viņai nav jāsniedz pierādījumi tam, ka Jehovas liecinieki ir vainojami kādos pārkāpumos. Viņa teica, ka runa ir par Jehovas liecinieku literatūru un uzskatiem, nevis par viņu darbību. Viņa paziņoja, ka uzaicinās kā ekspertu liecināt tiesā kādu Krievijas pareizticīgo baznīcas pārstāvi. Šis paziņojums nepārprotami apstiprināja faktu, ka garīdzniecība lielā mērā bija iesaistīta centienos aizliegt Jehovas liecinieku darbību. 2003. gada 22. maijā tiesnese pieprasīja, lai ekspertu komisija vēlreiz izpēta Jehovas liecinieku publikācijas.

2004. gada 17. februārī tika atsākta lietas izskatīšana, lai izvērtētu ekspertu komisijas atzinumus. Eksperti secināja, ka Jehovas liecinieku publikācijas mudina lasītājus ”saglabāt ģimeni un laulību” un ka apgalvojums — šī literatūra veicinot naidu — ”ir nepamatots”. Arī citi speciālisti tam piekrita. Kādam reliģijas vēstures profesoram tiesā uzdeva jautājumu: ”Kāpēc Jehovas liecinieki sludina?” Viņš atbildēja: ”Sludināšana ir kristieša pienākums. Tā ir teikts Evaņģēlijā, un tieši to Kristus pavēlēja saviem mācekļiem — ”iet un darīt par mācekļiem visas tautas”.” Tomēr 2004. gada 26. martā tiesnese aizliedza Jehovas liecinieku darbību Maskavā. Un 2004. gada 16. jūnijā Maskavas pilsētas tiesa apstiprināja šo lēmumu. * Komentēdams spriedumu, kāds ilggadējs Jehovas liecinieks atzina: ”Padomju laikos krieviem bija jābūt ateistiem. Tagad viņiem ir jābūt pareizticīgajiem.”

Kā brāļi un māsas reaģēja uz šo aizliegumu? Viņi rīkojās tāpat kā Nehemija. Kad Dieva tautas ienaidnieki dažādos veidos pretojās viņa centieniem atjaunot Jeruzālemes mūrus, Nehemija un viņa tautieši nepieļāva,  ka pretestība viņus iebiedētu. Gluži pretēji, viņi ”cītīgi turpināja darbu”. (Neh. 4:1—6.) Tāpat arī mūsu brāļi un māsas Maskavā nepieļāva, ka pretinieki novērstu viņus no paša svarīgākā darba, kāds ir jāveic mūsdienās, — no labās vēsts sludināšanas. (1. Pēt. 4:12, 16.) Viņi bija pārliecināti, ka Jehova rūpēsies par viņiem, un viņi bija gatavi šīs garās cīņas nākamajam, ceturtajam posmam.

NAIDĪGUMS PIEAUG

2004. gada 25. augustā mūsu brāļi nogādāja Kremlī petīciju, kas bija adresēta Vladimiram Putinam, kurš tolaik bija Krievijas prezidents. Šo petīciju, kurā bija izteiktas nopietnas bažas par Jehovas liecinieku darbības aizliegumu Maskavā, papildināja 76 sējumi ar vairāk nekā 315 tūkstošiem parakstu. Tikmēr Krievijas pareizticīgo baznīcas garīdzniecība atklāja savu patieso seju. Kāds Maskavas patriarhāta pārstāvis paziņoja: ”Mēs kategoriski iebilstam pret Jehovas liecinieku darbību.” Bet kāds musulmaņu līderis sacīja, ka tiesas piespriestais aizliegums ir ”nozīmīgs un pozitīvs notikums”.

Nav pārsteigums, ka bija tādi Krievijas iedzīvotāji, kas noticēja nomelnojošajai informācijai un sāka uzbrukt Jehovas lieciniekiem. Bija gadījumi, kad Jehovas lieciniekiem, kuri sludināja Maskavā, uzbruka cilvēki, kas tiem sita un spēra. Reiz saniknots vīrietis izdzina kādu māsu no mājas, kur viņa sludināja, un tik stipri iespēra viņai pa muguru, ka viņa krita un sasita galvu. Viņai bija nepieciešama medicīniska palīdzība, taču milicija pret uzbrucēju neizvirzīja nekādas pretenzijas. Daudzi Jehovas liecinieki tika aizturēti, milicijā viņiem paņēma pirkstu nospiedumus, viņus nofotografēja un pa nakti paturēja ieslodzījumā. Sapulču vietu īpašniekiem draudēja, ka viņus atbrīvos no amata, ja viņi arī turpmāk izīrēs telpas Jehovas lieciniekiem. Drīz vien daudzas  draudzes Maskavā vairs nevarēja tikties īrētās zālēs. Četrdesmit draudzēm bija jāizmanto viens valstības zāļu komplekss, kurā ir četras zāles. Vienā no šīm draudzēm nedēļas nogales sapulces sākās pusseptiņos no rīta. ”Lai apmeklētu sapulci, sludinātājiem bija jāceļas piecos,” stāstīja kāds ceļojošais pārraugs, ”bet viņi to darīja labprāt, turklāt vairāk nekā gadu.”

”PAR LIECĪBU”

Lai pamatotu Maskavā noteiktā aizlieguma prettiesiskumu, 2004. gada decembrī mūsu advokāti iesniedza prasību Eiropas Cilvēktiesību tiesā. (Sk. ”Kāpēc Krievijas tiesas spriedums tika pārskatīts Francijā” 6. lpp.) Pēc sešiem gadiem, 2010. gada 10. jūnijā, tiesa pieņēma vienbalsīgu lēmumu, ar kuru Jehovas liecinieki tika pilnībā attaisnoti! * Tiesa izskatīja visas pret mums vērstās apsūdzības un secināja, ka tās ir pilnīgi nepamatotas. Tāpat tiesa noteica, ka Krievijai ir juridisks pienākums ”izbeigt pārkāpumus, ko ir atklājusi tiesa, un, cik iespējams, novērst to sekas”. (Sk. ”Tiesas spriedums” 8. lpp.)

Tiesas skaidrie secinājumi par to, kā Eiropas Cilvēktiesību konvencija aizsargā Jehovas liecinieku darbību, ir saistoši ne tikai Krievijai, bet arī pārējām 46 Eiropas Padomes dalībvalstīm. Turklāt, ņemot vērā to, cik plaši tika izanalizēti likumi un fakti, šo spriedumu ar interesi lasīs juristi, likumdevēji un cilvēktiesību speciālisti visā pasaulē. Kāpēc tā var teikt? Savā spriedumā tiesa atsaucās ne tikai uz astoņiem agrākiem lēmumiem, ko tā bija pieņēmusi par labu Jehovas lieciniekiem, bet arī uz deviņām Jehovas liecinieku uzvarām augstākajās tiesās Amerikas Savienotajās Valstīs, Argentīnā, Dienvidāfrikas Republikā, Japānā, Kanādā, Krievijā, Lielbritānijā un Spānijā. Šo spriedumu, kurā tiesa atsaucās uz agrākām prāvām un stingri atspēkoja Maskavas prokurores izvirzītās apsūdzības, Jehovas liecinieki visā pasaulē varēs izmantot, lai aizstāvētu savu ticību un darbību.

Jēzus saviem sekotājiem teica: ”Jūs vedīs manis dēļ valdnieku un ķēniņu priekšā, viņiem un pagāniem par liecību.” (Mat. 10:18.) Juridiskā cīņa, kas ilga 15 gadus, mūsu brāļiem deva iespēju vēl nebijušā mērā darīt zināmu Jehovas vārdu gan Maskavā, gan citur. Uzmanība, kādu izraisīja izmeklēšana, tiesas prāvas un starptautiskās tiesas lēmums, tiešām ir bijusi ”par liecību” un ir sekmējusi labās vēsts izplatīšanos. (Filip. 1:12.) Kad Maskavā Jehovas liecinieki sludina, nereti gadās, ka mājas iemītnieks viņiem jautā: ”Vai tad jūs neaizliedza?” Šis jautājums sludinātājiem dod iespēju sīkāk paskaidrot mūsu uzskatus. Ir skaidrs, ka nekāda pretestība nevar mūs atturēt no valstības sludināšanas. Mēs lūdzam, lai Jehova arī turpmāk svētī un stiprina mūsu dārgos un drosmīgos ticības biedrus Krievijā.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēls 6. lpp.]

Kāpēc Krievijas tiesas spriedums tika pārskatīts Francijā

1996. gada 28. februārī Krievija parakstīja Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. (1998. gada 5. maijā Krievija šo konvenciju ratificēja.) Parakstot šo līgumu, Krievijas valdība paziņoja, ka tās pilsoņiem ir

”..tiesības uz.. ticības brīvību; šīs tiesības ietver sevī arī brīvību mainīt savu reliģisko piederību vai ticību un nodoties savai reliģijai vai pārliecībai.. publiski vai privāti..” (9. pants);

”..tiesības brīvi izteikties. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas..” (10. pants);

”..tiesības uz miermīlīgu pulcēšanās un biedrošanās brīvību..” (11. pants).

Cilvēki un organizācijas, kuriem ir liegtas šajā konvencijā noteiktās tiesības un kuri ir izmantojuši visas juridiskās iespējas savā valstī, var iesniegt sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kas atrodas Francijas pilsētā Strasbūrā (attēlā augšā). Tiesa sastāv no 47 tiesnešiem — tieši tik daudz valstu ir parakstījušas Eiropas Cilvēktiesību konvenciju. Tiesas spriedumi ir saistoši — valstīm, kas ir parakstījušas minēto līgumu, ir jārīkojas saskaņā ar tiesas spriedumiem.

[Papildmateriāls 8. lpp.]

Tiesas spriedums

Tālāk ir citēti trīs īsi fragmenti no tiesas sprieduma.

Viena no apsūdzībām bija, ka Jehovas liecinieki graujot ģimenes. Tiesa secināja pretējo. Tā sacīja:

”Tieši nereliģiozo ģimenes locekļu pretestība un nevēlēšanās pieņemt un respektēt sava reliģiozā radinieka brīvību izpaust un praktizēt savu reliģiju ir konflikta cēlonis.” (111. paragrāfs.)

Tāpat tiesa neatrada nekādus pierādījumus, kas apstiprinātu apsūdzību ”apziņas kontrolē”. Spriedumā bija teikts:

”Tiesa uzskata par ievērības cienīgu faktu, ka [Krievijas] tiesas nav minējušas neviena cilvēka vārdu, kura tiesības uz apziņas brīvību būtu tikušas pārkāptas, izmantojot šādus paņēmienus.” (129. paragrāfs.)

Vēl bija izvirzīta apsūdzība, ka Jehovas liecinieki kaitē savai veselībai, jo atsakās no asins pārliešanas. Tiesas atzinums bija citāds:

”Tiesības pieņemt vai nepieņemt konkrēto ārstēšanu vai izvēlēties kādu alternatīvu ārstēšanas metodi ir būtiska daļa no pašnoteikšanās un personiskās autonomijas principiem. Rīcībspējīgam pilngadīgam pacientam ir tiesības izlemt, piemēram, vai piekrist vai nepiekrist operācijai vai kādai ārstēšanai, vai, šajā gadījumā, asins pārliešanai.” (136. paragrāfs.)