Priecāsimies kopā ar ticības biedriem!

PRIEKS un laime ir kaut kas tāds, ko daudziem sasniegt kļūst arvien grūtāk. Bieži vien cilvēkiem šķiet, ka viņiem nav gandrīz nekādas iespējas savstarpēji dalīties pozitīvās emocijās. Mūsdienu dzīve, jo īpaši lielpilsētās, liek cilvēkiem noslēgties sevī un izolēties no citiem.

”Vientulības sajūta ir ļoti izplatīta parādība,” rakstīja psihobiologs Alberto Oliverio. ”Nav šaubu, ka dzīve lielos, blīvi apbūvētos rajonos veicina cilvēku izolāciju. Tāpēc daudzās situācijās mēs neliekamies ne zinis par darbabiedra, kaimiņa vai tuvējā lielveikala kasiera personisko dzīvi.” Šāda norobežošanās bieži izraisa nomāktību un depresiju.

Taču pavisam citāds gars valda kristiešu draudzē. Apustulis Pāvils aicināja: ”Vienmēr priecājieties!” (1. Tes. 5:16.) Mums ir daudz iemeslu just prieku un priecāties kopā ar ticības biedriem. Mēs pielūdzam Visaugsto Dievu Jehovu, saprotam Bībelē ietverto patiesības vēsti, esam ieguvuši cerību uz glābšanu  un mūžīgu dzīvi, un mēs varam palīdzēt citiem, lai arī viņiem būtu tādi paši iemesli priekam. (Ps. 106:4, 5; Jer. 15:16; Rom. 12:12.)

Patiesos kristiešus raksturo prieks un vēlme tajā dalīties. Ir skaidrs, kāpēc Pāvils filipiešiem rakstīja: ”Es esmu priecīgs un priecājos līdz ar jums visiem. Tāpat arī jūs esiet priecīgi un priecājieties līdz ar mani!” (Filip. 2:17, 18.) Šajā nelielajā fragmentā divas reizes ir pieminēts prieks un priecāšanās.

Kristiešiem būtu jāuzmanās, lai viņus neietekmētu izplatītā tendence norobežoties no citiem. Neviens, kas atraujas no ticības biedriem, nevar priecāties kopā ar viņiem. Kā mēs varam sekot Pāvila padomam ”priecāties Kungā” līdz ar mūsu ticības biedriem? (Filip. 3:1.)

Priecāsimies līdz ar brāļiem un māsām

Kad Pāvils rakstīja vēstuli filipiešiem, viņš, ļoti iespējams, sludināšanas dēļ atradās ieslodzījumā Romā. (Filip. 1:7; 4:22.) Tomēr ieslodzījums nespēja apslāpēt Pāvila dedzību kalpošanā. Tieši pretēji — viņš priecājās, ka var kalpot Jehovam tik lielā mērā, cik vien iespējams, un ka viņš tiek ”izliets kā lejamais upuris”. (Filip. 2:17.) Pāvila nostāja liecina, ka prieks nav atkarīgs no ārējiem apstākļiem. Pat būdams apcietināts, viņš rakstīja: ”Priecāšos arī turpmāk.” (Filip. 1:18.)

Pāvils bija nodibinājis draudzi Filipos un tāpēc bija īpaši pieķēries turienes brāļiem un māsām. Viņš zināja, ka, daloties ar tiem priekā, ko pats izjuta kalpošanā Jehovam, viņš tos uzmundrinātu. Tādēļ Pāvils rakstīja: ”Brāļi, es gribu, lai jūs zinātu, ka tas, kas ar mani ir noticis, ir tikai sekmējis labās vēsts izplatīšanos, jo par manām važām Kristus dēļ ir kļuvis plaši zināms visā pretoriāņu gvardē un arī visiem pārējiem.” (Filip. 1:12, 13.) Stāstīdams par pieredzēto, Pāvils izjuta prieku un priecājās līdz ar ticības biedriem, savukārt filipieši noteikti priecājās līdzi Pāvilam. Taču, lai saglabātu prieku, viņi nedrīkstēja zaudēt drosmi, uzzinot, kas Pāvilam jāpiedzīvo, — viņiem bija jāseko Pāvila priekšzīmei. (Filip. 1:14; 3:17.) Turklāt filipieši joprojām varēja pieminēt Pāvilu lūgšanās un sniegt viņam jebkādu iespējamo palīdzību un atbalstu. (Filip. 1:19; 4:14—16.)

Vai mēs paužam tādu pašu prieku kā Pāvils? Vai mēs cenšamies savos dzīves apstākļos un kristīgajā kalpošanā saskatīt pozitīvo? Esot kopā ar ticības biedriem, mēs varam dalīties  savā priekā par to, kā mums veicas sludināšanā. Lai to darītu, nav obligāti jāgaida, kad pieredzēsim kādu ļoti aizraujošu gadījumu. Varbūt mums ir izdevies rosināt kādā cilvēkā interesi par labo vēsti, izmantojot kādu īpaši veiksmīgu ievadu vai argumentāciju. Iespējams, mums sludināšanā ir bijusi laba saruna par kādu Bībeles pantu. Vai arī mūsu atrašanās teritorijā pati par sevi ir bijusi laba liecība, jo cilvēki uzreiz saprata, ka mēs esam Jehovas liecinieki. Stāstot citiem šādus gadījumus, mēs varam priecāties kopā ar brāļiem un māsām.

Daudzi Jehovas liecinieki ir nesuši un joprojām nes dažādus upurus, lai atbalstītu sludināšanu. Pionieri, ceļojošie pārraugi, Bēteles darbinieki, misionāri un starptautiskās būvniecības programmas strādnieki cītīgi pūlas pilnas slodzes kalpošanā un dara to ar prieku. Vai mēs priecājamies līdz ar viņiem? Apliecināsim šiem brāļiem un māsām, ka mēs augstu vērtējam iespēju kopā ar viņiem ”strādāt Dieva valstības labā”. (Kol. 4:11.) Kad satiekamies draudzes sapulcēs un kongresos, mēs varam viņiem veltīt sirsnīgus un uzmundrinošus vārdus. Ar savu dedzīgo kalpošanu viņi mums rāda labu paraugu. Uzaicinot viņus ciemos, piemēram, uz pusdienām, mēs varam radīt izdevību būt ar viņiem kopā, lai dzirdētu, ko viņi ir pieredzējuši kalpošanā, un risinātu sarunas, kas stiprina ticību. (Filip. 4:10.)

Priecāsimies līdz ar tiem, kas pieredz pārbaudījumus

Pāvils sekmīgi izturēja pārbaudījumus un vajāšanas, un tas tikai stiprināja viņa apņemšanos saglabāt uzticību Jehovam. (Kol. 1:24; Jēk. 1:2, 3.) Viņš zināja, ka Filipu kristieši, ko visdrīzāk gaidīja līdzīgas grūtības, gūs stiprinājumu, domājot par viņa neatlaidību un izturību, tāpēc viņš priecājās līdz ar tiem. Pāvils rakstīja: ”Jums Kristus labā ir dāvāts gods ne vien ticēt viņam, bet arī ciest viņa dēļ, jo jums jāpieredz tāda pati cīņa, kādu jūs redzējāt izcīnām mani un kādu, kā jūs tagad dzirdat, es joprojām izcīnu.” (Filip. 1:29, 30.)

Arī mūsdienās kristieši sludināšanas dēļ saskaras ar pretestību. Reizēm pret kristiešiem tiek izmantotas vardarbīgas metodes, taču visbiežāk pretestība izpaužas citādi. Piemēram, varbūt mūs melīgi apsūdz atkritēji, pret mums naidīgi izturas ģimenes locekļi un mūs izsmej darbabiedri vai skolasbiedri. Jēzus brīdināja savus sekotājus, ka viņiem jābūt gataviem sastapties ar šādiem pārbaudījumiem, bet tie nedrīkst atņemt viņiem drosmi. Gluži otrādi, Jēzus norādīja, ka tie ir iemesls priekam, teikdams: ”Laimīgi jūs esat, ja jūs nosoda, vajā un ar visādiem ļauniem vārdiem apmelo manis dēļ. Priecājieties un līksmojiet, jo liela ir jūsu alga debesīs.” (Mat. 5:11, 12.)

Mums nav jāļaujas bailēm, kad uzzinām, ka mūsu ticības biedri dažās zemēs tiek nežēlīgi vajāti. Mums būtu jāpriecājas par viņu izturību un neatlaidību. Mēs varam lūgt, lai Jehova stiprina viņu ticību un palīdz viņiem visu izturēt. (Filip. 1:3, 4.) Kaut arī mēs varbūt nevaram darīt neko vairāk šo dārgo brāļu un māsu labā, mums ir iespējams palīdzēt tiem savas draudzes locekļiem, kas arī pieredz kādus pārbaudījumus. Mēs varam apliecināt, ka viņi mums patiesi rūp, un viņus atbalstīt. Lai rastu iespēju priecāties kopā ar viņiem, mēs varam laiku pa laikam uzaicināt viņus piedalīties mūsu ģimenes vakarā Jehovas pielūgsmei, kopīgi sludināt un atpūsties.

Mums ir tik daudz iemeslu priecāties kopā ar ticības biedriem! Tāpēc pretosimies pasaules garam, kas mudina cilvēkus norobežoties citam no cita, un vienmēr dalīsimies savā priekā ar brāļiem un māsām. Tā mēs ne tikai veicināsim mīlestību un vienotību draudzē, bet arī paši labi jutīsimies kristiešu saimē. (Filip. 2:1, 2.) Sekosim Pāvila aicinājumam: ”Allaž priecājieties Kungā! Es teikšu vēlreiz: priecājieties!” (Filip. 4:4.)

[Norāde par attēla autortiesībām 6. lpp.]

Globuss: Courtesy of Replogle Globes