1. Kāpēc ir svarīgi, lai mēs pilnībā paļautos uz Dieva Rakstiem?

KAD draudzes vecākajiem ir jāizlemj, vai Bībeles skolnieks var doties kopā ar draudzes locekļiem sludināt, viņiem ir jāpārliecinās, vai šis cilvēks tiešām uzskata Bībeli par Dieva iedvesmotiem Rakstiem. * Ikvienam, kas vēlas kļūt par valstības sludinātāju, un, protams, ikvienam Dieva kalpam ir jābūt šādai pārliecībai. Kāpēc tas ir tik svarīgi? Ja mēs pilnībā paļaujamies uz Dieva Rakstiem un protam tos prasmīgi izmantot kalpošanā, mums būs vieglāk palīdzēt citiem iepazīt Jehovu un izglābties.

2. Kāpēc ir svarīgi neatkāpties no tā, ko esam mācījušies?

² Uzsverot, cik nozīmīgi ir Dieva Raksti, apustulis Pāvils Timoteju mudināja: ”Neatkāpies no tā, ko esi mācījies un par ko tiki pārliecināts.” Pāvils runāja par Bībeles mācībām, uz kuru pamata Timotejam bija izveidojusies ticība labajai vēstij. Bībeles mācības tieši tāpat ir ietekmējušas arī mūs, un tās mūs vēl aizvien ”dara gudrus, lai [mēs] iegūtu glābšanu”. (2. Tim. 3:14, 15.) Tālākos Pāvila vārdus mēs bieži cilvēkiem rādām sludināšanā, lai uzsvērtu, ka Bībeli ir iedvesmojis Dievs, tomēr arī mēs paši varam daudz gūt no tā, ko Pāvils rakstīja 2. Timotejam 3:16. (Nolasīt.) Izskatīsim šo pantu sīkāk, lai stiprinātu savu pārliecību, ka visas Jehovas mācības ir ”taisnas”. (Ps. 119:128.)

3.—5. a) Kā daudzi rīkojās, noklausījušies Pētera runu Vasarsvētkos, un kāpēc tā notika? b) Kāpēc daudzi tesalonikieši pieņēma patiesību? c) Ko bieži ievēro cilvēki, kam mēs sludinām?

³ Jēzus izraēliešiem teica: ”Es sūtu pie jums praviešus, gudros un skolotājus.” (Mat. 23:34.) Viņš runāja par saviem sekotājiem, kuriem viņš bija mācījis, kā Svētos  Rakstus izmantot kalpošanā. Mūsu ēras 33. gada Vasarsvētkos viens no šiem skolotājiem, apustulis Pēteris, Jeruzālemē uzrunāja lielu ļaužu pulku, un savas runas laikā viņš citēja vairākus fragmentus no Ebreju rakstiem. Dzirdot, kā Pēteris paskaidro šos vārdus, daudzi klausītāji bija ”satriekti līdz sirds dziļumiem”, un viņi nožēloja savus grēkus. Aptuveni trīs tūkstoši cilvēku lūdza Dievam piedošanu un kļuva par kristiešiem. (Ap. d. 2:37—41.)

⁴ Vēl viens skolotājs bija apustulis Pāvils, kas sludināja labo vēsti tālu ārpus Jeruzālemes robežām. Piemēram, Maķedonijas pilsētā Tesalonikā viņš sludināja ļaudīm, kas pulcējās sinagogā, lai tur pielūgtu Dievu. Trīs sabatus Pāvils ”apsprieda ar viņiem Rakstus, minēdams no tiem pierādījumus un paskaidrodams, ka Kristum bija jācieš un jāpieceļas no mirušajiem”. Kāds bija iznākums? ”Daži no viņiem [jūdiem] kļuva ticīgi . . , tāpat kā liels pulks grieķu.” (Ap. d. 17:1—4.)

⁵ Mūsdienās daudzi ievēro, cik prasmīgi Dieva kalpi izmanto Bībeli. Šveicē kāds vīrietis, kuram sludināja divas Jehovas liecinieces un kurš bija uzklausījis, kā mūsu māsa nolasa kādu Bībeles pantu, jautāja: ”Pie kādas ticības jūs piederat?” ”Mēs esam Jehovas liecinieces,” māsa atbildēja. ”To jau varēja iedomāties. Kurš gan cits nāktu pie manis uz mājām, lai nolasītu man pantu no Bībeles?” vīrietis atzīmēja.

6., 7. a) Kāds ir labākais veids, kā tie, kas māca draudzi, var izmantot Bībeli? b) Kāpēc ir ļoti svarīgi prasmīgi lietot Bībeli, kad vadām Bībeles nodarbības?

⁶ Kā pēc iespējas labāk izmantot Bībeli, mācot citus? Ja jums ir uzticēts uzdevums mācīt draudzi un jūs uzstājaties tās priekšā ar runām, attīstot tēmu, izmantojiet konkrētus Bībeles pantus. Nebūtu ieteicams pārfrāzēt svarīgākos Bībeles pantus vai nolasīt tos no iepriekš izdrukātas papīra lapas vai kādas elektroniskās ierīces ekrāna. Labāk atveriet Bībeli un izlasiet pantus no tās un mudiniet klausītājus rīkoties tāpat. Atvēliet laiku tam, lai paskaidrotu pantus un palīdzētu ticības biedriem tuvoties Jehovam. Nebūtu labi stāstīt sarežģītas ilustrācijas un piemērus, lai tikai izklaidētu auditoriju; izmantojiet laiku, lai paskaidrotu Dieva Rakstus.

⁷ Kas mums jātur prātā, kad mācām Bībeli ieinteresētam cilvēkam? Vadot Bībeles nodarbību ar kādas mūsu publikācijas palīdzību, raudzīsimies, lai mēs neatstātu bez ievērības atsauces uz Bībeles pantiem. Mudināsim Bībeles skolnieku jau iepriekš izlasīt norādītos pantus un palīdzēsim viņam saprast tajos ietverto domu. Kā to vislabāk darīt? Neizplūdīsim garos skaidrojumos, kas Bībeles nodarbību pārvērstu par lekciju sēriju. Labāk aicināsim, lai izsakās pats skolnieks. Neteiksim viņam priekšā, kam viņam būtu jātic un kā būtu jārīkojas, bet uzdosim rūpīgi pārdomātus jautājumus, kas viņam palīdzēs nonākt pie pareizā secinājuma. *

8. Kas Pāvilam bija jāizcīna?

⁸ Ja runa ir par aizrādīšanu, mēs parasti to uzskatām par draudzes vecāko pienākumu. Vecākie tiešām ir atbildīgi par to, lai aizrādītu ”tiem, kas dzīvo grēcīgi”. (1. Tim. 5:20; Tit. 1:13.) Taču ir svarīgi, lai mēs ”aizrādītu” arī paši sev. Pāvils bija priekšzīmīgs kristietis, kam bija tīra sirdsapziņa. (2. Tim. 1:3.) Tomēr viņš rakstīja: ”Savos locekļos es jūtu citu likumu, kas karo ar mana prāta likumu un sagūsta mani, pakļaujot grēka likumam.” Rūpīgi pārdomājot šo vārdu kontekstu, mēs varēsim labāk saprast, kāda cīņa ar savu grēcīgo dabu Pāvilam bija jāizcīna. (Nolasīt Romiešiem 7:21—25.)

9., 10. a) Kādus trūkumus, pēc visa spriežot, centās pārvarēt Pāvils? b) Kā Pāvils cīnījās ar savām vājībām?

 ⁹ Pāvils konkrēti nepieminēja vājības, ar kurām viņš cīnījās, taču viņš Timotejam rakstīja, ka viņš ir bijis ”augstprātīgs varmāka”. (1. Tim. 1:13.) Kamēr Pāvils vēl nebija kļuvis par kristieti, viņš ar lielu naidu vērsās pret kristiešiem. Vēlāk Pāvils atzina, ka viņam pret kristiešiem bija ”trakas dusmas”. (Ap. d. 26:11.) Kaut gan Pāvils iemācījās apvaldīt dusmas, spriežot pēc visa, laiku pa laikam viņam bija krietni jānopūlas, lai kontrolētu savas emocijas un neizteiktu asus vārdus. (Ap. d. 15:36—39.) Kas viņam šajā ziņā palīdzēja?

¹⁰ Savā vēstulē Korintas kristiešiem Pāvils paskaidroja, ko viņš darīja, lai tiktu galā ar trūkumiem. (Nolasīt 1. Korintiešiem 9:26, 27.) Cīnoties ar savu nepilnīgo dabu, viņš raidīja rūpīgi nomērķētus garīgus sitienus. Acīmredzot Pāvils meklēja padomus Svētajos Rakstos, lūdza, lai Jehova viņam palīdz rīkoties saskaņā ar šiem padomiem, un cītīgi pūlējās labot savus trūkumus. * Tā kā arī mums ir jāizcīna līdzīga cīņa ar savām vājībām, mēs varam daudz mācīties no Pāvila piemēra.

11. Kā mēs varam pārbaudīt, vai mēs tiešām ejam pa patiesības ceļu?

¹¹ Nekad nekļūsim pašapmierināti. Neaizmirsīsim, ka mums ir jāpārbauda sevi, lai pārliecinātos, vai mēs tiešām ejam pa patiesības ceļu. (2. Kor. 13:5.) Kad lasām tādus pantus kā Kolosiešiem 3:5—10, padomāsim: ”Vai es daru visu, kas ir manos spēkos, lai ”nonāvētu” savas grēcīgās noslieces, vai arī mana morālā stāja vairs nav tik stingra, kā vajadzētu? Kā es rīkojos, ja, lietojot internetu, es negaidīti saskaros ar amorālu vietni? Vai es nekavējoties eju no tās ārā, vai arī es pats uzmeklēju apšaubāmas interneta vietnes?” Ja mēs Bībeles padomus attiecināsim uz sevi ļoti personīgi, mums būs vieglāk ”palikt nomodā un paturēt skaidru prātu”. (1. Tes. 5:6—8.)

12., 13. a) Kāds mērķis mums ir jātur prātā, ja runa ir par ”labošanu”, un kā mēs šajā ziņā varam sekot Jēzus piemēram? b) Kā mēs nedrīkstam runāt, ja kaut ko vēlamies labot attiecībās ar citiem?

¹² Grieķu valodas vārds, kas tulkots ”labošana”, var nozīmēt arī ”iztaisnot; atjaunot pareizo stāvokli”. Reizēm mums ir jālabo nepareizi priekšstati, kas citiem ir radušies par mūsu rīcību vai vārdiem. Piemēram, jūdu reliģiskie vadītāji apgalvoja, ka Jēzus labvēlīgi izturas pret ”nodokļu ievācējiem un grēciniekiem”. Jēzus uz šo apsūdzību atbildēja: ”Ne jau veselajiem vajag ārstu, bet slimajiem. Tāpēc ejiet un mācieties, ko nozīmē vārdi: ”Es gribu žēlsirdību, nevis upuri.”” (Mat. 9:11—13.) Jēzus pacietīgi un laipni skaidroja Dieva vārdus visiem, un tā viņš pazemīgiem cilvēkiem palīdzēja saprast, ka Jehova ir ”apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā”. (2. Moz. 34:6.) Dieva Dēla pūliņi labot greizus priekšstatus nepalika bez augļiem — daudzi sāka ticēt labajai vēstij.

¹³ Jēzus piemērs palīdz saprast, kā mums jārīkojas, lai mūsu rīcība citiem nāktu par labu. Taču 2. vēstulē Timotejam, 3. nodaļas 16. pantā, dotais norādījums par ”labošanu” nenozīmē, ka mēs drīkstam runāt ar citiem skarbi, ja vēlamies kaut ko noskaidrot savstarpējās attiecībās. Rakstos mēs nekur neatradīsim pamatojumu tam, ka mums būtu tiesības runāt ar citiem, nerēķinoties ar viņu jūtām. Asa kritika, gluži kā zobena cirtieni, bieži nodara lielas sāpes un gandrīz nekad nedod nekā laba. (Sal. Pam. 12:18.)

14.—16. a) Kā draudzes vecākie var izmantot Dieva Rakstus ”labošanai”, kad viņi palīdz citiem risināt problēmas? b) Kāpēc ”labošana”, kas tiek īstenota pēc Bībeles principiem, ir ārkārtīgi svarīga bērnu audzināšanā?

 ¹⁴ Kā kristieši var paust pacietību un laipnību, liekot lietā Dieva Rakstus ”labošanai”? Pieņemsim, ka vīrs un sieva, kas bieži strīdas savā starpā, ir vērsušies pie draudzes vecākā pēc palīdzības. Kā draudzes vecākajam būtu jārīkojas? Nemēģinot nostāties kādā no pusēm, viņš var pārrunāt ar laulāto pāri vairākus Bībeles principus, piemēram, tos, kuriem ir pievērsta uzmanība grāmatas Ģimenes laimes noslēpums 3. nodaļā. Kopīgi apspriežot ar draudzes vecāko Bībeles principus, vīrs un sieva, iespējams, sapratīs, kādi padomi viņiem būtu jāizmanto. Vēlāk vecākais varētu painteresēties, vai šim pārim ir izdevies uzlabot savas attiecības, un, ja nepieciešams, viņš var piedāvāt arī turpmāku atbalstu.

 ¹⁵ Kā vecākiem būtu jārīkojas, lai ”labošana” palīdzētu bērniem nostiprināt garīgumu? Iztēlosimies, ka jūs gribat pasargāt savu pusaudža vecuma meitu no nevēlamas draudzības, kas apdraud viņas garīgumu. Vispirms jums ir jātiek skaidrībā par faktiem. Ja tiešām ir iemesls bažām, izrunājieties ar meitu, varbūt ņemot talkā ieteikumus no grāmatas Jauniešu jautājumi. Pēc tam parūpējieties, lai jūs atrastu iespēju pavadīt kopā ar meitu vairāk laika nekā parasti. Pievērsiet uzmanību, kāda ir viņas prāta nostāja, kad viņa sludina un atpūšas kopā ar ģimeni. Ja jūs būsiet pacietīgi un laipni, meita noteikti izjutīs jūsu mīlestību un neviltoto interesi. Visticamāk, tas viņai palīdzēs pieņemt jūsu padomus un izvairīties no rīcības, kas varētu sabojāt viņas dzīvi.

¹⁶ Mums ir jābūt pacietīgiem un laipniem arī tad, ja vēlamies stiprināt cilvēkus, kas raizējas par savu veselību, ir nomākti, jo ir zaudējuši darbu, vai arī ir neizpratnē par kādu Bībeles mācību. Izmantojot Dieva  Rakstus ”labošanai”, Jehovas kalpi gūst daudz svētību.

17. Kāpēc mums ar pateicību jāpieņem pārmācība?

¹⁷ ”Pirmajā brīdī pārmācība nevis iepriecina, bet apbēdina, tomēr vēlāk ikvienam, kas no tās ir mācījies, tā nes mierpilnu augli — taisnību,” teikts Bībelē. (Ebr. 12:11.) Lielākā daļa kristiešu, kas ir uzauguši patiesībā, piekritīs, ka pārmācība, ko viņi ir saņēmuši no vecākiem, viņiem ir nākusi par labu. Pārmācība, ko mēs ar draudzes vecāko starpniecību saņemam no Jehovas, mums palīdz palikt uz dzīvības ceļa. (Sal. Pam. 4:13.)

18., 19. a) Kāpēc tad, kad kāds ir ”jāaudzina taisnīgumā”, ir svarīgi ņemt vērā Salamana Pamācībās 18:13 ietverto principu? b) Kāds bieži vien ir iznākums, ja draudzes vecākie izturas pret pārkāpēju lēnprātīgi un ar mīlestību?

¹⁸ Panākt, lai pārmācība būtu iedarbīga, nebūt nav viegli. Grieķu valodas vārds, kas 2. Timotejam 3:16 ir tulkots ”audzināšana”, ietver sevī domu arī par pamācīšanu un pārmācības sniegšanu. Kā redzams no šī panta, Jehova kristiešiem ir norādījis, ka audzināšana jeb pārmācība ir jāīsteno taisnīgumā. Lai tas būtu iespējams, mums ir jāvadās pēc Bībeles principiem. Viens no tiem ir lasāms Salamana Pamācībās 18:13: ”Kas atbild, iekāms viņš dzirdējis, tam piemīt vientiesība, un tas piedzīvos kaunu.” Tāpēc tad, ja draudzes vecākie grasās runāt ar cilvēku, kuru kāds ir apsūdzējis nopietnā grēkā, viņiem ir rūpīgi jāiepazīstas ar situāciju, lai noskaidrotu visus faktus. (5. Moz. 13:15.) Tikai pēc tam viņi var sniegt pārmācību taisnīgumā.

¹⁹ Turklāt Dieva Rakstos draudzes vecākie ir mudināti labot ticības biedru nepareizo rīcību lēnprātīgi. (Nolasīt 2. Timotejam 2:24—26.) Tiesa, var gadīties, ka draudzes loceklis ir sagādājis negodu Jehovas vārdam vai sāpinājis nevainīgus cilvēkus. Tomēr tad, ja draudzes vecākais, dodot padomu, kļūst dusmīgs, viņš nevarēs šim cilvēkam palīdzēt. Turpretī tad, ja vecākie cenšas līdzināties Dievam, kas rīkojas ”savā laipnībā”, viņi var pamudināt pārkāpēju nožēlot nodarīto. (Rom. 2:4.)

20. Kādi principi vecākiem ir jāievēro bērnu audzināšanā?

²⁰ ”Audzinot un pamācot” savus bērnus ”tā, kā grib Jehova”, vecākiem ir jāliek lietā Bībeles principi. (Efes. 6:4.) Tēvam nebūtu jāsoda dēls, pirms viņš ir noskaidrojis visus faktus, tikai tāpēc, ka kāds ir sūdzējies par dēla rīcību. Un kristiešiem, protams, ir jāvairās no vardarbīgas dusmu izgāšanas. ”Jehova ir ļoti sirsnīgs un žēlsirdīgs”, un vecāku pienākums ir izpaust tādas pašas īpašības bērnu audzināšanā. (Jēk. 5:11.)

21., 22. Kādi vārdi no Psalma 119:97—104 vislabāk raksturo jūsu attieksmi pret Jehovas Rakstiem?

²¹ Kāds dievbijīgs vīrs reiz aprakstīja, kāpēc viņš mīl Jehovas likumus. (Nolasīt Psalmu 119:97—104.) Iedziļinoties tajos, viņš bija smēlies gudrību un izpratni. Pildot Dieva norādījumus, viņš spēja atturēties no viltus ceļiem, kuros daudzi sev sagādāja ciešanas. Viņam ļoti patika pētīt Rakstus, un pārdomas par tiem viņam sniedza dziļu gandarījumu. Šis cilvēks bija apņēmies allaž paklausīt Dievam, kura norādījumi viņam dzīvē bija ļoti palīdzējuši.

²² Vai jūs augstu vērtējat ”visus Rakstus”? Tieši Raksti ir tie, kas stiprina mūsu ticību, ka Dieva nodoms piepildīsies. Dieva iedvesmotie padomi, ko mēs lasām Rakstos, mūs pasargā no tā, ka mēs sāktu dzīvot grēcīgi un zaudētu dzīvību. Turklāt, ja mēs prasmīgi skaidrojam Bībeli citiem, mēs varam palīdzēt citiem nostāties uz dzīvības ceļa un palikt uz tā. Tāpēc, kalpojot mūsu neizmērojami gudrajam un mīlošajam Dievam Jehovam, pēc iespējas pilnvērtīgāk liksim lietā ”visus Rakstus”!