”Jūsu pūliņiem būs sava alga!”

SAVAS armijas priekšgalā ķēniņš Asa no Jūdas kalnāja steidzas lejup dziļā ielejā uz piekrastes līdzenumu. Vietā, kur ieleja paplašinās, Asa apstājas un dziļi ieelpo. Lejā ir ienaidnieku nometne — un tā ir milzīga! Etiopiešu kareivju ir vismaz miljons, turpretī Asas armijā ir gandrīz uz pusi mazāk vīru.

Kas visvairāk nodarbina Asas prātu pirms gaidāmās kaujas? Vai viņš domā par to, kādas pavēles dot karaspēka vadoņiem vai kā uzmundrināt savus kareivjus? Vai viņš raksta vēstules tuviniekiem? Nē, gaidot izšķirīgo brīdi, Asa lūdz Dievu.

Pirms mēs pievērsīsim uzmanību Asas lūgšanai un tam, kas toreiz notika, pārdomāsim, kāds cilvēks bija Asa. Kas viņu mudināja rīkoties tā un ne citādi? Vai viņam bija pamats gaidīt, ka Dievs viņam palīdzēs? Ko no gadījuma ar Asu var mācīties par to, kā Jehova svētī savu kalpu pūles?

KĀDS CILVĒKS BIJA ASA

20 gadu laikā pēc Izraēlas sadalīšanās divās valstīs Jūdeju bija pārņēmuši pagānu paradumi. Kad Asa 977. gadā pirms mūsu ēras kļuva par ķēniņu, pat valdnieka galmu aptraipīja kanaāniešu auglības dievu pielūgsme. Taču Dieva iedvesmotajā stāstījumā par Asas valdīšanu ir teikts, ka viņš ”darīja to, kas ir labs un kas ir taisnīgs Tā Kunga, viņa Dieva, acīs”. Asa ”izdeldēja svešo dievu altārus un elku augstienes, un viņš nolauza elku stabus un nocirta elku kokus”. (2. Laiku 14:1, 2, LB-65r.) Tāpat Asa no Jūdejas izraidīja ”netiklības piekopējus” — vīriešus, kas nodarbojās ar tempļa prostitūciju un stājās homoseksuālās attiecībās reliģijas vārdā. Taču tas vēl nebija viss. Asa arī skubināja tautu ”meklēt to Kungu, viņu tēvu Dievu” un pildīt Dieva doto ”bauslību un pavēles”. (1. Ķēn. 15:12, 13; 2. Laiku 14:3.)

Iepriecināts par to, cik dedzīgi Asa cīnījās par patieso pielūgsmi, Jehova viņu atalgoja ar miera gadiem. Tāpēc ķēniņš varēja teikt: ”Mēs esam to Kungu, mūsu Dievu, meklējuši; mēs esam Viņu meklējuši un Viņš ir mums visapkārt devis mieru.” Tauta izmantoja šos apstākļus un nostiprināja Jūdejas pilsētas. ”Viņi cēla un zēla,” teikts Bībelē. (2. Laiku 13:23; 14:5, 6.)

KAUJAS LAUKĀ

Uzzinot vairāk par Asu, ir saprotams, kāpēc pirms kaujas ar lielāko karaspēku, kāds minēts Bībelē, viņš lūdza Dievu. Asa zināja, ka Dievs atalgo ticības darbus. Savā lūgšanā viņš lūdza Jehovam palīdzību. Viņš apzinājās, ka tad, ja viņš paļaujas uz Dievu un saņem Dieva atbalstu, nav nozīmes, cik vareni ir ienaidnieki un cik to ir daudz. Cīņa bija saistīta ar Jehovas vārdu, un tāpēc Asa lūdza Dievu par to. Lūgšanā ķēniņš sacīja: ”Palīdzi mums, ak Kungs, mūsu Dievs, jo mēs paļaujamies uz Tevi un mēs esam Tavā vārdā devušies cīņā pret šo pārlieku lielo pulku! — Ak Kungs! Tu esi mūsu Dievs, lai neviens cilvēks Tev līdzās nepastāv!” (2. Laiku 14:10.) Asa it kā teica: ”Etiopiešu uzbrukums ir uzbrukums tev, Jehova. Nepieļauj, ka tavs vārds tiek likts negodā ar to, ka vāji cilvēki uzveic tos, kas nes tavu vārdu.” Un Jehova tik tiešām ”tā sita kušītus [etiopiešus] —  ir Asas paša, ir Jūdas priekšā, ka kušīti metās bēgt”. (2. Laiku 14:11.)

Mūsdienās Jehovas kalpiem ir daudzi vareni pretinieki. Mēs ar viņiem necīnāmies burtiskā kaujas laukā un ar burtiskiem ieročiem rokās. Tomēr mēs varam būt pārliecināti, ka Jehova piešķirs uzvaru visiem saviem uzticīgajiem kalpiem, kas viņa vārdā cīnās garīgā karā. Cīņas, kas jāizcīna mums personiski, ir dažādas: varbūt daudz pūļu prasa pretošanās visuresošajam amoralitātes garam, cīņa ar savām vājībām vai ģimenes aizsargāšana no kaitīgas ietekmes. Bet, lai kādas grūtības mums būtu jāpārvar, mēs varam smelties drosmi Asas lūgšanā. Viņa uzvara bija Jehovas uzvara. Tā parādīja, ko var gaidīt visi, kas paļaujas uz Dievu. Neviena cilvēku vara nespēj stāties pretī Jehovam.

IEDROŠINĀJUMS UN BRĪDINĀJUMS

Kad Asa atgriezās no kaujas, viņu sagaidīja Azarja. Šis pravietis izteica gan iedrošinājumu, gan brīdinājumu: ”Uzklausiet mani, Asa, un viss Israēls un Benjamīns! — Tas Kungs ir ar jums, kamēr jūs esat ar Viņu, un ja jūs vien Viņu meklēsit, jūs Viņu arī atradīsit, bet ja jūs Viņu atmetīsit, tad Viņš arī jūs atmetīs. [..] ..esiet stipri, neļaujiet pagurt savām rokām, jo jūsu pūliņiem būs sava alga!” (2. Laiku 15:1, 2, 7.)

Šie vārdi var stiprināt mūsu ticību. Tie liecina, ka Jehova būs ar mums, kamēr vien uzticīgi viņam kalposim. Kad saucam pēc viņa palīdzības, mēs varam būt pārliecināti, ka viņš mūs dzird. ”Esiet stipri,” teica Azarja. Bieži ir vajadzīga pamatīga drosme, lai darītu to, kas ir pareizs, bet ar Jehovas palīdzību tas ir iespējams.

Tā kā Asas mātes māte Maāha bija likusi darināt ”riebekli Ašērai” (elku koka pielūgsmei domātu tēlu), Asam bija grūts uzdevums — atcelt viņu no valdnieces vietas. Asa tā arī rīkojās un turklāt sadedzināja viņas darināto elka tēlu. (1. Ķēn. 15:13.) Par savu apņēmību un drosmi Asa saņēma svētības. Arī mums cieši jāpieķeras Jehovam un jāklausa viņa norādījumiem, vienalga, vai mūsu radinieki ir viņam uzticīgi vai ne. Ja mēs tā rīkosimies, Jehova mūs atalgos par uzticību.

Pie Asas ”algas” piederēja tas, ka viņš redzēja, kā daudzi izraēlieši no ziemeļu valsts, kas bija atkritusi no Jehovas, pārcēlās uz Jūdeju, kad bija sapratuši, ka Jehova ir ar Asu. Jehovas pielūgsme viņiem bija tik dārga, ka viņi nolēma pamest savas mājas, lai dzīvotu starp Jehovas kalpiem. Pēc tam Asa un visa Jūdeja ar prieku noslēdza ”derību ar solījumu meklēt to Kungu.. ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli”. Iznākums bija tāds, ka Dievs ”bija viņiem atrodams, un tas Kungs deva viņiem visapkārt mieru”. (2. Laiku 15:9—15.) Arī mums ir liels prieks, kad cilvēki, kam ir dārga taisnība, sāk pielūgt Jehovu.

Tomēr pravieša Azarjas vārdos ieskanējās arī nopietns brīdinājums. Viņš pavēstīja: ”Ja jūs Viņu atmetīsit, tad Viņš arī jūs atmetīs.” Kaut tas nekad nenotiktu ar mums, jo sekas var būt traģiskas! (2. Pēt. 2:20—22.) Rakstos nav minēts, kāpēc Jehova sūtīja Asam šo brīdinājumu, taču ķēniņš neņēma to vērā.

 ”TU ESI APLAMI RĪKOJIES”

Asas valdīšanas trīsdesmit sestajā gadā Izraēlas ķēniņš Baeša sāka īstenot Jūdejai naidīgas darbības. Iespējams, lai neļautu saviem pavalstniekiem paust uzticību Asam un pielūgt Jehovu, Baeša ķērās pie robežpilsētas Rāmas nocietināšanas; šī pilsēta atradās astoņus kilometrus uz ziemeļiem no Jeruzālemes. Asa šajā situācijā nevis meklēja Dieva palīdzību, kā viņš to bija darījis, kad draudēja etiopiešu iebrukums, bet vērsās pēc palīdzības pie cilvēkiem. Viņš aizsūtīja dāvanu Sīrijas ķēniņam un lūdza, lai tas uzbrūk ziemeļu valstij Izraēlai. Pēc vairākiem sīriešu uzbrukumiem Baeša aizgāja no Rāmas. (2. Laiku 16:1—5.)

Jehovam Asas rīcība nepatika, un viņš sūtīja pravieti Hananiju to pavēstīt. Asa zināja, ko Jehova bija izdarījis etiopiešiem, un viņam būtu vajadzējis saprast, ka Jehovas ”acis pārskata visu zemi, lai Viņš stiprinātu tos, kas ar savu skaidro sirdi pie Viņa turas”. Varbūt Asa bija saņēmis sliktu padomu vai arī neuzskatīja Baešu un viņa karaspēku par nopietnu draudu, domādams, ka pats tiks ar to galā. Jebkurā gadījumā Asa sāka spriest cilvēciski un nepaļāvās uz Jehovu. ”Še tu esi aplami rīkojies,” paziņoja Hananija, ”jo no šī laika nemitīgi tev būs jāpiedzīvo kari.” (2. Laiku 16:7—9.)

Asa to uztvēra ļoti asi. Dusmās viņš ielika pravieti Hananiju cietumā. (2. Laiku 16:10.) Varbūt Asa sprieda: ”Vai pēc tik daudziem uzticīgas kalpošanas gadiem es tiešām esmu pelnījis aizrādījumu?” Vai varbūt, būdams jau gados, viņš kaut kādā mērā bija zaudējis spēju skaidri spriest? Bībelē tas nav teikts.

Savas valdīšanas trīsdesmit devītajā gadā Asa nopietni saslima — slimība skāra viņa kājas. ”Arī savā slimībā viņš nemeklēja to Kungu, bet meklēja padomu pie ārstiem,” rakstīts Bībelē. Tajā laikā Asa, šķiet, bija atstājis novārtā savu garīgumu. Acīmredzot nekas šajā ziņā nemainījās līdz pat viņa nāvei viņa valdīšanas četrdesmit pirmajā gadā. (2. Laiku 16:12—14.)

Tomēr Asas labās īpašības un dedzība par Jehovas pielūgsmi, pēc visa spriežot, atsvēra viņa kļūdas. Viņš nekad nepārstāja kalpot Jehovam. (1. Ķēn. 15:14.) Ko no viņa dzīves gājuma var mācīties? Tas palīdz apzināties, ka mums ir jāpārdomā, kā Jehova mums ir palīdzējis pagātnē, jo šīs dārgās atmiņas mudinās mūs lūgt Jehovas palīdzību, kad sastopamies ar jauniem pārbaudījumiem. Mēs arī nedrīkstam iedomāties, ka tad, ja mēs jau ilgus gadus uzticīgi kalpojam Dievam, mums nav vajadzīgi uz Bībeli balstīti padomi. Lai cik daudz laba mēs būtu paveikuši, Jehova mums aizrādīs, ja pieļausim nopietnu kļūdu. Aizrādījums ir pazemīgi jāpieņem, jo tikai tādā gadījumā tas mums nāks par labu. Vissvarīgākais, kas mums jāpatur prātā: debesu Tēvs būs ar mums, kamēr vien mēs esam ar viņu. Jehovas acis pārskata visu zemi, meklējot tos, kas uzticīgi viņam kalpo. Viņš atalgo šādus cilvēkus, likdams savam spēkam izpausties viņu labā. Tā Jehova palīdzēja Asam, un tā viņš var palīdzēt arī mums.

[Izceltais teksts 9. lpp.]

Jehova atalgo uzticīgos cilvēkus, kas cīnās garīgā karā

[Izceltais teksts 10. lpp.]

Lai darītu to, ko Jehova uzskata par pareizu, ir vajadzīga drosme