PIRMĀ pasaules kara laikā, kas sākās 1914. gadā, Bībeles pētnieku neitrālā nostāja piesaistīja sabiedrības uzmanību. (Jes. 2:2—4; Jāņa 18:36; Efes. 6:12.) Kā kara gados klājās Dieva kalpiem Lielbritānijā?

1916. gadā Lielbritānijā stājās spēkā Militārā dienesta likums, saskaņā ar kuru neprecēti vīrieši vecumā no 18 līdz 40 gadiem tika pakļauti obligātajam iesaukumam. Likumā bija paredzēts, ka no dienesta var atbrīvot tos, kas no tā atsakās patiesas ”reliģiskas vai morālas pārliecības” dēļ. Tika rīkoti tribunāli, kuros tika lemts, vai konkrēto cilvēku daļēji vai pilnībā var atbrīvot no karaklausības.

Nepagāja ilgs laiks, kad ap 40 Bībeles pētnieku jau bija ieslodzīti militārajos cietumos un astoņi brāļi tika aizsūtīti uz fronti Francijā. Paužot protestu pret šo netaisnību, Lielbritānijas Bībeles pētnieki nosūtīja premjerministram Herbertam Askvitam adresētu vēstuli kopā ar petīciju, ko bija parakstījuši 5500 cilvēku.

Pienāca ziņas, ka astoņiem brāļiem, kas bija nosūtīti uz Franciju, par nepakļaušanos militārajai disciplīnai bija piespriests nāvessods nošaujot. Tomēr tajā brīdī, kad brāļi jau bija nostādīti rindā nošaušanai, viņiem tika paziņots, ka nāvessods ir aizstāts ar desmit gadiem cietumā. Viņi atgriezās Anglijā, lai izciestu tur cietumsodu.

Karadarbība ieilga, un armijai bija nepieciešami papildspēki, tāpēc karaklausībai tika pakļauti arī precēti vīrieši. Anglijas pilsētā Mančestrā tika rīkota paraugprāva, kurā tika tiesāts ārsts un Bībeles pētnieks Henrijs Hadsons. 1916. gada 3. augustā tiesa atzina viņu par vainīgu pilsoņa pienākuma nepildīšanā, piesprieda viņam naudas sodu un nodeva viņa lietu armijas pārziņā. Tajā pašā laikā līdzīga paraugprāva notika Skotijas pilsētā Edinburgā, kur tika tiesāts 25 gadus vecs kolportieris Džeimss Frederiks Skots, kuru tiesa atzina par nevainīgu. Valdība pārsūdzēja spriedumu, bet pēc tam atteicās no lietas, lai pievērstos citai prāvai, kas notika Londonā. Šoreiz tika tiesāts brālis Herberts Kipss. Viņš tika atzīts par vainīgu, viņam tika piespriests naudas sods, un, saskaņā ar tiesas lēmumu, viņam bija jādodas militārajā dienestā.

Līdz 1916. gada septembrim 264 brāļi bija iesnieguši lūgumus atbrīvot viņus no militārā dienesta. Pieci no šiem brāļiem tika atbrīvoti no karaklausības, 154 tika nosūtīti strādāt ”valstiskas nozīmes darbu”, 23 Bībeles pētniekiem lika stāties militārajās vienībās, kas nepiedalījās kaujās, 82 brāļiem lika doties armijā, un daļa no viņiem par pavēļu nepildīšanu stājās kara tribunāla priekšā. Tā kā sabiedrība pauda sašutumu par nežēlīgo izturēšanos, kāda šiem vīriešiem bija jāiztur  militārajos cietumos, valdība deva rīkojumu pārcelt ieslodzītos uz darba nometnēm.

Edgars Klejs un Praiss Hjūss, kurš vēlāk kļuva par Jehovas liecinieku filiāles pārraugu Lielbritānijā, tika nosūtīti uz Velsu būvēt dambi. Savukārt viens no astoņiem brāļiem, kuri bija atgriezušies no Francijas, Herberts Seniors, tika ieslodzīts Veikfīldas cietumā, kas atrodas Jorkšīrā. Citi izcieta sodu Dārtmūras cietumā, kur viņiem skarbos apstākļos bija smagi jāstrādā. No visiem ieslodzītajiem, kas bija atteikušies dienēt pārliecības dēļ, Bībeles pētnieku šajā cietumā bija visvairāk.

Frenks Plets, kas bija piekritis dienēt armijas vienībās, nepiedaloties kaujās, pēc nosūtīšanas uz fronti tika ilgstoši un nežēlīgi spīdzināts. Arī Atkinsons Padžets, kas uzzināja patiesību neilgi pēc tam, kad bija brīvprātīgi pieteicies dienēt, pieredzēja nežēlīgu izturēšanos, jo atteicās karot.

Kaut gan mūsu brāļi pirms simts gadiem līdz galam neizprata, ko sevī ietver kristīgā neitralitāte, viņi centās rīkoties pēc Dieva Jehovas prāta. Šajā rakstā minētie brāļi ir rādījuši labu piemēru, saglabājot neitralitāti īpaši smagā ”pārbaudījuma stundā”. (Atkl. 3:10.) (No mūsu arhīva Lielbritānijā.)