Bībelē nav atrodams pamatojums tam, ka kremēšana būtu nepieņemama.

Bībelē ir aprakstīti gadījumi, kad mirušie vai to kauli tika sadedzināti. (Joz. 7:25; 2. Laiku 34:4, 5.) Tas varēja norādīt, ka šie cilvēki netika uzskatīti par pienācīgas apbedīšanas cienīgiem. Tomēr mirušo sadedzināšanai ne vienmēr bija šāda nozīme.

To var redzēt, pārdomājot, kas Bībelē ir stāstīts par ķēniņa Saula un viņa trīs dēlu nāvi. Viņi visi četri aizgāja bojā kaujā ar filistiešiem. Viens no Saula dēliem bija Dāvida uzticamais draugs Jonatāns, kas vienmēr viņu atbalstīja. Kad vēsts par notikušo sasniedza Jabešu Gileādā, drosmīgie izraēlieši, kas tur dzīvoja, paņēma Saula un viņa dēlu mirstīgās atliekas, nogādāja tās Jabešā, sadedzināja un kaulus apglabāja. Vēlāk Dāvids cildināja šos izraēliešus par viņu rīcību. (1. Sam. 31:2, 8—13; 2. Sam. 2:4—6.)

Bībelē ir runāts par cerību uz augšāmcelšanu — Dievs cilvēkus piecels no nāves, un viņi atkal varēs dzīvot. Neatkarīgi no tā, vai mirušais ir kremēts vai ne, Jehova ikvienu spēj piecelt no nāves, dodot tam jaunu ķermeni. Trim Dievam uzticīgajiem ebrejiem, kurus ķēniņš Nebukadnecars pavēlēja iemest degošā ceplī, nebija jābaiļojas, ka Dievs viņus nespētu celt augšā, ja viņi ietu bojā. (Dan. 3:16—18.) To pašu var teikt par uzticīgajiem Jehovas kalpiem, kas tika nogalināti un sadedzināti nacistu koncentrācijas nometnēs. Daudzi Dieva kalpi ir aizgājuši bojā tādā veidā, ka no viņiem nekas nav palicis pāri, piemēram, kādā sprādzienā. Tomēr viņi noteikti tiks piecelti no nāves. (Atkl. 20:13.)

Lai celtu kādu augšā, Jehovam nav jāatjauno tas pats ķermenis, kas šai personai ir bijis agrāk. To apliecina tas, ka Dievs svaidītos kristiešus pieceļ dzīvei debesīs. Tāpat kā Jēzus, kas tika ”atdzīvināts garā”, svaidītie kristieši pēc augšāmcelšanas ir tās pašas personas, taču viņiem ir garīgs ķermenis. Neko no sava fiziskā ķermeņa viņi nevar paņemt līdzi debesīs. (1. Pēt. 3:18; 1. Kor. 15:42—53; 1. Jāņa 3:2.)

Nevienam cerība uz augšāmcelšanu nebūtu jāsaista ar to, kas notiek ar cilvēka mirstīgajām atliekām; mūsu cerības pamatā ir tas, ka Dievs spēj un vēlas izpildīt savus solījumus. (Ap. d. 24:15.) Tiesa, mēs līdz galam neizprotam, kā Dievs ir piecēlis cilvēkus no nāves agrāk un kā viņš to darīs nākotnē, taču mēs paļaujamies uz viņu. Jehova mums ir devis ”apstiprinājumu”, pieceldams no mirušajiem Jēzu. (Ap. d. 17:31; Lūk. 24:2, 3.)

Lemjot par tuvinieku apbedīšanas veidu, kristieši ņem vērā sociālās normas, sabiedrībā valdošos uzskatus un valsts prasības. (2. Kor. 6:3, 4.) Kad kristieši ir apsvēruši šos faktorus, viņu pašu ziņā ir izlemt, vai mirušo kremēt vai ne.